What do you think?
Rate this book
Aiz septītā tilta
PAR ROMĀNU "AIZ SEPTĪTĀ TILTA" (GRĀMATU DRAUGS, 1965)
"Spriedums par Ilzes šķipsnas romānu "Aiz septītā tilta", rodas ātri un viegli: tas ir pirmais tāda veida darbs visā mūsu romāna vēsturē, kas gan tikai 86 gadus gara. Tā nav mētāšanās ar glaimīgām hiperbolām, ja atzīstam, ka jaunā rakstniece te sagādājusi strauju pagriezienu un ka literatūrvēsturnieks kādreiz nākotnē viņas darbā ieraudzīs ce|astabu, no kura sācies jauns gājums ar jaunu cēlienu, kad mūsu romāns pēc ieilguša sastinguma tiecies sasniegt tādu pašu attīstības pakāpi, kāda latviešu dzejā, visvairāk Aleksandra Čaka nopelnu labad, sāka iezīmēties jau priekš 35 gadiem."
Rudzītis, Jānis. Straujš pagrieziens latviešu romāna vēsturē. Laiks, 1965, 22. maijs.
"Spriedums par Ilzes šķipsnas romānu "Aiz septītā tilta", rodas ātri un viegli: tas ir pirmais tāda veida darbs visā mūsu romāna vēsturē, kas gan tikai 86 gadus gara. Tā nav mētāšanās ar glaimīgām hiperbolām, ja atzīstam, ka jaunā rakstniece te sagādājusi strauju pagriezienu un ka literatūrvēsturnieks kādreiz nākotnē viņas darbā ieraudzīs ce|astabu, no kura sācies jauns gājums ar jaunu cēlienu, kad mūsu romāns pēc ieilguša sastinguma tiecies sasniegt tādu pašu attīstības pakāpi, kāda latviešu dzejā, visvairāk Aleksandra Čaka nopelnu labad, sāka iezīmēties jau priekš 35 gadiem."
Rudzītis, Jānis. Straujš pagrieziens latviešu romāna vēsturē. Laiks, 1965, 22. maijs.
367 pages, Hardcover
First published January 1, 1965
4 people are currently reading
46 people want to read
About the author
Ilze Šķipsna
6 books1 followerIlze Šķipsna (1928–1981) – rakstniece. Mūža lielāko daļu nodzīvojusi Teksasā, ASV. Pārvaldījusi septiņas valodas, nedaudz publicējusies arī angļu valodā, tomēr literāro darbību turpināja latviešu valodā. Izveidojusi un vadījusi Kimbela mākslas muzeja bibliotēku Fortvērā, ASV. Publicēti stāstu krājumi "Vēja stabules" (1961) un "Vidējā īstenība" (1974), romāni "Aiz septītā tilta" (1965) un "Neapsolītās zemes" (1970).
Dzimta cēlusies Ušuru ezera krastos, Jaungulbenes pagasta dienvidos.
Dzimusi ierēdņa Ēvalda Šķipsnas un apgāda "Grāmatu Draugs" daiļliteratūras tulkotājas Elizabetes Kauliņas ģimenē. Rīgā dzīvojusi jūgenstila namā Elizabetes ielā 9A Vīlandes ielas stūrī. Vasaras pavadījusi vectēva mājās Jaungulbenes pagasta Dreiņos, kur veidojusies Ilzes Šķipsnas darba un dabas mīlestība, saasināts redzīgums pret cilvēkiem un lietām.
Brālis Alvis Šķipsna (1925–2012).
1944: kopā ar ģimeni emigrējusi uz Vāciju.
Bēgļu gados Vācijā Kārļa Skalbes latviešu ģimnāzijā Fišbahā Ilzes Šķipsnas latviešu valodas un literatūras skolotāja bija dzejniece Zinaīda Lazda, kura rosinājusi literārai jaunradei.
1949: izceļojusi uz ASV ar stipendiju luterāņu koledžā Teksasā.
1953. gada 14. septembris: laulības ar franču literatūras profesoru Valtonu H. Rotroku (Walton H. Rothrock).
1960. gadu vidū: pavadījusi ilgāku laiku Ņujorkā, kopjot slimo māti un studējot Ņujorkas Universitātes Hantera koledžā, lai iegūtu maģistres grādu.
1973: pirmo reizi viesojusies Latvijā.
Profesionālā darbība:
1946: pirmās publikācijas latviešu ģimnāzijas literārajā žurnāla "Lāpa" 1. numurā – dzejoļi "Lēni, lēni", "Pie Augšezera", "Baznīcā" un stāsts "Aploksne".
1946–1948: K. Skalbes latviešu ģimnāzijas (Fišbaha) literārā žurnāla "Lāpa" literārās nodaļas redaktore.
Periodikā publicēti tuvu simtam dzejoļu, daļu no tiem autore bija sakārtojusi manuskriptā nedzejoļi "Vājuma brīži". Ģimnāzijas gados Vācijā spēlējusi šahu, ar priekšlasījumiem piedalījusies ģimnāzijas literārajos sarīkojumos.
1956: Teksasas Kristīgā universitātes literārajā žurnālā Descant ar Ilze S. Rothrock vārdu angļu valodā publicēti vairāki stāsti.
Darbojusies ASV Bibliotekāru biedrībā.
Piedalījusies Latviešu dziesmu svētku Rakstnieku cēlienos trimdā ASV, Kanādā.
Stāsti un dzejoļi publicēti latviešu trimdas periodiskajos izdevumos "Lāpa", "Tilts", "Laika Mēnešraksts", "Jaunā Gaita", "Ceļa Zīmes", "Ubulele", "Ceļa Zīmes", "Latvija", "Jaunā Gaita", "Laiks", "Latvija Amerikā", angļu valodā žurnālos "Zintis" un "Lituanus" un citur.
Bijusi žurnāla "Tilts" (Mineapole) palīgredaktore.
1995: Ilzes Šķipsnas romāns "Neapsolītās zemes" analizēts vācu literatūrzinātnieka Stefana Keslera monogrāfiskajā pētījumā – Stephan H. T. Kessler, "Ilze Šķipsna 'Neapsolītās zemes': ein modernistischer Roman. Das asthetische Konzept des Romanes im Vergleich zu dem yon James Joyces 'Ulysses' sowie Ansatze zu einem allegorischen Verstandnis des Romanes." Regensburg: S. Roderer Verlag.
STĀSTU KRĀJUMI:
1961: "Vēja stabules" (Tilta apgāds)
1974: "Vidējā īstenība" (Grāmatu Draugs)
ROMĀNI:
1965: "Aiz septītā tilta" (Grāmatu Draugs)
1970: "Neapsolītās zemes" (Grāmatu draugs)
ĪSPROZA ANGĻU VALODĀ:
1957: "A Ship for the Flood" (Descant, I, Nr. 3)
1958: "The Strange Mourful History of Orphan, or the Crossing" (Descant, II, Nr. 2) (Zintis, I, Nr. 1, 1960)
1961: "Quiet Encounters" (Descant, V, Nr. 2) (Zintis, I, Nr. 4)
1963: "Farewell, Heroes" (Zintis, III, Nr. 9)
1964: "Foreigners" (Zintis, III, Nr. 11/12)
1965: "A Day and a Dream" (Zintis, IV, Nr. 13/14)
1980: "Victim" (Lituanus, vol. 26, Nr. 3)
Dzimta cēlusies Ušuru ezera krastos, Jaungulbenes pagasta dienvidos.
Dzimusi ierēdņa Ēvalda Šķipsnas un apgāda "Grāmatu Draugs" daiļliteratūras tulkotājas Elizabetes Kauliņas ģimenē. Rīgā dzīvojusi jūgenstila namā Elizabetes ielā 9A Vīlandes ielas stūrī. Vasaras pavadījusi vectēva mājās Jaungulbenes pagasta Dreiņos, kur veidojusies Ilzes Šķipsnas darba un dabas mīlestība, saasināts redzīgums pret cilvēkiem un lietām.
Brālis Alvis Šķipsna (1925–2012).
1944: kopā ar ģimeni emigrējusi uz Vāciju.
Bēgļu gados Vācijā Kārļa Skalbes latviešu ģimnāzijā Fišbahā Ilzes Šķipsnas latviešu valodas un literatūras skolotāja bija dzejniece Zinaīda Lazda, kura rosinājusi literārai jaunradei.
1949: izceļojusi uz ASV ar stipendiju luterāņu koledžā Teksasā.
1953. gada 14. septembris: laulības ar franču literatūras profesoru Valtonu H. Rotroku (Walton H. Rothrock).
1960. gadu vidū: pavadījusi ilgāku laiku Ņujorkā, kopjot slimo māti un studējot Ņujorkas Universitātes Hantera koledžā, lai iegūtu maģistres grādu.
1973: pirmo reizi viesojusies Latvijā.
Profesionālā darbība:
1946: pirmās publikācijas latviešu ģimnāzijas literārajā žurnāla "Lāpa" 1. numurā – dzejoļi "Lēni, lēni", "Pie Augšezera", "Baznīcā" un stāsts "Aploksne".
1946–1948: K. Skalbes latviešu ģimnāzijas (Fišbaha) literārā žurnāla "Lāpa" literārās nodaļas redaktore.
Periodikā publicēti tuvu simtam dzejoļu, daļu no tiem autore bija sakārtojusi manuskriptā nedzejoļi "Vājuma brīži". Ģimnāzijas gados Vācijā spēlējusi šahu, ar priekšlasījumiem piedalījusies ģimnāzijas literārajos sarīkojumos.
1956: Teksasas Kristīgā universitātes literārajā žurnālā Descant ar Ilze S. Rothrock vārdu angļu valodā publicēti vairāki stāsti.
Darbojusies ASV Bibliotekāru biedrībā.
Piedalījusies Latviešu dziesmu svētku Rakstnieku cēlienos trimdā ASV, Kanādā.
Stāsti un dzejoļi publicēti latviešu trimdas periodiskajos izdevumos "Lāpa", "Tilts", "Laika Mēnešraksts", "Jaunā Gaita", "Ceļa Zīmes", "Ubulele", "Ceļa Zīmes", "Latvija", "Jaunā Gaita", "Laiks", "Latvija Amerikā", angļu valodā žurnālos "Zintis" un "Lituanus" un citur.
Bijusi žurnāla "Tilts" (Mineapole) palīgredaktore.
1995: Ilzes Šķipsnas romāns "Neapsolītās zemes" analizēts vācu literatūrzinātnieka Stefana Keslera monogrāfiskajā pētījumā – Stephan H. T. Kessler, "Ilze Šķipsna 'Neapsolītās zemes': ein modernistischer Roman. Das asthetische Konzept des Romanes im Vergleich zu dem yon James Joyces 'Ulysses' sowie Ansatze zu einem allegorischen Verstandnis des Romanes." Regensburg: S. Roderer Verlag.
STĀSTU KRĀJUMI:
1961: "Vēja stabules" (Tilta apgāds)
1974: "Vidējā īstenība" (Grāmatu Draugs)
ROMĀNI:
1965: "Aiz septītā tilta" (Grāmatu Draugs)
1970: "Neapsolītās zemes" (Grāmatu draugs)
ĪSPROZA ANGĻU VALODĀ:
1957: "A Ship for the Flood" (Descant, I, Nr. 3)
1958: "The Strange Mourful History of Orphan, or the Crossing" (Descant, II, Nr. 2) (Zintis, I, Nr. 1, 1960)
1961: "Quiet Encounters" (Descant, V, Nr. 2) (Zintis, I, Nr. 4)
1963: "Farewell, Heroes" (Zintis, III, Nr. 9)
1964: "Foreigners" (Zintis, III, Nr. 11/12)
1965: "A Day and a Dream" (Zintis, IV, Nr. 13/14)
1980: "Victim" (Lituanus, vol. 26, Nr. 3)
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 8 of 8 reviews
September 6, 2019
Neatceros citu grāmatu, kurā man būtu paticis viss, izņemot pašu tekstu. Sajūta, kā iznākot no greizo spoguļu istabas.
Toties daudz iespēju izrakstīt sentences!
Toties daudz iespēju izrakstīt sentences!
September 17, 2021
Šis romāns izrādījās brīnišķīgs mirklis manā dzīvē, romāns, kas virknēja un iemūžināja mirkļus, par skaistu mirkli padarīja arī romāna lasīšanu. Kā šī grāmata jālasa, sapratu tikai nonākot pie beigām, un uzreiz sāku lasīt no jauna, izbaudot un domās apsverot katru aprakstīto mirkli. "...otrreiz var klausīties tikai mūziku, trešoreiz tikai Bachu. Bachu vienmēr." Šis romāns laikam ir Bahs. "Mūžu, ko nav vērts dzīvot otrreiz, nav vērts dzīvot pirmoreiz." Vai to pašu nevar attiecināt uz grāmatu?
Grāmatas varones viena puse - Edīte (otra puse - Solvīta) bērnībā izlasījusi Faustu un izaugusi apņemas sameklēt mirkļus. Romāns mirkļu pārpilns - Šķipsna no vārdiem apbrīnojamā veidā veido "fotogrāfijas", tāda kā sastingušas gleznas, kurās ieraugām mirkļus, piemēram: "...es gandrīz aizmirsu aiztaisīt muti, kas bija pati no sevis atvērusies ap manu pārsteigto "bet"; "...aizkari kā plūdumā pēkšņi sastinguši gaismas viļņi"; Šķipsna prot padarīt "apskatāmas" arī domas: "...iztaustīju savu atmiņu kā tukšu klēts apcirkni".
"Visi brīži ir pēdējie, visi brīži ir tagad vai nekad...". "...visi brīži ir pēdējie, visos jāšūpojas līdz galam, visi jāpiepilda līdz malām, lai pašam pēdējam brīdim būtu ko aprīt."
Edīte un Solvīta, divi pretstati, kas ir viens vesels: "Mūžība un nebūtība ir viens un tas pats"; "Varbūt kustība un nekustība kādā brīdī, kādā vietā saskaras un, robežai izzūdot, kļūst par vienu un to pašu"; "Šis atklājums manī iesviedās ar negaidītas vētras pēkšņumu, kā viesulis sakuldams mani pretējos virzienos".
Vijas cauri doma, ka dzīve ir pūlēšanās:
"Dzīve ir pūlēšanas - ap darbu vai prieku, vienalga ko. Ja cilvēks nepūlas, viņš ir kā lauka akmens: kad kāds pagrūž, tas paripo gabaliņu un tad atkal guļ mēms un beigts." "Beigtu cilvēku visapkārt ka mudž. Beigtums uzglūn no visām malām un tam pretī var turēties tikai ar pūlēšanos. Tas ložņā pa ielām kā indīgs, gļotaini zaļš, smacējošs milzu mūdzis." Dzīve bez pūlēšanās - kā "kokle un rokas bez skanēšanas".
Romāns apbrīnojami veidots, kā mirkļu kaleidoskops, kā iekāpis kuģī, kurā pēc katra viļņa, sašūpojiena katra lieta atkal pārmainās, tiek pamanīta no citas puses, jo dzīve miljoniem konkrētā mirkļa ieraudzīšanas un izdzīvošanas iespēju pilna. "Kā pēkšņu un uztrauktu bišu spiets, gar acīm kā ātras švīkas virmodamas, ausīs daudzbalsīgi skanēdamas, mani pērspējo nojautas par neskaitāmajām iespējamībām un varbūtībām, ar ko visa pasaule nemitīgi piepildījās un kas man vienkārši nekad nebija ienākušas prātā".
Smeldzīgs arī trimdas pavediens - pašas autores pāršķeltā, "nenotikusī" dzīve, dodoties emigrācijā. Kā garāmejot, arī šeit iezīmēta kāda mirkļa nozīme, domās atgriežoties Latvijā: "Toreiz neviena slepena, neviena pārdroša roka nenorāva plandošo plakātu {Staļina ģīmetni}; nodegušās mājas un miroņi parādās tikai pēc tam, kad viss svarīgais jau ir noticis jeb nenoticis, un tagad viss jau sen bija par vēlu".
"Šinī dzīvē nekam nav jēgas. Tikai tāpēc iespējams dzīvot, ka nekam nav jēgas un nekas nekā nenozīmē. Arī brīvība nekā nenozīmē, un brīvs jūs varat būt tikai tad, ja to zināt."
Mīlu, apbrīnoju šo rakstnieci, sāp - ka tik pamatīgs, būtisks, nozīmīgs darbs sarakstīts svešumā, mums bijis gadiem nepiejams, - paldies Ilzei Jansonei par romānu "Laika rēķins", kas lika sameklēt Šķipsnas grāmatu bibliotēkā. Esam satikušās! Grūti nedomāt, kā būtu, ja mirklis būtu bijis citādāks, un romāns būtu sarakstīts šeit, nevis svešumā, starpā nebūtu okupācijas 50 gadu...kā būtu attīstījusies šodienas latviešu literatūra?
Grāmatas varones viena puse - Edīte (otra puse - Solvīta) bērnībā izlasījusi Faustu un izaugusi apņemas sameklēt mirkļus. Romāns mirkļu pārpilns - Šķipsna no vārdiem apbrīnojamā veidā veido "fotogrāfijas", tāda kā sastingušas gleznas, kurās ieraugām mirkļus, piemēram: "...es gandrīz aizmirsu aiztaisīt muti, kas bija pati no sevis atvērusies ap manu pārsteigto "bet"; "...aizkari kā plūdumā pēkšņi sastinguši gaismas viļņi"; Šķipsna prot padarīt "apskatāmas" arī domas: "...iztaustīju savu atmiņu kā tukšu klēts apcirkni".
"Visi brīži ir pēdējie, visi brīži ir tagad vai nekad...". "...visi brīži ir pēdējie, visos jāšūpojas līdz galam, visi jāpiepilda līdz malām, lai pašam pēdējam brīdim būtu ko aprīt."
Edīte un Solvīta, divi pretstati, kas ir viens vesels: "Mūžība un nebūtība ir viens un tas pats"; "Varbūt kustība un nekustība kādā brīdī, kādā vietā saskaras un, robežai izzūdot, kļūst par vienu un to pašu"; "Šis atklājums manī iesviedās ar negaidītas vētras pēkšņumu, kā viesulis sakuldams mani pretējos virzienos".
Vijas cauri doma, ka dzīve ir pūlēšanās:
"Dzīve ir pūlēšanas - ap darbu vai prieku, vienalga ko. Ja cilvēks nepūlas, viņš ir kā lauka akmens: kad kāds pagrūž, tas paripo gabaliņu un tad atkal guļ mēms un beigts." "Beigtu cilvēku visapkārt ka mudž. Beigtums uzglūn no visām malām un tam pretī var turēties tikai ar pūlēšanos. Tas ložņā pa ielām kā indīgs, gļotaini zaļš, smacējošs milzu mūdzis." Dzīve bez pūlēšanās - kā "kokle un rokas bez skanēšanas".
Romāns apbrīnojami veidots, kā mirkļu kaleidoskops, kā iekāpis kuģī, kurā pēc katra viļņa, sašūpojiena katra lieta atkal pārmainās, tiek pamanīta no citas puses, jo dzīve miljoniem konkrētā mirkļa ieraudzīšanas un izdzīvošanas iespēju pilna. "Kā pēkšņu un uztrauktu bišu spiets, gar acīm kā ātras švīkas virmodamas, ausīs daudzbalsīgi skanēdamas, mani pērspējo nojautas par neskaitāmajām iespējamībām un varbūtībām, ar ko visa pasaule nemitīgi piepildījās un kas man vienkārši nekad nebija ienākušas prātā".
Smeldzīgs arī trimdas pavediens - pašas autores pāršķeltā, "nenotikusī" dzīve, dodoties emigrācijā. Kā garāmejot, arī šeit iezīmēta kāda mirkļa nozīme, domās atgriežoties Latvijā: "Toreiz neviena slepena, neviena pārdroša roka nenorāva plandošo plakātu {Staļina ģīmetni}; nodegušās mājas un miroņi parādās tikai pēc tam, kad viss svarīgais jau ir noticis jeb nenoticis, un tagad viss jau sen bija par vēlu".
"Šinī dzīvē nekam nav jēgas. Tikai tāpēc iespējams dzīvot, ka nekam nav jēgas un nekas nekā nenozīmē. Arī brīvība nekā nenozīmē, un brīvs jūs varat būt tikai tad, ja to zināt."
Mīlu, apbrīnoju šo rakstnieci, sāp - ka tik pamatīgs, būtisks, nozīmīgs darbs sarakstīts svešumā, mums bijis gadiem nepiejams, - paldies Ilzei Jansonei par romānu "Laika rēķins", kas lika sameklēt Šķipsnas grāmatu bibliotēkā. Esam satikušās! Grūti nedomāt, kā būtu, ja mirklis būtu bijis citādāks, un romāns būtu sarakstīts šeit, nevis svešumā, starpā nebūtu okupācijas 50 gadu...kā būtu attīstījusies šodienas latviešu literatūra?
January 1, 2021
Iespējams, tik ļoti grāmata man patika, jo neko nebiju gaidījusi. Un dabūju... Tik daudz. Pārdomas par savu būtni, pārdomas par pasauli, pārdomas par uzdrīkstēšanos, par patiesības meklējumiem, par mīlestību un draudzību, kā arī apkārtējo vidi un auto vadīšanu :D Patika uzsvērtās tēlu atšķirības, jo autore abas sievietes aprakstīja ar ļoti lielu vieglumu. Pat vispār nesapratu, kurā gadā tas bija. Un tam arī nav nozīmes.
January 24, 2024
Tā atšķirība starp “Aiz septītā tilta” un “Neapsolītās zemes” ir takā pļauka sejā. Neapsolītās zemes- 2⭐️, knapi izurbos cauri.
January 15, 2022
Burbuļojošs teksts. Edītes-Solvītas tēls kā dubultā trimdas identitāte. Kura ir īstā? Varbūt viltus alter ego Ņujorkā. Īstā, patiesā, autentiskā identitāte palika Rīgā? Un kā rēgs maisās pa kājām? Bauda lasīt tekstu un iet līdzi autorei, lai kur viņa mani aizvestu.
April 16, 2023
“Man bija aizmirsies, ka viņai bija arī otrs vārds.
(..)Viņa domāja, ka tie nesaderas kopā.
Tagad tie vienmēr būs kopā. Iekalti akmenī.”
(..)Viņa domāja, ka tie nesaderas kopā.
Tagad tie vienmēr būs kopā. Iekalti akmenī.”
December 26, 2015
Kas tas tikko bija. Jūtos piečakarēta. Šķipsnu iepriekš jau biju lasījusi, kad gatavojos vidusskolas literatūras eksāmenam, kur izvēlējos tēmu - trimdas literatūra. Trimdinieku darbus esmu lasījusi daudz, tāpēc nebaidos apgalvot, ka šis ir absolūti kaut kas citāds. Man lasot, bija sajūta, ka lasu ārzemju rakstnieku. Īsti nezinu kādēļ, bet tā sajūta nepameta līdz pat pēdējai rindkopai. Kā jau trimdinieki, viņi meklē atbildes uz jautājumiem ''Kas es esmu? Kur ir mana vieta?''. Savas identitātes meklējumi, esot tālumā. Svarīgi lasot 'Aiz septītā tilta' būt simtprocentīgi iekšā grāmatā, citādi vari palaist garām daudz nozīmīgu detaļu.
Displaying 1 - 8 of 8 reviews