What do you think?
Rate this book
Sarunas ar sīko
“Šis teksts ir dzirksteļojošs kailu nervu kamols, jebkurš vārda pieskāriens izraisa domāšanai tik nepieciešamo trauksmi, jo uzrakstītais nav radīts patikšanai, Sīkais apņēmīgi sacērt itin visas mākslas patērētāja ērtību važas un dodas meklēt atbildes. Ja lasītājs sajutīs teksta neticamo dzīvības smaržu gluži kā spilgtu paša atmiņu, tad Sīko sapratīs. Man daudz jādomā par Džindžo, Juhu un Sīko.”
Dace Sparāne-Freimane
“Atklāta un drosmīga saruna: mēs esam līdzdalībnieki urdošiem pieredzētā būtības un sevis patiesā meklējumiem — cauri atmiņām un minējumiem, šķitumam un ilūzijai, sapņiem un murgiem, noliegumam un apstiprinājumam. Tīras lapas uzvarošs apsolījums sarunā ar sevī patvērušos bērnu.”
Anita Rožkalne
Grāmata tapusi un izdota ar Valsts Kultūrkapitāla atbalstu
Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis
Dace Sparāne-Freimane
“Atklāta un drosmīga saruna: mēs esam līdzdalībnieki urdošiem pieredzētā būtības un sevis patiesā meklējumiem — cauri atmiņām un minējumiem, šķitumam un ilūzijai, sapņiem un murgiem, noliegumam un apstiprinājumam. Tīras lapas uzvarošs apsolījums sarunā ar sevī patvērušos bērnu.”
Anita Rožkalne
Grāmata tapusi un izdota ar Valsts Kultūrkapitāla atbalstu
Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis
136 pages, Hardcover
Published March 1, 2022
About the author
Gundega Repše
49 books26 followersGundega Repše (1960) – rakstniece, publiciste. Absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures un teorijas nodaļu. Strādājusi žurnālā "Liesma", laikrakstos "Labrīt", "Izglītība un Kultūra", literārajā mēnešrakstā "Karogs". Viena no spilgtākajām 90. gadu latviešu prozas pārstāvēm. Vairāku romānu, stāstu krājumu, biogrāfisku darbu, eseju un dokumentālu prozas grāmatu autore. Aktīvi iesaistās kultūras un sabiedriskās dzīves procesos.
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 11 of 11 reviews
May 2, 2022
..man parasti nepatīk bezgalīgi gari dialogi. bet šis nav tas gadījums, kad tas varētu nepatikt. tā ir citādāka veida saruna. literāri baudāma.
April 12, 2022
Kāpēc viņas vairs neraksta stāstus?
Ja literatūra sāk paredzēt, ka vakarā tava sviestmaize nokritīs ar desu uz leju, tad, tu, literatūras lasītājs vari vienā brīdī sašust, nosprauslāt, varbūt pat nospļauties, jo, ai nu: cik var piepildīties, labāk rakstiet par to, kas tiem neredzamajiem dzīves ‘’režisoriem’’ ir mazāk saprotams, jauciet pēdas, esiet sapņaini, varbūt tad nebūs nemitīgi sevi jāatrod pie melodramatiskām attiecībām, kuras it kā noskatītas kādā filmā vai izlasītas kādā grāmatā, varbūt nebūs jāpiedzīvo visādi kari, trimdas un citas grūtības, kuras savos mākslas darbos apskatījuši 20. gadsimta klasiķi. Literatūra fiksē vēsturisko atkārtošanos tik ļoti, ka liekas – tā ir viena liela zīlniece. Bet, mīļā literatūra, lūdzu, pārstāj prognozēt, jo tavas prognozes diemžēl piepildās, un Džordža Orvela pareģošanas talants, kas bija vienkārši labi izteikts pasaules un cilvēka psiholoģijas izpratnes paraugs, varbūt vairs neliksies nemitīgi aktuāls. Ne velti tie briesmīgākos notikumus tēlojošie literārie darbi, solžeņicini, annas frankas, kamī utt. līdzās, protams, neskaitāmiem gaišajiem tekstiem, tiek pārizdoti. Tajos izdevējs un lasītājs saskata baisu un noderīgu potenciālu.
Un varbūt tāpēc, ka literatūra vai nu spēj paredzēt nākotni vai arī atgriežas pie pagātnes, daudzi rakstnieki vairs neraksta stāstus, kuriem ir skaidrs sižets, sākums un beigas, kuriem ir vieta pie ugunskura vasaras naktī vai sagremojama interpretācija, episkums. Nost ar skaidrību! Nost ar sižetu! Nost ar struktūras pabeigtību. Mēs to visu varam atrast jau iepriekš sarakstītajā. Neļaujoties stāstiem, šodienas rakstnieki vēlas būt ārpusē, būtībā literatūras periferijā un paliek uzticīgi savas dzīves radošajam ceļam.
Šobrīd prātā nāk divi izdevniecības “Dienas Grāmata” teksti, kas ļoti apzināti neko neparedz un it kā neko pat nevēlas: Noras Ikstenas aktuālākā grāmata “Ūdens mirdzēšana” (2021), kurā stāsti bija visai nosacīti veidojumi jeb epizodes ceļā uz kaut ko dažādos braucienos; otrs būtu Gundegas Repšes kārtējais vizuāli pievilcīgais izaicinājums lasītājam – “Sarunas ar Sīko”, kas lielākoties ir stāsti dialogos, bet bez skaidrām aprisēm tam, ko varētu dēvēt par vēlmi lasītājam patikt. Būtībā tie ir iepatikšanās vektora pretējie poli – Nora Ikstena centās lasītājam palīdzēt smagajā covid-19 krīzes laikā, savukārt Gundega Repše, kā tas sen ir saprotams, lasītāju var arī pasūtīt, teiksim, izglītoties, ja kaut kas nepatīk. Un tomēr tie nav stāsti, tie ir subjektīvi mēģinājumi izvairīties no stāsta, izvairīties no literatūras visuresošās varenības, kas kļuvusi varbūt neķītra un apgrūtinoša kā totalitārs milzis.
Gundegas Repšes pievēršanās dialogam nav nekas ārkārtējs, prātā nāk vairāki teksti, kuros tieši divu personu saskarsmes nozīme veido rakstnieces prozas serdi. Vai tās būtu mīlas attiecības, sadzīve, radniecība, kopējs liktenis, dialogs ir pozitīvais tajā, kā Repše cenšas risināt savu radošo vēlmi būvēt smilšu pilis prozā. Lai tās nemitīgi grautu un celtu no jauna. “Sarunās ar Sīko” abas galvenās varones ir māsas vai pat vienas personas divas puses, vārdā Sīkā un Džindžo. Viņu sarunā atklājas vecāku attiecības padomju laikā, komunālā dzīvokļa aprises ar visiem iemītniekiem, brālītis Juha, kurš kopā ar mammu pārbrauc no izsūtījuma Sibīrijā. Šis un tas no ģimenes iekšējām melodrāmām, kas Gundegai Repšei ir svarīgi pavedieni un ievieš zināmu realitātes un psiholoģijas faktūru. Redz, redz, tie cilvēki mēdz būt maitas, turklāt pilnīgi bez kāda iemesla, ļaunums nāk no iekšām, bet labais dažreiz ir arī padomju milža drūmajā nostaļģijā (kā gan citādi izskaidrot to, ka Repšes galvenā varone tik labi atceras padomju piena produktu krāsainos folijas vāciņus). Un, protams, tie ir dialogi par to, ka salīdzināt nevajag, par nāvi, par mīlestību, par vēlmi dzīvot. Par tiesībām būt atšķirīgam sava likteņa izvēlē (tie noteikti nav nekādi liberālie uzskati, bet sievietes tiesības te ir uzsvērtas kā allaž Repšes prozā). Dialogs kā risinājums – kāpēc nē? Dažas spilgtas, prātā paliekošas epizodes un turpat arī daudz jautājumu par to, kāpēc tas ir uzrakstīts šādi – visdrīzāk jā. Vai šis būs dižpārdoklis un LALIGABA 2022 nominācija – diez vai. Uz pēdējo Repše gan jau sen netiecas, jo “piemineklis” būs uzcelts no citiem materiāliem.
Tā ir izvairīšanās no pakļaušanās priekšstatiem par literatūru, tomēr ietilpstot kārtējās grāmatas formā, par ko rakstniece raksta arī noslēgumā (pilnīgi lieki, lasītājs izbaudīs melnās un sarkanās krāsas lapaspuses un pats visu šo prozas un neprozas dihotomiju aptvers). Tā ir, iespējams, saruna par cilvēcisko, nevairoties no šabloniem – pagātnes tēliem, un tomēr tiem netiek dotas pilnvērtīgas balss tiesības. Tā ir saruna ar Sīko par nemaz ne tik sīko. Smilšu piļu uzburšana un nojaukšana nevar noslēpt arī zināmu talanta meistarību. Tomēr tas aizdomīgais sarunas formāts, kur duālais ir it kā spēle, kur dialogs ir it kā aizbildinājums, liek domāt, ka varbūt tas vienkārši ir kārtējais paziņojums par literāro vientulību.
KZ
Ja literatūra sāk paredzēt, ka vakarā tava sviestmaize nokritīs ar desu uz leju, tad, tu, literatūras lasītājs vari vienā brīdī sašust, nosprauslāt, varbūt pat nospļauties, jo, ai nu: cik var piepildīties, labāk rakstiet par to, kas tiem neredzamajiem dzīves ‘’režisoriem’’ ir mazāk saprotams, jauciet pēdas, esiet sapņaini, varbūt tad nebūs nemitīgi sevi jāatrod pie melodramatiskām attiecībām, kuras it kā noskatītas kādā filmā vai izlasītas kādā grāmatā, varbūt nebūs jāpiedzīvo visādi kari, trimdas un citas grūtības, kuras savos mākslas darbos apskatījuši 20. gadsimta klasiķi. Literatūra fiksē vēsturisko atkārtošanos tik ļoti, ka liekas – tā ir viena liela zīlniece. Bet, mīļā literatūra, lūdzu, pārstāj prognozēt, jo tavas prognozes diemžēl piepildās, un Džordža Orvela pareģošanas talants, kas bija vienkārši labi izteikts pasaules un cilvēka psiholoģijas izpratnes paraugs, varbūt vairs neliksies nemitīgi aktuāls. Ne velti tie briesmīgākos notikumus tēlojošie literārie darbi, solžeņicini, annas frankas, kamī utt. līdzās, protams, neskaitāmiem gaišajiem tekstiem, tiek pārizdoti. Tajos izdevējs un lasītājs saskata baisu un noderīgu potenciālu.
Un varbūt tāpēc, ka literatūra vai nu spēj paredzēt nākotni vai arī atgriežas pie pagātnes, daudzi rakstnieki vairs neraksta stāstus, kuriem ir skaidrs sižets, sākums un beigas, kuriem ir vieta pie ugunskura vasaras naktī vai sagremojama interpretācija, episkums. Nost ar skaidrību! Nost ar sižetu! Nost ar struktūras pabeigtību. Mēs to visu varam atrast jau iepriekš sarakstītajā. Neļaujoties stāstiem, šodienas rakstnieki vēlas būt ārpusē, būtībā literatūras periferijā un paliek uzticīgi savas dzīves radošajam ceļam.
Šobrīd prātā nāk divi izdevniecības “Dienas Grāmata” teksti, kas ļoti apzināti neko neparedz un it kā neko pat nevēlas: Noras Ikstenas aktuālākā grāmata “Ūdens mirdzēšana” (2021), kurā stāsti bija visai nosacīti veidojumi jeb epizodes ceļā uz kaut ko dažādos braucienos; otrs būtu Gundegas Repšes kārtējais vizuāli pievilcīgais izaicinājums lasītājam – “Sarunas ar Sīko”, kas lielākoties ir stāsti dialogos, bet bez skaidrām aprisēm tam, ko varētu dēvēt par vēlmi lasītājam patikt. Būtībā tie ir iepatikšanās vektora pretējie poli – Nora Ikstena centās lasītājam palīdzēt smagajā covid-19 krīzes laikā, savukārt Gundega Repše, kā tas sen ir saprotams, lasītāju var arī pasūtīt, teiksim, izglītoties, ja kaut kas nepatīk. Un tomēr tie nav stāsti, tie ir subjektīvi mēģinājumi izvairīties no stāsta, izvairīties no literatūras visuresošās varenības, kas kļuvusi varbūt neķītra un apgrūtinoša kā totalitārs milzis.
Gundegas Repšes pievēršanās dialogam nav nekas ārkārtējs, prātā nāk vairāki teksti, kuros tieši divu personu saskarsmes nozīme veido rakstnieces prozas serdi. Vai tās būtu mīlas attiecības, sadzīve, radniecība, kopējs liktenis, dialogs ir pozitīvais tajā, kā Repše cenšas risināt savu radošo vēlmi būvēt smilšu pilis prozā. Lai tās nemitīgi grautu un celtu no jauna. “Sarunās ar Sīko” abas galvenās varones ir māsas vai pat vienas personas divas puses, vārdā Sīkā un Džindžo. Viņu sarunā atklājas vecāku attiecības padomju laikā, komunālā dzīvokļa aprises ar visiem iemītniekiem, brālītis Juha, kurš kopā ar mammu pārbrauc no izsūtījuma Sibīrijā. Šis un tas no ģimenes iekšējām melodrāmām, kas Gundegai Repšei ir svarīgi pavedieni un ievieš zināmu realitātes un psiholoģijas faktūru. Redz, redz, tie cilvēki mēdz būt maitas, turklāt pilnīgi bez kāda iemesla, ļaunums nāk no iekšām, bet labais dažreiz ir arī padomju milža drūmajā nostaļģijā (kā gan citādi izskaidrot to, ka Repšes galvenā varone tik labi atceras padomju piena produktu krāsainos folijas vāciņus). Un, protams, tie ir dialogi par to, ka salīdzināt nevajag, par nāvi, par mīlestību, par vēlmi dzīvot. Par tiesībām būt atšķirīgam sava likteņa izvēlē (tie noteikti nav nekādi liberālie uzskati, bet sievietes tiesības te ir uzsvērtas kā allaž Repšes prozā). Dialogs kā risinājums – kāpēc nē? Dažas spilgtas, prātā paliekošas epizodes un turpat arī daudz jautājumu par to, kāpēc tas ir uzrakstīts šādi – visdrīzāk jā. Vai šis būs dižpārdoklis un LALIGABA 2022 nominācija – diez vai. Uz pēdējo Repše gan jau sen netiecas, jo “piemineklis” būs uzcelts no citiem materiāliem.
Tā ir izvairīšanās no pakļaušanās priekšstatiem par literatūru, tomēr ietilpstot kārtējās grāmatas formā, par ko rakstniece raksta arī noslēgumā (pilnīgi lieki, lasītājs izbaudīs melnās un sarkanās krāsas lapaspuses un pats visu šo prozas un neprozas dihotomiju aptvers). Tā ir, iespējams, saruna par cilvēcisko, nevairoties no šabloniem – pagātnes tēliem, un tomēr tiem netiek dotas pilnvērtīgas balss tiesības. Tā ir saruna ar Sīko par nemaz ne tik sīko. Smilšu piļu uzburšana un nojaukšana nevar noslēpt arī zināmu talanta meistarību. Tomēr tas aizdomīgais sarunas formāts, kur duālais ir it kā spēle, kur dialogs ir it kā aizbildinājums, liek domāt, ka varbūt tas vienkārši ir kārtējais paziņojums par literāro vientulību.
KZ
February 12, 2023
«Mēs esam nevis kauli un miesa, bet viss, ko esam redzējuši, dzirdējuši un lasījuši.»
Es esmu mazliet Sīkais un...
« – Vai pasaule vēl ir? – Tā es jautāju, kolīdz atveru acis.»
Es esmu mazliet Sīkais un...
« – Vai pasaule vēl ir? – Tā es jautāju, kolīdz atveru acis.»
June 27, 2022
Es nezinu, ko es domāju par šo darbu. Ļoti savdabīgs un parasti es tāda veida grāmatas nelasu, bet šoreiz kaut kā uzrunāja - mācoties statistiku, paralēli prasījās ko izskaistinātu un mistērisku, lai "samitrinātu" smadzenes pēc sausās informācijas uzņemšanas.
December 27, 2024
Labi parunājām!
June 10, 2022
3,5 ⭐
Brīnišķi gaumīga grāmata, kuru prieks turēt rokās. Tiešām fanoju par grāmatas dizainu.
Savukārt ar pašu tekstu manas attiecības palika neskaidras. Kādam šis šķietamais haoss un nemitīgās laiktelpas maiņas liksies šarmantas un būs tieši laikā, bet man radās sajūta, ka man kā lasītājam vēl jaaug, lai pilnībā saslēgtos ar šo tekstu.
Ja divos vārdos jaraksturo šis darbs, es teiktu, ka tas ir kaleidoskopiski daudzdimensionāls. Daudz emociju, dzīves, sarunu, smeldzes, padomjlaika sajūtu. Valoda ir lieliska, un sen nebija lasīti tik brīnišķīgi mākoņu apraksti kā šajā grāmatā.
Tā par visiem 100 % ar šo grāmatu nesaslēdzos, bet ierosmi pēc ilgiem laikiem palasīt citus Repšes darbus gan guvu.
Brīnišķi gaumīga grāmata, kuru prieks turēt rokās. Tiešām fanoju par grāmatas dizainu.
Savukārt ar pašu tekstu manas attiecības palika neskaidras. Kādam šis šķietamais haoss un nemitīgās laiktelpas maiņas liksies šarmantas un būs tieši laikā, bet man radās sajūta, ka man kā lasītājam vēl jaaug, lai pilnībā saslēgtos ar šo tekstu.
Ja divos vārdos jaraksturo šis darbs, es teiktu, ka tas ir kaleidoskopiski daudzdimensionāls. Daudz emociju, dzīves, sarunu, smeldzes, padomjlaika sajūtu. Valoda ir lieliska, un sen nebija lasīti tik brīnišķīgi mākoņu apraksti kā šajā grāmatā.
Tā par visiem 100 % ar šo grāmatu nesaslēdzos, bet ierosmi pēc ilgiem laikiem palasīt citus Repšes darbus gan guvu.
April 3, 2022
Iekšējais bērns runā pretī.
Nemierīgs, nekaunīgs, skaļi jautā par to, par ko neviens nedrīkst i dzirdēt. Sīkajam vajag, lai par viņu parūpējas, bez Sīkā neesam paši un nevaram pastāstīt savu stāstu.
March 3, 2026
Nezinu. Svaidīšanās un epizodiskums vienā brīdī darīja mani vienaldzīgu pret visu,kas bija jau paspējis ieinteresēt (dialogs). Nav iebilžu pret fragmentārismu un Repšes eksperimentiem,bet laikam gan tā svaidīšanās un daudznozīmīgums dažbrīd apnika. Un tomēr kaut kas mani aizķēra šajā darbā.
May 10, 2022
Patīkams pārsteigums ar diezgan negaidītu literāro Gundegu Repši. Lakoniski un piesātināti.
Read
November 22, 2023Šķiet, nav lemts būt Repšes grāmatai bez vārdiem: mietpilsonis, katarse, stigma, Sibīrija…
“Proza man ir cita dimensija” - šoreiz man pārāk tāla
“Proza man ir cita dimensija” - šoreiz man pārāk tāla
May 1, 2022
Grāmatai skaists noformējums,tas tad arī paliks atmiņā
Displaying 1 - 11 of 11 reviews