Alberta un Elgas Ādamsonu dzīve pārvēršas naktī, kad viņi uzzina, ka pusaugu meita Rasa izvarota un piekauta degvielas uzpildes stacijas tualetē. Ārvalstīs atzinību ieguvušais latviešu izcelsmes aktieris Ričards Dāvidsons ierodas atvaļinājumā dzimtenē vien uz divām nedēļām, nenojauzdams, ka jau nākamajā rītā piemodīsies kā nīstākais cilvēks valstī - pusaudze apgalvo, ka vainīgais ir Dāvidsons, kurš tonakt ar draugu kompāniju apstājies pie nomaļā benzīntanka. Sociālajos tīklos pret aktieri sākas nomelnošanas kampaņa un neviens netic Dāvidsona liecībai. Izmeklēšanā tomēr atklājas – iespējams, patiesību noklusē gan apsūdzētais, gan cietusī.
Vai cilvēka dzīvi un karjeru var iznīcināt komentāri internetā? Tu esi aktieris. Vai tad izlikties par kādu citu nav tavs darbs?
Lelde ir brīnišķīga autore! Grāmata ir tik ļoti par aktuālo mūsdienās - kā sociālie mediji var celt un sagraut dzīves. Par to kas mēs esam un par to kas vēlamies būt. Spriedze, intriga un dzīves grāmatas lappusēs, kas šķietami varētu būt pavisam reāli ... nē, tie ir arī pavisam reāli...
Pēc "Svešinieku" un "Bezvēsts pazudušās" (tiesa gan seriāla, ne grāmatas) nobeigumiem nebiju pārliecināta, vai gribu lasīt kaut ko no Kovaļovas daiļrades, bet nez kāpēc tomēr bibliotēkā pēc šīs roka pasniedzās. Nu vismaz beigas šoreiz nebija samudrītas un neatcēla visu notikušo, bet loģisks stāsta noslēgums. Jā, teksts atkal bija īsts lapu šķīrējs, tiešām nepamani kā jau 100 lapaspuses garām. Bet galveno intrigas atrisinājumu šoreiz gan uzminēt nebija grūti, nekādas baigās minstināšanās kura pusē "she said/he said" nostāties nebija (un ziniet, es būtu priecīga, ja autore mani būtu apvedusi ap stūri un liktu nožēlot ātro viedokļa izveidi). nekādu pakalpojumu īstajiem upuriem gan šāds naratīvs noteikti nesniedz. Nu jā, es nevis nevarēju sagaidīt, kurš melo, bet kāpēc un par ko nedaudz melo otrs (jo nevar būt, ka nemelo nemaz). Neteikšu, ka mani pilnībā apmierināja šis "kāpēc", bet gan jau ka var būt arī tā, cilvēki taču ir tik dažādi. Mūsdienu atcelšanas kultūras fenomenu gan izdevās parādīt ļoti labi. Atliek parādīties vien mazai baumu dzirkstelītes, lai internetā aizdegtos milzu raganu dedzināšanas ugunskuri. Atkal aizķēros aiz kādas reālās dzīves nesakritības - uz Sarkandaugavu kursē tikai vecā tipa tramvaji ar ļoti grūti pārvaramām augstām kāpnēm, invalīds, kurš pārvietojas tikai ratiņkrēslā un no mājas viņu var tikai iznests, jo nav pacēlāja, noteikti ar to nebrauks. Kāpēc tāds sīkums man traucē - nezinu. Taču kopumā laikam es Kovaļovu lasīšu vēl, visticamāk.
Sižets rit raiti un arī iedotie galvenie varoņi ir gana interesanti, lai nemanītu, kā kopā ar viņiem aizskrien laiks. Autore centusies pacelt vienā grāmatā vairākas Latvijas sabiedrībai aktuālas tēmas, ne tikai sociālo tīklu izmantošanas ēnas puses. Labs lasāmais brīvdienām.
Tas, ka šobrīd cilvēka reputāciju iznīcināt ir superviegli, nav nekāds jaunums. Grāmatas tēma ir ļoti aktuāla. Gan tā melošana un cilvēka dzīves iznīcināšana ar tiem meliem, gan fake news portāli, gan visa tā ģimenes attiecību situācija un soc.tīklu komentētāji un viņu gudrības. Neviens tēls nav balts, jauks un patīkams, kas ir labi, jo dzīvē arī neviens nav tik ideāli labs, kā reizēm grāmatās tiek radīti tēli.
Lelde ir labāks cilvēks nekā es. Tas ir skaidrs. Jo es šo grāmatu nepabeigtu tik... mierīgi? Es tai padsmitgadīgajai izdomātu kaut kādu sodu, kaut kā liktu samaksāt par to, ka viņa iznīcināja čalim dzīvi. Slimnīcas epizode beigās bija neticamākais no visas grāmatas, jo... ļoti neticami mierīgi. Varbūt, jā, es vnk esmu slikts cilvēks, jo vēlējos, lai viņa par to visu tā grandiozi samaksātu, ja jau sagribēja tik grandiozi melot un kādam visu reputāciju iznīcināt un dzīvi sagraut.
Sen atpakaļ skandināviem bija filma The hunt, kur sīkaļa sameloja, ka bērnudārza audzinātājs (pilnīgi normāls vīrietis) esot viņu aizticis. Viss ciems momentā bija gatavs linčot to vīrieti. Nevienam pat pierādījumus nevajadzēja vai izmeklēšanu. Jau tā filma bija drausmīga, jo normālam vīrietim, kurš nevienu nebija nepiedienīgi aizticis, vnk iznīcināja dzīvi ar meliem. Šobrīd sabiedrībā un soc.tīklos ļoti izplatīta ir akla ticība vārdiem - nevajag ne pierādījumus, ne izmeklēšanu, neko. Ja viņa teica, tātad 100% tā ir, jo sievietes nekad nemelo. Viss. Tiek spriesta tiesa, kancelēts cilvēks, iznīcinātas reputācijas un dzīves, bez pierādījumiem, policijas izmeklēšanas rezultātu sagaidīšanas utt. Un ja apmelotais mēģina teikt, ka nav vainīgs, ka viņu apmelo - tad viņš ir melīgais stulbenis, kurš taisnojas.
Vēl viena lieta bija motivācija. It kā jā... ok, fine, lai ir kā tur ir, bet no otras puses - man pietrūka kaut kāds...grūdiens, kaut kas dziļāks tajā visā? Bet tas ir subjektīvi, jo autore uzraksta to ''kāpēc'' atbildi un tālākais jau ir katra lasītāja reakcija un domas.
Es šai grāmatai ieliktu vairāk, ja tā būtu tumšāka, drūmāka, jo tēma to pilnībā pieļāva. Bet lasījās ātri (es goodreads stiepu gumiju un rakstu trīs dienas vēlāk. Reāli es to grāmatu tajā pašā 13tajā iesāku un pabeidzu) un bija ok.
Ir ok, bet ne vairāk. Man patīk Leldes grāmatas, bet šī likās vājākā no visām. Pārāk paredzama un trūkst spraiguma. Nav tā, ka neiesaku, bet brīdinu, ka nekas īpašs, citas Leldes grāmatas patika daudz labāk.
Pēc bērna piedzimšanas, es biežak sāku apdomāt to, cik sarežģītā pasaulē viņam būs jādzīvo. Mani satrauc, ka sociālajiem medijiem ir neaptverami liela ietekme. Kā tie, ne tikai veiksmīgi pārdod melus un sagroza patiesību, bet arī var neatgriezeniski ietekmēt cilvēka dzīvi vienā mirklī.
Šī lieliskā, neatkārtojamā, aizraujošā un malā nenoliekamā grāmata ir tieši par šo ietekmi, un katras personas atbildību dzīvē un tīmeklī.
Baisi, cik reāls ir šis stāsts!
Autore meistarīgi savijusi šķietami nesaistītu cilvēku dzīves vienā tīklā. Lasīt šo stāstu, bija kā palēnām kārtot istabu no viena stūrīša, līdz beigās viss skaisti salikts pa plauktiņiem.
Šī grāmata vēl nav uz Tava nakts skapīša? Tad ir pēdējais brīdis doties tai pakaļ!🤗
Es vēlos, lai šī grāmata būtu laba. Tiešām. Es ļoti vēlos, lai latviešu modernā rakstniecības kultūra būtu tāda, ar ko arī nelasītāji varētu lepoties.
Bet “Tvitera tiesa” ir tik čābīgi uzrakstīta, ka es citādāku zvaigžņu skaitu nevaru iedot.
Te nav spriedzes. Tā ar dialogu tiek uzreiz pazudināta. Varoņi brīžiem saka teikumus kā no vecām teātra lugām, lietojot vārdus, kurus neviens sabiedrībā tikpat kā nelieto. Varoņi tiek iepazīstināti caur slinkiem aprakstiem un vienkāršiem paziņojumiem, kā noberot. Arī nesaprotu, kāpēc autorei (vai editoriem) ir bijis tik ļoti bail izmantot vietniekvārdus. Pilnais vārds un uzvārds teju jau pašās beigās nav nepieciešams. Rodas arī jautājums - kāpēc lai ‘credible’ ziņu portāla rakstā tiktu izmantots ‘izvarotas’ meitenes īstais vārds? Atrisinājumi uzrodas no zila gaisa. Vārds “teica” ir aizvietots ar desmitiem dažādu citu vārdu, kuri nesniedz nekādu pienesumu tam, kā varoņi jūtas vai uzvedas, ja vien neskaita autores spēju atrast sinonīmus, ko gan atspēko brīžiem izmantotais “ļoti + ___”, ko īpaši nīst daudzi spožākie autori. Līdzīgi ir ar vairākiem teikumiem, kuri ir kā ievietoti tīri aiz nespējas radīt pietiekami izskaidrojošas situācijas. Runa nav mūsu numur viens ekspresijas veids, un šo stāstu varēja uzrakstīt daudz, daaaaudz labāk.
Es nenoliedzu autores spēju rakstīt kinematogrāfijai, jo par to un citām grāmatām es nevaru pagaidām spriest.
Bet “Tvitera tiesa” man neiedeva cerību, ka jebkurš cits darbs varētu būt citādāks kā viena zvaigzne.
“Katram stāstam bija divas puses. Un katram cilvēkam arī.”
Leldes Kovaļovas jaunākais trilleris - par aktuālo “cancel” kultūras tēmu ar vairākām iesaistītām Latvijas ģimenēm. Lai arī brīžiem pietrūka spraiguma, stāsts lasījās ātri un bija laba atslodze.
Cilvēka dzīvi viegli sašķobīt un mūsdienās arī kārtīgi paplucināt internetā. Autore iekļāvusi vairākas aktuālas tēmas - slavas iegūšana uz kāda rēķina, stalkošana, apmelošana - jebkuram cilvēkam iespējamie draudi, ja tiek ļoti publiskota personīgā dzīve interneta vidē. Stāsts lasījās ļoti raiti un izklaidēja.
Ārzemēs atpazīstamību aktieris Ričards Dāvidsons ir ieradies Latvijā brīvdienās. Pēc nelielas izklaides draugu kompānijā, no rīta Dāvids pamostas jau kā apsūdzētais. Apsūdzība – nepilngadīgas meitenes izvarošana. Ričards savu vainu pilnībā noliedz. Jaunā meitene no savas versijas par notikušo neatkāpjas, tomēr ir skaidrs, ka abiem ir kas slēpjams. Šie noslēpumi būtu jārisina izmeklētājiem, taču informācijas noplūdes dēļ sākas “Tvitera tiesa”, kur katrs, neatkarīgi no savas izglītības un IQ līmeņa, kļūst par tiesnesi un soģi.
Tēma gāmatā mūsdienām ļoti aktuāla un autore ar to ir ietrāpījusi īstajā laikā. Sociālo tīklu soģi, negatīvie komentāri, sabiedrības nosodījums internetā, viltus ziņas un to veidotāji.
Tomēr man ir tāda “baltā zvirbuļa sajūta”, kad visi par grāmatu sajūsmā, bet manas sajūtas ir tādas remdenas. Autores “Šoseja” man ļoti patika un visticamāk no šīs grāmatas gaidīju to pašu spriedzi (joprojām ir tā sajūta, cik forši, ka ‘Šosejā” līdz pat beigām palika intriga – kas notiks tālāk), taču šajā grāmatā mana teju sākotnējā sajūta par grāmatas atrisinājumu bija diezgan precīza. Es saprotu, ka šīs abas grāmatas nav salīdzināmas stāsta ziņā, bet ko, lai dara, ja nagi niez salīdzināt.
Noteikti gaisīšu arī citus autores darbus un ceru uz vēl kādu spriedzes pielietu trilleri.
Pēc goodreads skalas 2 zvaigznes nozīmē "it was ok" un tā arī bija. Grāmata, protams, ir par mūsdienās ļoti aktuālu tēmu, par to, cik viegli var kādam sabojāt dzīvi gan ar viltus ziņu virsrakstiem, gan palaižot baumas sociālajos tīklos, jo pienāk brīdis, kad no mazas sniega pikas tas viss saveļas vienā lielā lavīnā un tad gāžas pāri. Un, protams, kā jau tas dzīvē ir iekārtots - meliem ir īsas kājas. Grāmata izlasījās ļoti ātri, bet nevaru apgalvot, ka tas bija spriedzes dēļ. Tieši pretēji - šķita, ka nu, ātrāk izlasīs un ātrāk būs miers, beigas apmēram tāpat bija skaidras. Nekādas dižās emocijas un dzīvošanu līdzi grāmatas tēliem es arī neizjutu. Nepatika neviens no viņiem. Jā, katram savi skeleti skapī un varbūt tas tā arī bija domāts, ka tēli nebūs tie patīkamākie, bet man šādas grāmatas lasīt ir grūti. Ā, nē, viens tēls man patika. Izmeklētāja sieva. Vai lasīšu arī nākamās autores grāmatas? Visticamāk, ka jā! Šī līdz galam varbūt nebija ar mani uz viena viļņa, turpretī Šoseja man ļoti patika.
Lelde Kovaļova aktualizē ārkārtīgi nozīmīgu 21.gs. jautājumu - vai sociālie tīkli, internets un žults, ko tajā ik dienas izlej tūkstošiem ļaužu jau sen nav pārkāpis savas robežas? Vai tas nav aizgājis par tālu?
Romāns ir ievelkošs, straujš un domātrosinošs. Lelde atkal ir radījusi mazo spridzeklīti latviešu grāmatu pasaulē. Laba un kvalitatīva izklaides literatūra, bet šoreiz likās, ka autore romānā ir centusies ielikt par daudz. Šķiet, ka bijis svarīgi parādīt ne tikai pamatproblēmu un galvenos varoņus, bet arī visu varoņu visas pasaules problēmas. Labi, es mazliet parspīlēju, nebija tik traki, varbūt tāds arī bijis mērķis - ietilpināt romānā visu Latvijas sabiedrības sociālo problēmu buķeti.
Lai vai kā, "Šoseja" no visiem manis izlasītajiem Leldes romāniem joprojām paliek mans favorīts.
Ja visas grāmatas lasītos tik ātri kā Leldes uzrakstītās, tad es varētu izlasīt visu bibliotēkas piedāvājumu. 😁 Šo man izdevās izlasīt vakar pāris stundu laikā. Lelde ir brīnišķīga un talantīga sieviete, bet ļoti gribētos, lai viņa pieturās pie tās latiņas, kuru viņa pacēla ar "Šoseju". Ļoti ceru, ka viņas jaunākā grāmata būs labāka par šo. "Tvitera tiesai" nebūtu ne vainas, ja tā būtu mazliet drūmāka, mazliet pamatīgāka. Bet izklaidei der. Man arī patīk, ka autore caur savu grāmatu cenšas aktualizēt kādu problēmu. ❤️
Grāmatas sākums - lielisks, ieintriģējošs, ar odziņu, vienkārši fantastisks. Es biju iztēlojusies tūkstošiem scenāriju, kā šis varēja beigties… tādēļ beigas mazliet apbēdināja. Protams, nebija sliktas, bet pietrūka tā 180° pagrieziena, kas bija šīs pašas autores jaunākajā grāmatā “Šoseja”. Varbūt, ja būtu izvēlējusies lasīt no sākuma šo, un tikai pēc tam “Šoseju”, man patiktu šī grāmata nedaudz vairāk, bet to mēs nekad neuzzināsim.
Leldes grāmatas vienmēr izlasu vienā elpas vilcienā, arī šo. Viegli lasāma, interesanti uzrakstīta, aktuāls temats (pat vairāki). Priecājos, ka mums ir šāda rakstniece. Šoreiz stāsta beigas diezgan ātri paredzēju, un tomēr, grāmata patika! 4 zvaigznes, jo iepriekšējās grāmatas bija neparedzamākas. Gaidu nākamo, Lelde :)
Noklausījos Radioteātrī. 3,5 par sižetu. Aktuāls temats. Sižets paredzams. Patika, cik dzīvi un ticami attēlotas pāru (Rasas vecāku un policista un viņa sievas) savstarpējās attiecības, izjūtas un pārdomas!
Ļoti labi parādīts cik ātri ar interneta, sociālo platformu palīdzību Tu vari iznīcināt kādam dzīvi. Stāsts ļoti ievelkošs, bet pietrūka reālāka motīva Rasas darbībām, kā arī nobeigums šķita tāds aprauts, sasteigts.
Ātri lasāma,bet kaut kas šoreiz pietrūka. Ideja bija laba un šo stāstu es zinu ka Lelde varēja uzrakstīt daudz labāk. Varbūt kaut kā līdz galam nenoticēju galvenajiem varoņiem un stāstam kā tādam. Prasījās vairāk Tvitera un mijiedarbību starp to kas notiek internetā un dzīvē, jareiz nosaukums ir Tvitera Tiesa. Šoseja joprojām mans favorīts no autores repertuāra. Vēl atliek izlasīt jaunāko grāmatu. Katrā ziņā paldies Leldei, ka viņa turpina rakstīt. Domāju ka šie komentāri un nedaudz kritikas tikai nāks par labu, lai radītu nākamos un veiksmīgos detektīvus. Lai veicas. :)
Esmu neizsakāmi priecīga par to, ka mums Latvijā ir tik brīnišķīga autore (un par to es pārliecinos jau ceturto reizi). Arī šoreiz, nonākot pie pēdējās grāmatas lapaspuses, gribējās teikt - nu nē, gribu vēl! Man bija mazuma piegarša, bet labā nozīmē, jo bija žēl, ka arī šis stāsts ir beidzies (varbūt jāiemācās lasīt lēnāk un grāmatas, kuras patīk "neaprīt" vienā elpas vilcienā? 😄) . Spriedze garantēta līdz pašām beigām, kura neļāva grāmatu izlaist no rokām. Manuprāt, šis stāsts tik ļoti atspoguļo (jo īpaši pēdējos gados) notiekošo interneta vidē - cik ļoti viegli ir "pavilkt līdzi" cilvēkus pilnīgām muļķībām, cik ļoti vareni jūtās visi tie, kuri savas domas izsaka anonīmi un to, cik mūsdienās daudz apkārt ir ļaunuma. Daži klikšķi internetā spēj izpostīt daudzu cilvēku dzīves.. Lasot šo grāmatu nepameta realitātes sajūta. Paldies Leldei par vēl vienu brīnišķīgu darbu! Un es ļoti ceru, ka šī nav pēdējā grāmata, ko sagaidam no Tevis! ❤️
"-Cilvēki ir zvēri. Tik ļauni. -Nē, Rasa, - Ričards pasmējās - Tu vēl esi jauna un vēlāk sapratīsi, ka šajā pasaulē ir arī daudz labu cilvēku. Reizēm, kad mēs redzam neizmērojamu ļaunumu, turpat blakus mēs ieraugam neticamu labsirdību. Šajā dzīvē viss ir līdzsvarā, tomēr labā ir daudz vairāk. "
Tāds diezgan klasisks stāsts. Cerēju uz kādu pēkšņu pavērsienu, bet tāda nebija. Tā arī biju domājusi, ka būs. Raita valoda, bet citi autores romāni bija neparedzamāki
Divas aktuālas tēmas, man šī grāmata atkal pacēla domās. Pirmā par to, cik ātri mūsu prāts spēj izdarīt secinājumus un pieņemt lēmumus. Pietiek ar mazām informācijas druskām un galvā jau viss ir salikts pa plauktiņiem, bet tik pat ātri šo lēmumu nomainam, saņemot nākamo informācijas druksu. Viņš vainīgs. Viņš melo. Viņa melo. Nabadziņš viņš. Nabadzīte viņa. utt.... Tas ir tik viegli kā uz klikšķi nomainīt savas doma sun viedokli. un otrā - par to, cik nežēlīga ir mūsdienu pasaule, kur katram ir iespēja izteikt savu viedokli, viedokli, kurš veidots uz mazas informācijas kripatas, viedokli, kas veidots uz citu cilvēku viedokļiem un komentāriem. Bet trakākais ir tas, ka mēs spējam gan celt, gan graut. Un vairāk cilvēkiem patīk graut.
Autore diezgan precīzi ir attēlojusi mūsdienu sabiedrību, kuri neapzinās interneta vidē publicēto rakstu un komentāru ietekmi uz citu cilvēku dzīvēm. Mēs komentāros spriežam tiesu pirms tā vispār ir notikusi. Pievērsu arī pastiprinātu uzmanību galvenā varoņa domu plūdumam par sabiedrību un dzīvi Latvijā. " Ierunāt reklāmas, slavējot ātros kredītus vai veikala atlaides? Vai gaidīt lomu valsts finansētā patriotiskā filmā, lai nemitīgi atgādinātu - mums ir gājis arī daudz sliktāk, tāpēc tagad pat nečīkstiet."
“Kur beidzas atļautības robeža? Kura ir tā sarkanā līnija, kuru internetā nedrīkst pārkāpt?”
Pāris stundas un izlasīta, nevarēju nolikt. “Šoseja” gan vēl vairāk sevī ievilka, bet arī šis darbs labs, man patika. Stāsts par mūsdienu interneta publiku, aiz ekrāna sēdošajiem “ekspertiem” un soģiem. Vai popularitāte un klikšķu skaits mūsdienās nav pārvērtēts?
Izlasīju vienā vakarā — grāmata pilnībā ierauj un notur spriedzē līdz pēdējai lappusei. Patiesības atklāšanas brīdis ir spēcīgs un negaidīts, un tieši tāpēc noslēgumā gribējās vēl pavisam nelielu “pēc tam” — iespēju uz mirkli palikt ar varoņiem pēc visa notikušā. Taču kopējais iespaids ir ļoti jaudīgs, un stāsts neatlaiž arī pēc izlasīšanas.