Ivara Šteinberga otrais dzejoļu krājums “Jaunība” ir veltījums autora paaudzei, kas uzaugusi 21. gs. sākumā. Katra no trim grāmatas nodaļām atbilst savai jaunības pieredzes šķautnei: pirmā ir par sniegšanos pēc pārspīlētām radošajām ambīcijām, otrā apspēlē draudzības un atvērtās pasaules tēmas, bet trešā veltīta intimitātes meklējumiem. Vienlaikus katra nodaļa atbilst savam rakstības veidam: pirmā — antīkās epikas stilizācija, otrā izmanto konceptuālās rakstības paņēmienus (citēšanu) un avangardisma literāro strāvojumu estētiku, bet trešā veidota kā dzejprozas cikls.
“Ivars Šteinbergs ir sarakstījis grāmatu, kuras pastāvēšanas faktam ir grūti noticēt. Vispirms jau pati jaunības tēma – latviešu literatūrā diezin vai atrast līdzvērtīgu tās apdziedāšanu, kas turklāt izmanto patosu kā laikmetīgu izteiksmes līdzekli. Pēc tam forma – poēmas žanra reanimēšana iespaidīgā vērienā, pacietīgā un mērķtiecīgā darbā, rūpīgi izsverot katru vārdu un – kā grāmatas pirmajā tekstā – arī katru zilbi. Visbeidzot ietilpība – gan emocionālā, gan intelektuālā, aplaimojot pašus prasīgākos lasītājus. Lai gan dzeja nav sacensība, man ir sajūta, ka Šteinbergs ar šo grāmatu – vismaz uz brīdi – ir atrāvies no pārējiem,” tā par Ivara Šteinberga otro krājumu saka grāmatas redaktors Artis Ostups.
Ivars Šteinbergs ir latviešu dzejnieks, kritiķis, literatūrzinātnieks un atdzejotājs. Izdevis četrus dzejas krājumus, tostarp – “Jaunība” (“Neputns”, 2022), par kuru saņēmis Latvijas Literatūras gada balvu labākā dzejas darba kategorijā (2023). 2025. gadā iznāk Šteinberga ceturtais dzejas krājums “Stāsti” (“Neputns”). 2024. gadā saņēmis Normunda Naumaņa vārdā nosaukto Gada balvu mākslas kritikā. Kā dzejnieks sadarbojies ar RSU Anatomijas muzeju un Latvijas Nacionālo vēstures muzeju. Vairāku vietēja un starptautiska mēroga publikāciju autors. Literatūras žurnāla “Strāva” redaktors, Fulbraita stipendiāts (2017–2018) Ņujorkas štata universitātē Bingemtonā (Binghamton, SUNY), pētnieks Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūtā un docents Latvijas Kultūras akadēmijā. Atdzejojis tādus autorus kā Luīze Glika, Roberts Blajs, Silvija Plāta, Anna Sekstone un Jans Vāgners. Šteinberga dzeja tulkota angļu, somu, igauņu, lietuviešu, ukraiņu valodā.
Ivara Šteinberga "Jaunība" ir labākais, kas ar mani noticis pēdējo pāris gadu latviešu literatūrā. Blakus "Kalendāram" un varbūt vēl kādiem pārsteigumiem.
"Jaunība" - tas ir dzejas krājums par mani, par astoņdesmito bērniem, kas vairs nav bērni, bet sparīgi ieģitāro un iestopē pieaugušā dzīvē. Reizēm izlūdzoties naudu no mammas, reizēm pieļaujot visbērnišķīgākās kļūdas, mēs dzeram alu, lētu vīnu, viens otru, visapkārt dejojošo garmataino sviedrus. Mēs ieelpojam negulētās naktis, pēc kurām nāk negulētas studiju vai darba dienas, mēs ieelpojam kis kis ņau ņau ēras beigas, mēs ieelpojam kārtējās mašīnas, kura neapstājās un mūs nepaņēma, izplūdes gāzes. Mēs ejam uz festivālu, uz filozofiju, uz viņa telti, uz viņas krūšturi, uz pohām, uz mazturbāciju, uz jaunību.
Es sevi ieraudzīju. Esmu pārliecināta, ka daudzi citi arī. Un ieraudzīju nevis ar nostaļģisku skatu, kas liecina, ka agrāk viss bija zaļāks, jo gandža lētāka. Bet ar lepnumu un vērtības sajūtu. Lai slavēta jaunība un visi mani jocīgie lēmumi, kas mani ir noveduši šodienā. Lai slavēts Ivars Šteinbergs, viņa pašizziņas tieksmes un šis piemineklis mūsu paaudzei!
Iespaidīgi, aizraujoši, jauneklīgi. Tāds kā sekss pašam ar savu jaunību. Nepameta sajūta, ka tas viss ir lielīšanās, bet jaunībai neapšaubāmi ļoti piestāv.
"tikai tas ko nesaprotam mūs padara par mums pašiem" (I. Šteinbergs)
Ja grāmata būtu dzēriens, tad šī būtu paštaisīta tomātu sula, ledusskapī pastāvējusi, slāpes un paģiras veldzējoša. Ja zupa, tad baraviku biezzupa: aromātiska un sātīga, ar trifeļu gabaliņiem aprūpēta. Ja dziesma, tad mīļākā un nostaļģiskas atmiņas raisoša. Ja alkohols, tad konjaks - trīsdesmit gadus izturēts ozolkoka mucā un istabas temperatūrā liets manā glāzē. Ja grāmata “Jaunība” būtu koks, tad ziedoša liepa, kuras zarā sēžot es slēpos un vēroju pārīti skūpstāmies. Bet, ja pateikt īsāk, tad fantastiska lasāmviela. Paldies.
Lasīju un man liekas, ka es esmu bijusi tajā koncertā, tajā backstage, esmu turpat stopējusi, tajos pašos bāros un dzīvokļos lētu alu dzērusi un pīpējusi cigareti pēc cigaretes ar tiem pašiem cilvēkiem. Kad mati bija garāki un rokenrols skaļāks, nu, jā, jaunībā. Lieliski iekapsulēts laiks starp lapām.
Triptihs, apspēlējot literatūrvēstures jaunību, kurā sižetiski izplešas autora subjektīvā, varbūt izdomātā jaunība. Aizrautīgi lasīju otro daļu, trešo daļu apēdu ātrumā, ar kuru izzūd viss apkārtējais un ar kuru diena pēkšņi kļuvusi par nakti. Pirmajā daļā man vajadzēja sevi nedaudz pierunāt. Tikai nedaudz. Gluži kā jaunība, kuras nedaudzums ir lielākā daļa. Es, protams, varētu sākt domāties par to, kas ir mana jaunība. Bet ko es te runāju [rakstu]. Šajā grāmatā var smieties, atcerēties, skumt, paēst valodas daudzveidīgās aprises, intertekstualitātes. Te var uzturērēties un satilpināt vienā dzīvē vairākas citas, vairākus iespējamos turpinājumus. Varbūt tas ir Ivara piemineklis savai jaunībai? Citi veido skulptūras, citi fotogrāfē, bet te vienkārši uzrakstīts. Jo katrs piemineklis ir nedaudz izdomāts.
Šis bija viens neparasti atsvaidzinošs gabals. Paņēmu, domājot, ka dzeja, izrādās - riktīgs kokteilis, labā nozīmē. Sākot ar tik labu mūsdienu varoņeposu, ka tagad gribu gan iepirkumu sarakstus, gan stratēģijas rakstīt eposa veidā, beidzot ar dzejiskas prozas mīlestības piedzīvojumu gabaliem, kas atkal liek domāt, ka vīriešu galvās tomēr notiek krietni vairāk, nekā ikdienā šķiet. Neteikšu, ka tagad šādu vien eklektisku lasāmvielu izvēlētos, bet labi reizi pa reizei izkāpt no saviem standartiem 💯
es esmu ļoti bēdīga tagad būt Jaunību-izlasījušā stāvoklī. varbūt jāizlasa vēlreiz un tad vēlreiz. jā, tā noteikti jādara. varbūt jāstopē līdz Parīzei, jābrauc uz The National koncertu. vajadzētu, mana mamma, šķiet, divas reizes bijusi. vēl noteikti jāpiedzeras kaut kad drīzumā, varbūt jāuzraksta viņam?
es nezinu, kā var 91 lappusē iekļaut tik daudz kultūrfaktu, kas man pilnīgi ✅ pa ķeksi✅, bet es katru lapu #vienkàršisapratu. norezonēja tā, kā ar zemestrīci rezonē tās daudzstāvu mājas, kurām ar to trīci vienāda iekšējā svārstību frekvence, un tad sāk trīcēt daudz trakāk nekā citas mājas, kurām ar doto zemestrīci frekvences nesakrīt. es tad esmu viena no trakāk trīcošajām mājām, un Jaunība ir zemestrīce, un mums ir vienādas iekšējo svārstību frekvences. īstenībā jau es esmu arī ļoti priecīga tagad būt Jaunību-izlasījušā stāvoklī. ok, paldies, atā!
Lai arī neesmu īsti poēmu cienītāja, Šteinberga "Jaunībai" devu iespēju tā vien dēļ, ka savulaik ar Ivaru, jauni un zaļi gurķi tādi, sēdējām kopīgi skolas stapbrīžos un apspriedām kā dzeju, tā rokmūziku. Un tas viss, kā izrādās, ir sapinies šajā grāmatā - jaunība, dzeja, rokmūzika, skola, mīlestība un pāri visam - elegants humors, brīžiem pat groteskas notis, nemaz nerunājot par valodas izmantojumu un labskanību.
Domāju, ka sevi un savu jaunību šajā grāmatā spēs saskatīt un atpazīt ikviens, kurš pusaudža gadus aizvadīja staigādams kedās un apmeklēdams alternatīvās mūzikas un kultūras notikumus. Pilnīgi vai smeldzīga atgriešanās atpakaļ jaunībā, kur "skaista bij jaunība, tā nenāks vairs, tā nenāks, nenāks vairs, tā neatgriezīsies". Un par to, vai tas ir labi, vai slikti - lai katrs spriež pats. Bet tāda tā reiz bija.
Īpašu uzslavu gribu teikt grāmatas vāka dizainam - arī tur iemaldījies labs malks satīras. Turklāt - šo grāmatu ir patīkami turēt rokās.
Pelnītas piecas zvaigznes. Piecas ar pusi pat - grāmatas vāka dēļ.
Pa ilgiem laikiem visvairāk smietā, citētā un draugiem priekšā lasītā. Patīkami rokā turētā, skaistā ritmā un ironijā ieturētā. Precīza, ieturēta un līdz galam izturēta.
Eepiline KULD. Esimene Läti teos, mille puhul tundsin, et tahaks eestlastele ära tõlkida. Ja rõõmu ja põnevust tundsin. Rohkem arvustust praegu ei kirjuta, seda on targemad juba teinud.
Jaunība un tikai Jaunība var būt attaisnojums, kāpēc pēc pirmās un otrās nodaļas apbrīnojamā, talantīgā, erudītā un inteliģentā snieguma man tika dota iespēja iekļūt neliekuļoti objektivizētā anonīmu sieviešu un seksualitātes pasaulē. Tā nebija vienkārša vieta, kur būt.
Piecas zvaigznes faktiski tikai otrās un trešās poēmas dēļ, kas "nonesa". Šteinbergs ir izkalis vienu no atslēgām, kas atklāj, kā bija būt jaunam pēc deviņdesmitajiem un līdz agrīnajiem divtūkstošajiem/divtūkstošdesmitajiem, teksti, kas burtiski kūsā un virmo no azartiskuma, dedzīguma, dzīves tiecības, baudkāres, skaistumkāres un visa cita.
Tā ar mani notika pirmo reizi dzīvē - lasot poēmu, smējos skaļā balsī. Burvīga grāmata. Priecājos, ka nopirku, jo varēšu pēc laika pārlasīt un atkal priecāties.
Man parasti ir grūti saprast dzeju, kas sastāv no īsiem vārdu salikumiem un daudz tukšumiem, liekot lasītājam bez maz vai pašam salikt nozīmi kopā no izkaisītajiem gabaliņiem.
Par laimi, šeit autoram tiešām bija lietas, ko teikt, un viņa domas ir sakārtotas. Šī bija arī mana pirmā pieredze ar heksametru - un tik episki tas bija! Es pirmo triptiha daļu ar sajūsmu lasītu arī 500 lappušu formātā. Varbūt jāapciemo tomēr senie eposi...
Aizraujoši lasīt, izsit no rutīnas, pat ja reizēm forma un atsauces šķita pretenciozi. Taču no otras puses, patika trakulības un ampelēšanās visos teksta līmeņos. Talantīgs dzejnieks.