Rihards Bargais romānā “Nemodernās Slampes meitenes” aplūko, apbrīno, izvētī un apraksta notikumus savā dzīvē, rūpīgi piemeklējot vārdus un izteiksmes veidu. Viss piedzīvotais atspoguļots plašā amplitūdā – no morāla un psiholoģiska pagrimuma līdz sirdsšķīstai, naivai ticībai. Sev raksturīgajā pašironiski smeldzīgajā intonācijā Bargais izveido savdabīgu mozaīku, spoži parādot savu prozaiķa talantu. Absurdi piedzīvojumi, tenkas, anekdotes, epizodes no populāru un marginālu mākslinieku, kaimiņu, uzdzīves biedru, draudzes, tuvu draugu, radu, mīļoto vai nejaušu ceļabiedru dzīvēm – šo raibo kokteili Bargais apmaisa ar brīžiem nepatīkami tiešu vērojumu. Viņš nekritizē, bet izceļ katra cilvēka vērtību un neaizsargātību. Katram satiktajam viņš atrod vietu un literāru formu tekstā, ko caurvij atsauces gan uz Bībeli, gan popkultūru. Rihards Bargais dzimis 1969. gadā Džūkstes pagastā. Pēc vidusskolas studējis Liepājas Pedagoģiskajā institūtā, izglītojies Rīgas Pareizticīgo garīgajā seminārā. Strādājis dažādus darbus — no sanitāra līdz kultūras raidījuma vadītājam televīzijā. Literārās gaitas sācis kā dzejnieks, bet “Nemodernās Slampes meitenes” ir autora trešais prozas darbs.
Rihards Bargais latviešu literatūrā pazīstams kā lirisks provokators, kurš iesaistīts vairākos literāros un Latvijas kultūras dzīves skandālos, tostarp astoņus gadus (2007. — 2015. gads) ilgušās tiesas prāvās par dzejnieces Agitas Dragunas goda un cieņas aizskaršanu.
Update. Mēnesi pēc izlasīšanas joprojām iedomājos par šo grāmatu. Noņemt vienu zvaigzni par garumu tagad šķiet stulba doma. Visas zvaigznes.
Tiešām patika Bargā stils, feina, dzīva valoda. Arī mazie stāstiņi/ dzīves ainiņas (raksta viņš tikai un vienīgi par un ap sevi) - cits skumjāks, cits jautrāks, cits filozofiskāks - patika. Taču tā kā kopējā struktūra ir ļoti nosacīta, man ap trīssimto lappusi jau pietika un pēdējo trešdaļu lasīju lielākoties lai pabeigtu grāmatu, par to arī viena zvaigzne nost. Rekomendēju.
P.S. Tā kā Bargais pārraksta vienu un to pašu grāmatu (pirmajā riņķī to sauca Tenkas, otrajā - Plikie rukši), es ļoti ceru, ka pēc 8-10 gadiem mūs nesagaida papildināts, 600 lpp. biezs variants. P.P.S. Šlāpins savā recenzijā IRam raksta, ka šī ir latviešu literatūrai nozīmīga grāmata. Brīdī, kad grāmatā tika pieminēts pats Šlāpins, mirklī kļuva skaidrs šī teikuma patiesums.
Jūtos nedaudz apmānīta.... Samērā neilgā laika sprīdī izlasīju visas iznākušās Riharda grāmatas un tagad lasot šo, ir pilnībā deja vu sajūta. Jo liela daļa no stāstiņiem jau bija Plikajos rukšos un tad nu lasot šo visu vēlreiz, domāju, kādēļ tas bija vajadzīgs. OK, grāmata vizuāli ir īpaši skaista - debeszilais vāks ar sarkanām rozēm un sarkanas lapas iekšpusē. Bet tagad izlasot grāmatu, palasīju Latvijas Radio Rondo raidījuma aprakstā, ka šie ir kā Pliko rukšu pārstrādātais variants. Bet tad kādēļ tas netiek nekur minēts? Jo paņēmu šo grāmatu bibliotēkā ar domu, kas jauns tapis, bet nu te tad sanāk vecās kurpes jaunā iepakojumā.... Labi, laikam jau piesienos, bet es tiešām jutos nedaudz vīlusies.... Noteikti tiem, kuri to lasīs pirmoreiz, sajūta būs pilnīgi cita. Es gan ļoti labi saprotu Rihardu, kurš var uzrakstīto tekstu pārrakstīt pat 60 reizes, kā viņš pats saka. Katru reizi jau autors to redz savādāk.
Stāsti labi, raiti lasās, ironiski, bet negribas piekrist LR Rondo aprastā minētajam teikumam: ''Iepriekšējā autobiogrāfiskā romāna “Plikie rukši”, kurš iznāca pirms četriem gadiem un piedzīvoja zināmu līdzību ar Andra Kalnozola romāna “Kalendārs mani sauc” panākumiem.''
Man noteikti šīs ir pilnīgi divas dažādu sajūtu un noskaņu grāmatas. Ja Kalendāru man ik pa laikam ir jāpāršķirsta, lai atkal uzlādētos ar sirsnības un labestības devu, tad godīgi sakot, Riharda grāmata mani nevilina tā darīt. Bet tas jau varbūt tikai man tā, katram savādāk....
3.5 zvaigznes Pirmo trešdaļu nebija diezgan interesanti lasīt, bet visticamāk bija jāielasās, jo abas pārējās divas trešdaļas man patika un aizgāja diezgan raiti. Grāmatā ir samaisīti dažādi stāstiņi no Bargā dzīves, īsti vai izdomāti, to, lai katrs pats izspriež. Īpaši man patika daļas par bērnību un pusaudžu gadiem.
Pirms šīs grāmatas par rakstnieku Rihardu Bargo nezināju pilnīgi neko. Taču tā kā šī grāmata bija radījusi sabiedrībai lielu interesi un dažāda vecuma lasītāji tai ķērās klāt, nolēmu, ka arī man, kā tādam kārtīgam inteliģentam, šī grāmata ir jāizlasa. Sākums ar pirmajām simts lappusēm bija pilnīgas mokas. Likās, ka lasu un lasu, bet nekur uz priekšu netieku. Jā, šis tas bija komiski, bet lielākā daļa tekstu likās samocīti un rakstīti ar nepārvaramu vēlmi būt smieklīgiem, bet, kā mēs zinām, reti tas patiešām kļūst smieklīgi... Tāpat traucēja autora seksuālās orientācijas uzsvēršana, biežā seksuālo fantāziju un piedzīvojumu atainošana un nebeidzamās erekcijas, krāniņi, pauči utt. Bet grāmatas pusē sāku ielasīties, kopumā ļoti patika laikmeta noskaņa, mazpilsētas pastāstiņi, bērnības atmiņas (īpaši par violeto audumu un pārsteigumu pilnajiem gumijniekiem 😂), leģendārā "Pērkona" koncerta Ogrē atainojums. Rezumējot - grāmata, neko nezaudējot, varēja būt par vismaz trešdaļu plānāka un būtu daudzkārt baudāmāka. Tekstam svešvalodās varēja pievienot zemsvītras tulkojumu.
Tā kā biju lasījusi Plikos rukšus un Nemodernās Slampes meitenes ir šīs iepriekšējās grāmatas izvērstāka versija, sākotnēji bija pagrūti “ielasīties”, jo stāsti atkārtojās un šķita jau pilnībā zināmi. Šķiet, ka tāpēc arī tik ilgi gāja ar grāmatas pabeigšanu. Un tomēr, kaut kā tā lieta aizgāja un stāsti kļuva arvien neparastāki un aizraujošāki. Grāmatas beigās nonākam līdz autora dzimšanai un pat ieņemšanai, šādu virzību (iet atpakaļ dzīves gājumā) sākotnēji galīgi nepamanīju, bet apbrīnoju autora spēju atcerēties (vai izdomāt) detaļās katru notikumu un minēt konkrētas un reālas personas. Cik no tā ir patiesība, droši vien nav tik būtiski… Noteikti ieteiktu lasīt vai nu šo, vai Plikos rukšus. Ja gribas bagātīgāk un vairāk, tad šo.
This entire review has been hidden because of spoilers.
Jezus, pirmās 200 lpp. lasīju un acu priekšā vislaik neona krāsās mirguļoja milzīgs WTF. Nu pilnīgs sviests un murgojums par baznīcu, gejiem ar kulmināciju par Pūku, Sivēnu un Trusīti, kas iet uz Maskačku maukās. Man nav nekas pret rupjībām vai jēlībām, bet šeit tās likās absolūti bezjēdzīgas. Pēdējās 200 lpp. bija salīdzinoši jēdzīgas un lasāmas. Patika Liepājas bohēmas apraksts, atmiņas par leğendāro Pērkona koncertu Ogrē un bērnību Slampē. Tas arī izvilka to otru zvaigzni. Bet nu kopumā, lai saprastu šito garadarbu, laikam vajadzīgas kaut kādas spēcīgākas substances par vīna glāzi.
Ir lasīti i Rukši, i Tenkas, bet neteiktu, ka, lasot atpazinu, kurš stāsts no kuras grāmatas un kas no jauna ienācies. Nelikās svarīgi. Arī šoreiz baudīju vārdu saķimerēšanu nēzdodziņā un atpazīstamu asociāciju veidošanu. Lieliska iespēja pabūt pie pļāpu galda klātneesot un ausi paspicēt. būtu arī ko pastāstīt, augšanas laiks neatšķiras tik daudz, lai neatpazītu sietiņas, lietiņas un vietiņas:)))
Šī grāmata bija nedaudz kā visa Latvijas kultūras telpa kopumā - personāži atpazīstami un savstarpēji saistīti, bet to reakcijas atbilstošas un raksturīgas. Un kā kultūrā, tā šai grāmatā tas man vienlaikus gan patīk, gan nepatīk. Tomēr jebkurā gadījumā ir ļoti interesanti to lasīt kā dažādu dekāžu sadzīves un vides atspoguļojumu. Bet vispār sākums (kopā ar lielāko vidusdaļu) un beigas šķita kā divas pavisam dažādas grāmatas.
Forši. Par vienkāršo cilvēku un tām sīkajām un netik sīkajām lietiņām, kas veido viņa dzīvi un pašu personību. Par vājībām un cilvēcību. Par to, ka laime ir tajos mazajos brīžos u. cilvēkos mums apkārt un laime ir pati dzīve. Tik daudz varoņu kā Tolstoja “Karā un mierā”. Katru no varoņiem sanāk izjust un pārdzīvot līdzi. Tagad jādomā kā tur meitenes, kā tur lauksaimniekam Jurītim viss nokārtojās, kur tagad “keramiķis Jānis”? Paldies.
Lai gan vietām smieklīga, šī tomēr bija totāla beztēma. Neaizrāva un nelasījās, nav mans literatūras formāts. Grāmatas pēdējā trešdaļa bija krietni labāka nekā sākums. Skolā teica, ka divnieks - tā ir divreiz labāka atzīme nekā vieninieks. Mans vērtējums - 2 zvaigznes, jo vietām bija tiešām smieklīgi.
"[K]aut kur izlasīju, ka Belloīdā esot patiesības serums un tas izraisot amnēziju. Neko tamlīdzīgu neatceros."
Grāmata ieturēta Bargā stilā - ja autors ir pazīstams, tad jau no pirmajām lappusēm viņu uzreiz var atpazīt. Šur tur gadās pa kādai valodas pērlītei, lai arī dažreiz parupjai. Uz beigām gan nevarēju vairs sagaidīt beigas, jau domāju jā, labi, es sapratu.
Tik dzīvi, dziļi un personiski, ka dzīvāk, dziļāk un personiskāk vairs nevar. Jālasa pa drusci��am, pa mazam gabaliņam, izgaršojot katru stāstu, dzīvojot uz stāstu varoņu viļņa, izdzīvojot viņu stāstus un notikumus.
Tā grāmata neiet no manis prom, un es tai ļauju neiet ļoti labprāt, tā ar mani visko dara, un man par to ir vienlaikus forši un bailīgi. Bet vispār tomēr forši. Jo laba grāmata vienkārši ir laime. Šajā ir viss. Viss svarīgais par cilvēka dzīvi.