Nerealizēto potenciālu klubs

Orbītas bibliotēka

by Marija Luīze Meļķe

Genres: Poetry

62 pages

Published January 1, 2022

Reviews

[Anete]

Izlasot Meļķes debijas krājumu, atbildi uz jautājumu, kad tad īsti ir sasniegts tas brīdīs, kad tu esi palaidis savu potenciālu neceļos un pilntiesīgs “Nerealizēto potenciālu kluba biedrs”, es īsti neieguvu, bet kopumā diezgan labi pavadīju laiku gan. Sirdij vistuvākais dzejolis bija šis:

Nakts vēlēšanās

Visiem pulkstenīšiem
Pārgriezt rīklītes

[Inga Pizāne]

3,5-4 no 5. Kā debija tā noteikti ir gana spilgta, humors ir uzteicams. Mazāk uzrunāja zibproza, visvairāk īsie dzejoļi. Īpaši tas, kurš sākas ar "man galīgi nebija ko darīt".

[Austra]

Kad izdevās atkāpties no vēlmes ieklasificēt šo grāmatu kādā nebūt veidā (vai tā ir dzeja? vai tā ir proza? kas tas iiiiir?), tad patika.


mani mēģināja pielikt pie darba
bet nekas neizdevās
un kad pati mēģināju strādāt
arī nekas neizdevās
varētu domāt ka slīmests tāds
bet patiesībā talants
ja cilvēks var neko nedarīt
tad jāļauj viņam
neko nedarīt

[Krišs Grunte]

Ar sarkanu, apsvilušu seju pie vilciena loga pa lapaspusei, pa lapaspusei, kamēr attopos, ka esmu jau gandrīz mājās.
Ar vakardienas lasījumiem, dejošanu starp ķieģeļu uj akmeņu kaudzēm, un nezālēm, un metālu konstrukcijām, aliņiem, dzejniekiem.
Taču tagad lasu Meļķi. Un vienā dienā izlasu. Sākot ar nakti.
Man nav ne jausmas, kā uzrakstīt to, par ko un kā autore ir uzrakstījusi. Tas ir silts herbārijs, kurā glabājas sirdsbūšanas augi, kurā vārdi rindojas pavisam negaidītas atkārtojumu starptelpās.
Ir tik labi, ka var lasīt atkal un atkal.

[Laura Feldberga]

Jaunu cilvēku dzeja liek ilgoties. Tur viss ir svaigs un ar pirmreizīgu skatu. Lasot arī pati jutos kā atgriezusies sevī daudz jaunākā un redzīgākā, jūtošākā. Skumja un silta sajūta.

[Inese]

Uzrunāja. Par sadzīvi, ilgām pēc cilvēkiem, mulsumu, satikšanos, nesatikšanos, un visu kopumā.

[Emīlija]

Decembrī dzirdēju Meļķes dzeju viņas autorvakarā un diži manas domas pēc nerealizēto potenciālu kluba izlasīšanas nav mainījušās, bet, kā jau zvaigznītes norāda, šīs domas ir lielākoties tikai labas. Šis nebija tāds krājums, kur katrā otrajā dzejolī (un šajā gadījumā - zibprozas tekstā) gribējās kaut ko pasvītrot un ietetovēt smadzeņu rievās, bet kopumā mani ļoti piesaistīja. Izlasījusi kādu trešo daļu es apstājos, atvēru datoru un uzrakstīju kaut kādu Meļķes imitāciju par savu dienu (un paldies viņai, jo tie vārdi jau kādu laiku man negrib nākt ārā!). 50.lapaspusē pierakstīju (sorry, Monta, vāku es vismaz puslīdz nolīdzināju), ka izlasīju daudz jautājumu un centienu atbildēt uz tiem, kas laikam jau ir viena no galvenajām dzejas izpausmēm, bet Meļķe ļoti burtiski un ļoti bieži uzdod jautājumus, ir daudz vientulīgu jautājuma zīmju, izsaukuma zīmju, punktu un vienkārši man patika.
!
Ļoti patika pats pirmais dzejolis (sākas ar "Tavas ausis ir bļodiņas,"). Patika vaļsirdība, ar kuru rakstīti tādi dzejoļi kā "Daži racionāli apsvērumi". Jau pēc nosaukuma zināju, ka mans mīļākais dzejolis būs "Man ir sadauzītas kājās kā pusaudzim, kurš gribētu, lai par viņu uzraksta dziesmu". Patika zibprozas gabali (gandrīz visi un varbūt pat vairāk nekā dzejoļi), īpaši "veltīts dzejolis" (speciāli spilgtākajām prozas tekstam nosaukumā ir vārds "dzejolis"?), jo "TAS NAV IZTURAMS, KĀ ES GRIBU DEJOT (PLŪKĀT PUĶU LAPAS UN SPĀRDĪT MAZUS AKMENTIŅUS)".

[Linda]

Pēdējos pāris gados mēģinu sevi attīrīt no vardarbības normalizēšanas, kam neapzināti esmu pakļāvusies visu savu dzīvi. Meļķes dzejolis Nakts vēlēšanās ir kaut kas tāds, ko vēl ielaidīšu sevā uztverē, pašreizējā dzīves posmā pat ar lielāko prieku.

Neko prātīgu par šo krājumu nemācēšu pateikt, tikai to, ka Marija Luīze Meļķe patiešām bija pelnījusi dzejas krājumu, kamēr viņa ir tik jauna. Man patika, un es būšu priecīga lasīt arī nākamo. Visādi citādi lasiet Kārļa Vērdiņa atsauksmi.

[Madara]

Mani ļoti uzrunāja nosaukums, bet gaidīju, ka tas tiks vairāk apspēlēts, nedaudz pietrūka dzejoļu, kas raisītu domas par potenciāla izniekošanas jautājumu. Grāmatas sākums ļoti aizrāva un neļāva atrauties, tomēr uz beigu pusi mani kaut kur pazaudēja, nelikās vairs tik saistoši. Lasot bija sajūta, ka autore ļauj ieskatīties dažos viņas dienasgrāmatas ierakstos. Viegla. Ātri lasāma un, manuprāt, tieši laikā vienam mierīgam darbadienas vakaram. Gaidīju, ko nedaudz citu, bet man patika.

[Agris Fakingsons]

..īpaši neaizrāva. patika tikai viens otrs dzejolis.

[katrīna paula pupura]

dzejolis “ātrā palīdzība” vismīļākais!!

[Agata Babina]

Grūti saprast, vai tas, ko anglosakšu literatūrā sauc par flash fiction, un ko Marija Luīzes Meļķe izvēlējusies tulkoti tieši - zibproza, šajā krājumā ir apzināti kultivēts prozas apakšžanrs, vai tikai gadījuma pēc tā nosaukts. Meļķes teksti vairāk atgādina brīvās plūsmas rakstīšanu, iespējams kaut ko no konceptuālisma. Tomēr ir divi teksti, kurus gribas izrakstīt. No tiem viens man šķiet ļoti sirsnīgs, bet otrs tiešām gandrīz vai šedevrs savā īsumā, humorā un daudznozīmībā, kas ir zibprozas galvenās pazīmes.

1) Šo tekstu es nesauktu nedz par dzeju nedz par zibprozu, bet par jauku, sirsnīgi, naivi jauneklīgu pieredzes aprakstu gan:
"Divi jaunieši dzīvoklī ar augstiem griestiem un dēļu grīdām
sēž uz beņķīšiem pie atvērta loga un pīpē
"Tu jau negribētu tagad pamīlēties, vai ne?" jautā meitene
"Ne-e" atsaka puisis, pacēlis acis uz griestiem

Virtuves radio skan dziesma par skursteņiem

"Viņš bija melnādains, ja?" jautā puisis
"Jā, un spēlēja trometi," atsaka meitene un paceļ acis uz griestiem

A kas tajos griestos?
A griestos ir augstums"



2) Šis iezibsnī:

Nakts vēlēšanās

Visiem pulkstenīšiem
Pārgriezt rīklītes

[māris šteinbergs]

tituldzejolis tik foršs

[eva]

3.5?
pārāk īss krājums šim autobusa braucienam. ko lai tagad dara?

[Alma]

Iesaku šo lasīt pie bērnu pilna spēļlaukuma.

[⋆°✶]

Es vienkarsi esmu drusku nogurusi un si ir loti laba izcila gramata

[Anna Aleks]

Man nekad nav patikusi Meļķes dzeja. Kopš kāda 2018. gada esmu klausījusies viņu dzejas lasījumos, bet sastapos ar viņas pohujisma attieksmi pret klausītāju, kas mani izbesīja (laikam esmu konservatīva šajā ziņā). Lai arī šis krājums ir ļoti tīneidžerīgs, man bieži patika dzejoļu tematika, dažreiz uzpeldēja labi vārdu savienojumi un citi mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi. Kopumā 6/10 (bet es dzeju maz lasu, tāpēc manī klausīties pārāk nevajag. vienīgais tas, ka es esmu diezgan ilgi pazīstama ar Meļķes daiļradi)

[Marta Martinsone]

Skaisti un atmiņas raisoši.

[Madara]

Z paaudzes kaut kāda mēra spogulis. Īstenībā es rakstīju līdzīgi Meļķei, kad sāku rakstīt dzeju 2019.gadā, un ir tik interesanti vērot, kā jaunie literāti raksta katrs citādāk.

[Mārtiņš Birkmanis]

man galīgi nebija ko darīt
tāpēc sāku rakstīt dzejoli

[estere kuple]

ļoti patika, it īpaši mani piesaistīja “veltīts dzejolis” un vēl īpašāk es rezonēju ar dzejoli “nerealizēto potenciālu klubs”.

[Ieva]

sirsnīgi, atklāti, vietām neērti, bet pazīstamā veidā, tātad mīļi neērti

[Loreta]

vispār man patīk Marija Luīze Meļķe, bet kaut kas šajā līdz galam nesaistīja

[anetiitiitetete]

Miers ir mazi zirnīši tavās ausīs
3.85

[Līna]

man ir love hate relationship ar Meļķes dzeju

[sk4rlet4]

auksti tuneļi
aukstas rokas
silda
mūsu
mazos pirkstiņus

[Janta Putniņa]

IZCILI

[grdsbrg]

Nerealizēto potenciālu klubā es saskatīju ļoti lielu daļu sevis pašas, un vispār jau par to diezgan daudz domāju. Ne viena vien lapaspuse tika pierakstīta pilna ar pārdomām pēc dzejoļa/prozas/apziņas plūsmas izlasīšanas. Līdz piecām zvaigznēm tomēr gan kaut kā nedaudz pietrūka. Bet kopumā ļoti patika!

Visvairāk laikam aizķērās dzejolītis par Mio, jo man pašai nesen medību laukos aizgājušo kaķīti sauca Miko. Un arī šis:

Bērnībā es biju sīpols stikla traukā
Vecāki uzbēra man virsū zemi
Un tagad viss, ko varēja redzēt, bija zeme

Nākas iedomāties dažādas lietas, kas ar mani notika pēc tam
Vairums droši vien saistās ar mitrumu, lai es varētu izaugt
Tur par tulpi vai vienkārši lokiem

Bet nekā, es paliku zemē
Un dzinu arvien dziļākas saknes

[Justine]

2,5 vai 3, jo personīgi aizrāva vien daži dzejoļi. nesauktu prozas fragmentus par zibprozu, bet gan ko līdzīgu apziņas plūsmai (stream of consciousness). BET gribu vēl. ļoti gribu vēl.

šīs rindiņas šķita īpaši mīļas:
"mamma kurai visa šī ņemšanās ar visiem
mammu pienākumiem un cilvēkpienākumiem un tāpat
viņa uzzieķējusi sviestu uz maizes
un nogriezusi divas šķēlītes muļķadesas
iespiež to kastītē kastīti somā buču kaut kur uz sejas
un vēlāk
mežā uz bluķīša
vēlāk
starp smiekliem"

[Nepala]

Šis tas mīlīgs, kā
'mūs savieno zelta stieplīte
nevis kā stars no viena uz otru
bet turas nostiepta apkārt
kā mazam ganāmpulkam
beidz grūstīties es saku
ko tad man darīt? tu jautā
apskauj mani mēs apskaujamies
un stieplīte savelkas ciešāk'

Nerealizēto potenciālu klubs ir lielisks koncepts, bet vispār man tagad jāiet padomāt par to ko izlasīju, kaut gan visticamāk jau neizdomāšu neko. Esmu nerealizēts dzejas kritiķis.