Izlasot Meļķes debijas krājumu, atbildi uz jautājumu, kad tad īsti ir sasniegts tas brīdīs, kad tu esi palaidis savu potenciālu neceļos un pilntiesīgs “Nerealizēto potenciālu kluba biedrs”, es īsti neieguvu, bet kopumā diezgan labi pavadīju laiku gan. Sirdij vistuvākais dzejolis bija šis:
3,5-4 no 5. Kā debija tā noteikti ir gana spilgta, humors ir uzteicams. Mazāk uzrunāja zibproza, visvairāk īsie dzejoļi. Īpaši tas, kurš sākas ar "man galīgi nebija ko darīt".
Kad izdevās atkāpties no vēlmes ieklasificēt šo grāmatu kādā nebūt veidā (vai tā ir dzeja? vai tā ir proza? kas tas iiiiir?), tad patika.
mani mēģināja pielikt pie darba bet nekas neizdevās un kad pati mēģināju strādāt arī nekas neizdevās varētu domāt ka slīmests tāds bet patiesībā talants ja cilvēks var neko nedarīt tad jāļauj viņam neko nedarīt
Ar sarkanu, apsvilušu seju pie vilciena loga pa lapaspusei, pa lapaspusei, kamēr attopos, ka esmu jau gandrīz mājās. Ar vakardienas lasījumiem, dejošanu starp ķieģeļu uj akmeņu kaudzēm, un nezālēm, un metālu konstrukcijām, aliņiem, dzejniekiem. Taču tagad lasu Meļķi. Un vienā dienā izlasu. Sākot ar nakti. Man nav ne jausmas, kā uzrakstīt to, par ko un kā autore ir uzrakstījusi. Tas ir silts herbārijs, kurā glabājas sirdsbūšanas augi, kurā vārdi rindojas pavisam negaidītas atkārtojumu starptelpās. Ir tik labi, ka var lasīt atkal un atkal.
Jaunu cilvēku dzeja liek ilgoties. Tur viss ir svaigs un ar pirmreizīgu skatu. Lasot arī pati jutos kā atgriezusies sevī daudz jaunākā un redzīgākā, jūtošākā. Skumja un silta sajūta.
Decembrī dzirdēju Meļķes dzeju viņas autorvakarā un diži manas domas pēc nerealizēto potenciālu kluba izlasīšanas nav mainījušās, bet, kā jau zvaigznītes norāda, šīs domas ir lielākoties tikai labas. Šis nebija tāds krājums, kur katrā otrajā dzejolī (un šajā gadījumā - zibprozas tekstā) gribējās kaut ko pasvītrot un ietetovēt smadzeņu rievās, bet kopumā mani ļoti piesaistīja. Izlasījusi kādu trešo daļu es apstājos, atvēru datoru un uzrakstīju kaut kādu Meļķes imitāciju par savu dienu (un paldies viņai, jo tie vārdi jau kādu laiku man negrib nākt ārā!). 50.lapaspusē pierakstīju (sorry, Monta, vāku es vismaz puslīdz nolīdzināju), ka izlasīju daudz jautājumu un centienu atbildēt uz tiem, kas laikam jau ir viena no galvenajām dzejas izpausmēm, bet Meļķe ļoti burtiski un ļoti bieži uzdod jautājumus, ir daudz vientulīgu jautājuma zīmju, izsaukuma zīmju, punktu un vienkārši man patika. ! Ļoti patika pats pirmais dzejolis (sākas ar "Tavas ausis ir bļodiņas,"). Patika vaļsirdība, ar kuru rakstīti tādi dzejoļi kā "Daži racionāli apsvērumi". Jau pēc nosaukuma zināju, ka mans mīļākais dzejolis būs "Man ir sadauzītas kājās kā pusaudzim, kurš gribētu, lai par viņu uzraksta dziesmu". Patika zibprozas gabali (gandrīz visi un varbūt pat vairāk nekā dzejoļi), īpaši "veltīts dzejolis" (speciāli spilgtākajām prozas tekstam nosaukumā ir vārds "dzejolis"?), jo "TAS NAV IZTURAMS, KĀ ES GRIBU DEJOT (PLŪKĀT PUĶU LAPAS UN SPĀRDĪT MAZUS AKMENTIŅUS)".
Pēdējos pāris gados mēģinu sevi attīrīt no vardarbības normalizēšanas, kam neapzināti esmu pakļāvusies visu savu dzīvi. Meļķes dzejolis Nakts vēlēšanās ir kaut kas tāds, ko vēl ielaidīšu sevā uztverē, pašreizējā dzīves posmā pat ar lielāko prieku.
Neko prātīgu par šo krājumu nemācēšu pateikt, tikai to, ka Marija Luīze Meļķe patiešām bija pelnījusi dzejas krājumu, kamēr viņa ir tik jauna. Man patika, un es būšu priecīga lasīt arī nākamo. Visādi citādi lasiet Kārļa Vērdiņa atsauksmi.
Mani ļoti uzrunāja nosaukums, bet gaidīju, ka tas tiks vairāk apspēlēts, nedaudz pietrūka dzejoļu, kas raisītu domas par potenciāla izniekošanas jautājumu. Grāmatas sākums ļoti aizrāva un neļāva atrauties, tomēr uz beigu pusi mani kaut kur pazaudēja, nelikās vairs tik saistoši. Lasot bija sajūta, ka autore ļauj ieskatīties dažos viņas dienasgrāmatas ierakstos. Viegla. Ātri lasāma un, manuprāt, tieši laikā vienam mierīgam darbadienas vakaram. Gaidīju, ko nedaudz citu, bet man patika.
Grūti saprast, vai tas, ko anglosakšu literatūrā sauc par flash fiction, un ko Marija Luīzes Meļķe izvēlējusies tulkoti tieši - zibproza, šajā krājumā ir apzināti kultivēts prozas apakšžanrs, vai tikai gadījuma pēc tā nosaukts. Meļķes teksti vairāk atgādina brīvās plūsmas rakstīšanu, iespējams kaut ko no konceptuālisma. Tomēr ir divi teksti, kurus gribas izrakstīt. No tiem viens man šķiet ļoti sirsnīgs, bet otrs tiešām gandrīz vai šedevrs savā īsumā, humorā un daudznozīmībā, kas ir zibprozas galvenās pazīmes.
1) Šo tekstu es nesauktu nedz par dzeju nedz par zibprozu, bet par jauku, sirsnīgi, naivi jauneklīgu pieredzes aprakstu gan: "Divi jaunieši dzīvoklī ar augstiem griestiem un dēļu grīdām sēž uz beņķīšiem pie atvērta loga un pīpē "Tu jau negribētu tagad pamīlēties, vai ne?" jautā meitene "Ne-e" atsaka puisis, pacēlis acis uz griestiem
Virtuves radio skan dziesma par skursteņiem
"Viņš bija melnādains, ja?" jautā puisis "Jā, un spēlēja trometi," atsaka meitene un paceļ acis uz griestiem
Man nekad nav patikusi Meļķes dzeja. Kopš kāda 2018. gada esmu klausījusies viņu dzejas lasījumos, bet sastapos ar viņas pohujisma attieksmi pret klausītāju, kas mani izbesīja (laikam esmu konservatīva šajā ziņā). Lai arī šis krājums ir ļoti tīneidžerīgs, man bieži patika dzejoļu tematika, dažreiz uzpeldēja labi vārdu savienojumi un citi mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi. Kopumā 6/10 (bet es dzeju maz lasu, tāpēc manī klausīties pārāk nevajag. vienīgais tas, ka es esmu diezgan ilgi pazīstama ar Meļķes daiļradi)
Z paaudzes kaut kāda mēra spogulis. Īstenībā es rakstīju līdzīgi Meļķei, kad sāku rakstīt dzeju 2019.gadā, un ir tik interesanti vērot, kā jaunie literāti raksta katrs citādāk.
Nerealizēto potenciālu klubā es saskatīju ļoti lielu daļu sevis pašas, un vispār jau par to diezgan daudz domāju. Ne viena vien lapaspuse tika pierakstīta pilna ar pārdomām pēc dzejoļa/prozas/apziņas plūsmas izlasīšanas. Līdz piecām zvaigznēm tomēr gan kaut kā nedaudz pietrūka. Bet kopumā ļoti patika!
Visvairāk laikam aizķērās dzejolītis par Mio, jo man pašai nesen medību laukos aizgājušo kaķīti sauca Miko. Un arī šis:
Bērnībā es biju sīpols stikla traukā Vecāki uzbēra man virsū zemi Un tagad viss, ko varēja redzēt, bija zeme
Nākas iedomāties dažādas lietas, kas ar mani notika pēc tam Vairums droši vien saistās ar mitrumu, lai es varētu izaugt Tur par tulpi vai vienkārši lokiem
Bet nekā, es paliku zemē Un dzinu arvien dziļākas saknes
2,5 vai 3, jo personīgi aizrāva vien daži dzejoļi. nesauktu prozas fragmentus par zibprozu, bet gan ko līdzīgu apziņas plūsmai (stream of consciousness). BET gribu vēl. ļoti gribu vēl.
šīs rindiņas šķita īpaši mīļas: "mamma kurai visa šī ņemšanās ar visiem mammu pienākumiem un cilvēkpienākumiem un tāpat viņa uzzieķējusi sviestu uz maizes un nogriezusi divas šķēlītes muļķadesas iespiež to kastītē kastīti somā buču kaut kur uz sejas un vēlāk mežā uz bluķīša vēlāk starp smiekliem"
Šis tas mīlīgs, kā 'mūs savieno zelta stieplīte nevis kā stars no viena uz otru bet turas nostiepta apkārt kā mazam ganāmpulkam beidz grūstīties es saku ko tad man darīt? tu jautā apskauj mani mēs apskaujamies un stieplīte savelkas ciešāk'
Nerealizēto potenciālu klubs ir lielisks koncepts, bet vispār man tagad jāiet padomāt par to ko izlasīju, kaut gan visticamāk jau neizdomāšu neko. Esmu nerealizēts dzejas kritiķis.
Nedaudz nav mana paaudze. It kā parasti tas netraucē, bet šoreiz traucēja, jo šķita, ka dzeja vēl nav nobriedusi, tā atrodas sākuma stadijā, kur cilvēks jūt daudz spilgtu emociju, bet vinam par tām trūkst izpratnes vai spēja ietilpināt tās pareizajos vārdos.