What do you think?
Rate this book
Orbītas bibliotēka
Mane vadina Kalendorium
Tai unikalus naujausios latvių literatūros tekstas: prozininko, dramaturgo, aktoriaus ir režisieriaus Andrio Kalnozolo (g. 1983) romanas „Mane vadina Kalendoriumi“, kuris, pasirodęs Latvijoje 2020 m., iš karto tapo kultiniu, dideliais tiražais leidžiamu, ekranizuojamu ir inscenizuojamu kūriniu. Latvių literatūros kritikai šiandien lygina šią knygą su amerikiečių rašytojo Winstono Groomo (1943-2020) romanu „Forestas Gampas“.
Pats kilęs iš Latvijos provincijos, A. Kalnozolas pasakoja nedidelio miestelio „mažo žmogaus“ istoriją, perteikia ją psichikos sutrikimą ir kartu fenomenalią atmintį turinčio, niekur nedirbančio veikėjo Oskaro, praminto Kalendoriumi, žvilgsniu. Knyga parašyta Oskaro dienoraščio forma. Jaunas vyras negali bendrauti su nepažįstamais žmonėmis, todėl, vietos kunigo paskatintas, pradeda rašyti dienoraštį. Rašo jį vaikiškai naiviai, bet kartu pateikia netikėtų įžvalgų, skvarbiai atveria paradoksalią dabarties tikrovę ir paprastų žmonių sielos grožį.
Knygos pasakotojas grumiasi su savo neurozėmis, su gyvenimo baime, stengiasi prisijaukinti aplinkinį pasaulį ir žmones, susitaikyti su nuolat patiriamu tikrovės keistumu. Kartu romanas liudija, koks nuostabus gali būti žmogaus protas, kokios didelės jo dvasinės galios, kokius kilnius santykius žmogus pajėgus susikurti. Atviras ir naivus Oskaras tampa svarbia figūra miestelio gyvenime: jis ima burti kitus visuomenės atstumtuosius, rūpintis jais ir bendrais miestelio reikalais. Jo keistas dienoraštis įgyja autentiškos gyvenimo filosofijos bruožų.
Pats kilęs iš Latvijos provincijos, A. Kalnozolas pasakoja nedidelio miestelio „mažo žmogaus“ istoriją, perteikia ją psichikos sutrikimą ir kartu fenomenalią atmintį turinčio, niekur nedirbančio veikėjo Oskaro, praminto Kalendoriumi, žvilgsniu. Knyga parašyta Oskaro dienoraščio forma. Jaunas vyras negali bendrauti su nepažįstamais žmonėmis, todėl, vietos kunigo paskatintas, pradeda rašyti dienoraštį. Rašo jį vaikiškai naiviai, bet kartu pateikia netikėtų įžvalgų, skvarbiai atveria paradoksalią dabarties tikrovę ir paprastų žmonių sielos grožį.
Knygos pasakotojas grumiasi su savo neurozėmis, su gyvenimo baime, stengiasi prisijaukinti aplinkinį pasaulį ir žmones, susitaikyti su nuolat patiriamu tikrovės keistumu. Kartu romanas liudija, koks nuostabus gali būti žmogaus protas, kokios didelės jo dvasinės galios, kokius kilnius santykius žmogus pajėgus susikurti. Atviras ir naivus Oskaras tampa svarbia figūra miestelio gyvenime: jis ima burti kitus visuomenės atstumtuosius, rūpintis jais ir bendrais miestelio reikalais. Jo keistas dienoraštis įgyja autentiškos gyvenimo filosofijos bruožų.
328 pages, Hardcover
First published December 18, 2020
195 people are currently reading
1685 people want to read
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 30 of 644 reviews
February 1, 2021
Visi slavinājumi, ko esat lasījuši ir pamatoti.
Nu mums ir savs Forests Gamps, tikai labāks, un sauc viņu Oskars Kalendārs.
Paskat tik kāds brīnums - rakstnieks ir paņēmis un uzrakstījis grāmatu ar sirdi, nevis jūsmojis par savām dižajām prasmēm sacakot valodas mežģīnes, un tauta gāž riņķī plauktus. Un pamatoti. Viss ģeniālais ir vienkāršs. Lielākais notikums kopš "Jelgava 94", lielāks. Un ja šī grāmata nedabūs Laligabas galveno balvu, lai gaida otros Kalendāra nemierus.
P.S. Vai jūs esat domājuši, kā novelkat savus apavus?
Nu mums ir savs Forests Gamps, tikai labāks, un sauc viņu Oskars Kalendārs.
Paskat tik kāds brīnums - rakstnieks ir paņēmis un uzrakstījis grāmatu ar sirdi, nevis jūsmojis par savām dižajām prasmēm sacakot valodas mežģīnes, un tauta gāž riņķī plauktus. Un pamatoti. Viss ģeniālais ir vienkāršs. Lielākais notikums kopš "Jelgava 94", lielāks. Un ja šī grāmata nedabūs Laligabas galveno balvu, lai gaida otros Kalendāra nemierus.
P.S. Vai jūs esat domājuši, kā novelkat savus apavus?
January 11, 2021
«Ja man kaut kas nepatīk, es parasti eju prom. Vai arī ielienu antresolā* un piedzeros.»
Oj, šī grāmata mani pamatīgi “iznesa cauri”:
No rīta, daudzo izcilo atsauksmju iedvesmota, svinīgi paņēmu lasīt. Desmitajā lapas pusē pie sevis domāju - “Nopieni? Jūs TO nopietni?”, trīsdesmitajā lapasspusē piekrītoši māju ar galvu grāmatā rakstītajam “bet es rakstu, bet man nav, ko rakstīt, bet tas nekas, jo man ir jāturpina rakstīt, lai mamma redz, ka es rakstu” un apsolījos sev un grāmatai dot iespēju līdz piecdesmitajai lapas pusei!
Tikko aizvēru grāmatas aizmugurējo vāku pēc 323’ lapas puses!
Es nezinu kurā brīdī un kā tas notika, kad Oskars (jauns vīrietis ar īpašām vajadzībām) mani paņēma aiz rokas un aizrautīgi visas dienas garumā izveda cauri savam Kalendāram! Es nevaru šīs grāmatas kontekstā lietot vārdus “patika”, “nepatika”, “izcila”, “garlaicīga”, “smieklīga”, “bēdīga” utt, utml... vienā brīdī, es vienkārši nonācu Oskara apziņas plūsmā ... un te nu jāsaka, ka autors to spējis uzrakstīt tik īsti un īstu, ka manu sākotnējo skepsi un nesapratni, salauza lupatu lēveros ... un šo es saku vislabākajā nozīmē - grāmata brīžiem man atgādināja to lasītsajūtu, kura bija lasot “Puķes Aldžernonam”.
Un bija tik forši atkal pabūt Talsos un “Cherry”, kur es vienreiz jaunībā tā sadzēros tekilu, ka aizmigu (nu labi, atrubījos) pie galda un pazīstams taksits mani tādu bezfilmā aizveda pie vecotēva un atdeva drošās rokās...
*kur nu jums labpatīk ielīst ar pudeli šnabja
Oj, šī grāmata mani pamatīgi “iznesa cauri”:
No rīta, daudzo izcilo atsauksmju iedvesmota, svinīgi paņēmu lasīt. Desmitajā lapas pusē pie sevis domāju - “Nopieni? Jūs TO nopietni?”, trīsdesmitajā lapasspusē piekrītoši māju ar galvu grāmatā rakstītajam “bet es rakstu, bet man nav, ko rakstīt, bet tas nekas, jo man ir jāturpina rakstīt, lai mamma redz, ka es rakstu” un apsolījos sev un grāmatai dot iespēju līdz piecdesmitajai lapas pusei!
Tikko aizvēru grāmatas aizmugurējo vāku pēc 323’ lapas puses!
Es nezinu kurā brīdī un kā tas notika, kad Oskars (jauns vīrietis ar īpašām vajadzībām) mani paņēma aiz rokas un aizrautīgi visas dienas garumā izveda cauri savam Kalendāram! Es nevaru šīs grāmatas kontekstā lietot vārdus “patika”, “nepatika”, “izcila”, “garlaicīga”, “smieklīga”, “bēdīga” utt, utml... vienā brīdī, es vienkārši nonācu Oskara apziņas plūsmā ... un te nu jāsaka, ka autors to spējis uzrakstīt tik īsti un īstu, ka manu sākotnējo skepsi un nesapratni, salauza lupatu lēveros ... un šo es saku vislabākajā nozīmē - grāmata brīžiem man atgādināja to lasītsajūtu, kura bija lasot “Puķes Aldžernonam”.
Un bija tik forši atkal pabūt Talsos un “Cherry”, kur es vienreiz jaunībā tā sadzēros tekilu, ka aizmigu (nu labi, atrubījos) pie galda un pazīstams taksits mani tādu bezfilmā aizveda pie vecotēva un atdeva drošās rokās...
*kur nu jums labpatīk ielīst ar pudeli šnabja
January 12, 2021
Šī grāmata ir tik laba, ka gribas raudāt. Bet varbūt labas lietas uz pasaules ar cilvēku tā dara. Reizēm liek viņam paraudāt. Ne jau par skumjām, bet par labumu. Vispār, šī grāmata ir arī liela, bet ne fiziskajos izmēros. Tajā ir daudz tādi kodi, kas saviļņo ikvienu, kam ir šādi vai tādi nervi. Viss, ko lasītājs sagaida no autora, kurš viņam piedāvā trīs vārdus uz grāmatas vāka - Kalendārs mani sauc - tas viss arī notiek un vēl vairāk. Lasītājs to var lietot pēc sirds patikas. Kalendārs Oskars ir vienkāršs garāmgājējs, gaišs, balts, cilvēks ar dvēseli. Mums ļoti vajag šādus cilvēkus. Vismaz zināt, ka viņi ir. Sajūta, ka jau 12. janvārī esmu izlasījis šī gada satriecošāko grāmatu. Pat, ja tā nebūs, Oskars šo noteikti būtu pierakstījis šajā datumā. Es arī.
January 15, 2021
Man šķiet, katram no mums derētu ko mācīties no grāmatas galvenā varoņa Oskara.
"Daudzu cilvēku iekšpusē es redzu pārāk ilgu tukšumu. Bet tās ir tikai manas domas, un man nav izglītības."
Pieņemt citādo gan sevī, gan citos. Darīt vienkāršas, labas lietas. Draudzēties. Mīlēt klusi un bez nosacījumiem. Rūpēties. Godāt vecumu. Un reizumis aprunāties vienatnē pašam ar sevi.
"Daudzu cilvēku iekšpusē es redzu pārāk ilgu tukšumu. Bet tās ir tikai manas domas, un man nav izglītības."
Pieņemt citādo gan sevī, gan citos. Darīt vienkāršas, labas lietas. Draudzēties. Mīlēt klusi un bez nosacījumiem. Rūpēties. Godāt vecumu. Un reizumis aprunāties vienatnē pašam ar sevi.
July 30, 2023
Numečiau po trisdešimties puslapių, nes labai sutrikdė tas pribloškiantis autoriaus gebėjimas įgarsinti žmogų, kurį įprasta stereotipiškai vadinti paraščių žmogumi. Turbūt tai kažką pasako apie mane pačią. O turbūt dar ir patvirtina mano pamanymą, kad latvių režisieriui, aktoriui, dramaturgui tokį nerimastingą artumą kurti yra kaip pratimas.
Tačiau dar tą pačią dieną aš šios knygos atsiprašiau susigėdusi, kad taip nedaroma. Ir tas sprendimas priimti tekstą atvira širdim buvo geriausias man šią vasarą nutikęs literatūrinis dalykas.
Jaučiuosi tokia pilna graudulio, gerumo, baltos šviesos (kaip Kalendorius pasakytų) ir vilties.
Labai norėčiau mokėti latviškai, kad suprasčiau kaip ši knyga skamba originalo kalba. Tačiau ir lietuviškai skaitosi kaip išminties debesys, kurie plaukia plaukia plaukia, banguoja banguoja, palytėja tarytum, o tada vėl kyla ir leidžiasi į tolius.
Nepaprastas jausmas pabaigus.
Labai rekomenduoju.
Tačiau dar tą pačią dieną aš šios knygos atsiprašiau susigėdusi, kad taip nedaroma. Ir tas sprendimas priimti tekstą atvira širdim buvo geriausias man šią vasarą nutikęs literatūrinis dalykas.
Jaučiuosi tokia pilna graudulio, gerumo, baltos šviesos (kaip Kalendorius pasakytų) ir vilties.
Labai norėčiau mokėti latviškai, kad suprasčiau kaip ši knyga skamba originalo kalba. Tačiau ir lietuviškai skaitosi kaip išminties debesys, kurie plaukia plaukia plaukia, banguoja banguoja, palytėja tarytum, o tada vėl kyla ir leidžiasi į tolius.
Nepaprastas jausmas pabaigus.
Labai rekomenduoju.
February 14, 2021
Īstenībā, man šis stāsts sākās jau mazdrusciņ agrāk. Vēl gadu atpakaļ. Tad kādā februāra pirmās puses vakarā mēs bijām nedaudz iereibuši Aleponijā. Koronavīruss bija vēl pavisam tāla slimība, un nemaz nešķita, ka tas varētu izvērsties pārāk nopietni. Un tur bija viņš - Andris Kalnozols. Pilnīgā pipelē. Mēs tikām pilnīgi nejauši uzrunāti, apsēdāmies un klausījāmies sarunā par teātri, par izrādēm, mūs uzaicināja uz kristībām. (diemžēl gan nesagāja tās apmeklēt) Lai arī apkārtējie bija nedaudz nobažījušies par Kalnozolu, (to varēja manīt) izskatījās, ka viss būs ok, bet detaļās jau es neatceros. Zinu tikai skaidri, ka drīz vien es piesekoju viņam twitterī, viņš kādam atbildēja, ka nosapņoja romānu un ir gandrīz pabeidzis to rakstīt. Uz šo viņa ziņu es atļāvos atbildēt ar lūgumu uzdāvināt šo romānu nabadzīgam skolēnam bez graša kabatā, un viņš apsolīja. Šādā bezkaunīgā veidā es ieguvu arī Viļa Kasima "Lielo pasauli". Bet to, kā Kalnozolam veicās rakstīšanā/rediģēšanā šajā starplaikā, šķiet, var kaut nedaudz uzzināt Satori izdotajā "Savvaļas burtnīcā", kur var iepazīties ar viņa saraksti ar Andri Eglīti. Netaisos te neko analizēt, atstāsim šo memoriālajiem muzejiem un snobiskiem pētniekiem. Ir pagājis gads, kura laikā es laikam vienu reizi atgādināju par šo savu tvītu kaut kad novembrī/decembrī. Manā uztverē šis kaut kādā ziņā bija joks, un es jau pasutīju no Orbītas šo grāmatu pats, bet pēkšņi šī gada 12.februārī ap pulksten 12:00 es saņēmu spontānu ziņu, kas vēstīja, ka, lai es šo grāmatu iegūtu, man ir jābūt 14:00 pie nacionālā teātra. Kalnozols atcerējās. Grāmatu es dabūju, un tā beidzās tās ceļš pie manis. Šī daļa bija noteikti svarīga.
Šodien vārda dienu svin Valentīns. Un šodien naktī, galīgi nespēdams atrauties no šīs grāmatas, es viņu izlasīju.
Tātad speciāli nelasīju līdz galam nekādas nopietnas analizējošas recenzijas par šo romānu-dienasgrāmatu, jo nolēmu, ka gribu šajā visā iegrimt patstāvīgi. Zināju tikai to, ka grāmatu momentāli izpērk no visām malām un visi ir nereālā sajūsmā. Un ziniet, ko es teikšu? Jā, sajūsma ir patiesa. Cilvēku noskaņa ir pamatota. Šajā laikā, kad mēs visi sēžam mājās un lēni jūkam prātā, Andra Kalnozola Oskars Kalendārs ir atnācis kā mesija glābt mūsu dvēseles. Nevaru saskaitīt, cik reizes es smaidīju, lasot šo grāmatu. Noskaņa - no pilnīgi nenopietnas līdz sāpīgai. Grāmata ir skatiens varbūt nedaudz uz leju, atšķirībā no daļas mūsdienu rakstnieku, kas cenšas visu sarežģīt, meklēt jaunas formas sarežģītībā. Autors šeit atskatās atpakaļ, un tā viņš rada laikmetīgu romānu. Valoda un izmantotie izteiksmes līdzekļi šeit, lai arī rada pat dažu labu prātu apgrūtinošu vienkāršības sajūtu, tomēr tādējādi ļauj paraudzīties uz pasauli no pavisam cita skatu punkta. "Kalendārs mani sauc" ir cits skatījums uz pasauli, uz sabiedrību. Vienkāršs, bet sarežģīts, vientiesīgs, bet arī sāpju un pārdomu pilns.
Man šķiet, ka gudri vīri un sievas, kas sēž tādās vietās kā Aleponija un malko dārgu alu, laiku pa laikam piekārtojot savas biezās brilles, noteikti salīdzinātu Oskaru Kalendāru ar Donu Kihotu. Neesmu paspējis vēl izlasīt Donu Kihotu, bet man ir tāda juška. Oskars ir varonis, kādu ir pelnījusi pasaule, taču viņš nemaz nevēlas tāds būt.
Visu romānu caurstrāvo tāds dvēseles jaukums, tīrums, ko autors spēj noturēt droši un kārtīgi. (tomēr jāpiemin, ka man vienuviet radās sajūta, ka tomēr tā nebija Oskara dienasgrāmata, bet gan autora vēlme kaut ko pastāstīt, kas nedaudz lika nenoticēt stāstam tajā vietā, bet man nešķiet, ka vidēju lasītāju, kas neinteresējas par stāsta uzbūvi kā vispārīgu lietu, tas aizķertu vai uztrauktu)
Nevēlos jums vairāk atklāt neko no sižeta, neko par varoņiem, es gribu, lai jūs paši dabOnat rokās šo grāmatu, paši atveriet un paši izkuļieties no sākuma līdz galam. Šo vajag izlasīt. Par šo vajag padomāt.
Šodien vārda dienu svin Valentīns. Un šodien naktī, galīgi nespēdams atrauties no šīs grāmatas, es viņu izlasīju.
Tātad speciāli nelasīju līdz galam nekādas nopietnas analizējošas recenzijas par šo romānu-dienasgrāmatu, jo nolēmu, ka gribu šajā visā iegrimt patstāvīgi. Zināju tikai to, ka grāmatu momentāli izpērk no visām malām un visi ir nereālā sajūsmā. Un ziniet, ko es teikšu? Jā, sajūsma ir patiesa. Cilvēku noskaņa ir pamatota. Šajā laikā, kad mēs visi sēžam mājās un lēni jūkam prātā, Andra Kalnozola Oskars Kalendārs ir atnācis kā mesija glābt mūsu dvēseles. Nevaru saskaitīt, cik reizes es smaidīju, lasot šo grāmatu. Noskaņa - no pilnīgi nenopietnas līdz sāpīgai. Grāmata ir skatiens varbūt nedaudz uz leju, atšķirībā no daļas mūsdienu rakstnieku, kas cenšas visu sarežģīt, meklēt jaunas formas sarežģītībā. Autors šeit atskatās atpakaļ, un tā viņš rada laikmetīgu romānu. Valoda un izmantotie izteiksmes līdzekļi šeit, lai arī rada pat dažu labu prātu apgrūtinošu vienkāršības sajūtu, tomēr tādējādi ļauj paraudzīties uz pasauli no pavisam cita skatu punkta. "Kalendārs mani sauc" ir cits skatījums uz pasauli, uz sabiedrību. Vienkāršs, bet sarežģīts, vientiesīgs, bet arī sāpju un pārdomu pilns.
Man šķiet, ka gudri vīri un sievas, kas sēž tādās vietās kā Aleponija un malko dārgu alu, laiku pa laikam piekārtojot savas biezās brilles, noteikti salīdzinātu Oskaru Kalendāru ar Donu Kihotu. Neesmu paspējis vēl izlasīt Donu Kihotu, bet man ir tāda juška. Oskars ir varonis, kādu ir pelnījusi pasaule, taču viņš nemaz nevēlas tāds būt.
Visu romānu caurstrāvo tāds dvēseles jaukums, tīrums, ko autors spēj noturēt droši un kārtīgi. (tomēr jāpiemin, ka man vienuviet radās sajūta, ka tomēr tā nebija Oskara dienasgrāmata, bet gan autora vēlme kaut ko pastāstīt, kas nedaudz lika nenoticēt stāstam tajā vietā, bet man nešķiet, ka vidēju lasītāju, kas neinteresējas par stāsta uzbūvi kā vispārīgu lietu, tas aizķertu vai uztrauktu)
Nevēlos jums vairāk atklāt neko no sižeta, neko par varoņiem, es gribu, lai jūs paši dabOnat rokās šo grāmatu, paši atveriet un paši izkuļieties no sākuma līdz galam. Šo vajag izlasīt. Par šo vajag padomāt.
February 5, 2021
“Shall I compare thee to a summer's day?”
Nezinu, kā lai saslavēju šo grāmatu tā, lai nesanāktu nokritizēt lielāko vairākumu latvāņu sacerējumu. Nav jau tā, ka mums nebūtu nevienas labas grāmatas, bet tas, ka mums latviešu literatūrā pa ilgākiem laikiem ir kaut kas tik ļoti dzīvs, tik īsts un tik ikvienam no mums, tā ir tāda bauda un tāda kā svētlaimīte! Kā glāze vēsa prosecco svelmējošā vasaras brīvdienā. Kā pirmoreiz pavasarī novilkt basas kājas un izbaudīt maigo zāles pieskārienu. Kā sajūsma par sniega brīnumu Ziemassvētkos. Tas, ka var noturēt sižeta un valodas, un līdzpārdzīvojuma līmeni visas grāmatas garumā, tas ka var vienlaikus aizkustināt līdz asarām un smīdināt līdz asarām. Man prieks, man laime, man bankrots, jo es pērku un sūtu grāmatu draugiem ārzemēs. (Un gaidu papildmetienu, lai tiek visiem draugiem.) Lasiet, jo šis nudien ir visnotaļ šedevrāli!
“Es esmu tieši tas pats cilvēks, kas vakar. Un šodien nekas nav mainījies. Un es uz visu skatos ar tām pašām acīm.”
Tas, kas man nepatika - nu nevajag mēģināt iesiet tik smagu grāmatu tik ļurkainā vākā. Protams, ka izgāzās no rāmja vēl pirms finiša. (Sveiciens gudriniekiem Orbītā un Jelgavas tipogrāfijā!) Tagad man jāvelk no atvilktnes čiekuriem un pērlītēm domātā līmes pistole un jāmēģina to visu saglābt. Liels paldies.
Nezinu, kā lai saslavēju šo grāmatu tā, lai nesanāktu nokritizēt lielāko vairākumu latvāņu sacerējumu. Nav jau tā, ka mums nebūtu nevienas labas grāmatas, bet tas, ka mums latviešu literatūrā pa ilgākiem laikiem ir kaut kas tik ļoti dzīvs, tik īsts un tik ikvienam no mums, tā ir tāda bauda un tāda kā svētlaimīte! Kā glāze vēsa prosecco svelmējošā vasaras brīvdienā. Kā pirmoreiz pavasarī novilkt basas kājas un izbaudīt maigo zāles pieskārienu. Kā sajūsma par sniega brīnumu Ziemassvētkos. Tas, ka var noturēt sižeta un valodas, un līdzpārdzīvojuma līmeni visas grāmatas garumā, tas ka var vienlaikus aizkustināt līdz asarām un smīdināt līdz asarām. Man prieks, man laime, man bankrots, jo es pērku un sūtu grāmatu draugiem ārzemēs. (Un gaidu papildmetienu, lai tiek visiem draugiem.) Lasiet, jo šis nudien ir visnotaļ šedevrāli!
“Es esmu tieši tas pats cilvēks, kas vakar. Un šodien nekas nav mainījies. Un es uz visu skatos ar tām pašām acīm.”
Tas, kas man nepatika - nu nevajag mēģināt iesiet tik smagu grāmatu tik ļurkainā vākā. Protams, ka izgāzās no rāmja vēl pirms finiša. (Sveiciens gudriniekiem Orbītā un Jelgavas tipogrāfijā!) Tagad man jāvelk no atvilktnes čiekuriem un pērlītēm domātā līmes pistole un jāmēģina to visu saglābt. Liels paldies.
January 18, 2021
Grāmata, ko nopirku, pakļaujoties lasošās sabiedrības spiedienam. Reizēm ļoti svētīgi tā pakļauties.
Sirsnības, cilvēkmīlestības un gaismas nesējs mīkstos vākos. Grāmata, kas tik ļoti, ļoti nepieciešama šajā periodā, kad dīvāncilvēku viedokļi, pašpasludināto ekspertu paziņojumi un pasaules neiecietības konservētāji smidzina un brīžiem pat izgāž necieņu pret līdzcilvēku uz katras iespējas atvērt muti. Vai publisku ierakstu. Sirdssiltums, mazpilsētas šarms, diži darbi un mīlīgi nedarbi 53 nedēļās, 323 lappusēs. Par īsu. Noteikti nav par īsu, bet izlasi un sapratīsi, ka par īsu.
"Kalendārs mani sauc" ir godīguma, nu tāda - līdz serdei dziļa godīguma iemiesojums. Galvenais varonis Oskars apskaužami spēj ieraudzīt labo visos, un tam es ticu. Pat tad, kad sižets sasniedzis gandrīz (varbūt pat bez gandrīz) cirkus līmeņa piedzīvojumus, es tam visam ticu un dzīvoju līdzi. Un smejos balsī (un nereti arī raudu). Tieši tik maigi Oskars mani aizvedis caur ikdienas novērojumiem un prātuļojumiem par dažādām vērtībām līdz brīnumiem, kas var notikt visapkārt ar visiem, arī ar mani, ja vien es sekotu tam, kas sauc mani. Un kas tad sauc mani?
Starp citu, ar milzu smaidu lasu grāmatas aprakstu, kur galvenais varonis attēlots kā cilvēks ar atmiņas īpatnībām un spēju pārdabiski koncentrēties uz specifiskiem uzdevumiem. Ne vārda par atsauksmēs minētajām "īpašajām vajadzībām". Un par šo vien es gribētu piešķirt (nezinu kam, varbūt redaktoram?) čupu zvaigznēm un milzu apskāvienu.
Sirsnības, cilvēkmīlestības un gaismas nesējs mīkstos vākos. Grāmata, kas tik ļoti, ļoti nepieciešama šajā periodā, kad dīvāncilvēku viedokļi, pašpasludināto ekspertu paziņojumi un pasaules neiecietības konservētāji smidzina un brīžiem pat izgāž necieņu pret līdzcilvēku uz katras iespējas atvērt muti. Vai publisku ierakstu. Sirdssiltums, mazpilsētas šarms, diži darbi un mīlīgi nedarbi 53 nedēļās, 323 lappusēs. Par īsu. Noteikti nav par īsu, bet izlasi un sapratīsi, ka par īsu.
"Kalendārs mani sauc" ir godīguma, nu tāda - līdz serdei dziļa godīguma iemiesojums. Galvenais varonis Oskars apskaužami spēj ieraudzīt labo visos, un tam es ticu. Pat tad, kad sižets sasniedzis gandrīz (varbūt pat bez gandrīz) cirkus līmeņa piedzīvojumus, es tam visam ticu un dzīvoju līdzi. Un smejos balsī (un nereti arī raudu). Tieši tik maigi Oskars mani aizvedis caur ikdienas novērojumiem un prātuļojumiem par dažādām vērtībām līdz brīnumiem, kas var notikt visapkārt ar visiem, arī ar mani, ja vien es sekotu tam, kas sauc mani. Un kas tad sauc mani?
Starp citu, ar milzu smaidu lasu grāmatas aprakstu, kur galvenais varonis attēlots kā cilvēks ar atmiņas īpatnībām un spēju pārdabiski koncentrēties uz specifiskiem uzdevumiem. Ne vārda par atsauksmēs minētajām "īpašajām vajadzībām". Un par šo vien es gribētu piešķirt (nezinu kam, varbūt redaktoram?) čupu zvaigznēm un milzu apskāvienu.
March 7, 2021
Pieļauju, ka atšķirībā no tik daudzajiem sajūsmā esošajiem lasītājiem, ar mani vienkārši nonotika tas maģiskais klikšķis; kamēr pārējie jau dzīvo līdzi Oskaram, es cīnos ar sajūtu, ka lasu ļoti garu un tukšu konstrukciju.
Sākot lasīt, mani mulsināja savienojums, ko radīja robustais un naturālistiskais valodas izmantojums savienojumā ar mērķtiecīgi konstruētajiem valodas jokiem. Atsevišķi man nav iebildumu ne pret pirmo, nedz otro, bet abu savienojums šeit šķiet mākslīgs, it īpaši mazie, vienmuļie paragrāfi, no kuriem katrs otrais noslēdzas ar stand-up comedy žanrā veidotu punch line “joku”. Kad Oskars romānā komentē paša romāna autora vārdu, novērtēju to kā jauku asprātību, kad šis pats joks vēlāk parādās vēl divas reizes - vairākkārtēju viena joka atkārtošanu varbūt var piedot beznosacījuma mīlestībā, bet noteikti ne romānā (un vēl mazāk - debijas romānā ar pretenzijām uz asprātību). Iespējams, tie ir sīkumi, bet tieši šie sīkumi man traucēja saslēgties ar stāsta varoņa pasauli un es paliku garlaikoti un aizkaitināti ārpusē. Kaut gan vietām aizkustināja Oskara attiecības ar mācītāju un arī ar māti, kopumā Oskara balss aizslīdēja nesasniedzamā fonā, autora balss izkonkurēta.
Sākot lasīt, mani mulsināja savienojums, ko radīja robustais un naturālistiskais valodas izmantojums savienojumā ar mērķtiecīgi konstruētajiem valodas jokiem. Atsevišķi man nav iebildumu ne pret pirmo, nedz otro, bet abu savienojums šeit šķiet mākslīgs, it īpaši mazie, vienmuļie paragrāfi, no kuriem katrs otrais noslēdzas ar stand-up comedy žanrā veidotu punch line “joku”. Kad Oskars romānā komentē paša romāna autora vārdu, novērtēju to kā jauku asprātību, kad šis pats joks vēlāk parādās vēl divas reizes - vairākkārtēju viena joka atkārtošanu varbūt var piedot beznosacījuma mīlestībā, bet noteikti ne romānā (un vēl mazāk - debijas romānā ar pretenzijām uz asprātību). Iespējams, tie ir sīkumi, bet tieši šie sīkumi man traucēja saslēgties ar stāsta varoņa pasauli un es paliku garlaikoti un aizkaitināti ārpusē. Kaut gan vietām aizkustināja Oskara attiecības ar mācītāju un arī ar māti, kopumā Oskara balss aizslīdēja nesasniedzamā fonā, autora balss izkonkurēta.
April 8, 2021
Pirmkārt, jau kārtējo reizi secināju, ka esmu sekls lasītājs, kas grāmatas mēdz vērtēt pēc vāka, jo bez citu lasītāju skaļi paustās sajūsmas, man ir prātā nebūtu ienācis paņemt rokās tādu, manuprāt viuzāli necilu grāmatu. Jā, manās acīs tas nav "skaists, lakonisks dizains", man tas asociējas ar likumu izdevumiem grāmatas formātā vai tām parastajām, zaļām burtnīcām, kuras bija lētākas (un kuras tāpēc man tika pirktas lietošanai) par krāsainajām, foršajām: ar suņiem vai popgrupām.
Bet labi, ka grāmatā ir svarīgs saturs, nevis vāks! Galvenie varoņi ar putniem galvā ir viens no maniem mīļākajiem "žanriem", it sevišķi, ja ir neskaidra diagnoze, kas būtībā nozīmē vienkārši citādāku pasaules redzējumu. Tāpēc atvēru grāmatu gan ar priecīgām gaidām, gan zināmām bažām (jo tik bieži tev tuva "žanra" grāmata, kas guvusi plašu popularitāti tev pašam nemaz neliekas īpaši laba, jo ir ar ko salīdzināt) Oskars Kalendārs man jau tuvo, visā pasaulē mītošo putnu cilvēku vidū noteikti iederas, lasot vairākkārt nodomāju, ka šoreiz man autoram pilnīgi neko nav jāpiedod, jo tomēr jau latvietis un cenšas. Grāmata ir sirsnīga, sirdsgudra un galvenais - patiesa!
Bet labi, ka grāmatā ir svarīgs saturs, nevis vāks! Galvenie varoņi ar putniem galvā ir viens no maniem mīļākajiem "žanriem", it sevišķi, ja ir neskaidra diagnoze, kas būtībā nozīmē vienkārši citādāku pasaules redzējumu. Tāpēc atvēru grāmatu gan ar priecīgām gaidām, gan zināmām bažām (jo tik bieži tev tuva "žanra" grāmata, kas guvusi plašu popularitāti tev pašam nemaz neliekas īpaši laba, jo ir ar ko salīdzināt) Oskars Kalendārs man jau tuvo, visā pasaulē mītošo putnu cilvēku vidū noteikti iederas, lasot vairākkārt nodomāju, ka šoreiz man autoram pilnīgi neko nav jāpiedod, jo tomēr jau latvietis un cenšas. Grāmata ir sirsnīga, sirdsgudra un galvenais - patiesa!
February 7, 2021
Mēs jau sen latviešu literatūrā bijām pelnījuši kaut ko tik labsirdīgu un naivi sirsnīgu. :)
February 11, 2021
Andris Kalnozols ar savu grāmatu un Oskaru Kalendāru ir ieradies un visu Latvijas grāmatu mīļotāju pulciņu saviļņojis, satracinājis un nogāzis no kātiem! Autors ir uzlicis ļoti augstu latiņu ne tikai sev, bet arī citiem latviešu autoriem.
Grāmata sagādāja neviltotu prieku, vēlmi skaļi lasīt priekšā, parādija to, cik svarīgs ir viss nesamākslotais, un paveica ko gluži neticamu – radīja sajūtu, ka Oskars ir reāls, ka es varu aizbraukt uz viņa Pilsētu un satikt viņu, uzjautāt, kādiem vārdiem šodien kalendārā ir vārda diena (tieši ir, jo ne visi tak svin savas vārda dienas!), un viņš varbūt pat atbildēs. Iesaku, šo būtu ļoti žēl palaist garām.
Grāmata sagādāja neviltotu prieku, vēlmi skaļi lasīt priekšā, parādija to, cik svarīgs ir viss nesamākslotais, un paveica ko gluži neticamu – radīja sajūtu, ka Oskars ir reāls, ka es varu aizbraukt uz viņa Pilsētu un satikt viņu, uzjautāt, kādiem vārdiem šodien kalendārā ir vārda diena (tieši ir, jo ne visi tak svin savas vārda dienas!), un viņš varbūt pat atbildēs. Iesaku, šo būtu ļoti žēl palaist garām.
April 11, 2021
Nesodīta uzdrīkstēšanās būt naivam.
Tas nekas, ka pilsēta ir īsta un Oskara prototips reāls, tomēr es Oskaru uztvēru tikai kā starpnieku, lai autors varētu runāt un, galvenais, uzrunāt. Un neviens negrozītu pirkstu pie deniņiem, jo pieaugušam cilvēkam nepiedien būt naivam. Kaut kā tā.
Ļoti personiski - es savu naivumu sāku apzināti iznīdēt jau skolaslaikos, kad, strauji pagriežot galvu atpakaļ, pamanīju, ka klasesbiedrene rāda ar pirkstu pie deniņiem, brīdī, kad aizrautīgi smejoties stāstu, ko es sapņoju, kad pārgājiena laikā sāku krāmēties pa telti.
Šī ir no tām retajām grāmatām, kuras lasīšanai vari paņemt pauzi, un tad atgriezties, it kā nekas nebūtu noticis.
Tas nekas, ka pilsēta ir īsta un Oskara prototips reāls, tomēr es Oskaru uztvēru tikai kā starpnieku, lai autors varētu runāt un, galvenais, uzrunāt. Un neviens negrozītu pirkstu pie deniņiem, jo pieaugušam cilvēkam nepiedien būt naivam. Kaut kā tā.
Ļoti personiski - es savu naivumu sāku apzināti iznīdēt jau skolaslaikos, kad, strauji pagriežot galvu atpakaļ, pamanīju, ka klasesbiedrene rāda ar pirkstu pie deniņiem, brīdī, kad aizrautīgi smejoties stāstu, ko es sapņoju, kad pārgājiena laikā sāku krāmēties pa telti.
Šī ir no tām retajām grāmatām, kuras lasīšanai vari paņemt pauzi, un tad atgriezties, it kā nekas nebūtu noticis.
August 3, 2021
3. augusts. Augusts.
Pēc neveiksmīgā 100 lapu starta izlēmu sākt visu no jauna, un vienotā ritmā ar īsto kalendāru - kā sākās grāmata vasaras vidū, sāku arī es, un lēnām ar Oskaru nogatavojos rudenim un kādām vēl nezināmām pārmaiņām.
Mini smeldze mani tomēr nepameta visu grāmatas lasīšanas laiku. Jā, jauki, silti, mīļi, gaiši, un tomēr skumji. Bet par ko? Par to, ka kāds ir slims visu laiku. Par to, ka vienkārša dzīvošana dažreiz sagādā tik lielas pūles.
Visu laiku domāju par topošo ekranizāciju. Ļoti gaidu Oskara rudenstēviņu aprīšanos un Otto vajadzētu tēlot Vilim Kasimam.
Pēc neveiksmīgā 100 lapu starta izlēmu sākt visu no jauna, un vienotā ritmā ar īsto kalendāru - kā sākās grāmata vasaras vidū, sāku arī es, un lēnām ar Oskaru nogatavojos rudenim un kādām vēl nezināmām pārmaiņām.
Mini smeldze mani tomēr nepameta visu grāmatas lasīšanas laiku. Jā, jauki, silti, mīļi, gaiši, un tomēr skumji. Bet par ko? Par to, ka kāds ir slims visu laiku. Par to, ka vienkārša dzīvošana dažreiz sagādā tik lielas pūles.
Visu laiku domāju par topošo ekranizāciju. Ļoti gaidu Oskara rudenstēviņu aprīšanos un Otto vajadzētu tēlot Vilim Kasimam.
April 28, 2025
Reto šviesumo knyga, kurią labai rekomenduočiau visiems šiais nerimo, įtampos ir neužtikrintumo laikais. Mane ji pripildė šilumos, vilties ir tikėjimo žmonių gerumu, o būtent to šiomis dienomis labiausiai ir norisi – suvokti, kad aplinkui yra labai daug tų, kurie nori tau gero, kurie padės, apsaugos ir palaikys.
Romano autoriui labai puikiai pavyksta perteikti pagrindinio veikėjo esybę – jis toks tikras, kone apčiuopiamas. Viskas labai subtilu, neperspaudžiant, nenueinant į kažkokį karikatūriškumą ar hiperbolę. Turbūt todėl Oskaras labai greitai tampa savu, ima rūpėti. Netrukus ir kiti jo aplinkos žmonės tampa tarsi šeimos nariai – visi jie ryškūs, įdomūs ir kažkuo pažįstami. Matyt, kūrinio veiksmo vietos fizinis artumas irgi prie to prisideda, nes justi kažkokia labai artima nuotaika, kurią net sunku apibūdinti.
Tai kūrinys apie šeimą, įgimtą ir atrastą, draugystę, klausimus, kuriuos kiekvienas sau keliame ir visi labai skirtingai ieškome į juos atsakymų. Tai istorija apie kūrybą, nes kuriame kiekvienas, apie ištiestą pagalbos ranką, apie gebėjimą tą pagalbą priimti. Tikrai išskirtinis savo gerumu ir tyrumu pasakojimas, kurį prisiminsiu dar ilgai. Ieškantiems gėrio užtaiso – labai linkiu atrasti knygą ir jums.
Romano autoriui labai puikiai pavyksta perteikti pagrindinio veikėjo esybę – jis toks tikras, kone apčiuopiamas. Viskas labai subtilu, neperspaudžiant, nenueinant į kažkokį karikatūriškumą ar hiperbolę. Turbūt todėl Oskaras labai greitai tampa savu, ima rūpėti. Netrukus ir kiti jo aplinkos žmonės tampa tarsi šeimos nariai – visi jie ryškūs, įdomūs ir kažkuo pažįstami. Matyt, kūrinio veiksmo vietos fizinis artumas irgi prie to prisideda, nes justi kažkokia labai artima nuotaika, kurią net sunku apibūdinti.
Tai kūrinys apie šeimą, įgimtą ir atrastą, draugystę, klausimus, kuriuos kiekvienas sau keliame ir visi labai skirtingai ieškome į juos atsakymų. Tai istorija apie kūrybą, nes kuriame kiekvienas, apie ištiestą pagalbos ranką, apie gebėjimą tą pagalbą priimti. Tikrai išskirtinis savo gerumu ir tyrumu pasakojimas, kurį prisiminsiu dar ilgai. Ieškantiems gėrio užtaiso – labai linkiu atrasti knygą ir jums.
March 19, 2021
Šī nav, bet var būt dzīves un tava empātijas rokas grāmata. Esmu sajūsmā par iespēju tik tuvu būt kāda domām un sajūtām. Atpazinu sevi, tevi, mūs. Pa īstam. Sirsnīgi un asprātīgi. No sirds iesaku lasīt un nešaubos, ka Oskara stāsts atradīs vietu arī teātrī un kino. Grezni vai pieticīgi, tas nav svarīgi. Pateicība un cieņas apliecinājumi autoram, redaktoram, ik vienam, kurš iesaistīts. Paldies!
February 3, 2021
Ģeniāli!
Es nezinu, kas Tu esi un kāpēc Tu lasi šo atsauksmi. Labāk lasi grāmatu. Lūdzu, izlasi! Es arī izlasīšu. Vēlreiz un vēlreiz. Ikreiz, kad pārstāšu ticēt gaišumam sevī un mūsos.
Grāmata, kas sen bija vajadzīga gan Tev, gan man, gan latviešu literatūrai. Man vairs nav sakāmā. Lai runā Oskars.
Es nezinu, kas Tu esi un kāpēc Tu lasi šo atsauksmi. Labāk lasi grāmatu. Lūdzu, izlasi! Es arī izlasīšu. Vēlreiz un vēlreiz. Ikreiz, kad pārstāšu ticēt gaišumam sevī un mūsos.
Grāmata, kas sen bija vajadzīga gan Tev, gan man, gan latviešu literatūrai. Man vairs nav sakāmā. Lai runā Oskars.
September 2, 2022
Lasīt “Kalendārs mani sauc” bija kā ēst smilšu cepumus. Garšīgi. Bet visu laiku birst klēpī un uz zemes. Saķep zobu spraugās. Beržas. Un aizberžas. Pakacina. Samīlina. Sākumā nespēju ielasīties. Nespēju atrast glābšanas riņķi, lai noturētos citu lasītāju pozitīvo atsauksmju okeāna virspusē. Taču tad vienā brīdī atskārtu, ka nepagurusi lasu visu meitas diendusas laiku (kuru būtu varējusi tērēt, žaujot veļu vai lakojot nagus (ar turku seriālu fonā)). Un tad pēkšņi atkal aizlasījos tik tālu, ka triecu grāmatu pret galdu un biju gatava uz jebko citu – sūkt paklājus, cept kotletes, iesēsties traktorā un ar šķūri tīrīt piesnigušās ciema ielas, lai tikai būtu tālāk no Oskara. Lai bēgtu. Bet no sevis aizbēgt ir grūtāk.
Lieku 5⭐️, bet patiesībā domāju 4.5⭐️
Plašāk emuārā: https://austra.lv/2021/02/01/andris-k...
Lieku 5⭐️, bet patiesībā domāju 4.5⭐️
Plašāk emuārā: https://austra.lv/2021/02/01/andris-k...
January 10, 2021
"Un vēl ir tādi vārdi, kas man liekas ārkārtīgi neitrāli. It kā to nēsātāji nemaz nebūtu. Tāds man liekas Andris." (185. lpp.) Autora nav :) Ir tikai Oskars.
Dāviniet šo grāmatu saviem vislabākajiem draugiem, jo viņi ir pelnījuši vislabākās grāmatas, un tāda no tiesas ir šī. Pēc izlasīšanas noderēs, lai uzšķirtu kādā nejaušā vietā un atcerētos par kādu no dienām Oskara gadā. Un tā ir vesela dzīve.
Dāviniet šo grāmatu saviem vislabākajiem draugiem, jo viņi ir pelnījuši vislabākās grāmatas, un tāda no tiesas ir šī. Pēc izlasīšanas noderēs, lai uzšķirtu kādā nejaušā vietā un atcerētos par kādu no dienām Oskara gadā. Un tā ir vesela dzīve.
January 28, 2021
Tas (retais) gadījums, kad negribas, lai grāmata beidzas, jo gribas vēl un vēl vibrēt šī dīvainā cilvēka Oskara Kalendāra dīvainajā pasaulē, kurā lielākā vērtība ir mācēt priecāties par cita prieku, kurā svarīgi ir, lai visi, kuri ir pelnījuši būt laimīgi, ir laimīgi un visdīvainākajā veidā darīt visu, lai tā arī būtu.
Plus personisks paldies par 1.oktobri: bibliotekāri Zandu, sauli, gaismu un gaismas ātrumu :)
Viennozīmīgi viena no manām mīļākajām grāmatām.
Iesaku! Iesaku! Iesaku!
Plus personisks paldies par 1.oktobri: bibliotekāri Zandu, sauli, gaismu un gaismas ātrumu :)
Viennozīmīgi viena no manām mīļākajām grāmatām.
Iesaku! Iesaku! Iesaku!
April 21, 2021
(Gandrīz) ģeniāls nosaukums. Un nobeigums arī. Un, jā, latviešiem tagad ir pašiem savs Forests Gamps
September 13, 2024
Sušildanti knyga - pagrindinis veikėjas taip paprastai ir jaukiai pasakoja apie savo dienas, kad skaityti knygą vakare po dienos darbų buvo tikra atgaiva sielai.
Read
February 14, 2023Kalnozolas parašė knygą apie lėtavirsmių, senstančių miestelių realybę. Kalbėti apie tai svarbu ir man atrodo, kad autorius, siūlydamas vaikščioti su „trečiu broliu“ Oskaru Kalendoriumi, rado simpatišką būdą sujungti laikus. „Mane vadina Kalendorium“ skaičiau kaip duoklę tylai, taupumui (ne asketizmui), grynumui ir minčiai, kuri nepretenduoja tapti išmintimi (ja karūnuosime patys). Oskaras Kalendorius tai pasiekia savaime, nes nepriklauso jokiems laikams, pažiūroms, su niekuo nesitapatina. Jis stengiasi išbūti dėl savo diagnozės, likdamas visiems svetimas, bet ne susvetimėjimo prasme (ta, kuri turi kartėlio), o ta personažiška. Dėsninga, kad tokie „trečiabroliški“ personažai, kurie pastebi tai, ką apleidžiame, kam stokojame jautrumo, suklesti, kai pagausėja baimės dėl prarandamo ryšio su praeitimi ir juntama grėsmė dėl neprijaukintos, nesavos ateities.
Man šios knygos ašis yra ne kokie nors nutikimai, aforizmai, bet sukurtas stiprus charakteris. Oskaras savimi užgula visas teksto eilutes. Mėgstu papulti į tokių stipriųjų glėbį, muistytis, bet nebūtinai tapatintis. Oskaras priminė, kodėl paauglystėje mėgau Erlend Loe „Naivų. Super“ (pamenat vyruką, kuris sudarinėjo sąrašus?): jis daug patiria, kitiems negudrauja, nes to „nesupranta“, tačiau dėl savęs myli protingai. Jį saisto daug įsisąmonintų ribų, o išlaisvina neracionalioji pusė. Toks asmuo priverstas mąstyti pats, suvokti ir paprastai pasiaiškinti sudėtingus pasaulio dėsnius. Tai neinfantilus mąstymas, kuris prilėtina veiksmą, išdidina daiktą, susieja artimas smulkmenas į nebanalią visatą. Vieno asmens vienerių metų visata yra gana didelė. Daugiau tokių visatų!
Kita vertus, skaitydamą šią knygą klimpau dėl didaktikos. Oskaras nėra didaktas, bet visa knygos situacija yra didaktiška ir galiausiai taip užkulminuoja, kad lieki su traiškana aky, trokšdama kuo skubiau ją nusivalyti.
Man šios knygos ašis yra ne kokie nors nutikimai, aforizmai, bet sukurtas stiprus charakteris. Oskaras savimi užgula visas teksto eilutes. Mėgstu papulti į tokių stipriųjų glėbį, muistytis, bet nebūtinai tapatintis. Oskaras priminė, kodėl paauglystėje mėgau Erlend Loe „Naivų. Super“ (pamenat vyruką, kuris sudarinėjo sąrašus?): jis daug patiria, kitiems negudrauja, nes to „nesupranta“, tačiau dėl savęs myli protingai. Jį saisto daug įsisąmonintų ribų, o išlaisvina neracionalioji pusė. Toks asmuo priverstas mąstyti pats, suvokti ir paprastai pasiaiškinti sudėtingus pasaulio dėsnius. Tai neinfantilus mąstymas, kuris prilėtina veiksmą, išdidina daiktą, susieja artimas smulkmenas į nebanalią visatą. Vieno asmens vienerių metų visata yra gana didelė. Daugiau tokių visatų!
Kita vertus, skaitydamą šią knygą klimpau dėl didaktikos. Oskaras nėra didaktas, bet visa knygos situacija yra didaktiška ir galiausiai taip užkulminuoja, kad lieki su traiškana aky, trokšdama kuo skubiau ją nusivalyti.
February 8, 2021
tik, tik ļoti. par gatavošanos aiziešanai, kas izrādās panākšana pretī. brīnišķīgs, brīnišķīgs Kalendārs. caur to, kā viņš piedzīvo sevi un apkārtni, un satiek savu bandu, ar kuru var klusēt tikpat viegli, kā sarunāties. un izrādās, ka draugi ir ikvienam, arī tad, ja tie vēl nav satikti. ļoti iesaku. īpaši tiem, kuriem gribas vēlreiz atkārtot cilvēcību.
October 15, 2021
Laba grāmata, tomēr brīžiem šķita viendabīga un monotona. Nebija tā, ka strauji gribētos lasīt uz priekšu. Vienlaikus tas netraucēja novērtēt grāmatas un varoņa sirsnību, naivumu, kā arī sajust, ka grāmata ir liels notikums latviešu literatūrā. Naivisma renesanse, sirsnības renesanse. Vienkāršības māksla.
February 8, 2021
Grūti kaut ko vēl piebilst. Šķiet, visi biedri - lasītāji jau pateikuši visus labos vārdus par šo grāmatu.
Ļoti gaiša, cilvēcīga grāmata. Skaista doma bija par to, ka pasaulē tev ir draugi, kurus pagaidām vēl neesi saticis! Bravo autoram!
Ļoti gaiša, cilvēcīga grāmata. Skaista doma bija par to, ka pasaulē tev ir draugi, kurus pagaidām vēl neesi saticis! Bravo autoram!
May 29, 2021
Beigās nebija ne vainas, pretstats latviešu klasiskajai gaudu un vaimanu piesātinātajai literatūrai.
April 27, 2021
Man patika Andra Kalnozola radītais tēls, man patika grāmata kopumā, taču nezinu, vai es to varu nosaukt par izcilu un tādu, ko vēlētos pārlasīt vēl un vēl. Ja autors nevienā mirklī nepieminētu slimības pabalstu un "nervus", es varbūt pat nenojaustu, ka ar Oskaru kaut kas nav tā kā visiem cilvēkiem. Kuram gan cilvēkam nav sava "kalendāra", kurā bēgt no īstenības?
Plašāk blogā: http://lalksne.blogspot.com/2021/04/a...
Plašāk blogā: http://lalksne.blogspot.com/2021/04/a...
March 15, 2021
Jāsaka, ka man īpaši nepatīk pakļauties masu psihozēm grāmatu vērtējumos, tāpēc ilgi skatījos uz šo grāmatu ar smagām aizdomām, reizes trīs nespēju iegādāties. Šī ir ļoti retā reize, kad biju kļūdījies. Tālāk jau, kolēģi lasītāji, visu ir pateikuši kāpēc.
Read
January 22, 2021Lai gan pāris vietās iekšējā loģika līdz galam nepārliecināja, savā mērķī grāmata trāpa lieliski. Un tās sirsnīgums ir tieši tik uzvarošs, kā visi saka.
Displaying 1 - 30 of 644 reviews