"Šajā krājumā Ronalds Briedis aizmet noslēdzošo mezglu vienam savas daiļrades posmam, līdzsvarotā un izsvērtā sakārtojumā apvienojot savu iepriekšējo dzejas krājumu atbalsis ar jauniem motīviem. Bet centrā joprojām mitinās jautājums par smieklu, smiešanās spējas ontoloģisko dabu. Tik dažāds Ronalds Briedis, šķiet, vēl nebūs lasīts — krājuma pretpolos nolikta biogrāfiskā cikla izsmalcinātā vienkāršība un tikpat izsmalcināta meistarība latviešu dzejā tik reti sastopamā stingrajā formā — sonetu vainagā. Šī grāmata būs jālasa lēni un vairākkārt. Tāpat kā — reizēm — savu nodzīvoto dzīvi. Tas palīdz atskurbt,"
Aizraujoši. Atceros, kā gāju ar tikko nopirkto krājumu pa Brīvības ielu, lasīju un smaidīju. Briedis, protams, spridzina ar absurdu un ironiju/pašironiju/laika izjūtas ironiju, bet visskaistākie likās tie personiskākie dzejoļi, kur jaušama cilvēciskā ievainojamība. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka ar tiem vieglāk identificēties.
Gaumīgs vāka iesējums un dzejas izkārtojums. Pamīšus dzejoļi ar vēsturisku pieskaņu un ikdienas noskaņām, vietām pašironiski, vietām filozofiski. Man tuvāki ikdienas vērojumi. Par nosaukumu - "Kultūrās ar nulles summas domāšanu viena gods nozīmē kaunu citiem. Jūs zaudējat to, ko iegūst pretējā puse; lai jūs iegūtu - pretējai pusei ir jāzaudē." (Ričards Landess, Viduslaiku pētnieka piezīmes par 21.gadsimtu)
"Jūra ir zila Jo atspoguļo debesis
Lidojošās zivis Izlec no ūdens Ūdensputni Ienirst dzelmē
Debesis ir zilas Jo atspoguļo jūru" (42.lpp.)
"Tālumā mākoņi izklīst virs viena kalna Un savelkas virs otra" (54.lpp.)
"Caurspīdīgais plēves lietussargs Noklājas sīkiem pilieniem Un nožūst Putekļu raksti Uz vitrīnu logiem Mazās kafejnīcās Kur glāzēs šūpojas zeltaina gaisma" (134.lpp.)
Patika ciklu dažādība, asprātība. R.Briedis ir viens no dzejniekiem, kas var izmantot atskaņas, bet tas nekad nekļūs banāli. Vienīgi īsti nesasaistījos ar priekšvārdu un pēcvārdu.
Sen nebija trāpījusies laba dzeja. Lakoniska, skaidra, "pasakaina" un mitoloģiska. Ar mīklu, kuru jāatmin. Pārsteidzošā kārtā sasaucas ar Melgalva dzeju, bet citāda. Jo divreiz vienā un tai pat upē, jau nevar iekāpt. Latviska dzeja.
Kad dzeja glāsta prātu. Kad spēj sasmīdināt radību bez humora izjūtas (..mani..). Kad nomierina - ar formas harmoniskumu - visumā un detaļās.
Prāts vēro. Kā mēs abas ar dzeju. Kā. Līdz potītēm upē. Iemērkt plaukstas.. Pasmelt un tuvināt sejai.. Domā un pieskata.. Kā mēs abas. Kā Ronalds Briedis ar dzeju.
Abrīnoju autora zināšanas. Par dzīvi, par literatūru, folkloru, cilvēkiem, mītiem, senatni un tagadni. Laba dzeja ir gudra autora radīta. Šeit ir gudrs autors, tāpēc ir arī laba dzeja. Īpaši simpātiska šķita krājuma pirmā puse, kura izteikti jūtams humors un ironija, spēles un rotaālas ne tikai ar vārdiem, bet arī lingvistiskiem un saturiskiem priekšstatiem.
..ar katru nākamo krējumu (vismaz skatoties uz goodreads vērtējuma), man Ronalda Brieža dzeja gājusi lejup pa kalnu. šoreiz tomēr ir nedaudz labāk par iepriekšējo, bet aizvien ļoti tālu no tām virsotnēm, kur (manā skatījumā) Briedis bija ar pirmajiem diviem krājumiem. šoreiz 3,5*.
jau labu laiku stāvēja manā izlasāmo grāmatu sarakstā…dzeja, kas man bija kā svaiga gaisa malks…viss gaumīgi izkārtots… “Kas ilgi skatā tumsā Kļūst redzīgāks Kas ilgi skatās gaismā Kļūst akls”