Atraitnes dēls. Plūdoņa jūtas un dziņas

by Maija Krekle

Ir 1895. gada rudens. Liezeres skolā darbā tiek pieņemts jauns skolotājs – Vilis Lejenieks. Tikko 21 gadu vecais jauneklis ar pseidonīmu Plūdons sarakstījis un ieraudzījis publicētas savas pirmās dzejas, un tās līdz ar pašu autoru atradušas ceļu uz vietējās saimnieces Annas Melbārdes sirdi. Bet jaunajam skolotājam sirdī iekritusi saimnieces meita, vēl pavisam skuķēns, par pašu divreiz jaunākā Elfrīda – Frīdija. Un abi sazvērēsies cerībā, ka pieaugusi Frīdija piekritīs kļūt par Viļa sievu, neiedomājoties, ka ar šo lēmumu nolemj sirdssāpēm apkārtējos...

256 pages, Hardcover

Published January 1, 2022

Reviews

[Alisa Kiļjane · Rating 3 out of 5]

Stāsts ir par latviešu skolotāja un dzejnieka Viļa Lejnieka (Plūdoņa) zaļoksnējo jaunības laiku un viņa sievietēm, viņa mīlestību un nemīlestībām, par viņa "iekšiņu", nevis "āriņu".

Jauneklīgā dzejnieka dvēseles pārdzīvojumiem, šaubām, cerībām, ilgām un vēlmei būt pieņemtam un mīlētam, lasītāji var izsekot lasot viņa vēstules, kas prevalē un ir šī stāsta pamatā. Tās tika adresētas divām sievietēm, kuras nemanot ieņēma ļoti svarīgu un paliekošu lomu viņa dzīvē. Viena uzreiz kļuva viņam par māti, otra - nākotnē sieviņa, kuru viņš gaidīja uzaugam, apsolot meitenes ģimenei, ka nelauzīs savu solījumu un neies neceļos. Bet jaunība ir karsto, uzblīdušo un izvirdušo hormonu, alku, jūtu un dziņu laiks, kad jaunam puisietim paslīd kāja un sanāk kā sanāk. Un kā jau pasakās, stāsta beigas laimīgas, ja neņemt vērā, cik pudu sāls tika apēsts.

Pats par sevi stāsts diezgan interesants, bet tā kā pārsvarā notikumu gaita tiek parādīta ar vēstuļu palīdzību, tad brīžiem bija nogurdinoši tās lasīt, jo jau varēja noprast to saturu. Jaunietis uzvedās kā īsta drāmas karaliene, kas jau prasās pēc darbības - sadot pa mizu. Bet varbūt mēs visi esam tādi, kad iemīlamies!

[Erika · Rating 3 out of 5]

Stipri par daudz vēstuļu. Tā kā romāni vēstulēs nav mans mīļākais žanrs, šis darbs neuzrunāja. Trakākais, ka vēstulēs nebija nekādas sižeta virzības, tikai tukša vāvuļošana un jūtelīga ņaudēšana uz riņķi vien. Plūdoņa dzīvesstāsts ir tik labs materiāls stāstam, bet pašā romānā no tā nav pilnīgi nekā, tikai vēstules, kur visu laiku vieni un tie paši teksti. Ļoti garlaikoja.
Grāmata, ko tik ļoti gaidīju, bet kas sagādāja lielum lielu vilšanos...
Vēl arī vilšanās Plūdonī. Kaitinošs, egoistisks, uz sevi vērsts cilvēks. Ļoti nepatīkama personība.

[Ligita · Rating 4 out of 5]

Nu, baigais tipāžs tas Plūdons. Stāsts interesants, bet jāpiekrīt kādai man pazīstamai lasītājai, kas pārmeta pārmērīgu autores iedzīvošanos uz korespondences rēķina. Daļa romāna tiešām ir vienkārši vēstuļu publicēšana, un brīžiem liekas, ka pārējais teksts ir tikai tāda pildviela starp ķieģeļiem, nekas vairāk. Jo vēstulēs jau viss pateikts. Kopumā intriģējošs stāsts, bet jā, cik tur autores nopelns, cik paša Plūdoņa?

[Malvīne S. · Rating 3 out of 5]

Nebiju iedomājusies, ka Plūdons var būt tik ļoti jūtīgs. Un vēstulēs dažbrīd tādu drāmu taisa, ka mazliet pat apnīk.
Lai gan parasti patīk šāda veida grāmatas, tieši vēstuļu daļa, tad šeit šķita ļoti par daudz un laikam tāpēc, ka gandrīz katrā vēstulē kaut kas nebija labi. Kopumā jau interesanti, bet gribējās kaut ko vairāk…

[eve‎ ౨ৎ · Rating 3 out of 5]

Maijas Krekles 2022. gadā izdotais biogrāfiskais romāns seko latviešu liroepiķa Viļa Lejnieka, ar pseidonīmu Plūdons, jaunības dienām un sarežģītām dvēseles attiecibām ar divām sievietēm. Viena, dzīves briedumā esošā Liezeres Virgabaļu sētas saimniece Anna Melbārde. Otra, saimnieces jaunākā meita Elfrīda Kontstance. Caur vēstulēm starp trim personāžiem rakstniece atklāj Plūdoņa pagātnes patieso un vairs neabstrakto dabu, izaicinot lasītāja ētiskos principus cauri tam visam.
Romāns sākas 1895. gadā ar 21 gadu vecā, topošā dzejnieka un skolotāja Viļa Lejnieka ierašanos Liezeres pagasta skolā, kur viņs iepazīst un ātri iemīlas vienpadsmit gadus vecajā Elfrīdā - Frīdijā, aprakstot to kā; " Kāds burvīgs bērns, Vilis nodomā. Kā ēņģelis." un "Frīda ir tīrs, naivs bērns" . Vēlāk Vilis iepazīstas ar Virgabaļos dzīvojošās meitenes ģimeni; māti Annu Melbārdi, tēvu Frici Melbārdi, vecāko māsu Zelmu un brāli Kārli. Saimniece Anna ir atturīga un domīga sieviete, nelaimīga laulībā, jo viņas vīrs nespēj saprast viņas garīgās vajadzības. Fricis gaužām mīl savu sievu un ir apmierināts ar ģimeni un dzīvesveidu. Tieši tāpēc Annas un Viļa pēkšņā savstarpējā saikne sagādā Fricim raizes, jo Vilis ir vienīgais, kas viņa sievai tagad ir prātā. Jaunie dvēseles radinieki pastāvīgi apmainās ar vēstulēm un ir izveidojuši "mātes" un "dēla" attiecības, kas palīdz aizpildīt tukšumu Viļa sirdī, ko atstāja viņa paša mātes nāve pirms diviem gadiem. Vilis Annai; "
‒ Jūs mani kā māte aprūpējat, pat labāk, kā reiz viņa...
‒ Es tik ļoti gribētu būt jums mātes vietā, Vili.
‒ Vai es drīkstētu saukt jūs par mamm... Māmiņu?
‒ Tas man būs liels gods. Ļoti liels gods."
Tālāk seko domu biedru slepena, savstarpēja vienošanās izaudzināt mazo Frīdu par labu sievu Vilim.
Uzzinot par šo lēmumu biju šokā un man bija grūti turpināt lasīt grāmatu no riebuma. Plūdoņa iemīlēšanās nepilngadīgā meitenē, kura ir divreiz jaunāka par viņu ir vienkārša pedofēlija. Vēl vairāk biju šokēta, atklājot, ka neviens grāmatas atsauksmēs nepiemin šo faktu. Vienīgais skarbais ieraksts, ko atradu ir no Goodreads mājaslapas lietotājas Erikas; " Vēl arī vilšanās Plūdonī. Kaitinošs, egoistisks, uz sevi vērsts cilvēks. Ļoti nepatīkama personība." Pārējie lasītāji šķiet neredz šī fakta pieminēšanas nozīmi. Lielākās daļas atsuksmes līdzinās Goodreads lietotājas Alisas Kiļjanes domām; " Bet jaunība ir karsto, uzblīdušo un izvirdušo hormonu, alku, jūtu un dziņu laiks, kad jaunam puisietim paslīd kāja un sanāk kā sanāk." Viļa uzvedība tiek norakstīta kā kaislīgi jaunības emociju viļņi, bet arguments ātri izjūkt, kad Vilim paliek trīsdesmit un viņš joprojām iekāro bērnu.
Nākamie gadi tiek pavadīti nepacietīgi gaidot Elfrīdas pilngadības pienākšanu, kuru laikā Vilis pārvācas atpakaļ uz Rīgu strādāt skolā un šaubu piepildīts vēršas pie alkohola un sievietēm, lai mierinātu Elfrīdas trūkumu savā dzīvē. Tā rezultātā viņš darbā satiek jaunu uzņēmīgu un neatlaidīgu meiteni. Viļa Lejnieka vārdos; "Nekāda skaitule viņa nav. Jauna un svaiga, tas gan. Deviņpadsmit gadi. Skolotāja. Acīm priekšā pansnejs. Mazas, sakniebtas lūpas. Mati copē. Dīvains vārds, pat veseli trīs vārdi: Otīlija Aurora Juliāna."
Lai gan jaunā sieviete nepārprotami ir iemīlējusies Plūdonī, viņš nav. Otīlija viņam apmierina tikai fiziskās vajadzības. Izvēle, kas ir debatējama, bet Facebook lietotājs Gundaris Kravalis domā, ka; "(...) čali var saprast ‒ gaidot, kamēr izaugs viņa vienpadsmit gadus vecā līgava, jaunais vīrietis dzīvojās pa krogiem un veda mājās vieglas uzvedības jaunkundzes." Nav pārsteigums, kad fiziskās attiecības rezultējas Otīlijas grūtniecībā. Sižets sasniedz kulmināciju, kad Vilis uzzina šos jaunumus un paziņo tos Annai. Satrieki, viņi nolemj, ka vienīgā izvēle ir Vilim jālaulā Otīlija, lai tie abi noturētu savus amatus skolā. Tā kā Frīdas 18. dzimšanas diena nav tālu, Vilis no Otīlijas izšķirsies, tiklīdz piedzims bērns. Pretēji Annai solītajam, Otīlija paliek stāvoklī otro reizi.
Aprakstītie notikumi parāda, cik liels liekulis ir Plūdonis. Vēstulēs Annai viņš skumst par to cik ļoti viņam pietrūkst Elfrīda, bet patiesībā viņš nevar atturēties no pieskaršanās citai sievietei. Pēc apprecēšanās un bērna kristīšanas Vilis nekavējoties iesniedz šķiršanās dokumentus un atstāj Otīliju vienu ar diviem bērniem par ko rūpēties. Ziemassvētkos Plūdonis ierodas Virgabaļos un dabūj piekrišanu aprecēt Frīdiju. 1904. gada pavasarī piepildās Viļa ilgi gaidītais sapnis; Elfrīda kļūst par viņa sievu.
Bet cik patiesībā šis sapnis bija vērts? Lasot Plūdoņa vēstuli grāmatas beigās rodas šaubas; "Es laikam nekad nespētu būt pilnīgi laimīgs. (...) Viss tā kā būtu, bet sirdī tomēr kaut kas smeldz." Mazā Frīda, jau kopš bērnības tiek mudināta mīlēt Vili, tāpēc varam tikai iztēloties, cik patiesas ir viņas jūtas. Anna, naiva, bet ne nevainīga līdzdalībniece, joprojām nelaimīgās laulībās ar Frici, noskatās no malas kā Vilis dāvina citai mīlestību, ko viņa vēlējās saņemt. Otīlija, vientuļa atraitne, divu dēlu māte, ar minimāliem ienākumiem tikai 20 gadu vecumā. Kā lasītajam, man ir jāpiekrīt grāmatas rakstniecei Maijai Kreklei; "Centos žēlot un attaisnot, aplūkot Plūdoņa personību visā tās sarežģītībā, bet godīgi atzīstos, ka daudz tuvākas un saprotamākas man bija gan Anna, gan Otīlija, gan Elfrīda." Visu viņu dzīves tika neatgriezeniski izmainītas Plūdoņa dēļ.
Galvenais grāmatas pamats ir Plūdoņa ar roku rakstītās vēstules Annai, jāpiekrīt Goodreads lietotājai Ligaitai, kas rakstīja; "Daļa romāna tiešām ir vienkārši vēstuļu publicēšana, un brīžiem liekas, ka pārējais teksts ir tikai tāda pildviela starp ķieģeļiem, nekas vairāk." Arī lielā vēstuļu satura dēļ grāmata ir ļoti faktisks un uzticams darbs. Jāpiemin, ka dažkārt Krekles pārmērīgā paļaušanās uz vēstulēm var kaitēt grāmatas baudījumam. Lasot vēstuli pēc vēstules paliek garlaicīgi un stāsta intriga pazūd. Lai gan autores spējas spīd vietās, kur viņa raksta, jo personāžu rīcības ir ticamas un autentiskas.
Pēc grāmatas izlasīšanas manī radās pārdomas par Plūdoņa daiļrades lasīšanu. Aktieris Vilis Daudziņš mudina lasīt Plūdoņa darbus, sakot; "(...) Plūdonis tas ir brīnums, tā ir briliance, tā ir celme." Uzzinot vairāk par Plūdoņa personību caur šo grāmatu, es vairs nevarētu baudīt viņa dzeju. Pienāk brīdis, kad nevar nošķirt mākslinieka rīcības no viņa mākslas, un Plūdonis man ir sasniedzis šo slieksni. Tāpēc es ieteiktu ikvienam, kam interesē Plūdoņa daiļrade, izlasīt šo grāmatu un izaicināt, to kā viņi jūtas pret dzejnieku.

[Iveta Celmiņa · Rating 4 out of 5]

Materiāls ļoti, ļoti labs, bet to visu prasās izstāstīt dziļāk un izjustāk.
Plūdonis un viņam apkārt esošie ļaudis nu gan dīvaini.