Reiz pasaule esot bijusi zaļa. Reiz kalnos urdzējuši strauti, pļavās plaukuši ziedi un kokos vīterojuši putnu kori. Reiz…
Nara neko no tā neatceras. Viņa visu dzīvi ir pavadījusi augstu mūru ieskautā pilsētā, kopā ar citām dejotājām kalpojot dieviem Tūkstoš zvaigžņu templī. Aiz mūriem plūst varenā Sirra, un tās otrā krastā mājo tauta, uz kuru viņa – kā jau visi pilsētnieki – vienmēr lūkojusies ar aizdomām un naidu. Un tālāk vairs nav nekā. Tikai tuksnesis.
Bet kādu dienu viens no nīstajiem aizupiešiem ierodas templī un pieprasa, lai viņa lūgšana tiktu nodota dieviem. Vēl vairāk – viņš grib, lai to izdara tieši Nara. Un gluži kā pirmais vētras vēstnesis viņš nes līdzi jautājumus par pasauli, kuru Nara šķietami pazinusi, par cilvēkiem, kuriem viņa ticējusi, un arī viņas pašas būtību…
Laura Dreiže (1990) is a Latvian writer, translator, editor, author of acclaimed fantasy and science fiction novels. Her first stories were crafted during her school days, ignited by a fascination for myths, legends, history, and folklore from various cultures, which still remains her primary source of inspiration. She's a three-time winner of the Zvaigzne ABC award, and several of her books have been included in the reading promotion program Children, Youth and Parents' Jury. She also created the Latvian branch of the National Novel Writing Month challenge.
When not writing, Laura is either busy traveling and exploring the world, or curled up with a book and knitting needles.
3,5 zvaigznes. Pasaule ir uzburta interesanta, lai arī no tās redzama maza daļa. Sākums gan šķita lēnīgs, līdz ar to ļoti daudzi svarīgi notikumi notiek pēdējās 100 lappusēs. Visu grāmatas laiku tiek uzsvērts, ka Nara ir īpaša, viņas atšķirīgais izskats, kā arī atsevišķos notikumos atklājas pārdabiskais. Piedzīvojumos uzrodas arī sabiedrotais, iesaistīti dievi un pasaules bojāeja.
Grāmata, kurā varēja just, ka autore ir ieguldījusi daudz darba, apdomājot un izdomājot pasauli, kurā dzīvos tēli. Darbs mani pārāk neaizrāva, bet arī nelika to pamest novārtā kā neizlasītu. Principā grāmata kā grāmata. Var lasīt un var nelasīt. Mazliet lika domāt par Maiju civilizācijas norietu un laiku pa laikam dungot pie sevis Opusa dziesmu ar nosaukumu “dzejnieka karnevāls”.
Vispār runājot par maskām, man visu grāmatu bija problēmas sagremot maskotos tēlus, jo es visu laiku domāju par to kādas sēnīšu slimības vai ko tādu attīsta tāda staigāšana ar masku 24h diennaktī visa mūža garumā. Gan jau tā nav, bet manai fantāzijai šis traucēja. Tāpat kā sākuma nodaļās man visu laiku nācās šķirt pirmo nodaļu, lai izpētītu un izrēķinātu cik tad veca konkrētajā nodaļā ir galvenā varone. Mazā Nara likās tikpat pieaugusi kā lielā.
Tāpat man neatbildēts palika jautājums kāpēc līdz Narai un Atanam neviens nebija pētījis tās kartes un izdarījis savus secinājumus. Vai šajā pasaulē bija vāja zinātne? Nebija ģeogrāfu?
Kopumā šis ir darbs, kurā beigas ir uzmanību saistošākas kā sākums un arī neatstāj sasteigtu iespaidu. Turklāt šī ir viena no retajām grāmatām, kurā man būtu prasījies pēc galvenās varones nāves. Iespējams, tā tumšuma un drūmuma dēļ, kuru autore bija centusies uzburt. Arī šādas beigas bija labas, bet es tik ļoti gaidīju to saplūšanu ar personu x, ziedošanos, lai viņu glābtu un, lai viņš varētu glābt citus, ka nu jā...
Man liekas, ka šī ir labākā no visām šīs autores grāmatām, kuras esmu lasījusi.
Dejotāja mani paņēma līdzi uz savu pasauli, parādot tās gaišās un tumšās puses. Ļāva aizdomāties par cilvēku dabu, par tik ļoti dedzīgu vēlmi iederēties sabiedrībā un par to, cik ļoti mēs mēdzam būt neelastīgi un iesūnojuši savās paražās, ka vairs nesekojam savai sirdij, bet spītīgi turamies pie tā iemācītā: ‘jo tā ir pareizi!’ un vēlmes pamācīt: ‘tas kā tu dari, nav pareizi!’
Aktuālais ‘lietas, kuras esam gatavi darīt mīlestības dēļ’. Lietas, kuras darām, lai mūs pieņemtu, neatgrūstu. Pat ja nesmukas lietas. Pat ja lietas, kas nav saskaņā ar mūsu pārliecību. Par mūsu vēlmi neredzēt nesmuko un patieso seju tam kādam, kurš mums liekas visa dzīve.
Par tiem, kas savas varaskāres un ambīciju dēļ gatavi iet pār līķiem. Par vainas sajūtas uzgrūšanu. Par naidu, kam īsti pat nav pamata un sakņu, bet tas ir tik akli spēcīgs.
Ļoti daudz par ko aizdomāties…
Parasti man nepatīk grāmatas, kurās mētājas laika līnijās, taču ‘Dejotājā’ tas netraucēja. Tieši otrādi, dozēti atklāj, kā tad Nara un Karams ir uzrāpušies līdz virsotnei. Un ko tas viņiem maksājis. It īpaši ko tas maksājis Narai..
Grāmata lasījās viegli un es pie tās ķēros pie katras izdevības. Atliekot uz vēlāku pat daļu darbus, kurus vajadzēja paveikt. Tagad, kad grāmata izlasīta, man gribas dejot. Kopā ar Naru, Tani, ļaudīm un dieviem.
Lai mūsu deja nekad nebeidzas!
‘Dejotāja’ viennozīmīgi ir mans mīļākais darbs no Lauras rakstītajiem. Lieliska izaugsme!
No tām grāmatām ko līdz šim biju lasījusi es domāju, ka latviešu autoriem īsti neiet ar fantāzijas grāmatām, bet „Dejotāja” man likās fantastiska! Tik labi savērpts stāsts, daudz sižeta pavērsieni un nobeigumā nekā netrūka! Kā arī man patika tas, ka grāmatas beigās bija Javapaju valodas vārdnīca un varoņ uzskatījums. Kad kaut kas aizmirsās vai nevarēja saprast tas ļoti palīdzēja!
Pēc sākuma un beigu datuma vien var redzēt cik lēni man gāja ar šī darba lasīšanu. Mad Max vaibs, pasaule tuksnesī, kurš vēl pie tam ir dzīvs. Kopumā man likās garlaicīga lasāmviela. Notikumu virkne pārāk lēna, viss atrisinājums pēdējās 50 lapās, līdz tam mudžeklis un nekas nenotiek. Bija pierasts, ka galvenie tēli rada patiesas emocijas un pēc grāmatas izlasīšanas vēl ilgi kavējas atmiņās kā jo īpaši bija pēc “Laimes monitoringa”. Bija interesanti, ka reliģija saistīta ar dejošanu, bet gan jau tie kas lasa manas atsauksmes par grāmatām zina manu nostāju par grāmatām ar reliģijas piesitienu. Lai arī te reliģija nebija uzbāzīgā daudzumā mani tas pat īsti netraucēja, bet viss saturs un tēli man tā arī neiepatikās līdz galam. Jo īpaši laikam tāpēc, ka galvenā varone pa lielam plūst pa straumi un vārtās visās gultās pēc izdevīguma.
Lielāko grāmatas daļu nepameta sajūta, ka neesmu īstā mērķauditorija. Tomēr, neskatoties uz to, lasījās raiti, valoda ļoti patīkama, bagātīga. Un tad attapos, šķirot lappuses pāri pusnaktij, lai nonāktu pie stāsta atrisinājuma.
Pirms daudziem gadiem vienā foruma lomu spēlē man bija varone Grēta - tuksneša/zvaigžņu dejotāja. Kad es uzzināju par šo grāmatu un tās darba nosaukumu, man bija tāds: "Kādā astrālī mums ar Lauru ir noticis saslēgums?" Tomēr, izlasot grāmatu, varu droši teikt, ka Nara nav Grēta, un labi, ka tā, jo kurš gan gribētu lasīt grāmatu par biezpienmaizītēm, ja var ēst arī kaut ko citu.
Šī viennozīmīgi ir labākā no līdz šim lasītajām autores grāmatām, un var just, ka tā no pasakas, kādas bija daļa iepriekšējo, ir kļuvusi par stāstu. Neviennozīmīgie varoņi, skarbā pasaule, sarežģītās un aktuālās tēmas - tas viss padara darbu asāku un reizē arī līdzdzīvojamāku. Klimata katastrofa, kuras iemesli tiek novelti uz pārpasaulīgo, lai tikai izvairītos no skarbās realitātes un pareizā balansa atrašanas, un tai paralēli emocionālā katastrofa, kuras iemesli tāpat tiek novelti uz kaut ko citu, pieverot acis uz nenovēršano. Naras un Karama attiecības ne reizi vien radīja neomulīgu sajūtu, un tā tam ir jābūt. Te gan jāteic, ir attēloti vēl tikai ziediņi no toksiskās dinamikas, un īstai ticamībai tas viss varēja vēl ilgāk mīcīties pa vienu purvu, tomēr varbūt pietiek arī ar šo, lai kādam liktu riebumā aizdomāties un lai neuzliktu darbam augsta reitinga zīmogu, kas atturētu lasītājus. Toties beigas ir tieši tādas, kādām tām jābūt.
Ārpus personīgo attiecību tēlojuma man regulāri radās sajūta, ka te vēl kaut kas nav riktīgi. Kā var varoņi tik maz zināt par netālu otrā upes krastā mītošajiem ļaudīm, un tai pat laikā tik ļoti viņus ienīst vienkārši tāpat? Tomēr izskaidrojumu nav tālu jāmeklē. Vai tad arī mēs, pat vienā Daugavas krastā dzīvojoši, bieži vien nepieveram acis un neuzliekam "nīstams" zīmogu tiem, kam citāda izcelsme? Vajadzētu redzēt un censties saprast, bet kāpēc, ja visu dzīvi ir barota ignorance? Slapja lupata pa seju.
Grāmata par to, kā izkāpt no "mana vecmāmiņa tā darīja" kastītēm, lai mēģinātu saprast un atrast atbildes uz jautājumiem, kurus neviens vēl nav uzdevis, un par to, kā ar dažiem saviem briesmoņiem jāiemācās sadzīvot. Tuksnesis man asociējās ar ignoranci, kas lēnām un neatlaidīgi lien tuvāk, apēd visu dzīvo un atstāj tikai neizturamu svelmi, kurā pazūd viss svarīgais, iznīkst ļaudis, un kas pa lielam ir radies dēļ vienpusēja skatījuma. Cepums autorei par domājamo grāmatu. Ceru, ka ieņemto kursu izdosies turēt. Vēl ir vieta izaugsmei, bet man liels prieks, ka izlasīju šo grāmatu. Iesaku tiem, kam patīk padomāt līdzi, un nevajadzētu lasīt tiem, kas gaida tikai rozā margrietiņas pūkainā pasaulītē.
Emocionāls fantāzijas darbs, kas aizved uz tuksnesi, pazemi un senatni, kādas, iespējams, nekur nekad nav bijis, bet apraksti ir tik dzīvi un krāšņi, ka ainas uzburas prātā uz ilgāku palikšanu. Sejas maskas, greznība, dievi, tuksnesis, upe, zemestrīces, vīzijas un ēriju dejas... Nežēlīgums un varaskāre pret neizskaidrojamu līdzcietību, mīlestību un vēlmi glābt dzīvību. Galvenās varones Naras tēls ir pretrunu pilns, taču viņa liek noturēt empātiju un cerību, ka nedienas varētu atrisināties. Bet kā un kad? Un vai tiešām? Manuprāt, lielisks darbs tiem, kam patīk spriedze un kuri alkst piedzīvojumu. Ar apbrīnu novērtēju meistarīgi uzrakstīto un notikumiem piesātināto darbu. Paldies autorei par spožo ceļojumu mītiskajā pasaulē, kas tik personiski uzrunāja zemapziņu, ka romāns turpinājās jau manos sapņos... Citāts noskaņai: - Irāmas ielas esot bijušas gludas un bruģētas, nami - apjumtu ar krāsainiem dakstiņiem un stikloti ar dzidrām rūtīm, kas laistījušās saulē kā varavīksnes lauskas. No visām pasaules malām turp plūdušas cilvēku straumes, bet ne jau bagātību dēļ. Bagātības bija nieks salīdzinājumā ar Irāmas patieso dārgumu - bibliotēku, tik plašu kā neviena cita. Zemes un zvaigžņu pētnieki domātāji, amatnieki, gleznotāji un rakstnieki - visi esot devušies turp, lai mācītos un papildinātu bibliotēkas krājumus ar savām zinībām, iemūžinot tās visām turpmākajām paaudzēm. (..) - (..) Es zinu, ka tas ir tikai stāsts. Pat ja tāda pilsēta kādreiz patiešām ir pastāvējusi, tās noteikti jau sen vairs nav. Bet, ja nu tomēr... es labprāt to atrastu. - Tur izklausās jauki. - Sveces liesmiņa vēl pēdējoreiz notrīsēja un apdzisa. Nara aizvēra acis. - Pastāsti vēl. Viņa aizmiga, klausīdamās Junres balsī un domādama, ka viņai nebūtu nekas pretī dzīvot tādā pilsētā - vienalga, ir tā īsta vai nav. (153.lpp.) "Dejotāja" ir noslēpumu pilna. Atliek lasīt un atklāt tos citu pēc cita.
Mans šī gada pārsteigums. Atzīšos, ka pāris reizes pārbaudīju vai tiešām šī ir latviešu autores grāmata. :) Ļoti patika - gan stāsts, gan valoda, gan notikumu temps, gan uzburtā noskaņa... izbaudīju no vāka līdz vākam (digitālajam gan, jo lasīju kā e-grāmatu).
Aizraujoša un interesanta lasāmviela, kas ar katru nākamo lappusi iepatikās arvien vairāk. Pirmā ceturtdaļa gan nelikās laba - ļoti traucēja garie, it kā tēlainie apraksti, kas parasti man grāmatās patīk, bet šajā šķita neorganiski un pilnībā lieki, jo nebija tik spilgti un iespaidīgi (kvalitatīvi?). Manuprāt, autorei noteikti ir talants, vienmēr esmu novērtējusi viņas plašo latviešu valodas vārdu krājumu, tomēr būtu laimīgāka, ja tā netiktu saguldīta aprakstu rindkopās - atgādinu, ka tas ir tikai mans viedoklis. Tēli tādi klasiski, taču uzburtā pasaule bija satriecoši nostrādāta, strukturēta, ievelkoša un visādi citādi elpu aizraujoša. Grāmatas otro pusi lasot, vispār pazuda laiks, paldies!