What do you think?
Rate this book
Poēma ar mammu
“Ja es izmakšķerētu zelta zivtiņu, tad viena no manā vēlēšanām būtu iekāpt laika mašīnā un nonākt Kalniešos, vecvecmāmiņas celtajās mājās pāris desmitu kilometru no Kuldīgas. Jo manā pasaulē vārda “paradīze” vai “svētlaime” ekvivalents ir “mana bērnība laukos” – precīzi piecu kilometru rādiusā ap Rudzīšu dižakmeni un ne kilometru tālāk, jo bērnībai pilsētā bija jau cita, daudz minorīgāka toņkārta. Tomēr rakstīju ne tikai no bērnības, bet arī no šodienas teju piecdesmitgadnieces skata punkta. Mēģināju iekāpt vecvecmāmiņas Augustes, tantes Lidijas un pastarīša Jēkopa kurpēs. Caur dzejas formu centos radīt tādu kā piegrieztni vai kodu, kuru pielāgojot ceļu uz savu “paradīzi”, cerams, atpazīs ne tikai septiņdesmitajos dzimušie.”
Andra Manfelde
Grāmata tapusi un izdota ar Valsts Kultūrkapitāla atbalstu
Andra Manfelde
Grāmata tapusi un izdota ar Valsts Kultūrkapitāla atbalstu
- GenresPoetry
104 pages, Hardcover
Published January 1, 2022
3 people are currently reading
47 people want to read
About the author
Andra Manfelde
25 books18 followersRaksta dzeju, prozu un prozu bērniem. 2002. gadā viņa absolvēja Rīgas Dizaina un mākslas augstskolu kā tēlniece. Kopš 2002. gada publikācijas literatūras mēnešrakstos, tostarp dzejoļu izlase literārajā žurnālā "Luna", par kuru viņa saņēma Literatūras gada balvu.
2005. gadā publicēts viņas pirmais dzejoļu krājums "Tranšejas dievi rok" (Ojāra Vācieša balva). 2005. gadā tika izdots arī viņas pirmais romāns "Adata", autobiogrāfisks darbs par jaunas sievietes cīņu ar narkotiku atkarību.
Sarakstījusi dzejoļu krājumus "Betona svētnīcas", "Ziemeļu tirgus", "Poēma ar mammu", romānus "Dzimtenīte" "Virsnieku sievas", "Vilcēni", prozas darbus "Ceļojums uz mēnesi", "Zemnīcas bērni", "Mājās pārnāca basa" un darbus bērniem "Sirds pasaka", "Vēja Vīrs un mēs", "Ceriņslotas zīmējumi", "Kaķis mākoņos", "Pasaka par Sniega Kurmi", "Uzzīmē baltu lietu".
Viņas darbi atzinīgi novērtēti, saņēmot gan nominācijas, gan apbalvojumus, tai skaitā arī Latvijas Literatūras gada balvu par grāmatu bērniem "Kurš no mums lidos?".
2005. gadā publicēts viņas pirmais dzejoļu krājums "Tranšejas dievi rok" (Ojāra Vācieša balva). 2005. gadā tika izdots arī viņas pirmais romāns "Adata", autobiogrāfisks darbs par jaunas sievietes cīņu ar narkotiku atkarību.
Sarakstījusi dzejoļu krājumus "Betona svētnīcas", "Ziemeļu tirgus", "Poēma ar mammu", romānus "Dzimtenīte" "Virsnieku sievas", "Vilcēni", prozas darbus "Ceļojums uz mēnesi", "Zemnīcas bērni", "Mājās pārnāca basa" un darbus bērniem "Sirds pasaka", "Vēja Vīrs un mēs", "Ceriņslotas zīmējumi", "Kaķis mākoņos", "Pasaka par Sniega Kurmi", "Uzzīmē baltu lietu".
Viņas darbi atzinīgi novērtēti, saņēmot gan nominācijas, gan apbalvojumus, tai skaitā arī Latvijas Literatūras gada balvu par grāmatu bērniem "Kurš no mums lidos?".
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 14 of 14 reviews
September 23, 2022
Tas bija gluži kā lasīt savu bērnību. Protams, ne jau 1:1, jo šī ir Andras Manfeldes bērnība, bet viss tik pazīstams, lai arī atšķirīgs. Ikviena nianse tik precīzi uzzīmēta, notverta kā kukainis dzintarā, sastingusi mirklī un atdzīvināta uz lappuses.
“lielākā daļa jautājumu rodas pēc sarunas
it kā notikums būtu smagums
kam vajag laiku, lai aizsniegtu dziļumu”
“lielākā daļa jautājumu rodas pēc sarunas
it kā notikums būtu smagums
kam vajag laiku, lai aizsniegtu dziļumu”
July 18, 2022
"bezgalība laukos ir redzama
piemēram - biešu vagā"
Šīs rindas ļoti labi saprotu un varbūt tāpēc arī viss dzejoļu krājums šķiet tik tuvs un pazīstams, lai gan tās ir citas dzīves, citi notikumi. Traģiskāki. Bet ar laiku smagais aizmirstas un tāpēc daļa bērnības šķiet kā ar zelta dūmaku pārvilkta gan manās, gan Andras Manfeldes atmiņās. Pie dzejoļa par suni, protams, apraudājos.
Dzeja un vienlaikus dziļš atmiņu stāsts.
piemēram - biešu vagā"
Šīs rindas ļoti labi saprotu un varbūt tāpēc arī viss dzejoļu krājums šķiet tik tuvs un pazīstams, lai gan tās ir citas dzīves, citi notikumi. Traģiskāki. Bet ar laiku smagais aizmirstas un tāpēc daļa bērnības šķiet kā ar zelta dūmaku pārvilkta gan manās, gan Andras Manfeldes atmiņās. Pie dzejoļa par suni, protams, apraudājos.
Dzeja un vienlaikus dziļš atmiņu stāsts.
August 15, 2022
Neliels lauku bestiārijs
Andra Manfelde (1973) šogad svin savas literārās publicēšanās 20. gadadienu – pirmo reizi viņas teksti parādījās periodikā 2002. gadā, un kopš tā laika ir izdotas četras dzejas grāmatas (jaunāko ieskaitot), septiņas prozas grāmatas, kā arī vairāki izdevumi bērniem.
Būtiski atcerēties, ka Manfeldes tekstos ir ļoti daudz dokumentālu, biogrāfisku, sociāli asu stīgu, viņa pat mēdz pati zīmēt ilustrācijas, kā arī paplašinājusi savu māksliniecisko bagāžu, sarakstot pāris libretus. Varētu viņu dēvēt par personiska pieskāriena autori gandrīz ikvienā žanrā, varbūt to vēl varētu saukt par sāpju literatūras tīrāko izpausmi, kas nenosloga lasītāju un atstāj vietu gaišumam. Tā arī šoreiz – “Poēma ar mammu”, kas patiešām izskatās pēc poēmas, ir tapusi it kā “līdzautorībā” ar autores dzimtu. Te, protams, ir “pirmmāte” – viņas vecvecmamma Auguste, kurai piedzima vairāki bērni: kroplītis Jēkops, Kārlis un vēl viens dēls, kā arī Anna un tante Lidija. Un Annai vēlāk piedzima Lidija, un tai Lidijai vēlāk piedzima Andra (jeb pašas autores tēls). Un vecvecmammas vīrs bija negantais Indriķis. Un vispār šajā darbā it kā nav stāsts par vieglu dzīvi laukos, jo dzimtu stutē sievietes, tomēr poēma “ar mammu” nevar nebūt gaiša, jo tā taču ir veltījums un balss.
Runājot par poēmu vispār. Tā pa īstam un pēdējo reizi par poēmas žanru laikam aizdomājos vien 2013. gadā, kad žurnāls, kas toreiz vēl iznāca, vārdā “Latvju Teksti”, izsludināja poēmu konkursu. Varbūt šādi konkursi tika sludināti arī vēlāk, jo aktuālākie dzejnieki nereti koķetē ar žanru un rāmjiem, meklējot interesantu izteiksmi. Protams, poēmas ienāk cilvēka dzīvē arī tad, kad tīra mājas bibliotēkas plauktus vai studē literatūru. Kas ir poēma tradicionālā izpratnē? Janīna Kursīte “Dzejas vārdnīcā” to dēvē par lielāka apjoma dzejas darbu ar episku vai lirisku, jaunākajos laikos – apvienojot abus – liroepisku sižetu. Poēmai var būt zināms pantmērs, tomēr… jau pašā definīcijā mūsdienu poēmas iespējas un plašums pāriet autora rīcības brīvībā, savukārt poēmas jēgu var izteikt primitīvos vārdos – dzejnieka vēlme vēstīt. Un kāds varētu teikt, ka tad jau poēmu no dzejprozas vai prozas atšķir galvenokārt tas, ka vēstījums rakstīts mazāk saprotamā veidā, bet es to neteikšu, jo tad jāizliekas, ka neeksistē nedz Džeimsa Džoisa “Uliss”, ko tikai retais ir izlasījis, nedz Jāņa Einfelda romāni, kurus daži literatūrkritiķi atsakās vētīt literatūras ainavas kontekstā. Varbūt jāpaliek pie tēzes: poēma ir stāsts ar jau formā iekodētu izaicinājumu gan lasītājam, gan rakstītājam.
Tā nu iegājies, ka poēma ir gan Edvarta Virzas “Straumēni” (1933), gan Kārļa Vērdiņa “Dilles tante” (2018) – interesanti, ka šajos abos var atrast to, par ko “Poēmā ar mammu” interesējas arī Andra Manfelde: “Straumēni” viņas poēmā spoguļos lauku vides attēlojumā, lai gan Manfeldei, protams, ir cits sociālais fons un dzīve no idilles pārvērtusies par kolhoza spaiņu stiepšanu, savukārt Vērdiņš rakstījis bērniem poēmu par nenovērtētu dzejnieci, un Manfeldes poēma ir veltīta sievietēm, no kurām vismaz viena, kā uzsver autore, varēja būt dzejniece. Tā ir Latvijas lauku vide, kas no laika attāluma izskatās pēc idilles, bet patiesībā slēpj grūtības un nepiepildītas ilgas – aizkustinājuma kāpinājums, kas skar arī lasītāja dzimtas atmiņu, Manfeldei sanāk tik dabiski, ka tā mazā detaļa, kas izskatās pēc neveiklas kļūdas – poēma AR mammu, nevis tikai PAR mammu – ir kā bērnības ainava, ko gribētos atgūt, vai parāds, ko gribētos mammai atdot.
Andras Manfeldes “Poēmas ar mammu” moto vēsta: “es jums uzzīmēšu visu, kā bija.” Un šajā “uzzīmēšu” ir viņas poētiskais otas blieziens, un “viss, kā bija” ir poēmas episkais piesitiens, un “es” šajā poēmā ir nosacīts lielums, jo tiek dalīts starp dažādām dzimtas sievietēm un vīriešiem, brīžiem pārejot libretam līdzīgā pasaulē – vārds tiek dots gan tantei Lidijai, gan vecvecmammai Augustei, gan onkulim Kārlim, turklāt ir sajūta, ka šie “dziedājumi” atšķiras savā izteiksmē, tātad ir saglabāta katra tēla individualitāte.
Poēma vairākas reizes iezīmē dzimtas koku, grūtniecības, ceļa, dabas sākuma (piens) un beigu (kūlas dedzināšana) noskaņas. Bet, tā kā lielākoties tā ir sieviešu pasaule, interesanti un eksotiski te ir sieviešu balsīm attēlotie vīriešu tēli, kuri, veidoti kā tādi nesasniedzami arhetipi. Tie ir vīri, kuriem jādzird, ka “ne tikai māte dod krūti / arī laiks / baro / ar soļarku un spirtu” (56), “jūs, traktoristi, esat kā laukakmeņi / ko Arājs paceļ un nones malā” (72) un kas ir “mani vīri stipri spirti” (73). “Andriņai nav tēva” (57), kā veikli liriskais “es” pārslēdzas no vienas dzimtas stāsta uz “savējo”, taču šajā pārslēgumā un konstatējumā ik pa laikam ieskanas poēmas motīvi – vīrieša trūkums sadzīvē, tēva trūkums bērnībā. “Es esmu viņa prombūtne,” (59) visbeidzot rezumē liriskais “es”, un tad poēmas pirmā daļa beidzas, iezīmējot jaunu traģisko stīgu, pie kuras turēties – nāve. “No sākuma tevi saliec, tad atvāž / un visu laiku sāp,” (70) – šajās rindās retā sāpju definīcija skaidri iezīmē arī poētisko skaistumu, principā rezumējot visu, kas attēlots aiz nedaudz ironiskām un romantiskām rindām, kādu poēmā nav mazums: “tev jaunas kājas / atnes man brilli, krūzi un grāmatu / avīzi, puņķu drānu / balzāmbutel / ķiršus strazdiem no knābjiem” (55).
Manfelde jau ir rakstījusi par savu dzimtu, tikai kopš tā laika ir mainījies mākslinieciskais fokuss – iespējams, poēmas forma autorei ir piešķīruši jaunu spēku. “Zemnīcas bērnu” pārizdevumā 2010. gadā Manfelde bikli teic, ka rakstījusi ““no nekā”, no izbalojošām bērnības atmiņām un nobrūnējušām fotogrāfijām” (6), apliecinot, ka viņas izsūtītās dzimtas Sibīrijas stāsts ir grūtāk notverams, jo prasa skaudru prozu. Bet ja atmet vienu, konkrētu traģisma plāksni un apskatās tos pašus likteņus viņu dzimtajā vidē? Jaunām aprisēm un kombinācijām talkā kā allaž nākuši arī tēli no Bībeles. Tādā veidā nav mainījies autores talants nosaukt lietu būtību vārdos, kuriem brīžiem pietrūkst divdomīgās kaisles un erotikas, toties ir skaidras ainavas raksturs: “bumbieriem ir sievietes forma / laikam tāpēc tie pakrituši vāļājas zālē / ar spindzelēm sirdēs” (54). Šādām dzejas ainām ir gan neliels trūkums: man nešķiet, ka Manfeldes poēma ir noskaņota tā, lai ļautu “kritušai sievietei” piecelties, un, arī “spindzeles sirdēs” te drīzāk ir tikai ornaments. Šķiet, ka šajā ainavā kaut kā tomēr brīžiem trūkst, lai gan katrs poēmas gabaliņš tiecas būt noapaļots… Par laimi vai nelaimi, līdzīgi darbojas arī Kurzemes izlokšņu lietojums poēmas valodā – tas šarmē, tas individualizē, tomēr jāatceras, ka poēmas likteņu un motīvu notikums varēja būt arī jebkur citur Latvijā.
Primitīvs ieteikums poēmas baudītājiem: ja skatās uz Andras Manfeldes darba viengabalainību, varētu rasties grūtības, jo “Poēmu ar mammu” drīzāk izdevīgāk lasīt fragmentāri, kad aptverts kopums. Tādā veidā tas būs dzejas krājums, kuru vieno zināmi autores nodomi – drošsirdīgi, nedaudz zināmi, bez iespējas sagādāt kādu skandalozu poētisku vilšanos.
KZ
Andra Manfelde (1973) šogad svin savas literārās publicēšanās 20. gadadienu – pirmo reizi viņas teksti parādījās periodikā 2002. gadā, un kopš tā laika ir izdotas četras dzejas grāmatas (jaunāko ieskaitot), septiņas prozas grāmatas, kā arī vairāki izdevumi bērniem.
Būtiski atcerēties, ka Manfeldes tekstos ir ļoti daudz dokumentālu, biogrāfisku, sociāli asu stīgu, viņa pat mēdz pati zīmēt ilustrācijas, kā arī paplašinājusi savu māksliniecisko bagāžu, sarakstot pāris libretus. Varētu viņu dēvēt par personiska pieskāriena autori gandrīz ikvienā žanrā, varbūt to vēl varētu saukt par sāpju literatūras tīrāko izpausmi, kas nenosloga lasītāju un atstāj vietu gaišumam. Tā arī šoreiz – “Poēma ar mammu”, kas patiešām izskatās pēc poēmas, ir tapusi it kā “līdzautorībā” ar autores dzimtu. Te, protams, ir “pirmmāte” – viņas vecvecmamma Auguste, kurai piedzima vairāki bērni: kroplītis Jēkops, Kārlis un vēl viens dēls, kā arī Anna un tante Lidija. Un Annai vēlāk piedzima Lidija, un tai Lidijai vēlāk piedzima Andra (jeb pašas autores tēls). Un vecvecmammas vīrs bija negantais Indriķis. Un vispār šajā darbā it kā nav stāsts par vieglu dzīvi laukos, jo dzimtu stutē sievietes, tomēr poēma “ar mammu” nevar nebūt gaiša, jo tā taču ir veltījums un balss.
Runājot par poēmu vispār. Tā pa īstam un pēdējo reizi par poēmas žanru laikam aizdomājos vien 2013. gadā, kad žurnāls, kas toreiz vēl iznāca, vārdā “Latvju Teksti”, izsludināja poēmu konkursu. Varbūt šādi konkursi tika sludināti arī vēlāk, jo aktuālākie dzejnieki nereti koķetē ar žanru un rāmjiem, meklējot interesantu izteiksmi. Protams, poēmas ienāk cilvēka dzīvē arī tad, kad tīra mājas bibliotēkas plauktus vai studē literatūru. Kas ir poēma tradicionālā izpratnē? Janīna Kursīte “Dzejas vārdnīcā” to dēvē par lielāka apjoma dzejas darbu ar episku vai lirisku, jaunākajos laikos – apvienojot abus – liroepisku sižetu. Poēmai var būt zināms pantmērs, tomēr… jau pašā definīcijā mūsdienu poēmas iespējas un plašums pāriet autora rīcības brīvībā, savukārt poēmas jēgu var izteikt primitīvos vārdos – dzejnieka vēlme vēstīt. Un kāds varētu teikt, ka tad jau poēmu no dzejprozas vai prozas atšķir galvenokārt tas, ka vēstījums rakstīts mazāk saprotamā veidā, bet es to neteikšu, jo tad jāizliekas, ka neeksistē nedz Džeimsa Džoisa “Uliss”, ko tikai retais ir izlasījis, nedz Jāņa Einfelda romāni, kurus daži literatūrkritiķi atsakās vētīt literatūras ainavas kontekstā. Varbūt jāpaliek pie tēzes: poēma ir stāsts ar jau formā iekodētu izaicinājumu gan lasītājam, gan rakstītājam.
Tā nu iegājies, ka poēma ir gan Edvarta Virzas “Straumēni” (1933), gan Kārļa Vērdiņa “Dilles tante” (2018) – interesanti, ka šajos abos var atrast to, par ko “Poēmā ar mammu” interesējas arī Andra Manfelde: “Straumēni” viņas poēmā spoguļos lauku vides attēlojumā, lai gan Manfeldei, protams, ir cits sociālais fons un dzīve no idilles pārvērtusies par kolhoza spaiņu stiepšanu, savukārt Vērdiņš rakstījis bērniem poēmu par nenovērtētu dzejnieci, un Manfeldes poēma ir veltīta sievietēm, no kurām vismaz viena, kā uzsver autore, varēja būt dzejniece. Tā ir Latvijas lauku vide, kas no laika attāluma izskatās pēc idilles, bet patiesībā slēpj grūtības un nepiepildītas ilgas – aizkustinājuma kāpinājums, kas skar arī lasītāja dzimtas atmiņu, Manfeldei sanāk tik dabiski, ka tā mazā detaļa, kas izskatās pēc neveiklas kļūdas – poēma AR mammu, nevis tikai PAR mammu – ir kā bērnības ainava, ko gribētos atgūt, vai parāds, ko gribētos mammai atdot.
Andras Manfeldes “Poēmas ar mammu” moto vēsta: “es jums uzzīmēšu visu, kā bija.” Un šajā “uzzīmēšu” ir viņas poētiskais otas blieziens, un “viss, kā bija” ir poēmas episkais piesitiens, un “es” šajā poēmā ir nosacīts lielums, jo tiek dalīts starp dažādām dzimtas sievietēm un vīriešiem, brīžiem pārejot libretam līdzīgā pasaulē – vārds tiek dots gan tantei Lidijai, gan vecvecmammai Augustei, gan onkulim Kārlim, turklāt ir sajūta, ka šie “dziedājumi” atšķiras savā izteiksmē, tātad ir saglabāta katra tēla individualitāte.
Poēma vairākas reizes iezīmē dzimtas koku, grūtniecības, ceļa, dabas sākuma (piens) un beigu (kūlas dedzināšana) noskaņas. Bet, tā kā lielākoties tā ir sieviešu pasaule, interesanti un eksotiski te ir sieviešu balsīm attēlotie vīriešu tēli, kuri, veidoti kā tādi nesasniedzami arhetipi. Tie ir vīri, kuriem jādzird, ka “ne tikai māte dod krūti / arī laiks / baro / ar soļarku un spirtu” (56), “jūs, traktoristi, esat kā laukakmeņi / ko Arājs paceļ un nones malā” (72) un kas ir “mani vīri stipri spirti” (73). “Andriņai nav tēva” (57), kā veikli liriskais “es” pārslēdzas no vienas dzimtas stāsta uz “savējo”, taču šajā pārslēgumā un konstatējumā ik pa laikam ieskanas poēmas motīvi – vīrieša trūkums sadzīvē, tēva trūkums bērnībā. “Es esmu viņa prombūtne,” (59) visbeidzot rezumē liriskais “es”, un tad poēmas pirmā daļa beidzas, iezīmējot jaunu traģisko stīgu, pie kuras turēties – nāve. “No sākuma tevi saliec, tad atvāž / un visu laiku sāp,” (70) – šajās rindās retā sāpju definīcija skaidri iezīmē arī poētisko skaistumu, principā rezumējot visu, kas attēlots aiz nedaudz ironiskām un romantiskām rindām, kādu poēmā nav mazums: “tev jaunas kājas / atnes man brilli, krūzi un grāmatu / avīzi, puņķu drānu / balzāmbutel / ķiršus strazdiem no knābjiem” (55).
Manfelde jau ir rakstījusi par savu dzimtu, tikai kopš tā laika ir mainījies mākslinieciskais fokuss – iespējams, poēmas forma autorei ir piešķīruši jaunu spēku. “Zemnīcas bērnu” pārizdevumā 2010. gadā Manfelde bikli teic, ka rakstījusi ““no nekā”, no izbalojošām bērnības atmiņām un nobrūnējušām fotogrāfijām” (6), apliecinot, ka viņas izsūtītās dzimtas Sibīrijas stāsts ir grūtāk notverams, jo prasa skaudru prozu. Bet ja atmet vienu, konkrētu traģisma plāksni un apskatās tos pašus likteņus viņu dzimtajā vidē? Jaunām aprisēm un kombinācijām talkā kā allaž nākuši arī tēli no Bībeles. Tādā veidā nav mainījies autores talants nosaukt lietu būtību vārdos, kuriem brīžiem pietrūkst divdomīgās kaisles un erotikas, toties ir skaidras ainavas raksturs: “bumbieriem ir sievietes forma / laikam tāpēc tie pakrituši vāļājas zālē / ar spindzelēm sirdēs” (54). Šādām dzejas ainām ir gan neliels trūkums: man nešķiet, ka Manfeldes poēma ir noskaņota tā, lai ļautu “kritušai sievietei” piecelties, un, arī “spindzeles sirdēs” te drīzāk ir tikai ornaments. Šķiet, ka šajā ainavā kaut kā tomēr brīžiem trūkst, lai gan katrs poēmas gabaliņš tiecas būt noapaļots… Par laimi vai nelaimi, līdzīgi darbojas arī Kurzemes izlokšņu lietojums poēmas valodā – tas šarmē, tas individualizē, tomēr jāatceras, ka poēmas likteņu un motīvu notikums varēja būt arī jebkur citur Latvijā.
Primitīvs ieteikums poēmas baudītājiem: ja skatās uz Andras Manfeldes darba viengabalainību, varētu rasties grūtības, jo “Poēmu ar mammu” drīzāk izdevīgāk lasīt fragmentāri, kad aptverts kopums. Tādā veidā tas būs dzejas krājums, kuru vieno zināmi autores nodomi – drošsirdīgi, nedaudz zināmi, bez iespējas sagādāt kādu skandalozu poētisku vilšanos.
KZ
April 29, 2023
Apziņa ka eksistē labāka dzeja noteikti padarīja šo pieredzi nedaudz ciešamāku
March 5, 2023
«kā tas ir, mamm, kad neko vairs nevar mainīt?
tikai atdot, paciest, pateikties un gaidīt»
tikai atdot, paciest, pateikties un gaidīt»
August 20, 2022
..izskrēju cauri kā lielveikalam, kas pilns ar mantām. šur tur, protams, piestāju, jo bija interesanti.
March 7, 2024
sapnī es lasīju savas mãtes dzejoļus
jo vienmēr biju zinājusi
ka ne tikai es
bet ari mana māte
ir dzejniece
sapnī es zinu
bet nomoda lasu ābolus
jo vienmēr biju zinājusi
ka ne tikai es
bet ari mana māte
ir dzejniece
sapnī es zinu
bet nomoda lasu ābolus
![Profile Image for Ieva Strazdiņa [mrs.lasitaja].](/_next/image?url=https%3A%2F%2Fi.gr-assets.com%2Fimages%2FS%2Fcompressed.photo.goodreads.com%2Fusers%2F1659017528i%2F124023459._UX200_CR0%2C0%2C200%2C200_.jpg&w=128&q=75)
December 12, 2022
Es šo dzejas krājumu sajutu kā autores mīlestības pilnu veltījumu mammai, cieņas apliecinājumu savai dzimtai un odu savai bērnībai.
Dzejas rindas vēstī par autores dzimtas traģēdijām, par prieka mirkļiem, par noklusēto un pārāk skaļi pateikto. Tas ir kā dzejas rindās ierakstīts ciltskoks. Personīga, atklāta un melanholiska dzeja, kuru lasot arī es uz mirkli nokļuvu savā bērnībā - manās Latgales vasarās pie vecmammas sastrādātājām rokām, pie vectēva jāņogu ūdens padzēriena, pie dzidrajiem āboliem, pie siltā piena, pie siena pļāvām, pie ravēšanas, pie grants ceļiem, pie upēm un ezeriem, pie bezrūpības. Es lasot izkusu kaut kur caur lapām, sajutu smaržas un dzirdēju skaņas, ko apraksta autore – tik dzīvi un burtiski sataustāmi dzejas rindas nodeva savu vēstījumu. Lasot man bija jāapstājas, jo kamols kaklā par to, ka neviens nav mūžīgs.
…
kā tas ir, mamm, kad neko vairs nevar mainīt?
Tikai atdot, pieciest, pateikties un gaidīt
…
Visticamāk, man šī grāmata būtu paslīdējusi garām, tādēļ liels paldies @piedzivot , ka iedrošināji mani šo izlasīt. Šis bija skaisti. Iedrošinu arī jūs nepalaist garām un izlasīt!
Grāmatu paņēmu bibliotēkā, bet ziniet ko – iešu un iegādāšos savu eksemplāru.
Dzejas rindas vēstī par autores dzimtas traģēdijām, par prieka mirkļiem, par noklusēto un pārāk skaļi pateikto. Tas ir kā dzejas rindās ierakstīts ciltskoks. Personīga, atklāta un melanholiska dzeja, kuru lasot arī es uz mirkli nokļuvu savā bērnībā - manās Latgales vasarās pie vecmammas sastrādātājām rokām, pie vectēva jāņogu ūdens padzēriena, pie dzidrajiem āboliem, pie siltā piena, pie siena pļāvām, pie ravēšanas, pie grants ceļiem, pie upēm un ezeriem, pie bezrūpības. Es lasot izkusu kaut kur caur lapām, sajutu smaržas un dzirdēju skaņas, ko apraksta autore – tik dzīvi un burtiski sataustāmi dzejas rindas nodeva savu vēstījumu. Lasot man bija jāapstājas, jo kamols kaklā par to, ka neviens nav mūžīgs.
…
kā tas ir, mamm, kad neko vairs nevar mainīt?
Tikai atdot, pieciest, pateikties un gaidīt
…
Visticamāk, man šī grāmata būtu paslīdējusi garām, tādēļ liels paldies @piedzivot , ka iedrošināji mani šo izlasīt. Šis bija skaisti. Iedrošinu arī jūs nepalaist garām un izlasīt!
Grāmatu paņēmu bibliotēkā, bet ziniet ko – iešu un iegādāšos savu eksemplāru.
July 23, 2022
Brīnišķi skaista, sapīga, ilgpilna, atmiņas raisoša, tieša...
Patika, ļoti!
Sāpēja, mazliet!
Kaut kad pārlasīšu, varbūt!
Patika, ļoti!
Sāpēja, mazliet!
Kaut kad pārlasīšu, varbūt!
August 18, 2022
3.0 ⭐
Pirmā puse: Nostaļģijas un siltu atmiņu pilns "stāsts" par bērnību, kurā dzīves grūtības un rūgtumi paliek vien apjaušamā fonā. Brīžiem traucēja šo skarbumu pēkšņā ielaušanās šķietami bērna redzespunktā. Un tomēr sirdij kļuva gaišāk, jo spēju spilgti iztēloties notiekošo.
Otrā puse: rūgtumu koncentrācija palielinājās, kas man nešķita tik spēcīgi kā ja tie paliktu pilienu veidā. Zināmi zuda bērna naivums..
Kopumā: nepazūd sajūta, ka grāmata līdz galam nezināja, kas tā vēlās būt. Te smaidu bērnības sentimentā, te salecos no sabrauktā suns vai Jēkopa. Jau agrāk man ir bijušas zināmas problēmas uztvert šīs rakstnieces rakstības stilu, to traģiku, kas slēpjas lielā daļā viņas tekstu - kaut kas nerezonē ar mani. Šajā skaistajā "Poēmā ar mammu" gribējās, lai arī no skumjā nāk mātes siltums un mīlestība, ko bērns spēj saskatīt pat drupās un sāpēs.
Pirmā puse: Nostaļģijas un siltu atmiņu pilns "stāsts" par bērnību, kurā dzīves grūtības un rūgtumi paliek vien apjaušamā fonā. Brīžiem traucēja šo skarbumu pēkšņā ielaušanās šķietami bērna redzespunktā. Un tomēr sirdij kļuva gaišāk, jo spēju spilgti iztēloties notiekošo.
Otrā puse: rūgtumu koncentrācija palielinājās, kas man nešķita tik spēcīgi kā ja tie paliktu pilienu veidā. Zināmi zuda bērna naivums..
Kopumā: nepazūd sajūta, ka grāmata līdz galam nezināja, kas tā vēlās būt. Te smaidu bērnības sentimentā, te salecos no sabrauktā suns vai Jēkopa. Jau agrāk man ir bijušas zināmas problēmas uztvert šīs rakstnieces rakstības stilu, to traģiku, kas slēpjas lielā daļā viņas tekstu - kaut kas nerezonē ar mani. Šajā skaistajā "Poēmā ar mammu" gribējās, lai arī no skumjā nāk mātes siltums un mīlestība, ko bērns spēj saskatīt pat drupās un sāpēs.
August 28, 2023
Neaizrāva, neaizkustināja, neielīksmoja. Mani mulsina teikumu struktūras trūkums. Uzgāju arī pāris gramatikas kļūdas, kas mazsvarīgi, jo varbūt domāts speciāli, lai iekļautos pantmērā. Aizverot grāmatu nez vai kas paliks atmiņā. Man būtu labāk patikuši stāsti kaut pus lapas garumā par tiem laikiem nevis kas šāds.
August 2, 2023
Ļoti interesants veids kā stāstīt par dzimtas sievietēm, par visu, ko bērns redz, jūt un atceras.
November 12, 2023
Uzdāvināju savai mammai dzimšanas dienā. Mamma Vaira sajūsmā, viņa to redz kā izcilu materiālu ekranizācijai.
November 26, 2023
ja citi šeit bija veikalā, tad es tikai vilciena stacijā.
un atnākot, vilciens pienāca nemanoši ātri, staciju man nemaz neredzot
un atnākot, vilciens pienāca nemanoši ātri, staciju man nemaz neredzot
Displaying 1 - 14 of 14 reviews