Man ir skaidrs, ja es reiz izlemtu vairāk lasīt vēstures romānus, kuros atainotas latviešu tautai tuvas traģēdijas sajaukumā ar personīgi emocionāliem stāstiem, es noteikti turpinātu iepazīt Šepetis darbus. 🩶
Bet es arī ar apbrīnu lūkojos to cilvēku virzienā, kam šis ir mīļākais žanrs. Tas ir diezgan mazohistiski lasīt kaut ko tik necilvēcisku, nežēlīgu, ļaunu un skumju, lai arī jāatzīst dvēselei ik pa laikam nepieciešamu. Tāpēc es izvēlos grafisko romānu, kurš izlasāms īsākā laikā. Šajā grāmatā ierakstīto piemiņu nedrīkst aizmirst, tas vairs nedrīkst atkārtoties un uz ko līdzīgu nedrīkst pievērt acis.(Un mani biedē cilvēku īsā atmiņa un iespējamība, ka viss iet pa spirāli...) Šīs zināšanas neļauj mūsu komfortu padarīt par pašsaprotamu un bezvērtīgu. Šādi stāsti liek pārvērtēt savas ikdienas grūtības (varbūt nemaz ne grūtības?!).
Stāsts ir par lietuviešu ģimeni, kas tāpat kā daudzas citas Baltijas valstīs (un ne tikai), tika lopu vagonos aizvestas uz Sibīrijas nekurieni. Galvenie tēli ir māte un divi bērni. Grāmata stāsta par garo ceļu, dažādajiem satiktajiem cilvēkiem, iezīmējot to dažādās personības (atkal parādot, ka katrā tautībā var būt nodevēji un arī sirdscilvēki un ka visus nevar sviest pār vienu kārti!). Stāsts lieliski parāda šausmīgo padomju sistēmas neiejūtību, ļaunestību, empātijas trūkumu, cilvēcības neesamību. Lieliski parādīti mazie prieciņi, kas liek caur pelēkajiem toņiem saskatīt gaismas cerīgo staru.
Apraudājos, protams. Grāmata kā piemineklis tiem, kam nepaveicās, neizturēja, novārga un neatgriezās dzimtenē. Un apbrīnas parādīšana tiem, kas kaut kādā brīnumainā izturībā tur tālumā, aukstumā izturēja 12 un vairāk gadu. Turklāt atgriežoties par to neko nedrīkstēja stāstīt, tad jau nemaz nav jābrīnās, ka šie cilvēki apprecēja citus deportētos, jo kurš gan cits to vispār spēj līdz kaulam aptvert un otru pēc tās visas elles tā pa īstam atbalstīt?🖤🩶🤍