What do you think?
Rate this book
Savējām
Grāmata ir patiess stāsts par sievieti, kas no mazvērtības kompleksa sabotētas dzīves ir devusies savas iekšējās brīvības, pašrealizācijas un autentiskās balss meklējumos. Laikā, kad visapkārt esošās informācijas, pamācību un viedokļu kakofonijā sevi sadzirdēt ir gandrīz neiespējami, viņa uzsāk iekšupvērstu sarunu ar sievietēm, kuras iet pa paralēlajām takām.
192 pages, Paperback
First published June 20, 2022
3 people are currently reading
135 people want to read
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 30 of 53 reviews
July 31, 2022
[..] Savējās ir jāpieskata… Padod tālāk. [..]
Šī grāmata man ir TIEŠI ĪSTAJĀ brīdī …
… šodien ir mana pēdējā “pilna laika rakstnieces atvaļinājuma” diena … pārlasu uzrakstīto manuskriptā un rokrakstā. Pilna emociju gamma un pārdomas - kā saplānot savu “pilna laika dzīvi”, lai pabeigtu uzrakstīt grāmatu.
Inka savā grāmatā mani ierakstījusi kā “rakstniece Inga Grencberga” … brīnišķīgs pagodinājums, paldies. Un atbildība, arī par to - paldies!
Tad tur aiz divām lappusēm ir stāsts RAKSTNIECE
[..] Pa kuru laiku rakstīšana ir kļuvusi visa mana dzīve? Tas, pēc kā reiz ilgojos un kas pa gabalu izskatās kā romantiska brīvības forma, realitātē paģēr disciplīnu, ņemšanos ar nevarēšanu, mazvērtību, prokrastināciju, perfekcionismu. Man joprojām patīk rakstīt, rotaļāties ar vārdiem, pašradīt jaunvārdus. Jūtu, kā rakstot caur rokām vibrē enerģija, taču tā nevar būt visa mana dzīve. Ir jābūt vēl kaut kam. [..]
Sajutos savējā. Tas ir tik precīzi par mani - no rītdienas atkal rakstīšanas romantisko brīvības formu vajadzēs salāgot ar to “vēl kaut ko”. Un tieši tā salāgošana un apvienošana ir tas, kāpēc man patīk būt rakstniecei Ingai Grencbergai, kura ikdienā ir arī vēl citas Ingas Grencbergas, kurām man tik ļoti patīk būt.
Viņas viena otru neizslēdz, bet tikai papildina! Apvieno.
…
Inka raksta brīnišķīgi - ārkārtīgi skaita valoda un vēstījums! Tiiiiik ļoti sagribējās dejot!
Šī grāmata man ir TIEŠI ĪSTAJĀ brīdī …
… šodien ir mana pēdējā “pilna laika rakstnieces atvaļinājuma” diena … pārlasu uzrakstīto manuskriptā un rokrakstā. Pilna emociju gamma un pārdomas - kā saplānot savu “pilna laika dzīvi”, lai pabeigtu uzrakstīt grāmatu.
Inka savā grāmatā mani ierakstījusi kā “rakstniece Inga Grencberga” … brīnišķīgs pagodinājums, paldies. Un atbildība, arī par to - paldies!
Tad tur aiz divām lappusēm ir stāsts RAKSTNIECE
[..] Pa kuru laiku rakstīšana ir kļuvusi visa mana dzīve? Tas, pēc kā reiz ilgojos un kas pa gabalu izskatās kā romantiska brīvības forma, realitātē paģēr disciplīnu, ņemšanos ar nevarēšanu, mazvērtību, prokrastināciju, perfekcionismu. Man joprojām patīk rakstīt, rotaļāties ar vārdiem, pašradīt jaunvārdus. Jūtu, kā rakstot caur rokām vibrē enerģija, taču tā nevar būt visa mana dzīve. Ir jābūt vēl kaut kam. [..]
Sajutos savējā. Tas ir tik precīzi par mani - no rītdienas atkal rakstīšanas romantisko brīvības formu vajadzēs salāgot ar to “vēl kaut ko”. Un tieši tā salāgošana un apvienošana ir tas, kāpēc man patīk būt rakstniecei Ingai Grencbergai, kura ikdienā ir arī vēl citas Ingas Grencbergas, kurām man tik ļoti patīk būt.
Viņas viena otru neizslēdz, bet tikai papildina! Apvieno.
…
Inka raksta brīnišķīgi - ārkārtīgi skaita valoda un vēstījums! Tiiiiik ļoti sagribējās dejot!
January 8, 2023
Lika aizdomāties un daudz kur saskatīju sevi. Un latviešu valoda tik tiešām ir brīnišķīgi skaista, šī grāmata tam ir pierādījums.
August 2, 2022
Ar personisko stāstu grāmatām ir savdabīgi - uzrunājošais un atgrūdošais dejo bezgalīgi līdzvērtīgu polku. Šajā stāstā mani nepamet pārliecība, ka pārāk daudz kas atklātības plūdumā tomēr ir noklusēts. Lasu par traumām un vajadzību dziedināties, par autentiku un asarām, asarām, asarām, dejām, bet... Lai es saprastu, kāpēc jābrien uz mežu meklēt sevi, kad tiek uzkāpts uz "mīnas", es gribu zināt, par tieši kādu "mīnu" ir runa. Kas tik sāpīgi iedūra? Taču tā vietā man pastāsta par izmētāto zeķu strīdu ar asprātīgu risinājumu. Beigu galā palieku nepaēdusi un jūtos kā dīvainas koķetērijas priekšā. Pēc idejas - re, cik es atklāta, bet uz lapas - nemaz ar ne. Taču pārmest neko nevar, jo par sevi katrs stāsta, cik grib. Un tomēr, ja jau grāmata ir izdota, tad itin kā stāstīt grib! Un tā es lasu un netieku gudra, kā par izlasīto jūtos. Gribēju vairāk! Bet varbūt tā ir mana problēma un man vienkārši jāpadejo sev 💃🏻
"Skatos istabas sienā un domāju - nez, kādas vēl prāta konstruktos sakalkulētas bailes un šaubas kā vecas tapetes esmu pārlīmējusi pāri saviem skaistākajiem sapņiem?"
"Kāda starpība kāds akcents? Par ko mums jāiztaisās? Kāpēc islandiešu angļu valodas akcents mums šķiet kolosāli autentisks, bet latviešu akcents ir kaut kas, par ko jākaunas? Nav jākaunas."
"Skatos istabas sienā un domāju - nez, kādas vēl prāta konstruktos sakalkulētas bailes un šaubas kā vecas tapetes esmu pārlīmējusi pāri saviem skaistākajiem sapņiem?"
"Kāda starpība kāds akcents? Par ko mums jāiztaisās? Kāpēc islandiešu angļu valodas akcents mums šķiet kolosāli autentisks, bet latviešu akcents ir kaut kas, par ko jākaunas? Nav jākaunas."
October 3, 2022
Šī bija no tām grāmatām, no kuras nevar atraut acis, vienlaicīgi vēloties paildzināt lasīšanas ilgumu. Man vēl nav ne 30, ne 40, arī attiecīgo identitātes krīžu vēl nav, bet pēc grāmatas izlasīšanas sapratu, ka mans organisms jau ilgstoši pēc kaut kā klusiņām (tagad jau arvien skaļāk un uzstājīgāk) sauc. PĀRMAIŅAS. Tās ir tās, kas nepieciešamas, lai izpurinātu manu rutīnā iegrimušo organismu, kuram tepat jau ir labi un silti. Tagad gribas nevis izvairīties no tām, bet gan skriet pārmaiņām taisni pretī un ļauties. Pasakaini, jo man nekad iepriekš nav patikušas pārmaiņas (jā, esmu no tiem, kas pieķeras lietām, vietām, cilvēkiem).
“Tagad es pati esmu mazliet uzkārusies un klausos vienus un tos pašus pagātnes stāstus — vienus un tos pašus, vienus un tos pašus, vienus un tos pašus. Savus kompleksus un mazvērtības skatos kā kinoteātrī filmu uz lielā ekrāna.”
“Kad saules pinumā griežas no tā, cik ļoti kaut kas besī, tad mans uzdevums ir nevis reaģēt, sūtot simts vājprātīgas īsziņas vai cērtot durvis, bet darīt tieši pretēji. [..] jo tas sūds ir manā galvā, nevis realitātē. Ja vēlos piedzīvot pārības sinerģiju, tad ir jāpārstāj reaģēt kā tādai sērskābei.”
“Tagad es pati esmu mazliet uzkārusies un klausos vienus un tos pašus pagātnes stāstus — vienus un tos pašus, vienus un tos pašus, vienus un tos pašus. Savus kompleksus un mazvērtības skatos kā kinoteātrī filmu uz lielā ekrāna.”
“Kad saules pinumā griežas no tā, cik ļoti kaut kas besī, tad mans uzdevums ir nevis reaģēt, sūtot simts vājprātīgas īsziņas vai cērtot durvis, bet darīt tieši pretēji. [..] jo tas sūds ir manā galvā, nevis realitātē. Ja vēlos piedzīvot pārības sinerģiju, tad ir jāpārstāj reaģēt kā tādai sērskābei.”
January 7, 2023
Šī bija viena feina un jauka grāmata. Īsi, precīzi teikumi, vārdi izmantotu tik prātīgi, ka ietērpa lērums sajūtu vienlaikus. Lasīju un bieži piedzīvoju “tas tak par mani!!!” Tik ļoti viegli bija sajusties šajā grāmatā, kā savējai.
August 10, 2022
Gràmata atnàca pie manis ìstajà laikà- pèc retrìta, nedèĺas izkàpšanas no àrèjàs pasaules. Varètu lasìt vèl un vèl...bet mums katrai pašai jàatrod savs ceļś pie sevis
![Profile Image for Ieva Strazdiņa [mrs.lasitaja].](/_next/image?url=https%3A%2F%2Fi.gr-assets.com%2Fimages%2FS%2Fcompressed.photo.goodreads.com%2Fusers%2F1659017528i%2F124023459._UX200_CR0%2C0%2C200%2C200_.jpg&w=128&q=75)
December 12, 2022
Inka. Savējā. Sieviete.
Inka, kā jau daudzas no mums šajā straujajā laikā – skrien, dara, bet nav laika padomāt – vai tas ko dari maz ir TAS. Un tad, ja izdodas apstāties un padomāt vai tas ir TAS, ko un kā gribam – ne vienmēr mums pietiek dūšas un apņēmības pateikt sev un visiem – paldies, uz redzēšanos – es gribu dzīvot citādi. Un nospļauties, ka šis neierakstās sabiedrības “pareizi” rāmjos. Inka saprata, ka dzīve kāda tā rit viņai vairs neģeld un ir jādodas – jāatrod sava autentiskā versija. Tas mūsdienās nemaz nav tik viegli – visādi trokšņi, impulsu, traucēkļi un pienākumi – iespējams tie ir tikai atainojumi, bet tā ir arī realitāte. Mūsu senči dzīvoja saskaņā ar dabu un tas ir kaut kas uz ko Inka iet. Un grāmata nav stāsts par sasniegtu mērķi. Tas ir ceļš , kas nav gala. Kā pa kalniem un dziļām aizām.
Lasot, sākumā jutos tā pa īstam kā savējā – likās, ka ejam kopā, roku rokā, bet pie beigām sapratu, ka es ietu citu ceļu, tomēr uz Inkas ceļu raudzījos ar interesi kā novērotāja.
Man bija patiešām interesanti lasīt šo dienasgrāmatas tipa darbu – šīs autores piezīmes, kas ļauj ielūkoties Inkas pieredzē – sevis meklējumos, šķietamā atrašanā, atkal pazušanā un no jauna atrašanā. Inka ir asprātīga un “māk vārdus” – šis nolasāms teju katrā grāmatas lapā.
Sevišķi interesanti lasīt man bija tādēļ, ka esmu lasījusi Raimonda Platača, kas ir Inkas “Viņš”, grāmatu par nonullēšanos un patiesībā, šķiet, ka abi nunullējās, bet katrs citādi un savā ceļā satikās (atkal), lai kopā veidotu savu kopīgo stāstu. Šis varbūt šobrīd izklusās diezgan rožaini, bet man patika, ka Inka diezgan atklāti izstāsta arī par kritumiem, dusmu lēkmēm un negludumiem ceļā vienam uz otru.
Tāpat lika aizdomāties, kā Inka visai atklāti izstāsta par sava darba nespožo pusi. Inka raksta tekstus un rakstus un man šķita, ka šis ir teju sapņu darbs, bet varbūt tāda sapņu darba nemaz nav un kā man bijusi vadītāja teica “katram darbam sava garoziņa” – jautājums vai tā Tev ir “pa zobam”.
Vēl tiki vēlos uzteikt grāmatas vizuālo noformējumu. Brīnišķīgas, asprātīgas un tekstu pasvītrojošas ilustrācijas.
Inka, kā jau daudzas no mums šajā straujajā laikā – skrien, dara, bet nav laika padomāt – vai tas ko dari maz ir TAS. Un tad, ja izdodas apstāties un padomāt vai tas ir TAS, ko un kā gribam – ne vienmēr mums pietiek dūšas un apņēmības pateikt sev un visiem – paldies, uz redzēšanos – es gribu dzīvot citādi. Un nospļauties, ka šis neierakstās sabiedrības “pareizi” rāmjos. Inka saprata, ka dzīve kāda tā rit viņai vairs neģeld un ir jādodas – jāatrod sava autentiskā versija. Tas mūsdienās nemaz nav tik viegli – visādi trokšņi, impulsu, traucēkļi un pienākumi – iespējams tie ir tikai atainojumi, bet tā ir arī realitāte. Mūsu senči dzīvoja saskaņā ar dabu un tas ir kaut kas uz ko Inka iet. Un grāmata nav stāsts par sasniegtu mērķi. Tas ir ceļš , kas nav gala. Kā pa kalniem un dziļām aizām.
Lasot, sākumā jutos tā pa īstam kā savējā – likās, ka ejam kopā, roku rokā, bet pie beigām sapratu, ka es ietu citu ceļu, tomēr uz Inkas ceļu raudzījos ar interesi kā novērotāja.
Man bija patiešām interesanti lasīt šo dienasgrāmatas tipa darbu – šīs autores piezīmes, kas ļauj ielūkoties Inkas pieredzē – sevis meklējumos, šķietamā atrašanā, atkal pazušanā un no jauna atrašanā. Inka ir asprātīga un “māk vārdus” – šis nolasāms teju katrā grāmatas lapā.
Sevišķi interesanti lasīt man bija tādēļ, ka esmu lasījusi Raimonda Platača, kas ir Inkas “Viņš”, grāmatu par nonullēšanos un patiesībā, šķiet, ka abi nunullējās, bet katrs citādi un savā ceļā satikās (atkal), lai kopā veidotu savu kopīgo stāstu. Šis varbūt šobrīd izklusās diezgan rožaini, bet man patika, ka Inka diezgan atklāti izstāsta arī par kritumiem, dusmu lēkmēm un negludumiem ceļā vienam uz otru.
Tāpat lika aizdomāties, kā Inka visai atklāti izstāsta par sava darba nespožo pusi. Inka raksta tekstus un rakstus un man šķita, ka šis ir teju sapņu darbs, bet varbūt tāda sapņu darba nemaz nav un kā man bijusi vadītāja teica “katram darbam sava garoziņa” – jautājums vai tā Tev ir “pa zobam”.
Vēl tiki vēlos uzteikt grāmatas vizuālo noformējumu. Brīnišķīgas, asprātīgas un tekstu pasvītrojošas ilustrācijas.
January 16, 2023
Jā, sieviete ir sarežģīts organisms, ja tā drīkst izteikties. Mēs pārsvarā esam pārņemtas ar domām par citiem un citām niansēm, bet ne par sevi un sev svarīgām lietām. Mēs esam psiholoģisku, fizioloģisku un sazin vēl kādu citu augstāku dabas spēku varā, kas mūs noved no sava ceļa, sevis apzināšanas, īstās sevis pieņemšanas.
Par izlasīto šeit man ir sajūtas 50/50. Sākums man diez ko negāja pie sirds. Bet, lūk, no vidus gan ielasījos, gan sāku mazliet izprast, kas vispār notiek, un beigās - kāpēc tam bija jānotiek.
Mani uzrunāja naratīva forma - nelieli stāstījumi/ notikumi, kuriem doti attiecīgi nosaukumi, un tas viss savijas vienā lielā sevis iepazīšanas un meklēšanas stāstā. Varbūt uz šīs grāmatas pat nevajag spiest zīmogu "Patīk!" vai "Nepatīk!", jo stāsts ir tāds, kāds tas ir, ar visu neglītoto un skaisto. Un domāju katra atradīs tajā kripatiņu no sevis. Es vietām sevi atradu.
Par izlasīto šeit man ir sajūtas 50/50. Sākums man diez ko negāja pie sirds. Bet, lūk, no vidus gan ielasījos, gan sāku mazliet izprast, kas vispār notiek, un beigās - kāpēc tam bija jānotiek.
Mani uzrunāja naratīva forma - nelieli stāstījumi/ notikumi, kuriem doti attiecīgi nosaukumi, un tas viss savijas vienā lielā sevis iepazīšanas un meklēšanas stāstā. Varbūt uz šīs grāmatas pat nevajag spiest zīmogu "Patīk!" vai "Nepatīk!", jo stāsts ir tāds, kāds tas ir, ar visu neglītoto un skaisto. Un domāju katra atradīs tajā kripatiņu no sevis. Es vietām sevi atradu.
September 26, 2022
“dažreiz savējās iet tepat blakus un klusām atbalsta, kamēr mēs viņas meklējam nedēļas nogales retrītos par 300 eiro.”
September 27, 2022
“Kad manī atgriežas miers un apziņa mazliet izplešas, ziloņa lielums problēma pēkšņi kļūst par to, kad tā ir- dzīves sīkumu…”
Šai grāmatā atradu daudz sava un daudz sveša.
Katrai no mums ir jautājums, kur esmu, kāpēc esmu te un tagad- autore to risina pētot sevi dziļāk, nekā liela daļa no mums…
Dažviet starp rindām redzu sevi- jā, necel traci- nepārspīlē, redz- arī viņa par to prātuļo!
Dažviet nesaprotu autori- nu ko var tā ņemties, tas tak viens riņka dancis.
Zinu daudzas, ka būtu šī grāmata jālasa un jāliek pie sirds. Piemēram, klausoties sevī un likt mierā citus.
Šai grāmatā atradu daudz sava un daudz sveša.
Katrai no mums ir jautājums, kur esmu, kāpēc esmu te un tagad- autore to risina pētot sevi dziļāk, nekā liela daļa no mums…
Dažviet starp rindām redzu sevi- jā, necel traci- nepārspīlē, redz- arī viņa par to prātuļo!
Dažviet nesaprotu autori- nu ko var tā ņemties, tas tak viens riņka dancis.
Zinu daudzas, ka būtu šī grāmata jālasa un jāliek pie sirds. Piemēram, klausoties sevī un likt mierā citus.
July 10, 2025
Vaina droši vien ir manī, bet... es nekļuvu par Savējo. Varbūt man bija parāk augstas ekspektācijas, varbūt vajadzēja palasīt vairāk atsauksmju pirms lasīšanas.
Šis pieredzes stāsts derēs daudzām lasītājām, bet diemžēl nederēja man. Man bija par daudz ezotēriskā, gulēšanas sūnās, frekvenču un ievibrēšanās, māsības, pārības un sieviešu apļu.
Autores valoda ir krāsaina, jaunvārdiem bagāta. Atklāts stāsts par sevis meklējumiem.
Šis pieredzes stāsts derēs daudzām lasītājām, bet diemžēl nederēja man. Man bija par daudz ezotēriskā, gulēšanas sūnās, frekvenču un ievibrēšanās, māsības, pārības un sieviešu apļu.
Autores valoda ir krāsaina, jaunvārdiem bagāta. Atklāts stāsts par sevis meklējumiem.
January 17, 2023
Dziļi personīgs pašizaugsmes ceļš, savā ziņā atklāta dienasgrāmata, mani neuzrunāja. Autorei veiksmi ar Savējām.
September 17, 2022
Primo sanāca izlasīt “Nonullēšanos”. Tur radās sajūta, ka Inka jau visam smagajam ceļam izgājusi cauri pirms Viņa. Bet kā maldījos. “Savējām” ir tieši tik precīza dienasgrāmata, ko gribētos uzrakstīt daudzām. Tik nepietiek drosmes. Nepietiek drosmes uzrakstīt un nepietiek drosmes izdarīt.
Un cik ļoti pateicīgi ir tas, ka šis nav “Instagram” saldi motivējošais stāsts, bet gan īstais par to, ka bieži vien brienot ārā no sava prāta džungļiem ir viens solis uz priekšu un tad pāris atpakaļ. Bet jāturpina brist pretī savai esībai. Jo citādi … kam tad vispār ir vērtība?
Un cik ļoti pateicīgi ir tas, ka šis nav “Instagram” saldi motivējošais stāsts, bet gan īstais par to, ka bieži vien brienot ārā no sava prāta džungļiem ir viens solis uz priekšu un tad pāris atpakaļ. Bet jāturpina brist pretī savai esībai. Jo citādi … kam tad vispār ir vērtība?
July 26, 2022
Dziļi un aizkustinoši. Terapija sievietēm, kas ar laiku ir aizgājušas prom no sevis.
April 28, 2024
Diemžēl augstāku vērtējumu nevaru iedot.
Iespējams, neesmu "Savējā" šādā kontekstā. Saprotu visu par ko autore stāsta. It sevišķi to sarežģīto sievietes emocionālo pasauli un vulkāna izvirdumiem pārībā, vēlmi pēc sievišķās enerģijas, kuru lokā vari justies garīgi sildoši. Arī es saskatīju sevi.
Un tomēr. Manam racionālajam prātam šis bija par "māksliniecisku" vai drīzāk "ezotērisku". Tāda vēlme nodot visu kosmisku spēku rokās, lai tie vada tavu dzīvi, kamēr pats nepacel dupsi, lai sastādītu, kaut kādu reālu rīcības plānu un darbību. Mūžīgā iedvesmas meklēšana, kura nepārliecināja, ka autore to ceļu pie sevis atrada. Rodas iespaids, ka viņa vēl joprojām iet-uz-riņķi.
It kā valoda viegla un lasās raiti, bet ne bagātīga un kādā veidā strukturēta, lai izprastu jelkādas dzīves nianses, kā viņa tur nokļuvusi, kāpēc nav naudas, kur pārrāvās attiecības, cik tad vietās beigu galā viņa dzīvo vai dzīvoja. Tā haotiski. Te dēls ir, te vispār nav. Te suns ir, te nav. Te autore ir viena, te vīrietis pie sāniem. Nejutu īsti klātesamību savas ģimenes dzīvē, drīzāk lielu "aizņemtību" ar sevi un zīmju meklēšanu. Varbūt vienkārši vajadzētu ieplānot tikšanās pie psihoterapeita, ne maksāt 70€ vai 300€ par retrītiem.
Iespējams, neesmu "Savējā" šādā kontekstā. Saprotu visu par ko autore stāsta. It sevišķi to sarežģīto sievietes emocionālo pasauli un vulkāna izvirdumiem pārībā, vēlmi pēc sievišķās enerģijas, kuru lokā vari justies garīgi sildoši. Arī es saskatīju sevi.
Un tomēr. Manam racionālajam prātam šis bija par "māksliniecisku" vai drīzāk "ezotērisku". Tāda vēlme nodot visu kosmisku spēku rokās, lai tie vada tavu dzīvi, kamēr pats nepacel dupsi, lai sastādītu, kaut kādu reālu rīcības plānu un darbību. Mūžīgā iedvesmas meklēšana, kura nepārliecināja, ka autore to ceļu pie sevis atrada. Rodas iespaids, ka viņa vēl joprojām iet-uz-riņķi.
It kā valoda viegla un lasās raiti, bet ne bagātīga un kādā veidā strukturēta, lai izprastu jelkādas dzīves nianses, kā viņa tur nokļuvusi, kāpēc nav naudas, kur pārrāvās attiecības, cik tad vietās beigu galā viņa dzīvo vai dzīvoja. Tā haotiski. Te dēls ir, te vispār nav. Te suns ir, te nav. Te autore ir viena, te vīrietis pie sāniem. Nejutu īsti klātesamību savas ģimenes dzīvē, drīzāk lielu "aizņemtību" ar sevi un zīmju meklēšanu. Varbūt vienkārši vajadzētu ieplānot tikšanās pie psihoterapeita, ne maksāt 70€ vai 300€ par retrītiem.
February 14, 2023
Brīnišķīgs vizuālais noformējums, par to vien situ plaukstiņas no prieka. Es ticu, ka šī nav grāmata katrai, jo ceļojums atpakaļ pie sevis ir individuāls process (neskaitīsim tos cilvēkus, kuri nemaz šo ceļu neuzsāk), bet vairākkārtīgi pieķēru sevi pie domas, ka Inka ir kaut kādā ziņā līdzīga man, tāpēc arī viņas uzrakstītais man bija saprotams, viegli uztverams, līdz ar to varu droši teikt, ka grāmata man patika.
"(...)es slepus apraudājos par to, cik nepārliecināti un mazvērtīgi vēl dažkārt jūtamies par savu nepieradināto ceļu, par to, ka uz vispārpieņemto standartu fona mūs joprojām var izsist no centra un likt taisnoties par savu dzīvi."
"(...)es slepus apraudājos par to, cik nepārliecināti un mazvērtīgi vēl dažkārt jūtamies par savu nepieradināto ceļu, par to, ka uz vispārpieņemto standartu fona mūs joprojām var izsist no centra un likt taisnoties par savu dzīvi."
November 2, 2024
kaila un atklāta. kaila un patiesa. kaila un mēģina rast sevi, ieraudzīt savu autentisko pusi, izprast savu iekšējo “es” un nolikt to kā prioritāti ārpasaulei. šķita, ka autore caur savu stāstu un uzrakstītajām lapaspusēs sarunājas ar mani. dziļa un īsta saruna. atkailināta un garīga.
man vēl ir ejams ceļš pretī sev un savam aicinājumam. man vēl ir jānonāk līdz nullei, lai pieceltos un sāktu. varbūt tā būs meditācija, varbūt deja, dievs, ezotērika, mežs, latgale vai krāsns kurināšana tumšos un garos ziemas vakaros. lai kas tas arī būtu, lai kāds impulss nāktu man palīgā, es zinu, ka manā ceļā man noderēs savējās.
pienāks brīdis, kad radīšu un rādīšu, kad būšu savas esības pieredzēšanas procesā, un tieši tad es mazliet iedomāšos par inku un savējām.
“…jo tas sūds ir manā galvā, nevis realitātē.”
“sevi nav iespējams nokavēt, ja vien sevī ieklausos. visd notiks tam paredzētajā laikā un nav ko basām kājām lēkt tiem citiem līdzi.”
man vēl ir ejams ceļš pretī sev un savam aicinājumam. man vēl ir jānonāk līdz nullei, lai pieceltos un sāktu. varbūt tā būs meditācija, varbūt deja, dievs, ezotērika, mežs, latgale vai krāsns kurināšana tumšos un garos ziemas vakaros. lai kas tas arī būtu, lai kāds impulss nāktu man palīgā, es zinu, ka manā ceļā man noderēs savējās.
pienāks brīdis, kad radīšu un rādīšu, kad būšu savas esības pieredzēšanas procesā, un tieši tad es mazliet iedomāšos par inku un savējām.
“…jo tas sūds ir manā galvā, nevis realitātē.”
“sevi nav iespējams nokavēt, ja vien sevī ieklausos. visd notiks tam paredzētajā laikā un nav ko basām kājām lēkt tiem citiem līdzi.”
July 26, 2022
Paldies. Dažreiz nav viegli sadzīvot ar to, ka esi kaut kāda savādāka, ar savām dīvianībām, prasībām pret sevi un apkārtējiem, ar vēlmi pēc savas autentiskās brīvības. Ir dziedonoši apzināties, ka neesmu viena tāda "savējā". Haha.
July 24, 2022
jutos kā savējā
November 20, 2022
Patika grāmatas noformējums. Patika salīdzinoši īsie teksti, dienasgrāmatas formāts. Tomēr sapratu, ka es īsti nekvalificējos par “Savējo”. Esmu citā dzīves punktā, citās sajūtās, domās. Arī dzīves modelī. Bet es atpazīstu “Inkas”, esmu gan satikusi, gan bijusi tuva viņām. Manuprāt, viņas tomēr ir vienpates, jo dzīvo sev vien saprotamās un ļoti strauji mainīgās emocijās, kuras apkārtējiem bieži ir grūti nofiksēt, lai spētu būt blakus. Atbalstīt.
Citāts: “(..) Manī pulsē autentiskā deja un ilgas to atmodināt ikkatrā sievietē, kura ir sapinusies savā ķermenī, taču es neesmu deju skolotāja. Ticu atbrīvotas balss spēkam, taču es nemācu dziedāt. Joprojām rakstu, turklāt daudz, taču neesmu rakstniece. Es neesmu nekas no tā, taču esmu viss, kas ar mani ir noticis.”
Citāts: “(..) Manī pulsē autentiskā deja un ilgas to atmodināt ikkatrā sievietē, kura ir sapinusies savā ķermenī, taču es neesmu deju skolotāja. Ticu atbrīvotas balss spēkam, taču es nemācu dziedāt. Joprojām rakstu, turklāt daudz, taču neesmu rakstniece. Es neesmu nekas no tā, taču esmu viss, kas ar mani ir noticis.”
November 3, 2022
Šajos dienasgrāmatas tipa ierakstos ir atrodama rūgtā patiesība. Viņa izlīkumo cauri dažnedažādām bedrēm līdz tiek līdz gaismai tuneļa galā, vai vismaz kaut kur tajā virzienā. Patiesais dzīves ceļš un tā līkloči tomēr nav iesaiņoti smukā Manillas kastītē un vēl ar pieskaņotu lentīti.
Pēc pirmajām nodaļām neticēju, bet IR labi. Pat priecājos par dažādību un patiesību un neslēpšanos. Paldies par piedzīvojumu, kas bija šī grāmata.
(Pirmā ~trešdaļa man bija diezgan liels vatafak. Man nepatika tā rūgtā pēcgarša, kad es saprotu, ka tas ko lasu, iespējams, ir izspiests bez maz ar varu ārā, tā pat kā visi citi rakstu darbi kas pieminēti grāmatā. Kad šķiet, ka nonstopā lasi par to cik slikti un cik ļoti negribas rakstīt. Es te sēžu, lasu smuki aprakstītu ‘kaut ko’ un domāju pie sevis, bet bāc, viņa tik sasodīti labi raksta, te ir tāds potenciāls, kāpēc ir jāpublicē ‘šis’. Atstāj melnrakstos un sāc no jauna, vai dari kaut ko citu. Jā, ir forši redzēt aizkulises, radošās mokas un visu kas slēpjas aiz tā, bet kad liekas, ka tāda būs visa grāmata.. eh.
BET uz grāmatas otru pusi man kaut kas saslēdzās. Tad arī autores ceļš sāka attīstīties un bija mazāk ‘nē, neko negribu’, ‘neko nevajag’, ‘viss slikti, uzredzēšanos’. Bet izrādās, tas ir tieši tas, ko vajadzēja un nekā citādāk.)
Pēc pirmajām nodaļām neticēju, bet IR labi. Pat priecājos par dažādību un patiesību un neslēpšanos. Paldies par piedzīvojumu, kas bija šī grāmata.
(Pirmā ~trešdaļa man bija diezgan liels vatafak. Man nepatika tā rūgtā pēcgarša, kad es saprotu, ka tas ko lasu, iespējams, ir izspiests bez maz ar varu ārā, tā pat kā visi citi rakstu darbi kas pieminēti grāmatā. Kad šķiet, ka nonstopā lasi par to cik slikti un cik ļoti negribas rakstīt. Es te sēžu, lasu smuki aprakstītu ‘kaut ko’ un domāju pie sevis, bet bāc, viņa tik sasodīti labi raksta, te ir tāds potenciāls, kāpēc ir jāpublicē ‘šis’. Atstāj melnrakstos un sāc no jauna, vai dari kaut ko citu. Jā, ir forši redzēt aizkulises, radošās mokas un visu kas slēpjas aiz tā, bet kad liekas, ka tāda būs visa grāmata.. eh.
BET uz grāmatas otru pusi man kaut kas saslēdzās. Tad arī autores ceļš sāka attīstīties un bija mazāk ‘nē, neko negribu’, ‘neko nevajag’, ‘viss slikti, uzredzēšanos’. Bet izrādās, tas ir tieši tas, ko vajadzēja un nekā citādāk.)
February 9, 2023
Lasot grāmatu nepameta tāda disonanses sajūta. Tāda kā nedaudz koķetērija par pašizaugsmi - it kā ejam dziļumā, bet ... nē.
Kaut kas ļoti šajā visā uzrunāja, tomēr nepameta sajūta, ka, iespējams, tas vien tāds pr gājiens ir.
Kaut kas ļoti šajā visā uzrunāja, tomēr nepameta sajūta, ka, iespējams, tas vien tāds pr gājiens ir.
December 14, 2022
Inkas grāmata “Savējām” aizskāra kaut kādas stīgas arī manī, turklāt tā kaili un dziļi. Esam nokļuvušas pie līdzīgām atziņām, tiesa, pa dažādiem ceļiem. Bet vispār iesaku, forša grāmata!
July 20, 2022
Šaubījos starp 3 un 4 zvaigznēm, bet svari kā pie augļu pārdevējas tirgū nofiksējās pie lielākā svara, un nav jau žēl nemaz.
Daudz kas likās nu ļoti aktuāls un pazīstams; kaut kas par pārsteigumu izlīda no senākiem plauktiem; šis tas neuzrunāja (vai nebiju ļāvusi uzrunāties).
Lasījās labi un ātri, bet noslēgumā sajūta - hmm, varētu vēl kādreiz šur un tur randomā uzšķirt, jo parasti tas uzšķirtais saklikšķ ar aktuālo situāciju, ķibeli, atrasto domu, varbūt arī priecīgo skatu.
Nu, jā, un tā darāmo darbu rindas vairākkārtīgā pieminēšana... Mans darāmo darbu saraksts jutās (jūtas?) kā galvenais varonis man labākajā gadījumā atstājot labākās draudzenes lomu.
Nu tā un vēl visādi. Nezinu, vai jel uz to pusi, kas atbildams uz hrestomātisko jautājumu "Ko autore ar šo darbu vēlējās pateikt (paust, atklāt)?" Bet domu plūsmu un tādu vēlmi to dabūt ārā un uz ekrāna gan autore iešūpoja. Par to paldies.
Daudz kas likās nu ļoti aktuāls un pazīstams; kaut kas par pārsteigumu izlīda no senākiem plauktiem; šis tas neuzrunāja (vai nebiju ļāvusi uzrunāties).
Lasījās labi un ātri, bet noslēgumā sajūta - hmm, varētu vēl kādreiz šur un tur randomā uzšķirt, jo parasti tas uzšķirtais saklikšķ ar aktuālo situāciju, ķibeli, atrasto domu, varbūt arī priecīgo skatu.
Nu, jā, un tā darāmo darbu rindas vairākkārtīgā pieminēšana... Mans darāmo darbu saraksts jutās (jūtas?) kā galvenais varonis man labākajā gadījumā atstājot labākās draudzenes lomu.
Nu tā un vēl visādi. Nezinu, vai jel uz to pusi, kas atbildams uz hrestomātisko jautājumu "Ko autore ar šo darbu vēlējās pateikt (paust, atklāt)?" Bet domu plūsmu un tādu vēlmi to dabūt ārā un uz ekrāna gan autore iešūpoja. Par to paldies.
August 6, 2023
paldies par atklātību. paldies par cilvēcību.
May 23, 2023
Atkal plauktiņš "Jau-pirms-lasīšanas-zināju-ka-nepatiks-bet-īstenībā-patika".
Iespējams, tā ir mana alerģija pret mazajiem burtiem nosaukumos un vārdos. Iespējams, tas bija kāds dzirdēts komentārs, ka "baigā ezotērika". Iespējams, balta skaudība. Jebkurā gadījumā priecājos, ka lasīšanas process pilnībā apgāza manus sākotnējos aizspriedumus. Grāmata ir brīnišķīga! Piekrītu Rasas sajūtai, ka pārāk daudz ir noklusēts, lai šo varētu uzņemt pilnībā līdz pēdējai šūniņai. Bet baudīt mani tas netraucēja.
Grāmata ir sievietes ceļš pašai pie sevis (nē, tas nebūs nodeldēti, un arī Ziedoniski nē, varbūt tikai nedaudz), drosmīgi lēmumi pamest ierasto un stabilo, ļauties iekšējai sajūtai par to, kā būt, ko darīt. Drosmīgs attiecību stāsts (ar pietiekami daudz noklusēto, lai intriga saglabājas, bet es jau atzīmēju, ka gribu lasīt Grāmata par nonullēšanos), skaists rakstīšanas terapijas piemērs. Jā, tur ir arī ezotērika, bet, tā kā tā uzsver sevis, nevis skolotāju un prakšu meklējumus, es atzīstu par labu esam. Un, ņemot vērā, ka grāmatā ir daži fakinfak piemērotos, attaisnojošos mirkļos, es noticēju arī nedaudz mistikas pilnākiem mirkļiem.
Pavisam noteikti gribu paslavāt seksualitātes ieaušanu tekstā - nevis kā pamatmērķi, bet kā dabīgu sievietes dzīves sastāvdaļu. Vēlāk gan tai tika pievērsts vairāk uzmanības, bet kopumā ļoti novērtēju, ka nav atsevišķas nodaļas par orgasmu vai pašapmierināšanos - tā ir dabīga lielāka procesa sastāvdaļa. Bravo!
Man ļoti patika.
Ai, tikko izlaboju uz pilnām piecām zvaigznēm - zīmējumi ir tik ļoti sirsnīgi un skaisti! Bet vispār tās ir zvaigznes avansā, jo ceru, ka Inka rakstīs un publicēs vēl.
Iespējams, tā ir mana alerģija pret mazajiem burtiem nosaukumos un vārdos. Iespējams, tas bija kāds dzirdēts komentārs, ka "baigā ezotērika". Iespējams, balta skaudība. Jebkurā gadījumā priecājos, ka lasīšanas process pilnībā apgāza manus sākotnējos aizspriedumus. Grāmata ir brīnišķīga! Piekrītu Rasas sajūtai, ka pārāk daudz ir noklusēts, lai šo varētu uzņemt pilnībā līdz pēdējai šūniņai. Bet baudīt mani tas netraucēja.
Grāmata ir sievietes ceļš pašai pie sevis (nē, tas nebūs nodeldēti, un arī Ziedoniski nē, varbūt tikai nedaudz), drosmīgi lēmumi pamest ierasto un stabilo, ļauties iekšējai sajūtai par to, kā būt, ko darīt. Drosmīgs attiecību stāsts (ar pietiekami daudz noklusēto, lai intriga saglabājas, bet es jau atzīmēju, ka gribu lasīt Grāmata par nonullēšanos), skaists rakstīšanas terapijas piemērs. Jā, tur ir arī ezotērika, bet, tā kā tā uzsver sevis, nevis skolotāju un prakšu meklējumus, es atzīstu par labu esam. Un, ņemot vērā, ka grāmatā ir daži fakinfak piemērotos, attaisnojošos mirkļos, es noticēju arī nedaudz mistikas pilnākiem mirkļiem.
Pavisam noteikti gribu paslavāt seksualitātes ieaušanu tekstā - nevis kā pamatmērķi, bet kā dabīgu sievietes dzīves sastāvdaļu. Vēlāk gan tai tika pievērsts vairāk uzmanības, bet kopumā ļoti novērtēju, ka nav atsevišķas nodaļas par orgasmu vai pašapmierināšanos - tā ir dabīga lielāka procesa sastāvdaļa. Bravo!
Man ļoti patika.
Ai, tikko izlaboju uz pilnām piecām zvaigznēm - zīmējumi ir tik ļoti sirsnīgi un skaisti! Bet vispār tās ir zvaigznes avansā, jo ceru, ka Inka rakstīs un publicēs vēl.
May 16, 2023
''Manas ilgas pēc zemes skaņas ir materializējušās šamaņu bungās, taču es neesmu šamane. Manī ir uzasināta intuīcija un jutība, taču es neesmu ne gaišreģe, ne ragana. Manī pulsē autentiskā deja un ilgas to atmodināt ikkatrā sievietē, kura ir sapinusies savā ķermenī, taču es neesmu deju skolotāja. Ticu atbrīvotas balss spēkam, taču es nemācu dziedāt. Joprojām rakstu, turklāt daudz, taču neesmu rakstniece. Es neesmu nekas no tā, taču esmu viss, kas ar mani ir noticis.''
Reizēm kaitināja - sieviete, saņemies!, bet tad attopos, ka Inka ir arī manī. Kura atgrūž, bet iekšēji ļoti, ļoti grib - tikai nav skaidrs, kas tas ir, un tas neļauj atvērties vai zināt kā. Nenopietni nopietni un otrādi. Izlasīts pāris piebāztu tramvaju ceļos - ieurbos tekstos un ik pa laika paceļu acis augšā uz apkārtni un saprotu, ka Inka ir pavilkusi lūpu kaktiņus uz augšu, jo, cik gan dzīve tomēr ir ironiska, kad to izjūtam cauri sajūtām, kuras ne vienmēr ir 'racionālas'. Izcili kaila saruna. Es gribētu atrast viņu un riņķot gurnu bezgalīgo formās.
Reizēm kaitināja - sieviete, saņemies!, bet tad attopos, ka Inka ir arī manī. Kura atgrūž, bet iekšēji ļoti, ļoti grib - tikai nav skaidrs, kas tas ir, un tas neļauj atvērties vai zināt kā. Nenopietni nopietni un otrādi. Izlasīts pāris piebāztu tramvaju ceļos - ieurbos tekstos un ik pa laika paceļu acis augšā uz apkārtni un saprotu, ka Inka ir pavilkusi lūpu kaktiņus uz augšu, jo, cik gan dzīve tomēr ir ironiska, kad to izjūtam cauri sajūtām, kuras ne vienmēr ir 'racionālas'. Izcili kaila saruna. Es gribētu atrast viņu un riņķot gurnu bezgalīgo formās.
September 15, 2022
Man patika šī grāmata. Viegla, kaut pasmaga. Jā, varbūt reizēm negribējās pusvārdus, kas te ieskanējās - ja jau godīgi, tad lai līdz kaulam. Noteikti palīdzēja tas, ka pirms dažām nedēļām (sakritība) biju izlasījusi "Grāmatu par nonullēšanos"... līdz ar to sakrita gandrīz viena stāsta divas puses. Un tas man paticis vienmēr arī daiļliteratūrā, skaidri norādot, cik dažādi mēs katrs tveram vienu un to pašu situāciju".
Šīs grāmatas lielākais prieks - savējās atrast ir iespējams. Un cik skaisti ir tas, ka sieviete var svinēt ne tikai sevi, bet arī otru sievieti. Es tam vienmēr esmu ticējusi un priecājos, ka tam tic vēl kāds.
Un valoda..., valoda!! Teikumus varēju ēst karotēm kā gardu pudiņu (neprasiet, kāpēc tieši pudiņu. Pudiņu un viss). Un dažus gabaliņus noteikti ne tikai pārlasīšu vēlreiz, bet ierakstīšu blociņā un ieskrāpēšu kādā sirds nostūrītī... sev kā atgādinājumu.
"Savējās ir jāpieskata... Padod tālāk".
Ejam padejot?
Šīs grāmatas lielākais prieks - savējās atrast ir iespējams. Un cik skaisti ir tas, ka sieviete var svinēt ne tikai sevi, bet arī otru sievieti. Es tam vienmēr esmu ticējusi un priecājos, ka tam tic vēl kāds.
Un valoda..., valoda!! Teikumus varēju ēst karotēm kā gardu pudiņu (neprasiet, kāpēc tieši pudiņu. Pudiņu un viss). Un dažus gabaliņus noteikti ne tikai pārlasīšu vēlreiz, bet ierakstīšu blociņā un ieskrāpēšu kādā sirds nostūrītī... sev kā atgādinājumu.
"Savējās ir jāpieskata... Padod tālāk".
Ejam padejot?
September 5, 2022
Grāmata, kura pie manis atnāca īstajā laikā - pārmaiņu un sevis meklēšanas laikā.
Lasīt grāmatu pārliecinājos, ka tik loti slavētie retrīti un 7 dienu sievišķības izaicinājumi nestrādā. Likās, ka es tāda vienīgā, kurai ilgtermiņā šādas lietas nestrādā, taču kļūdījos. Neesmu es tāda viena.
Lasot Inkas grāmatu ļoti spēcīgi izjutu vēlmi rakt dziļāk, meklēt sevī to spēku, kuru vēl neesmu iepazinusi un iemācīties būt sievišķīgai uz visiem 101%. Vēl tāls ceļš ejams, taču paldies par iespēju lasīt šo grāmatu un iepazīt Inkas Savējās.
Dvēselei ļoti patīkams darbs (neskatoties uz to, ka grāmatas varone izdarīja izvēles, kuras es nebūtu darījusi).
Lasīt grāmatu pārliecinājos, ka tik loti slavētie retrīti un 7 dienu sievišķības izaicinājumi nestrādā. Likās, ka es tāda vienīgā, kurai ilgtermiņā šādas lietas nestrādā, taču kļūdījos. Neesmu es tāda viena.
Lasot Inkas grāmatu ļoti spēcīgi izjutu vēlmi rakt dziļāk, meklēt sevī to spēku, kuru vēl neesmu iepazinusi un iemācīties būt sievišķīgai uz visiem 101%. Vēl tāls ceļš ejams, taču paldies par iespēju lasīt šo grāmatu un iepazīt Inkas Savējās.
Dvēselei ļoti patīkams darbs (neskatoties uz to, ka grāmatas varone izdarīja izvēles, kuras es nebūtu darījusi).
Displaying 1 - 30 of 53 reviews