Es nemiršu nekad

Es esmu...

by Arno Jundze

Arno Jundzes romāns "Es nemiršu nekad" — par latviešu dzejnieku, tulkotāju un publicistu Eduardu Veidenbaumu (1867–1892).

“Togad pavasaris ir skumjš. Brīdī, kad tas beidzot atplaucis un “ziediem rotātas pļavas”, tajā ienāk ēnu valsts. Lauku sētas brīnumbērna Eduarda liktenī stāsts par uzliesmošanu un strauju sadegšanu nav oriģināls, arī ne stāsts par sava talanta nenovērtēšanu, vēlmi sadedzināt uzrakstīto un slavu, kas atnāk tikai pēc nāves. Bet fakts, ka 2022. gadā Veidenbauma apjomā nelielo literāro mantojumu vairāk nekā gadsimtu pēc viņa nāves turpina lasīt, citēt un izdziedāt, liecina par ko nepārejošu. Tam centies piekļūt arī Arno Jundze savā versijā par dzejnieka neprātīgi īso mūžu.” Vents Zvaigzne

Genres: Fiction

204 pages, Hardcover

Published January 1, 2022

About the author

Populārais kultūras žurnālists un literatūrzinātnieks Arno Jundze jau sarakstījis divas bērnu grāmatas, stāstu krājumu “Gardo vistiņu nedēļa” (2012) un romānu pieaugušajiem “Putekļi smilšu pulkstenī” (2014)

Reviews

[Kurkulis (Lililasa) · Rating 5 out of 5]

Mēģinot noķert savas domas pēc Jundzes romāna izlasīšanas, sapratu, kas ir tas atslēgas vārds manām sajūtām.
Aizkustināja.
Nē, ne jau tā jūsmīgi vai līdz asarām. Nē. Tā cilvēcīgi aizkustināja. Tā, ka tu par romāna varoni domā kā par dzīvu cilvēku nevis veiksmīgi izveidotu tēlu. Tas, man šķiet, ir lielākais Arno Jundzes pienesums, radot grāmatu ”Es nemiršu nekad” par Eduardu Veidenbaumu. Un es laikam pirmo reizi padomāju, cik ļoti mums ir nepieciešama šī sērija ”Es esmu”. Beidzot paskatīties uz mūsu pašu literatūru, tās vēsturi nevis kā uz mācību priekšmetu skolā, kur jāatceras, kas tad kurā laikmetā ir bijis un ko radījis, bet aiz uzvārdiem un darbiem ieraudzīt un sajust dzīvu cilvēku.

"Notikušajā pats vien esmu vainīgs ar savu liesmojošo dabu, ar savu apbrīnojamo stūrgalvību un iespītēšanos brīžos, kad to vismazāk vajag. Nolādētās dusmu lēkmes. Es taču labi redzu un labi zinu, kā man būtu jārīkojas, lai tās nesāktos. Atliktu vien būt prātīgam un rīkoties pareizi. Tomēr nespēju izteikt vārdos, kā man tas reizēm riebj – būt prātīgam."

Blogā nedaudz vairāk: https://lililasa.wordpress.com/2022/0...

[Ance · Rating 5 out of 5]

vispār es & Veidenbaums - mēs esam nešķirami. 1) esam dzimuši novadnieki, dzīvojuši viens no otra kilometra attālumā, 2) mana deklarētā adrese 30 gadus bija viņa vārdā & uzvārdā nosauktajā ielā, 3) ome visu bērnību ļoti lepojās ar Eduardu. 😀 laikam ejot, lepojos arī es. Baums ir ellīgi melna personība, neatklātā sala, noslēpumu apvīts & pārvīts vīrietis. ģēnijs, kas aizgāja pārāk pāragri. Arno Jundzem ir izdevies fenomenāls darbs! man šķita, ka no grāmatas savu stāstu stāsta pats Baums. neticams Arno Jundzes talants. turklāt… valoda! mīļie, tas jau ir par Baumu - VALODA! ja jūs neziniet Veidenbauma dzeju, tad es nezinu kas jūs par cilvēku esat. revolucionārs dzejnieks, jaunu ritmu veidotājs. autors ir panācis teju neiespējamo: likt Veidenbaumam būt ļoti klātesošam. nu tā, ka nevis ēteriski, bet fiziski. kā dziļa nelaimes sajūta ved uz alkoholismu, ja tu esi sociopāts & visi apkārtējie šķiet muļķi, nevis sabiedrotie. pazīstamas izjūtas, vai ne? & beigu galā milzīgā nožēla, ka Eduards aiz sevis visus ceļus ir sadedzinājis (vēstules, dzeju…). nesen viesojos Eduarda Veidenbauma muzejā “Kalāčos” & liels bija mans pārsteigums par laikmetīgo izstādi tur, kas nesastāv no dzejnieka gultas, brillēm & pāris grāmatiņām, bet gan no audiovizuāla baudījuma par pašu dzejnieku.

[Austra · Rating 4 out of 5]

Tīri tā nekas, pat par spīti tam, ka vismaz šīs versijas Veidenbaums bija visnotaļ kretīns.

“Kas gan par pasauli bez grāmatām, bez zināšanām, bez iespējas vakara saulrietā lasīt labu dzeju vai sēdēt pie galda dienām ilgi un šķietami tāpat vien veikt kādus trigonometriskus aprēķinus?”

[Inga Grencberga · Rating 5 out of 5]

tāda “nepiedzīvotas dzīves” pēcsajūta …
labi, ka mums palicis kaut mazumiņš no Veidenbauma

[Ieva · Rating 5 out of 5]

Mana šī gada apņemšanās izlasīt visas šīs sērijas grāmatas. Un jāsaka, ka šī man ļoti patika. Arno Jundze tik dzīvi un īsti attēlojis Veidenbauma īso dzīvi. Apbrīnojams spīts un mērķtiecība, kuru diemžēl pieveic tā laika slimība.

[Ligita · Rating 4 out of 5]

Romāns īss kā Veidenmbauma mūžs. Un ļoti skumjš. Cilvēks ar ļoti augstu intelektu, bet ko dod intelekts, ja miesa izdilst? Un tomēr fakts, ka viņa dzeja izdzīvoja par spīti paša pūlēm to iznīcināt, liecina ļoti daudz. Un varbūt, ja viņš būtu nodzīvojis garu dzejnieka mūžu, slava nebūtu tik liela. Kas to lai zina. Un vēl interesanti par viņa laikabiedriem. Mūsdienās daudz runā par jauniešu slikto mentālo veselību, bet, paskat, Veidenbauma vienaudži taisīja pašnāvības cits pēc cita. Nekas nemainās. Tāpēc arī viņa dzeja ir mūžam aktuāla. Un vispār nosaukums pravietisks - Veidenbaums joprojām ir dzīvs.
Paldies Jundzem par lielo darbu

[Iveta Celmiņa · Rating 5 out of 5]

Pat ja šis romāns nav 100% uzticams avots (kā jau daiļliteratūras darbs), es pilnībā paļāvos un noticēju itin visam, ko Eduards domāja, juta, zināja, piedzīvoja vai pārdzīvoja.
Paldies autoram, ka nav centrā licis dižošanos ar savām prasmēm vai zināšanām, bet galveno vietu atvēlējis Eduardam.
Labākais šīs sērijas romāns.

[Andris]

Izlasīju, un joprojām neredzu šīs sērijas jēgu, ja nu vienīgi visi labi nopelnīja uz valsts rēķina.
Pēc gadiem lasījušie ar pilnu pārliecību varēs teikt "bet Veidenbaums/teica/domāja/darīja tā!". Štrunts, ka vispār jau Jundze.

[Inese Okonova · Rating 4 out of 5]

Iesākumā sapīku, jo likās, kur nu vēl banālāku un neinteresantāku fokusu grāmatai par 24 gados mirušo dzejnieku kā pēdējās viņa mūža dienas. Godīgi sakot, joprojām nedomāju, ka tā bija veiksmīga izvēle, bet tālāk jau tomēr bija labāk. Ieskats studijās un mīlas stāstā ar skolotāju Olgu no Rūjienas jau bija veiksmīgāks, un Veidenbaumu ģimenes portrets arī iezīmējās spilgti. Gaidīšu monogrāfiju.

[Erika · Rating 4 out of 5]

Tik ļoti patika, ka Radioteātrī atradu un noklausījos papildus arī dzejas kompozīciju "Ja tev pasaulē jūtīga sirds" ar Veidenbauma tekstiem un atmiņā atsaucu "Kalāču" un Veidenbauma kapavietas apmeklējumu pirms vairākiem gadiem, kad melnā pirtiņa vēl nebija nodegusi. Ļoti sagribējās aizbraukt turp vēlreiz un arī citiem iesaku, tiešām ir tā vērts!
Manuprāt, Veidenbaums dzimis vismaz 100 gadu par agru un tā arī izrādījās viņa nelaime. Man nemitīgi bija jādomā, kā būtu bijis, ja viņš dzīvotu daudz, daudz ilgāk nekā viņam tika dots, ja būtu piedzimis vēlāk, ja tik daudz savu tekstu nebūtu iznīcinājis.
Skumji dzejoļi, skumjš liktenis. Veidenbaumu nevar izstāstīt. Un šī grāmata izstāstījusi ārkārtīgi maz, es gribētu daudz, daudz vairāk, sīkāk, detalizētāk un plašāk. Un es nepiekrītu autora kādā intervijā paustajam, ka lasītāju neinteresētu Veidenbauma un viņa tēvabrāļa pirmais brauciens uz Tērbatu "Zaļās zemes" stilā. Mani interesētu.
Labs romāns par kādu personību manā skatījumā ir tāds, kuru lasot, internetā dedzīgi meklē papildus informāciju par romāna varoni. Šis bija tāds romāns, lai arī, lasot papildus info, es vīlos, cik daudz, daudz, daudz palicis "aiz kadra". Nu ko - vēl varbūt ir iespēja noskatīties teātra izrādi par brāļiem Veidenbaumiem, ko ļoti vēlos izdarīt.

[Ints Brunenieks · Rating 5 out of 5]

Patīk man grāmatas par slavenu vēsturisku personu ikdienas dzīvi. Kā sacīt, vēstures fikcija. To ir vieglāk pasniegt lasītājām, jo vienmēr autors varēs teikt, ka tā ir tikai autora izdoma un interpretācija. Un nav jāklausās kritiķi, ka patiesībā tā nebija, vai tādu faktu nav. Autoram ir iespēja vēstures baltos plankumus aizlāpīt ar savu izdomu.
Un patiesībā grāmata lieliski ir parādījusi, ka aiz slavenību spožās izkārtnes ir parasts cilvēks ar savām cilvēcīgajām vajadzībām un emocijām, ko literatūras hrestomātijas grāmatās mums nestāsta.
Paldies autoram par lielisko grāmatu!

[Emīls Ozoliņš · Rating 4 out of 5]

Brīžiem neaizrāva. Brīžiem likās, ka kāds vienkārši taisītu Veidenbauma imprešenu. Brīžiem likās par samākslotu.
Bet lielākoties aizrāva. Latviešu autoru rokraksts bieži vien liekas tāds pasvešs. Galīgi ne tāds, kā es šo stāstu iedomātos. Bet labi jau, ka tā - cita perspektīva, bieži vien pārliecinošāka un labāka.
Kopumā labi. Tiešām.

[Laura · Rating 5 out of 5]

Labākais, ko var izveidot no Veidenbauma biogrāfiskajām "drupačām". Bez kaitinošiem izskaistinājumiem- īgņa, žūpa, tomēr talantīgais Baums. Romānu papildina vēstules un dzejas rindas.

[Sisī · Rating 5 out of 5]

Šis romāns nav tikai par skumjām un nāvi 24 gadu vecumā. Autors izvadā lasītāju caur Veidenbauma bērnības un jaunības takām, iztiekot bez asarainām, sentimentālām ainām, droši klājot priekšā arī Eduarda dēmonus un brīžam neciešamo raksturu, karstasinību, taisnības meklētāja garu.
Neticami dzīva valoda ar sendienu šarmu, iekļaujot pat amizantus lamuvārdus ( Aplamdirsis! Cūkpurnis! Pļunduris! ). Jā, Baums nav bijis nekāds paipuisītis.
Patika arī grāmatā starp nodaļām iespiestie dzejoļi, ļaujot pilnīgāk izjust dzejnieka personību.

"Viena manis daļa alkst zinību, laimes un piepildījuma. Otrā mana daļa liek krist dubļos, lai pēc tam mirtu paģirās un gribētu izdarīt pašnāvību no riebuma pret sevi. " (138)

"Nolādētās dusmu lēkmes. Es taču labi redzu un labi zinu, kā man būtu jārīkojas, lai tās nesāktos. Tomēr nespēju izteikt vārdos, kā man tas reizēm riebj - būt prātīgam".

Īsa, bet pilnasinīga dzīve ar jēgu. Paldies autoram, es noticēju šim stāstam. Pat ja tas bija tikai izdomāts un izsapņots Veidenbaums.

[Vilis]

Šai sērijā ierasta pastaiga pa interesantākajām ainām no attiecīgā autora dzīves, uzrakstīta vieglā tālaika valodas atdarinājumā. Nav ne labāka, ne sliktāka par citām.

[Dagnija Lace-Ate · Rating 5 out of 5]

Eduards Veidenbaums. Viens no ļoti retiem dzejniekiem, ko pazīstu, jo latviešu literatūras profilkurss vidusskolā iedzina augstas prasības un vēl lielāku nemīlestību pret dzeju. Es lasu prozu. Un uz vienas rokas pirkstiem skaitāmus dzejniekus, starp kuriem ir arī vārdos asais študente.
Es vienmēr uz Veidenbaumu biju skatījusies kā uz izteiksmē kategorisku un asu ideju cīņā saucēju. Bet te autors rāda viņa ievainojamību, ne tikai fizisko, bet arī dvēseles trauslumu. Romāns ir kā migla ziemas rītā - tverami auksta un miesiska, bet sāpīgi viegla un tā arī aizslīdoša.
Īpaša zvaigzne par lielo pietāti, faktiski jau agoniju attēlojot. Autors no tās nevairās, parāda visā spocīgajā bezcerībā, bet nepazemojot.
Rekomendēju lēniem vakariem.

[Agita Šmitiņa · Rating 5 out of 5]

Revolucionārais dzejnieks, kura dzeju visi var citēt, bet par kuru zināms tik maz , un arī dzeja mums palikusi tik maz.. Raču tā kas ir - tā ir kā Veidenbaums pats- asa, kategoriska, cīnītāja, izaicinoša un smeldzīga... Aiziešu pie Tevis , Veidenbaum, Tu man tepat vlakus- Kalāčos....

[Inga Ievina · Rating 5 out of 5]

Es nezinu, vai šo stāstu varētu uzrakstīt labāk. Skaidrs, ka tā ir versija par Veidenbaumu, bet ļoti dzīva, un pēc izlasīšanas ir tā labà sajūta, ka autors tomēr ir pratis pakāpties pussolīti atpakaļ, dodot pjedestālu galvenajam varonim kā stāstītājam un lasītājam kā vērtētājam.

[Ketija · Rating 4 out of 5]

"Dienā, kad viss bija radīts, dievs esot atpūties. Žēl, ka neesmu dievs. Esmu īsts muļķis."

[Ingūna Raudiņa · Rating 5 out of 5]

Grāmata ar piegaršu- latvisku, skaudru, skumju. Arno Jundzes Veidenbaumu ir vērts iepazīt.

[Kristīne Spure · Rating 4 out of 5]

Ar Arno Jundzes interpretāciju par Eduarda Veidenbauma pēdējiem mēnešiem negāja viegli. “Es nemiršu nekad” nav viegls lasāmais, kas izklaidēs garas dienas vakarā. Tā ir lasāmviela, kas prasa iedziļināšanos dažādu iemeslu dēļ.

Pirmkārt, Eduards Veidenbaums nav “viegla” personība. Viņš ir emocionāls, spītīgs, māksliniecisks intelektuālis un filozofs, un Jundze to lieliski atveido.

Otrkārt, Veidenbauma pēdējo mēnesi Jundze atspoguļojis interesantā laika līniju juceklī, kur tagadne mijas ar reiz notikušo, un Veidenbaums te ir slimības gultā, te kavējas atmiņās par bērnību un studiju laikiem.

Tieši šis laika joslu juceklis mani nereti izsita no sliedēm, tāpat Veidenbauma biežā filozofēšana par reliģiju, sociālismu un dzīves jēgu. Visgrūtākais bija grāmatas vidus, kad biju gatava romānu nolikt malā.

Un tomēr… es to nedarīju. Un priecājos.

Šis ir tas gadījums, kad grāmatu ir vērts izlasīt līdz galam. Arno Jundze ir meistarīgi atveidojus Veidenbauma sarežģīto personību, viņa intelektu, attiecības ar brāli, ģimeni un mīļoto Olgu. Es saredzēju Veidenbaumu. Es viņu redzēju, tepat blakus esot, ar visiem viņa personības melnumiem un demoniem.

Ļoti uzrunāja studiju laika stāsti un mīlasstāsts ar Olgu. Grāmatas atrisinājums mani aizkustināja.

Jūtos kā vērtīgu, pamatīgu darbu izlasījusi un uzzinājusi daudz par spilgtu personību Latvijas kultūras tekstūrā.

[kate dubsis · Rating 5 out of 5]

Ir skaidrs, kāpēc tieši šī grāmata no romānu sērijas ir izpelnījusies ļoti pozitīvas atsauksmes. Romāns ir autora, Arno Jundzes, interpretācija par Veidenbauma raksturu un dzīvi, balstoties uz pieejamo informāciju par Veidenbauma īso mūžu. Jundze izcili atspoguļo Veidenbaumu un viņa dzīves ritējumu, kaut arī dažas rindkopas grāmatā liek par galveno varoni domāt arī kā par galveno ļaundari. Labi, es neesmu nekāds literatūrkritiķis. Grāmata ir izcila un noteikti ir vērts to izlasīt.

[Jete Zumente · Rating 3 out of 5]

Glāzītē latvietis zaudē prātu, glāzītē latvietis zaudē mantu.

[Elina · Rating 5 out of 5]

Pārspēja manas ekspektācijas. Ļoti labi uzrakstīts un izpētīts, ņemot vērā, cik maz vēstures avotu pieejams.

Veidenbaums esot dedzinājis savus rakstu darbus un dzejoļus, uzskatīdams tos par labu neesošiem.
Nezināju, ka Veidenbaums bijis nesavaldīgs un pat agresīvs cilvēks, konfliktējis gan ar līdzcilvēkiem ģimenē, gan sadzīviskās situācijās, apmeklējot krogus un citas publiskas vietas. Asi kritizējis baznīcu un cilvēkus bez kritiskās domāšanas, sacījis, ko domājis.
Šķiet, nevērīgi izturējies pret savu veselību, bet arī dzīves apstākļi nav bijuši tie labākie, nedēļām ēdot skābu kāpostu viru, mitinoties dzīvošanai nepiemērotās telpās, neģērbjoties atbilstoši laikapstākļiem utt.
Bērnībā un skolas gados esot bijis vientuļnieks, sēdējis kokā, lasot grāmatas. Liels draugs un atbalsts bijis brālis Kārlis un tēvs, kurš pāragri nomiris, atstādams Kārli par saimnieku Kallāčos. Ģimenei negāja viegli, Kārlim nācās Eduardu finansiāli atbalstīt, kamēr Eduards studēja tiesības Tērbatas universitātē. Man likās interesanti arī tas, ka viņam bijusi zinātkāre par medicīnu, anatomiju u.c. tēmām.

Gripai un dilonim uzbrūkot, ļoti novārdzis un izdilis, izklausās pēc mokošas esības. Tas izskaidro skaudros dzejoļus par nāvi.

Diezgan traģiska dzīve, vienmēr knapinoties un cīnoties ar tolaik neārstējamu slimību.

Patika arī godīgais pēcvārds. Paldies!

[Bellatores · Rating 5 out of 5]

Viņš nemirs nekad. Pat tad, ja neatstājis nekādas liecības par sevi un gandrīz visu radīto atdevis liesmām. Viņš nemirs nekad.
Mūža pēdējās astoņas dienas. Murgaini sapņi, skaudras atmiņas un mūžīgas cerības - “Es pārradīšu pasauli!” Līdz top atņemta dzīvība un viss, kas bijis aizpeld nebūtībā. Pēc dzīves uzausa gaisma. Viņš nemirs nekad.

[Loreta Akaševa · Rating 4 out of 5]

Man bija prieks lasīt, ka Arno Jundze nerakstīja par E. Veidenbaumu tikai no labās puses, bet gan par viņu kā cilvēku, kurš pieļauj kļūdas. Vienīgi, es dažreiz uz pāris sekundēm apjuku, jo lēkāja starp atmiņām un šobrīd notiekošu viņa dzīvē. Citādi, ļoti laba grāmata!

[Sintija Meijere · Rating 3 out of 5]

3,5*
Vispirms - man ļoti patīk šī sērija, jo ir iespēja gan iepazīt labāk mūsdienu rakstniekus, gan uzzināt ko vairāk par pagātnes autoriem.
Brīžiem tas grāmatas drūmums spieda pie zemes un nelasījās baigi viegli, jo nu Veidenbauma īsā dzīve arī nebija nekāds rožu dārzs. Bet prieks, ka Veidenbaums, lai arī miris 24 gadu vecumā un atstājis aiz sevis tikai nedaudzu darbu fragmentus, turpina dzīvot arī pēc 150 gadiem. Šādā aspektā A. Jundzem izdevies ļoti trāpīgs grāmatas nosaukums.

[Līva Broka · Rating 5 out of 5]

Izlasīju 2 dienās, ļoti patika.

[kat · Rating 4 out of 5]

Tāds nu esmu - vispirms sūkstos, ka daudz zinu, tad nožēloju, ka zinu par maz.

[Aivars Umbraško · Rating 5 out of 5]

Turklāt ne jau mēs šai dzīvē kaut ko nosakām. Visu lemj tas, kas valda pār mums. Kā viņš izdomās, tā būs. (196.lpp.)