Smrt je podesila budilnik na četiri sata trideset tri minuta.
Sve što je moglo da se broji protiv nesanice već je prebrojala. Prvo ovce (deset hiljada stotinu deset!), zatim neprospavane noći (sedam hiljada sedamsto sedamdeset!), potom sekunde izgubljene prilikom brojanja ovaca i probdevenih noći (osamnaest hiljada tri sekunde!)… U nekom trenutku je shvatila da, osim besmislenog brojanja bilo čega, postoji još šest stotina dvadeset drugih metoda za uspavljivanje i odlučila da promeni strategiju.
Prvo je pomislila: Neću da razmišljam, ali ju je pritom zatekla misao kako je mišljenje i to što čovek razmišlja o tome da ni o čemu ne razmišlja i počelo je da joj bruji u lobanji. Onda je uzela Prustov roman koji joj je bio pri ruci i pomislila da bi tako, eventualno, mogla da zaspi od dosade, ali se odmah pokajala zbog izgubljenog vremena sa Prustom. Nije pomoglo ni zatvaranje očiju pred svim nepravdama, niti zamišljanje javnog čitanja višetomnog tokijskog telefonskog imenika. Najzad je odmahnula rukom i pokušala da se umiri mišlju kako je đavo koji nikad ne spava u mnogo goroj situaciji od nje i zagledala se u suprotni zid čekujući san.
Hipoteza kaže: „Čovečanstvo je osuđeno na propast i bez obzira na to kako će se razvijati istorija, na kraju će ionako završiti potpunim kolapsom.” A šta ako je ova katastrofa čista slučajnost? Da li bi u slučaju alternativnog razvoja istorije sve ispalo potpuno drugačije?
I upravo na tom mestu u igru ulazi Kajlidžener, majušna planeta naseljena naučnicima. Njihov san je da pronađu savršen razvoj toka istorijskih događaja, u kojem se čovečanstvo neće samouništiti. Posle svakog uništenja naučnici stvaraju Zemlju ispočetka i započinju novi razvojni ciklus. Zemlju u određenim ključnim trenucima posećuju obični Kajlidženeri, koji su kod nas poznati kao, na primer, Gutenberg, Hrist, Ajnštajn i Fleming. Oni se lako prepoznaju. Često ih smatraju „genijalcima” i „božanskim bićima”.
Čitajući ovu knjigu, čitaoci će:
– Promišljati.
– Razmišljati.
– Domišljati.
– Izmišljati.
– Uživati.
Smrt se probudila u jedanaest pedeset devet. Odavno nije tako dobro spavala. Bilo joj je jasno da i tako i tako neće preživeti bes Kajlidženera. Zato se, dok je još imala vremena, okrenula na drugu stranu i nastavila da spava.
Patiesi aizraujoši, jo tik daudz visa kā, lasītājam pazīstama, birst kā no pārpilnības raga. Tik aizraujoši, ka brīžiem jau kļūst apnicīgi. Un brīžiem ir sajūta, ka notiek balansēšana uz banalitāšu robežas.
"Dievs piedot postmodernistiem, jo viņi nezina, ko dara!" Patiesi postmodernisks/metamodernisks darbs, kurš savā ziņā demonstrē mūsdienu kultūras vides sarežģītību un tajā pašā laikā daudzu lietu banalitāti un pārlieko vienkāršošanu. References birst viena pēc otras, uz beigām lasītājs jau manāmi saguris, bet laikam tādā laikmetā mēs visi dzīvojam. Tā vien gribas sēdēt uz tāltālas planētas baobabu ēnā un lasīt, kā Noasa šķirstā kāds arheologs atradis dinozauru kaulus.
Postmodernisma romāns literatūras gardēžiem, kuri nebaidās no literārā huligānisma, melnas ironijas un psihodēlijas lappusēs.
Gruzīnu rakstnieks Beka Adamašvili ir parādījis, kā izskatās absolūtā literārā brīvība- gan rakstītā formā, gan domu lidojumā, kurā iespējams maisīt kopā gadsimtus, žanrus, stilistisko formu un pat galaktikas. Šķiet viņa rakstoši radošā huligānisma brīvība nāk no darba reklāmas aģentūrā- izsaucot dažādas emocijas no lasītāja (patērētāja), šedervam robežojoties ar pilnīgu absurdu. Starp citu, arī šajā romānā viņš pieskaras reklāmas industrijai. Pilnīga formas brīvība- filozofiska fantāzija un Kokošanes planētas piezīmes mijas ar lugu, karikatūrām, iespiežot pa vidu spoilerus, autora zīmējumus, burtu formāta daudzveidību un pasaku elementus. Adamašvili savā postmodernajā romānā ļauj iztēloties, kā būtu, ja rakstnieku radītie varoņi dzīvotu neatkarīgu dzīvi no grāmatas, tāpat arī akcentējot aizgājušo klasiķu darbus un pasaku nozīmi. Autors reizē ar savu varonu Memento Mori atdzīvina tādus rakstniekus kā Hemingveju, Šekspīru un Dostojevski. Tikpat liela nozīmē šeit ir Nāvei, kuram ir piedēvētas cilvēciskas īpašības. "Mums tā nebūt nav fikcija. Ja atbrīvosimies no autora autoritārisma, varam turpināt pastāvēt ārpus šiem vākiem un mums būs iespēja nonākt citā laikā vai citā stāstā." (48.lpp.)
Kaislība pret literatūru un grāmatām, filosofēšana un daudz, daudz ironijas.
Literārā apokolipse- ko tādu vēl nebūsiet lasījuši.
"Mīlestība ir līdzīga aklajai zarnai. Bez tās var gluži labi iztikt." (89.lpp.)
"-Aizveriet acis un iedomājieties, ka jūs spējat no pasaules vēstures izdzēst vienu cilvēku. Kurš tas būtu.." (17.lpp.)
PS. Es beidzot atradu skaidrojumu Frīdas Makfadenas darbiem. "Intertekstualitāte- gudrāk nodēvēts plaģiāts, saturs, kas sasaucas ar citiem darbiem." (52.lpp.)
Šo grāmatu man iedeva izlasīt, jo nav pārāk gara. Par to garumu bija balta patiesība un arī lasīt nemaz nebija tik grūti. Grūtāk bija saprast, ko autors īsti ar viņu grib lasītājam pavēstīt. Grāmatas galvenais varonis ir kāds Memento Mori , kas acīm redzot pašrealizācijas procesā ir sapratis, ka ir tikai viens no grāmatas tēliem, bet ar spēju ceļot no grāmatas uz grāmatu.
Tā kā ir zināms, ka memento mori ir koncepts, kurš paredz atcerēties par nāvi, tad šī koncepta iespējas lēkšot no viena stāsta uz otru nav nekas īpašs. Katra grāmata vairāk vai mazāk ir atgādinājums, ka esam mirstīgi. Neizpratni izraisa vienīgi paša Memento Mori vēlme cīnīties pret Autoru, jo Autors redz atkal kaut kur grib nogalināt kādu varoni. Tas sanāk tā kā cīnīties pašam pret sevi, jo ja jau nav Nāves, tad nav atgādinājums par to.
Tad nu uz šī pamata ir tikusi sarakstīta postmeodernistiska grāmata, kurā lasītāju mēģina aprakt zem dažādu grāmatu citātu un atsauču kaudzes. Pirmās desmit lapaspuses tas pat ir visnotaļ interesanti, lasi un kā detektīvs šķetini, no kuras grāmatas katrs izteiciens ir nācis. Ja grib pārspļaut autoru tad var domāt no kuras grāmatas ir nācis katrs vārds, tas vispār būtu dikti erudīti. Taču lappusēm un laikam ritot, sāc nojaust, ka patiesībā esi līdzdalībnieks lielā farsā, kur lietu būtību nesaprot ne katrs varonis kopā nedz atsevišķi.
Ticis līdz pusei es uz autoru ieļaunojos, var jau piebāzt tekstu ar literārām atsaucēm, bet pašapliecinājums no to avota uzzināšanas ar laiku kļūst nogurdinošs un apnicīgs. Un tad vairs nelīdzēja nedz dramatiskie stāsta pavērsieni katrā teikumā un jau sasniedzamās grāmatas beigas. Var būt, ka tā autors man norada, ka nemaz neesmu tāds Intelektuālis kā sevi iedomājos esam, ja nespēju izturēt vien nieka 200 lapas ar literārām atsaucēm. Sak, audzini biezāku ādu un palasi vēl Ziedoni. Un vēl uzzināju, ka ja sabāž iekšā grāmatā pietiekoši daudz gabalu no citiem darbiem, tad tas vairs nav plaģiāts bet - Intertekstualitāte. Labi ka tas grāmatā bija pietiekoši uzsvērts, citādi būtu padomājis sliktu par pašu Autoru.
Nedaudz mulsināja tas, ka lai gan grāmatās ir tikai autoru radīti varoņi, tad nez kādēļ dažās no tām varēja sastapt arī citus Autorus. Es jau saprotu, lai parādītu arī tos tikai kā sava laikmeta neredzamās rokas bīdītus varoņus, kam visiem pāri stāv Kokošanes planētas sarkanā poga.
Ja man ir jādodas ceļojumos kopā ar grāmatu varoņiem, tad pasaulē ir labākas grāmatas. 5 no 10 ballēm. Pat Nāve šajā grāmatā bija padarīta par visu citu grāmatu Nāvju klišeju. Nenožēloju ka izlasīju, bet diez vai kādam ieteikšu.
Izlasīju, apdomāju un joprojām nesaprotu, vai šis romāns ir ğeniāls šedevrs vai nesaprotams kičs. Ieguvis ES Literatūras balvu, tiek dēvēts par postmodernisma un metaliteratūras darbu.
Ok, es nespēju būt objektīva, jo autors ir gruzīns un tulkotāja mana draudzene. Bet man patika! No tā kokteiļa reāli sagriežas galva - simboli un alūzijas katrā lapā, atsauces uz gandrīz visas pasaules literatūru, sengrieķu dieviem un mūsdienu patērētāju kultūru. Pieminēti Hemingvejs, Servantess, Šekspīrs, Ekziperī, Dostojevskis, CocaCola, zelta zivtiņa, hačapuri un Kianu Rīvzs. 😁 Absolūta psihodēlija un inteliğenta pasmiešanās par visu un visiem. Iesaku, jo šis ir kaut kas jauns, svaigs, nebijis un izbaudāms. Negarantēju, ka patiks, bet interesanti būs gan!
Няма да влизам в излишни детайли, защото е практически невъзможно да се предадат лупингите на действието, в което Адамашвили запраща бедните си герои. Сред тях се отличава Мементо Мори, един истински пътешественик през времето и жанровете, който дълго време е извършвал най-благородната от всички битки с вятърни мелници – а именно да се опитва да спасява главни герои от това, което им е писано. Сега обаче, придружен от особен детектив, професор по археология и активистка, му се налага да се спасява по страниците на тази книга, в която авторът е решил да убие някого – и това е най-дребната главоблъсканица. Тази компания ще се срещне с куп писатели и техни герои, ще обиколи приказки и ще чепка техните основни мотиви, ще идат дори до бъдещето, ще се натъкнат на комикс, а по някое време ще се озоват дори на планетата на Малкия принц – и това е само пренебрежима част от всичко, което им се случва.
En son ne zaman bir romanı okurken bu kadar eğlendiğimi hatırlamıyorum. Ölüm eşliğinde tüm roman karakterlerinin romanın yazarına başkaldırdığı, Shakespeare'den Friends'e, Samuel Beckett'ten Di Caprio'ya, Proust'tan Doctor Who'ya birçok konuğun olduğu bir roman bu. Bu dünya üzerinde anlatılacak yeni bir şey kalmamış olabilir fakat yeni anlatma yollarının hâlâ var olduğunun en güzel örneklerinden birisi bu kitap.
nigdzie nie widziałam tyłu nawiązań kulturowych i historycznych w jednym miejscu, przeciekawie (choć czasem trudno) się to czytało, pewnie powinnam spróbować jeszcze jeden raz żeby zrozumieć więcej, fajne
Dużo wszystkiego na raz. Przekombinowane. Jasne, że taki był zamysł i że ze dwa razy było zabawnie, ale ilość poziomów meta sprawia, że ta książka jest nieznośna.
Nē, es tā nedomāju, tikai ļoti gribētos, lai kāda kritika sākas ar šo teikumu. Man patika, es izdzīvoju. Gribēju paķiķināt biežāk, bet droši vien daudz ko nesapratu. Tour de force, tour de litera-tour, man jau tādi patīk, jāsaka, ka gribējās vairāk un intensīvāk. Kā arī - esmu tajā mīlestības pakāpē, kad, ja netiek pieminēta Ģertrūde Staina, tad tas pa pusei neskaitās.
Divas labas ziņas - šis nelielais piedzīvojums man ļāva tikt pie skaistām bildēm, kur es uz pamestas, koši dzeltenas ēkas fona baltā T-kreklā ar dzeltenu apdruku lasu šo dzelteno romānu. Vēl šis man deva cerību, ka arī mani kaitinošie draugi var atrast mīļotos cilvēkus. Vajag tikai ceļot. Literatūrā.
Sākumā ļoti patika un izklaidēja, bet tā bija pirmā grāmatas trešdaļa, pēc tam jau nedaudz apnika. Beigās vienkārši gribējās zināt, ar ko autors to visu farsu pabeigs. Un vispār bija tāds neliels izbrīns - šitā arī var, visu bērt kopā. Intertekstualitāte ir tad, kad tu esi paņēmis daudz citātus, tēlus, situācijas un norises no citiem autoriem un tas nav plaģiāts. Postmoderns romāns, ko nevajag uztvert pārāk nopietni.
აბა, რა გითხრათ, (kinda) spoilers ahead. წინა უკეთესიაო და რავიცი, მე წინა არ წამიკითხავს (სორი, ავტორო). რომ მომეწონა, ეგ ცხადია. გრინ დეი და ტარდისი რომ დავლანდე, კი ჩავიფხუკუნე კმაყოფილმა, მარა ჯერ სად ვიყავი. უელსიო, ვონეგუტიო, კარვერიო, კერეთიო და წავიდააა, მეთქი ჰა, ეგაა, ვიპოვე. შექსპირამდე მივედით და წამოვენთე, როზენკრანცის და გილდერსტერნის სახელების დამახსოვრებაზე თავის დროზე ტვინი ვასხი და ამან მასეთები სხვაგან მოიკითხეთო, ნუ კარგი, როგორც გენებოთ. გვ. 79, ხაზი 12. შე,უ!რა?ცხ'ყო;ფი,ლი" ვ?ა,რ, სქოლიოების კითხვამ კი მახალისა კარგად, მაგრამ ადლზე და წყრთაზე რო მივედი, კი ვიფიქრე, ერთი თუ არ ვიცი, მეორე რატო მეცოდინება-თქო, ჰოდა, ვეკითხები დედაჩემს, ადლი თუ იცი-თქო, კიო, წყრთა-მეთქი და ეგეცო და აი, მანდ მივხვდი რო მიჭირს ძაან. ბევრი რომ არ ვიბოდიალო გვერდებზე (გვეყო, რაც გვაბოდიალა (კარგი გაგებით)) ვიტყვი, რომ არ ვიცი რაზე ვლაპარაკობ, როდესაც რომელიღაც წიგნზე ვლაპარაკობ და ვიცი, რომ ჩემს შეფასებას დიდი შანსით ავტორი წაიკითხავს. ლეას დავესესხები და 1. არის შანსი, ადრესატმა არასწორად გაიგოს და ეს მხოლოდ საუბრის წამოწყების საბაბიაო, იფიქროს და 2. საუბრის წამოწყებას ნამდვილად არ ვცდილობ, ეს ერთი მაპატიეთ, ავტორო და ბესტსელერიც თუ ჩამივარდა ხელში, იმას უკეთეს რევიუს დავუწერ. რაც შეეხება ლეას. სამი რამით ვგავართ ერთმანეთს: კატების სიყვარულით, სახელის 2/3-ით და იმით, რომ ლეა ყველა კაცს ერთ ქვაბში ხარშავს და მე - ვცდილობ და არ გამომდის.
პ.ს. თუ მეც ვიღაცის პერსონაჟი ვარ, სამი შენიშვნა მაქვს ჩემს ავტორთან: 1. არაჟნიანი ბორში კარგია, მარა ყოველდღე?! ცოტა რამე უფრო პატრიოტული, აი, მაგალითად, ხარჩო რო შევიყვაროთ არა? 2. ოდესმე ბრეკეტებს მომახსნევინებ? დავჟანგდი. 3. ქსოვის სიყვარული ბებიაჩემის გარდაცვალების მერე რო აღმოვაჩინე ბოროტი ხუმრობაა თუ უბრალოდ მისი ნიჭი გადმოამისამართე ჩემთან?
პ.პ.ს. ისე, ლიტერატურული ჯოჯოხეთი ყველაზე კარგი ნაწილი იყო. და, თუ კარგია, ჰემინგუეის წიგნებს დავახლი ტყვიებს, უფ.
საკმაოდ დიდი ხნის წინ წავიკითხე “ბესტსელერი” და რომ ნამდვილად არ მოველოდი, ისეთი კარგი წიგნი აღმოჩნდა, ამ კონკრეტულის შემთხვევაში კი, დასაწყისიდანვე კარგის მოლოდინი მქონდა, რადგან ავტორს თავისი არასტანდარტული წერის სტილი აქვს, დიდი დოზით ირონია იუმორში ნარევი, ფსევდოღირებულებების გაპამპულება, სახალისო სიტყვების თამაში და რაც მთავარია და განსაკუთრებულად მომწონს კარგა ბლომად ალუზიები ბიბლიიდან, მხატვრობიდან, სხვადასხვა ეპოქისა თუ ქვეყნის ლიტერატურასა თუ ისტორიიდან. გაამართლა მოლოდინი ნამდვილად.
Bilo je ovo jedno uvrnuto putovanje za koje se može reći da je u jednu ruku bilo zabavno, ali s obzirom da je bilo i dosta besmislenosti za moj ukus i pojam, ne mogu da joj dam više od 3⭐️! EDIT dan kasnije: 4⭐️ zbog komentara za boga kojeg sam se sad sjetila!
[..] Viņa sacīja, ka ir netaisnīgi pārtraukt lasīt brīdī, kad personāžs nonācis grutībās. Tā jūs viņu nolemjat mūžīgām mokām līdz brīdim, kad gribēsiet lasīt tālāk. [..]
Daudz ļoti labu vietu šajā grāmatā, bet man līdz galam nesaklikšķēja.
Lai gan par šo domāju un pieredzu katru dienu: [..] Grāmatu ir daudz, bet laika maz. [..]
When I first saw this book in a book shop I was fascinated with its blurb. The idea sounded so intriguing and the description of "a delightful postmodern comedy" piqued my interest even more.
Boy, I was about to be so painfully disappointed.
While there are some hints of potentially interesting or thought provoking ideas, nothing ever gets developed or truly well formed. The whole book is just a collection of Author desperately (and I mean *desperately*) referencing other writers, philosophers, making allusions to politicians and celebrities, inserting numerous footnotes and laughing with self irony about that (however, nearing the book end it just looks miserably awkward and misplaced), trying super hard to be funny or to prove that he's such a smart boy knowing so many smart things. As a result, we just get an annoyingly chaotic whatchagot casserole of kipple.
Thanks God it was just a 179-pages long book, and yet it was 179 pages too many.
A book i found purely by accident but it entertained me very well. The characters might seem a bit dull from time to time, but imo it's not really about them. The book constantly plays with the common cliches of literature and pop culture and breaks the fourth wall more than once in a very clever way. Definitely a recommendation if you need something to laugh.
Lovely and chaotic. You need some knowledge about classic literature to understand most of the small innuendos that make the book so charming. Still it is a bit unstructured and superficial. I enjoyed reading it, but there would have been potential for even more.
Честно казано очаквах нещо съвсем друго. Не беше лоша, имаше забавни моменти, но като цяло ми дойде леко претенциозно написана. Идеята е доста добра, просто при изпълнението имах нужда от още нещо.