What do you think?
Rate this book
Ja vīrietis prastu runāt
Nekad agrāk nav bijis tik viegli sasniegt mīļoto. Raksti Facebook, Whatsapp vai klasisko e-pastu. Un tomēr viņa nekad nav bijusti tik tālu. Ar visām modernajām tehnoloģijām viņa ir gandrīz nesasniedzama. Man šķita, ka esmu mīlējis, bet patiesībā iekritu lamatās. Mana dzīve sastāvēja no tinder aplikācijas, labas literatūras un vientulības, kas visu salika pa vietām.
Oskara Vizbuļa jaunais romāns ļauj ielūkoties vīrieša iekšējās pasaules dzīles, apjaušot viņa pretrunīgās izjūtas, skarbās pārdomas un nebeidzamās ilgas. Bet tad vīrietis sāka runāt, jo sievietes vienmēr vīriešiem pārmet, ka tie visu laiku klusē. Kas notika, kad vīrietis sāka runāt?
Oskara Vizbuļa jaunais romāns ļauj ielūkoties vīrieša iekšējās pasaules dzīles, apjaušot viņa pretrunīgās izjūtas, skarbās pārdomas un nebeidzamās ilgas. Bet tad vīrietis sāka runāt, jo sievietes vienmēr vīriešiem pārmet, ka tie visu laiku klusē. Kas notika, kad vīrietis sāka runāt?
- GenresFiction
200 pages, Paperback
Published July 20, 2022
2 people are currently reading
142 people want to read
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 30 of 47 reviews
November 2, 2022
Tāds nosacīts tas "romāns". Šādas tādas varoņa dzīves epizodes par un ap sievietēm, bet galvenokārt jau par sevi, kas (ideju trūkuma dēļ?) papildinātas ar random atgadījumiem no žurnālista karjeras laikiem (piemēram, suņu cīņas Biķernieku mežā). Starp nodaļām ir ārkārtīgi dabīgs (NOT) čats starp "viņš" un "viņa" un tas tad laikam ir - kā būtu, "ja vīrietis prastu runāt".
Nopietni man šo "kretīna manā vecumā" dziļo jūtīgumu uztvert ir grūti, bet pēc joka neizklausās.
Tēlaino izteicienu žanrā arī viss ir uzgriezts uz 11 un "mēs uzdabūjām piektajā stāvā savus miesas un dvēseles ietvarus", "līdz manām ausīm nonāk jēgpilnas skaņas, ko uzskatām par vārdiem" un citi dārgakmeņi.
Jāpievienojas Ievas Kolmanes punctummagazine.lv recenzijā paustajam - "Es ceru, ka Vizbuļa grāmata ir parodija. Skaista. Un iedvesma visiem, kas grauj žanru (šajā gadījumā -attiecību romāns) robežas."
Nopietni man šo "kretīna manā vecumā" dziļo jūtīgumu uztvert ir grūti, bet pēc joka neizklausās.
Tēlaino izteicienu žanrā arī viss ir uzgriezts uz 11 un "mēs uzdabūjām piektajā stāvā savus miesas un dvēseles ietvarus", "līdz manām ausīm nonāk jēgpilnas skaņas, ko uzskatām par vārdiem" un citi dārgakmeņi.
Jāpievienojas Ievas Kolmanes punctummagazine.lv recenzijā paustajam - "Es ceru, ka Vizbuļa grāmata ir parodija. Skaista. Un iedvesma visiem, kas grauj žanru (šajā gadījumā -attiecību romāns) robežas."
October 13, 2023
Es nezinu, man par šo grāmatu nav tehnisku spriedumu. Es tikai gribētu, lai vīrieši runātu (prasmi apgūst procesā).
Humors, absolūta atkailināšanās un lieliska valoda. Viss, kas vajadzīgs. Paldies.
"Tikai tagad, pusmūžā, nāku pie sajēgas, ja es prastu raudāt, tas man būtu palīdzējis nesaindēt savu veselību."
(48.)
Humors, absolūta atkailināšanās un lieliska valoda. Viss, kas vajadzīgs. Paldies.
"Tikai tagad, pusmūžā, nāku pie sajēgas, ja es prastu raudāt, tas man būtu palīdzējis nesaindēt savu veselību."
(48.)
August 31, 2022
Sagādāju sev pārsteigumu, nopērkot grāmatu, nezinot par to neko. Izrādījās pārsteidzoši laba. Šķita, ka lasu kāda vīrieša (autora?) dienasgrāmatu, lai gan tā tas nav. Tāpat kā ne viss aprakstītais reāli ir noticis, lai gan rodas iespaids, ka tieši tā ir bijis. Patika humors, patika stils un raksta viņš labi. Varbūt uz beigām tā vientulības sajūta un nogurums no dzīves un cilvēkiem sakrājas par daudz, bet tas ir ļoti reālistiski. Varbūt pat 4,5 zvaigznes.
September 12, 2022
Ja grāmata uzrakstīta pirmajā personā, tad, protams, lasītājs kādu laiku pavada spekulējot, vai un kas no tā visa ir patiesībā noticis. Bet principā tas nav svarīgi. Kopumā jāatzīst, ka autors raksta tiešām labi un visai trāpīgi, nav grūti noticēt šāda vīrieša esamībai. Uz beigām gan mani sāka kaitināt Viņa/Viņas “augsti gudrā” tērgāšana, kuru varbūt vislabāk (vismaz priekš manis) raksturo paša autora citāts.
“Zini, visas tās pļāpas par attiecībām, sievietēm un vīriešiem, un mūsdienu laikmeta nejēdzību ir kā tāds ikdienas radio, kas nespēlē lielu lomu mūsu dzīvē, bet rada omulīgu troksni, lai nejustos vientuļš. Tāpēc mēs burbuļojam un cepamies.”
“Zini, visas tās pļāpas par attiecībām, sievietēm un vīriešiem, un mūsdienu laikmeta nejēdzību ir kā tāds ikdienas radio, kas nespēlē lielu lomu mūsu dzīvē, bet rada omulīgu troksni, lai nejustos vientuļš. Tāpēc mēs burbuļojam un cepamies.”
August 21, 2022
..jau iesākot grāmatu lasīt, ātri sajutu, ka tā mani noteikti aizraus līdz pašam galam. un tā arī bija. kaut vietām stāstītais liekas nedaudz haotiski izstāstīs, šī ir viena sasodīti baudāma literatūra. daudz jūtu, daudz emociju, daudz vīrišķā un sievišķā. lasot šo arīdzan sapratu, ka izteikties būs ļoti grūti. tāpat kā savulaik par Māra Bērziņa "Svina garšu" un Beigbedera "Ūnu un Selindžeru" es tā arī netiku uzrakstījis.
..vairāk par grāmatu: https://gramatasirmanilabakiedraugi.w...
..vairāk par grāmatu: https://gramatasirmanilabakiedraugi.w...
August 4, 2022
Vīrietis ierunājās un trāpīja sāpīgajā punktā. Pārāk reāli te atklājas visusmūža vilšanās, vientulība un alkas pēc mīlestības, kas ir vienlaikus gaidīta, bet neiespējama.
Un vēl vīrietis runāja tā, ka tapa skaidrs – abi dzimumi nav nemaz tik atšķirīgi.
Un vēl vīrietis runāja tā, ka tapa skaidrs – abi dzimumi nav nemaz tik atšķirīgi.
September 28, 2022
Interesanta grāmatiņa, kas cieši, jo cieši sapludina realitāti ar izdomu. Grūti noticēt, ka šis nebūtu autobiogrāfisks darbs, ņemot vērā cik ļoti sakrīt romāna galvenā varoņa dzīves gājums ar Vizbuļa kunga dzīves gājumu: “Studējis filozofiju un 23 gadus strādājis žurnālistikā.”
October 27, 2022
3.5⭐️ Interesants lasāmgabals - par vārdos skaļi pateikto, par noklusēto un par nemaz vēl neapjausto. Viņš un viņa caur (ne)notikušu attiecību prizmu, kura izgaismo visu, kas bijis un varbūt vēl būs. Brīžiem skaudri un tieši pa pieri, brīžiem filosofiski un pusčukstus.
“Mēs nekļūstam stiprāki no sāpēm, mēs vienkārši zaudējam daļu no sevis, tāpēc domājam, ka sāp mazāk.”
“Un prāts… Tas ir tik seksīgs. Dzīvs un silts klēpis apvienojumā ar prātu spēj uzspridzināt ne tikai sirdis, bet veselas pilsētas.”
“Reizēm man prātā ienāk ķecerīga doma organizēt semināru, uz kuru uzaicināt Dievu. Mēs jau viņam nepārmestu, tikai uzdotu dažādus precizējošus jautājumus. Piemēram, kāpēc mēs raudam no laimes un bēdām, nevis lēkājam aiz prieka, kā to dara pērtiķi. Kāpēc ceļa locītava ir tik sarežģīta, varētu pat teikt, nepilnīgi uzkonstruēta?”
“Tālāk sekoja mūsu mazās nakts sarunas, kad uzdevām viens otram tik melnus jautājumus, ka istabas tumsa atkāpās un vienu brīdi kļuva gaišs. No rīta, kad pamodāmies, smadzenes jau kādu laiku viņa darbojušās veļas mašīnas režīmā, nakts netīros jautājumus padarot maķenīt baltākus. .. Nē, mēs nestrīdējāmies. Mēs nolēmām, ja izstāstīsim viens otram savus visnetīrākos noslēpumus, tādā veidā varēsim liktenim izlūgties, lai tas ļauj mums būt laimīgiem pēc iespējas ilgāk.”
“Viņa: “Ir tik daudz cilvēku visapkārt, ar kuriem var runāt, bet tik maz, kas tevi varētu saprast. Nepārtraukti dzīvoju ar sajūtu, it kā man būtu reta asinsgrupa, tādēļ nepieciešams satikt otru tādu pašu cilvēku. Esmu nogurusi gaidīt. Katru vakaru iekšēji nomirstu un no rīta atdzīvojos. Laikam to sauc par vientulību.””
“Ja es būtu mākslinieks, uzgleznotu gleznu, kas sauktos Skatiens. Tajā būtu pie spoguļa stāvošs vīrs, kuss skatās uz sevi un tā labsirdīgi smīn, domājot, ka vissvarīgākais tomēr ir sajūta, lai katru dienu vari tā mierīgi stāvēt pie spoguļa un skatīties uz sevi un Tev nebūtu kauns par sevi.”
“Ja viss ir pateikts, nav vietas turpinājumam. Tur, kur ir noslēpums, tur ir dzīvība. Spilgtākais sekss ir tas, kas nav noticis.”
“Visi mani intelektuālie dzīves jēgas meklējumi patiesībā noveda pie tā, ka es savācu pāri palikušās parpalas un metos bēgt no sevis. Saka, satikties ar sevi pašu nozīmē satikties ar Dievu sevī. Varbūt es toreiz biju Dievs, kurš bēga pats no sevis, jo nebiju vēl neko radījis?”
“Mēs nekļūstam stiprāki no sāpēm, mēs vienkārši zaudējam daļu no sevis, tāpēc domājam, ka sāp mazāk.”
“Un prāts… Tas ir tik seksīgs. Dzīvs un silts klēpis apvienojumā ar prātu spēj uzspridzināt ne tikai sirdis, bet veselas pilsētas.”
“Reizēm man prātā ienāk ķecerīga doma organizēt semināru, uz kuru uzaicināt Dievu. Mēs jau viņam nepārmestu, tikai uzdotu dažādus precizējošus jautājumus. Piemēram, kāpēc mēs raudam no laimes un bēdām, nevis lēkājam aiz prieka, kā to dara pērtiķi. Kāpēc ceļa locītava ir tik sarežģīta, varētu pat teikt, nepilnīgi uzkonstruēta?”
“Tālāk sekoja mūsu mazās nakts sarunas, kad uzdevām viens otram tik melnus jautājumus, ka istabas tumsa atkāpās un vienu brīdi kļuva gaišs. No rīta, kad pamodāmies, smadzenes jau kādu laiku viņa darbojušās veļas mašīnas režīmā, nakts netīros jautājumus padarot maķenīt baltākus. .. Nē, mēs nestrīdējāmies. Mēs nolēmām, ja izstāstīsim viens otram savus visnetīrākos noslēpumus, tādā veidā varēsim liktenim izlūgties, lai tas ļauj mums būt laimīgiem pēc iespējas ilgāk.”
“Viņa: “Ir tik daudz cilvēku visapkārt, ar kuriem var runāt, bet tik maz, kas tevi varētu saprast. Nepārtraukti dzīvoju ar sajūtu, it kā man būtu reta asinsgrupa, tādēļ nepieciešams satikt otru tādu pašu cilvēku. Esmu nogurusi gaidīt. Katru vakaru iekšēji nomirstu un no rīta atdzīvojos. Laikam to sauc par vientulību.””
“Ja es būtu mākslinieks, uzgleznotu gleznu, kas sauktos Skatiens. Tajā būtu pie spoguļa stāvošs vīrs, kuss skatās uz sevi un tā labsirdīgi smīn, domājot, ka vissvarīgākais tomēr ir sajūta, lai katru dienu vari tā mierīgi stāvēt pie spoguļa un skatīties uz sevi un Tev nebūtu kauns par sevi.”
“Ja viss ir pateikts, nav vietas turpinājumam. Tur, kur ir noslēpums, tur ir dzīvība. Spilgtākais sekss ir tas, kas nav noticis.”
“Visi mani intelektuālie dzīves jēgas meklējumi patiesībā noveda pie tā, ka es savācu pāri palikušās parpalas un metos bēgt no sevis. Saka, satikties ar sevi pašu nozīmē satikties ar Dievu sevī. Varbūt es toreiz biju Dievs, kurš bēga pats no sevis, jo nebiju vēl neko radījis?”
December 1, 2022
"Vientulība mūsdienās cilvēkus spēj vienot daudz spēcīgāk nekā mīlestība." (98)
Šis patiesi ir šarmants ieskats vīrieša pasaulē, vientulīgas melanholijas apdvests darbs, kas valdzina ar savu patiesumu un filozofiskajiem prātuļojumiem.
Kontrastu pilns un tādēļ laikam arī tik uzrunājošs romāns. Kad Vizbulis ļauj vīrietim runāt, tad nevar zināt, vai nākamajā lappusē vārdi būs glāsmaini kā zīds vai raupji kā smilšpapīrs. Sajutu šeit Bukovska paģirainos rītus, Remarka nolemtību, kaut ko no dzejnieka - romantiķa. Maigums un jutekliskums te mijas ar ko pagalam brutālu.
Romāna forma , iespējams, ir moderna un varbūt pat novatoriska, kad dzīve, atmiņas pārdomas tiek rādītas te monologa, te dialoga formā, taču, ja romāns būtu 300 + lappušu garš, es to Viņš un Viņa tērgāšanu laikam vairs nevarētu ilgi izturēt. Bet Vizbulis zin lietas, viņš zin, kad pielikt smuku punktu. Romāns ir ideāls savā apjomā, ne par garu, ne par īsu.
Tā kā mans mīļākais grāmatu veids ir "sāpes un ciešanas sirds tikai jūt/nolādēts liktenis cilvēkam būt", es izbaudīju, kā autors apraksta vientulību un eksistenciālās domas par dzīves jēgu, slimību, nāvi, šķiršanos. Un par dzīves spiedienu.
"Par spiedienu, kurā vīrietim šodien jādzīvo. Tu neticēsi, kad nomira mana māte, visvairāk baidījos no tā, ka bērēs man būs jāraud." (100)
Šis patiesi ir šarmants ieskats vīrieša pasaulē, vientulīgas melanholijas apdvests darbs, kas valdzina ar savu patiesumu un filozofiskajiem prātuļojumiem.
Kontrastu pilns un tādēļ laikam arī tik uzrunājošs romāns. Kad Vizbulis ļauj vīrietim runāt, tad nevar zināt, vai nākamajā lappusē vārdi būs glāsmaini kā zīds vai raupji kā smilšpapīrs. Sajutu šeit Bukovska paģirainos rītus, Remarka nolemtību, kaut ko no dzejnieka - romantiķa. Maigums un jutekliskums te mijas ar ko pagalam brutālu.
Romāna forma , iespējams, ir moderna un varbūt pat novatoriska, kad dzīve, atmiņas pārdomas tiek rādītas te monologa, te dialoga formā, taču, ja romāns būtu 300 + lappušu garš, es to Viņš un Viņa tērgāšanu laikam vairs nevarētu ilgi izturēt. Bet Vizbulis zin lietas, viņš zin, kad pielikt smuku punktu. Romāns ir ideāls savā apjomā, ne par garu, ne par īsu.
Tā kā mans mīļākais grāmatu veids ir "sāpes un ciešanas sirds tikai jūt/nolādēts liktenis cilvēkam būt", es izbaudīju, kā autors apraksta vientulību un eksistenciālās domas par dzīves jēgu, slimību, nāvi, šķiršanos. Un par dzīves spiedienu.
"Par spiedienu, kurā vīrietim šodien jādzīvo. Tu neticēsi, kad nomira mana māte, visvairāk baidījos no tā, ka bērēs man būs jāraud." (100)
January 2, 2023
2021.gadu iesāku ar Vonnegūta “Slaughterhouse-Five”. salīdzinoši diezgan veiksmīgs sākums.
2023.gadu iesāku ar Vizbuļa “Ja vīrietis prastu runāt”. tas laikam analoģiski kā pa trepēm nokrist.
*
brīžiem liekas, ka mūsdienu izpausmes ēras autori neraksta romānus, kurus būtu jālasa un jālasa, bet drīzāk papīra blāķus, kuri radīti, lai aizpildītu plauktā vietu un ķeksīti ego.
*
draņķi mēdz būt izklaidējoši (piemēram, UgunsGrēks), un draņķi mēdz būt bēdīgas emocijas izraisoši (piemēram, UgunsGrēks: Atgriešanās).
man šo ir grūti nosaukt par kaut ko, ko ir vērts izlasīt. lai arī es gribēju, tāpat kā ar Leldes Kovaļovas “Tvitera tiesu”. mani piesaistīja nosaukums, arī tas, ka grāmatnīcā nejaušu lappusi atverot, ieraudzīju Johnny Cash - Hurt tekstu, bet galu galā šis darbs nelikās kas vairāk par nedaudz pretenciozu, līdz galam nenošķirtu hohmu, kur vīrietis ir autors un arī sievietes ir autors, kur nav nekādu komplicētu atšķirību starp šiem dzimumiem, lai būtu kaut kas tāds, par ko ir vērts runāt grāmatā, kura nosaukta “ja vīrietis prastu runāt”.
šis diemžēl nav īsti apziņas vērts darbs, bet drīzāk ‘placeholders’ veikalā. un man ļoti žēl par to, jo mūsdienu latviešu literatūra teju vai kliedz pēc kāda (vīrieša), kurš spētu izlikt vīrieša emocijas un komunikācijas grūtības uz papīra. protams, ka nav jau tā, ka tas visiem būtu jādara, un ir prieks, ka ir atradies kāds, kurš vismaz mēģina, bet šeit bija vajadzīgs redaktors, kurš spētu šo tekstu iegriezt kaut kādā loģiskā virzījumā.
bet nu, kā jau man patīk rezumēt, ne vienmēr viss ir tik slikts, ir arī brīži, kuri sevi attaisno, bet to ir daudz par maz, lai grāmatai dotu ko vairāk.
runājot par manu cīņu starp vienu vai divām zvaigznēm, 1) gribēju noņemt arī otro zvaigzni par līniju “(..) vai cilvēki, kas iet pie terapeita, ir arī tie paši, kuri apmeklē astrologu? Vai tie ir vienas un tās pašas reliģijas pārstāvji?” (un ne jau kaut kāda lēta šoka pēc, bet tāpēc, ka arī apkārtējā teksta daļa ir ellišķīgi draņķīga un šis ir vienkārši tās pīķis), bet tomēr mēģināju sev iestāstīt, ka tas atspoguļo galveno varoni, nevis rakstnieka pašaprobežotību.
2) nē, tomēr noņemšu - lai arī brīdi aizkavējos pie domas, ka “varbūt varonis tomēr ir tāds savu vecāku dēļ”, ap 140tajām lappusēm sapratu, ka šī nav īsti nekāda emociju izpēte, bet drīzāk kaut kāda autora mentāla masturbācija, un laikam jau vēlreiz jāpiemin, ka neviena sieviete šeit nav sieviete, tās visas ir karikatūras, lai piepildītu kaut kādu autora “ah, es māku komunicēt” ideju. bet tā acīmredzami nav. uzrakstīt grāmatu par pāris satvertiem dzīves mirkļiem nav liela māka.
3) lai arī noslēguma sarakste beidzas ar kripatiņu pašsapratnes (189.), kas laikam jau bija tas, ko es varbūt nedaudz meklēju priekš jēdzīga varoņa, ar to īsti jau vairs nepietika.
kā jau vienreiz minēju, es vēlos, lai šī grāmata būtu laba. tāpēc arī es retu reizi mēdzu negatīvi izpausties par mūsdienu latviešu garadarbiem.
lai kopējās kvalitātes līmenis kādu dienu paceltos.
p.s. “Kad ielās redzu zēnus ar pārāk garām bārdām, tetovējumiem uz pienbaltām rociņām, sievietes garos svārkos ar puķītēm matos, man šķiet, ka viņi katru vakaru Google raksta - kāpēc mani neviens nemīl?” (192.)
…
bļeģ, nopietni?
2023.gadu iesāku ar Vizbuļa “Ja vīrietis prastu runāt”. tas laikam analoģiski kā pa trepēm nokrist.
*
brīžiem liekas, ka mūsdienu izpausmes ēras autori neraksta romānus, kurus būtu jālasa un jālasa, bet drīzāk papīra blāķus, kuri radīti, lai aizpildītu plauktā vietu un ķeksīti ego.
*
draņķi mēdz būt izklaidējoši (piemēram, UgunsGrēks), un draņķi mēdz būt bēdīgas emocijas izraisoši (piemēram, UgunsGrēks: Atgriešanās).
man šo ir grūti nosaukt par kaut ko, ko ir vērts izlasīt. lai arī es gribēju, tāpat kā ar Leldes Kovaļovas “Tvitera tiesu”. mani piesaistīja nosaukums, arī tas, ka grāmatnīcā nejaušu lappusi atverot, ieraudzīju Johnny Cash - Hurt tekstu, bet galu galā šis darbs nelikās kas vairāk par nedaudz pretenciozu, līdz galam nenošķirtu hohmu, kur vīrietis ir autors un arī sievietes ir autors, kur nav nekādu komplicētu atšķirību starp šiem dzimumiem, lai būtu kaut kas tāds, par ko ir vērts runāt grāmatā, kura nosaukta “ja vīrietis prastu runāt”.
šis diemžēl nav īsti apziņas vērts darbs, bet drīzāk ‘placeholders’ veikalā. un man ļoti žēl par to, jo mūsdienu latviešu literatūra teju vai kliedz pēc kāda (vīrieša), kurš spētu izlikt vīrieša emocijas un komunikācijas grūtības uz papīra. protams, ka nav jau tā, ka tas visiem būtu jādara, un ir prieks, ka ir atradies kāds, kurš vismaz mēģina, bet šeit bija vajadzīgs redaktors, kurš spētu šo tekstu iegriezt kaut kādā loģiskā virzījumā.
bet nu, kā jau man patīk rezumēt, ne vienmēr viss ir tik slikts, ir arī brīži, kuri sevi attaisno, bet to ir daudz par maz, lai grāmatai dotu ko vairāk.
runājot par manu cīņu starp vienu vai divām zvaigznēm, 1) gribēju noņemt arī otro zvaigzni par līniju “(..) vai cilvēki, kas iet pie terapeita, ir arī tie paši, kuri apmeklē astrologu? Vai tie ir vienas un tās pašas reliģijas pārstāvji?” (un ne jau kaut kāda lēta šoka pēc, bet tāpēc, ka arī apkārtējā teksta daļa ir ellišķīgi draņķīga un šis ir vienkārši tās pīķis), bet tomēr mēģināju sev iestāstīt, ka tas atspoguļo galveno varoni, nevis rakstnieka pašaprobežotību.
2) nē, tomēr noņemšu - lai arī brīdi aizkavējos pie domas, ka “varbūt varonis tomēr ir tāds savu vecāku dēļ”, ap 140tajām lappusēm sapratu, ka šī nav īsti nekāda emociju izpēte, bet drīzāk kaut kāda autora mentāla masturbācija, un laikam jau vēlreiz jāpiemin, ka neviena sieviete šeit nav sieviete, tās visas ir karikatūras, lai piepildītu kaut kādu autora “ah, es māku komunicēt” ideju. bet tā acīmredzami nav. uzrakstīt grāmatu par pāris satvertiem dzīves mirkļiem nav liela māka.
3) lai arī noslēguma sarakste beidzas ar kripatiņu pašsapratnes (189.), kas laikam jau bija tas, ko es varbūt nedaudz meklēju priekš jēdzīga varoņa, ar to īsti jau vairs nepietika.
kā jau vienreiz minēju, es vēlos, lai šī grāmata būtu laba. tāpēc arī es retu reizi mēdzu negatīvi izpausties par mūsdienu latviešu garadarbiem.
lai kopējās kvalitātes līmenis kādu dienu paceltos.
p.s. “Kad ielās redzu zēnus ar pārāk garām bārdām, tetovējumiem uz pienbaltām rociņām, sievietes garos svārkos ar puķītēm matos, man šķiet, ka viņi katru vakaru Google raksta - kāpēc mani neviens nemīl?” (192.)
…
bļeģ, nopietni?
August 27, 2022
Šī grāmata šķietami ļauj atklāti ielūkoties vīrieša dvēselē, kurā valda sāpes, vilšanās un alkas pēc mīlestības. To varētu salīdzināt kā glāzi viskija vai laba brendija - lasi baudot, pamazām, nesteidzoties. Un šī ir grāmata, kurā pat atļāvos beigās paņemt zīmuli un pasvītrot teikumus, kas rezonēja. Šādu dzīves atziņu - desertu ķirsīšu - šeit būs daudz. Iesaku.
October 22, 2022
Vārdā nenosauktais vēstītājs daudzējādā ziņā atgādināja Robertu no Remarka "Trīs draugiem", tikai Vizbuļa radītajam varonim nav draugu (vismaz par tiem grāmatā daudz nerunā), un viss šķiet drusku kā tāds ego trips (lai gan... varbūt tā ir mūsu laikmeta drānās tērpusies vientulība, un tās grāmatā nudien netrūkst). Nu labi, nav jau tā, ka tur ir tikai un vienīgi viņš, ir viņš un viņa sievietes, viņa pieredzes ar sievietēm un dažādajām mīlestībām pret viņām (un TO VIENU mīlestību), un tas viss mijas ar žurnālista darba ikdienas ainiņām, attiecībām ar māti un vēl dažām dzīves drumslām (citām fascinējošām, citām – mazāk saistošām). Jā, vīrietis šajā grāmatā ir atklāts un runīgs, bet es to neizceltu kā ko super-unikālu (tādu vīriešu literatūrā netrūkst, par reālo dzīvi vēl varētu padiskutēt).
Tomēr vienlaikus jāatzīst, ka šādā atklātībā ir kas ievelkošs, stāstītais nav prasts, tas mēdz būt skarbs, arī maigi raupjš, nepieradināts un vienkārši INTERESANTS, tādēļ savu piesardzīgo vērtējumu 3,5 izteiksmē noapaļoju uz 4.
Tomēr vienlaikus jāatzīst, ka šādā atklātībā ir kas ievelkošs, stāstītais nav prasts, tas mēdz būt skarbs, arī maigi raupjš, nepieradināts un vienkārši INTERESANTS, tādēļ savu piesardzīgo vērtējumu 3,5 izteiksmē noapaļoju uz 4.
July 31, 2023
Šis vīrietis varēja arī nerunāt
October 27, 2022
4.5
Oskar?… Tu mani esi apbūris! es zināju Tevi kopš posma savā dzīvē, kad cītīgi lasīju katru žurnāla “Klubs” numuru, bet es nezināju, ka Tu spēj būt romantiķis. TĀ aprakstītu romantiku no vīrieša, jāatzīst, es lasu pirmoreiz mūsdienu literatūrā (pie tam latviešu!). vīrietis, kam nepatīk uzstāties, atklāj tik intīmas nianses, ka man šķita es stāvu viņa guļamistabā. piesātinātās sirdssāpes, ko pastiprina lēni krītošās sniega pārslas, kuru laikā nevar redzēt zvaigznes… es izkusu kā tas sasodītais sniegs uz asfalta. jā, arī vīriešiem sāp. & ne mazāk kā sievietēm! atšķirība ir tāda, ka viņi ar to nedalās 12 labākajām draudzenēm. šī grāmata ir jāizlasa vairāku iemeslu dēļ, bet akcentēt es gribu tikai pāris: pirmkārt, Oskars Vizbulis ir spilgta parādīšanās mūsdienu literatūrā & es gaidu ko vairāk; otrkārt, inteliģentas sievietes novērtēs vīrieša spēju aprakstīt mīlestību & sāpes vienlaikus. treškārt, te ir daudz ko slavēt, ka nevaru izcelt visas nianses, kas atklājas lasot… bravo!
P.S. ja kādam grāmata šķitīs pārlieku egoistiska, tad es atgādināšu, ka absolūti jebkurš cilvēks ir egoists & iespējams, te tika parādītas ego labākās īpašības.
Oskar?… Tu mani esi apbūris! es zināju Tevi kopš posma savā dzīvē, kad cītīgi lasīju katru žurnāla “Klubs” numuru, bet es nezināju, ka Tu spēj būt romantiķis. TĀ aprakstītu romantiku no vīrieša, jāatzīst, es lasu pirmoreiz mūsdienu literatūrā (pie tam latviešu!). vīrietis, kam nepatīk uzstāties, atklāj tik intīmas nianses, ka man šķita es stāvu viņa guļamistabā. piesātinātās sirdssāpes, ko pastiprina lēni krītošās sniega pārslas, kuru laikā nevar redzēt zvaigznes… es izkusu kā tas sasodītais sniegs uz asfalta. jā, arī vīriešiem sāp. & ne mazāk kā sievietēm! atšķirība ir tāda, ka viņi ar to nedalās 12 labākajām draudzenēm. šī grāmata ir jāizlasa vairāku iemeslu dēļ, bet akcentēt es gribu tikai pāris: pirmkārt, Oskars Vizbulis ir spilgta parādīšanās mūsdienu literatūrā & es gaidu ko vairāk; otrkārt, inteliģentas sievietes novērtēs vīrieša spēju aprakstīt mīlestību & sāpes vienlaikus. treškārt, te ir daudz ko slavēt, ka nevaru izcelt visas nianses, kas atklājas lasot… bravo!
P.S. ja kādam grāmata šķitīs pārlieku egoistiska, tad es atgādināšu, ka absolūti jebkurš cilvēks ir egoists & iespējams, te tika parādītas ego labākās īpašības.
May 4, 2025
Pievienoju nepabeigto grāmatu plauktam.
Jūtos pievilta. Romānam tik saistošs nosaukums, atsauksmes uz aizmugurītes arī labas. Pirmkārt, šis, manuprāt, nav romāns. Romānā parasti var ātri vien uztaustīt, kas tad ir centrālā stāsta līnija. Te pusgrāmata ir sarakstes starp vīrieti un sievieti, bet otra puse - random atmiņu stāsti par dažādām tēmām, kas īsti nesasaistās ar sarakstes izvilkumiem.
Otrkārt, kad tiku līdz pusei, sapratu, ka esmu pārsātinājusies ar cinisma pilniem atmiņu stāstiem, vispārinātām, pesimistiskām un pat fatālistiskām atziņām par dzīvi un mīlestību. Es pilnīgi redzu moderno iepazīšanās aplikāciju profila aprakstu: "Man patīk cinisms". Tas bija stilīgi, kad visiem bija divdesmit, bet pieaugušā vecumā tas jau ir dzīvesveids. Ir viegli būt ciniskam.
Grāmatu priekšlaicīgi aizvēru, jo pazuda cerība, ka no stāstu krājuma gūšu kaut kādu secinājumu vai jautājumu, ko pēc izlasīšanas domās apviļāt. Laikam neesmu grāmatas mērķauditorija.
Divas zvaigznes, jo valodai bija potenciāls, bet es saku - no tā drūmā cinisma reāli šķebināja.
Jūtos pievilta. Romānam tik saistošs nosaukums, atsauksmes uz aizmugurītes arī labas. Pirmkārt, šis, manuprāt, nav romāns. Romānā parasti var ātri vien uztaustīt, kas tad ir centrālā stāsta līnija. Te pusgrāmata ir sarakstes starp vīrieti un sievieti, bet otra puse - random atmiņu stāsti par dažādām tēmām, kas īsti nesasaistās ar sarakstes izvilkumiem.
Otrkārt, kad tiku līdz pusei, sapratu, ka esmu pārsātinājusies ar cinisma pilniem atmiņu stāstiem, vispārinātām, pesimistiskām un pat fatālistiskām atziņām par dzīvi un mīlestību. Es pilnīgi redzu moderno iepazīšanās aplikāciju profila aprakstu: "Man patīk cinisms". Tas bija stilīgi, kad visiem bija divdesmit, bet pieaugušā vecumā tas jau ir dzīvesveids. Ir viegli būt ciniskam.
Grāmatu priekšlaicīgi aizvēru, jo pazuda cerība, ka no stāstu krājuma gūšu kaut kādu secinājumu vai jautājumu, ko pēc izlasīšanas domās apviļāt. Laikam neesmu grāmatas mērķauditorija.
Divas zvaigznes, jo valodai bija potenciāls, bet es saku - no tā drūmā cinisma reāli šķebināja.
March 3, 2025
“Un varbūt mīlestība ir vienīgais, kas ļauj tikt pāri tam tiltam, kas mūs nes pretī nezināmajam, ko mēs savā valodā saucam par beigām.
Jo, ja ir bijusi mīlestība, varbūt beigu nemaz nav?”
Vīrieši, lūdzu, iemācieties runāt!
🖤
Jo, ja ir bijusi mīlestība, varbūt beigu nemaz nav?”
Vīrieši, lūdzu, iemācieties runāt!
🖤
October 2, 2022
[..] cilvēka dzīvi virza uz priekšu bailes un mīlestība [..]
Tas vienmēr ir liels pagodinājums, kad rakstnieks uztic lasīšanai savu darbu vēl manuskriptā. Vienmēr pēc tam izlasu arī grāmatu - vārdi, domas, stāsts - nonākuši lappusēs, vienmēr šķiet mazliet savādāki, iespējams, tāpēc, ka tagad vārdi, domas, stāsts dzīvo patši savu dzīvi - ārpus autora!
Paldies, Oskar par uzticēšanu lasīt “Ja vīrietis prastu runāt” PIRMS! … arī tagad PĒC! mans viedoklis un pēc’sajūta par šo grāmatu joprojām ir tieši šāda:
“.. tāda sajūta, it kā sēdētu ar nezināmu vīrieti piesmēķētā virtuvē pusčetros no rīta un klausītos / runātu ...man patīk tas īstums un "nepiepūderējums" – mums ir pārāk daudz stāstu un grāmatu ar lieku saldinātāju.”
December 10, 2022
Runāt/rakstīt šis vīrietis prot, par to šaubu nav. Sākums bija smags, jau sev atļāvu tālāk nelasīt, bet tad kaut kā panesās un ātri vien tiku līdz galam. Un druscīt pat sajūta, ka gribētu vēl. Bija interesanti ieskatīties vīrieša galvā, domās, atziņās. Skaidrs, ka būt vīrietim nav viegli. Bet būt cilvēkam ir vēl grūtāk. Patika noslēgums - ļaušanās kritikai.
Vienīgi romāns gan tas nav. Varbūt stāsti, varbūt apziņas plūsma, bet varbūt kā Zanei Nuts - finglieris.
Vienīgi romāns gan tas nav. Varbūt stāsti, varbūt apziņas plūsma, bet varbūt kā Zanei Nuts - finglieris.
January 12, 2023
Skumja. Patiesa. Ļoti labi uzrakstīta. Salīdzinājumi gaumīgi un pārdomāti. Patika. Paldies par iespēju.
March 13, 2023
“Cilvēks tomēr ir maiss ar sūdiem, kuram gribas uzskatīt, ka patiesībā tajā atrodas zelts un briljanti.”
January 25, 2023
“Stulba, bet skaista sieviete ir pasaules lielākā traģēdija”.
October 26, 2022
Piedodiet, bet galīgi nav mans.
January 19, 2023
Jāatzīstas, ka vieglāk ir pastāstīt, par ko ir grāmata, nekā sniegt savu atsauksmi un novērtējumu. Tā vienmēr notiek ar tiem darbiem, kuros autors raksta par sevi un savu dzīvi - jo kā gan ir iespējams novērtēt kāda cita pieredzēto? Grāmatas virsraksts diezgan precīzi raksturo tās saturu - varam ielūkoties Oskara Vizbuļa dažās dzīves ainiņās, notikumos un pārdomās. Vienlaikus, man šķiet, tā ir tiešām reprezentatīva durvju pavēršana uz vīrieša iekšējo pasauli. Tā ļauj ieraudzīt vīriešu pārdzīvojumus, ko sabiedrība nemaz tik aizrautīgi neraujas pārspriest.
Bēēēt... grāmatas finālā minētais teikums, ka "filosofs ir tāds nedaudz uzlabots psihologs", man personiski gan liek gribēt pastrīdēties!
"Galu galā, ja tev nav viedtelefona, tu nemaz nevari pietiekami intensīvi mīlēt otru cilvēku."
"Tikai tagad, pusmūžā, nāku pie sajēgas, ja es prastu raudāt, tas man būtu palīdzējis nesaindēt savu veselību."
"Kādēļ vīrietis neprot runāt? No kā viņš baidās? Ka viņu izsmies tās pašas sievietes, kuras viņu uzaudzināja?"
"... no Latvijas daudzi bija aizbraukuši uz ārzemēm, kur varēja nopelnīt cilvēka cieņu nepazemojošu atalgojumu, par ko uzturēt savus radiniekus."
"Par spiedienu, kurā vīrietim šodien jādzīvo. Tu neticēsi, kad nomira mana māte, visvairāk baidījos no tā, ka bērēs man būs jāraud."
"... ir šausmīgi grūti izkāpt ārā no paša radītās izlūzijas par sevi. It kā nāve uz mums neattiektos, it kā visu noteiktu tikai tas, cik ārēji veiksmīgs izskaties. Un, jo vairāk tavai šķietamajai veiksmei citi notic, jo nemirstīgāks kļūsti."
"Bet kā lai to visu izstāsta dēlam? Tā, lai viņš saprot."
Bēēēt... grāmatas finālā minētais teikums, ka "filosofs ir tāds nedaudz uzlabots psihologs", man personiski gan liek gribēt pastrīdēties!
"Galu galā, ja tev nav viedtelefona, tu nemaz nevari pietiekami intensīvi mīlēt otru cilvēku."
"Tikai tagad, pusmūžā, nāku pie sajēgas, ja es prastu raudāt, tas man būtu palīdzējis nesaindēt savu veselību."
"Kādēļ vīrietis neprot runāt? No kā viņš baidās? Ka viņu izsmies tās pašas sievietes, kuras viņu uzaudzināja?"
"... no Latvijas daudzi bija aizbraukuši uz ārzemēm, kur varēja nopelnīt cilvēka cieņu nepazemojošu atalgojumu, par ko uzturēt savus radiniekus."
"Par spiedienu, kurā vīrietim šodien jādzīvo. Tu neticēsi, kad nomira mana māte, visvairāk baidījos no tā, ka bērēs man būs jāraud."
"... ir šausmīgi grūti izkāpt ārā no paša radītās izlūzijas par sevi. It kā nāve uz mums neattiektos, it kā visu noteiktu tikai tas, cik ārēji veiksmīgs izskaties. Un, jo vairāk tavai šķietamajai veiksmei citi notic, jo nemirstīgāks kļūsti."
"Bet kā lai to visu izstāsta dēlam? Tā, lai viņš saprot."
September 25, 2022
Daudzkur autoram negribētu piekrist īpaši tādēļ, ka bieži tiek vispārināts: (visi) vīrieši dara tā, domā to, grib kaut ko. Brīžiem bija sajūta, ka Vizbulis cenšas ierakstīties erotiskās literatūras sarakstos, jo seksa tēma tiek aprakstīta (varbūt pat pārāk) bieži. Kopumā labs stāstījums; aprakstītas sajūtas un pārdomas, kuras tik koncentrēti literatūrā sastopamas reti (kur nu vēl latviešu autoru) - bija interesanti.
April 10, 2025
Vienreiz mēģināju šo lasīt, nepadevās. Un tad dzīvē nonācu situācijā, kur ļoti labprāt uzzinātu atbildi uz grāmatas nosaukumā neminēto jautājumu un grāmatu izrāvu vienā vakarā. Nepalika gan sajūta, ka būtu ielīdusi vīrieša galvā, tam bija par salkanu.
January 7, 2023
Nav slikti uzrakstīts par vīriešu sajūtām , bet man likās mazliet garlaicīgi, mazliet vienpusēji, bet visā visumā visu cieņu autoram, ļoti līdzigas pārdomas, kā vīrietim ,kas nesen šķīries un cenšas kaut kā sākt no jauna, vai apjaušot ka tā ir tikai iluzīja. Vīriešim jāmācās runāt, pilnīgi noteikti.
November 17, 2022
Ar atklātību vien nepietiek.
November 3, 2022
Patika valoda, dziļas domas, bet... atmiņā nepaliek. Formāts nesaprotams. Par romānu to īsti nesauktu. Bet tā jau lasās raiti. Šo autoru vēl lasīšu.
October 13, 2023
Grāmata ir nepārtraukti jautājumi par dzīves jēgu, vientulību, mīlestību. Pa vidam raupjš humors, kas var šokēt, bet vienlaikus - vismaz mani - tomēr sasmīdina līdz asarām. Nolasot kādu fragmentu saviem mājas vīriešiem - viņi ar izbrīnu skatījās uz mani - klau, bet kas tur smieklīgs? Nu nav, nav - saku, bet nu ir - un tik smejos. Tas taču ir labi, ka smejos? Tur nu visi piekrita. Protams, var diskutēt, vai daži no jokiem nebija uz bīstamas robežas - kā par, kā noprotams, prezidentu Zatleru un lēģerniekiem, kuri bija spiesti ēst no cita cilvēka izvadītas, nesagremotas pupiņas...Tomēr, kā grāmatas noslēgumā autors, šķiet, nonāk pie secinājuma, ka dzīvei ir bijusi jēga, ja ir bijusi mīlestība (pat, ja tas ir bijis tikai mirklis), tad kopumā to arī izjutu - visa šī grāmata rakstīta ar mīlestību un labvēlību. Autors arī runā par vispārēju viņa paaudzes (bet droši vien ne tikai) vīriešu problēmu, kuri tādi "runāt un raudāt neprotoši" tika audzināti, bet, kā atklājas šajā grāmatā - no tā jau arī cieš. No vienas puses traucē tā alkohola, odekolona un spirta smaka - bet, ko tur liegties, arī tā ir veselu paaudžu vīriešu liela problēma mūsu sabiedrībā. Šajā grāmatā var izjust to, ka autors kā vīriešu pārstāvis izjūt vēlmi būt citādākam nekā viņus radījusi konkrēta laikmeta vēsturiski un citu apstākļu ietekmētā audzināšana.
Jā, varbūt brīžiem autora atklātība šokē, bet no otras puses tā dēļ bija vērts lasīt grāmatā katru teikumu, nelecot pāri rindiņām. Patiesība un atklātība liek justies nedaudz neērti, bet no otras puses lasāmo padara jēgpilnu.
"Laime - šis sasodītais mārketinga pasaules radītais vārds. Mēs tikd audz esam ziedojuši uz iedomātās laimes pjedestāla. Trakākais, ka esam ziedojuši arī patiesību. Bet laime man dīvainā kārtā atklājas atmiņās. Kad it kā viss sen jau beidzies."
"Tas sasodītais laimes mirklis bija tik īss."
"Daži mani draugi jau kuro gadu neveiksmīgi centās internetā rezervēt vietu meditācijas namiņā Kurzemē, ko ierīkojis kāds mācītājs. Samaksājot visnotaļ prāvu summu, trīs dienas klusējot, apskaidrojas prāts. Man pietika ar piecām stundām onkoloģijas nodaļā."
Jā, varbūt brīžiem autora atklātība šokē, bet no otras puses tā dēļ bija vērts lasīt grāmatā katru teikumu, nelecot pāri rindiņām. Patiesība un atklātība liek justies nedaudz neērti, bet no otras puses lasāmo padara jēgpilnu.
"Laime - šis sasodītais mārketinga pasaules radītais vārds. Mēs tikd audz esam ziedojuši uz iedomātās laimes pjedestāla. Trakākais, ka esam ziedojuši arī patiesību. Bet laime man dīvainā kārtā atklājas atmiņās. Kad it kā viss sen jau beidzies."
"Tas sasodītais laimes mirklis bija tik īss."
"Daži mani draugi jau kuro gadu neveiksmīgi centās internetā rezervēt vietu meditācijas namiņā Kurzemē, ko ierīkojis kāds mācītājs. Samaksājot visnotaļ prāvu summu, trīs dienas klusējot, apskaidrojas prāts. Man pietika ar piecām stundām onkoloģijas nodaļā."
June 26, 2024
Saruna ar vīrieti par dzīves grūtībām, smagumu, alkoholu un varīgākais par attiecībām ar sievietēm
“Vientuļu cilvēku tu nevari ievainot tik dziļi kā cilvēku, kas mīl.” [98.lpp]
Lasot dažubrīd tiešām sarūta ka ir 4 no rīta, istabā sedošo vidū valda kārtīgs palis un visi klausas kada 40 gadīga vīrieša dzīves stāstos. Kats stāsts (nodaļa) ir par kadu dzīves atgadījumu, dažubrīd nopietns varbūt par ar kadu zemtekstu vai neredzetu dzīves skatījumu. Tomēr citi stāsti ir palies bezsakars (Es teiktu, ja gribas pala sarunu sajūtu, to brīžiem šai gramatā var noķert). Visu kopumā savēlk, kā jau veču sarunās, mīlestība un grūtības ar sievietēm.
“Neaizmirsti, ka savā dziļākajā būtībā vīrieši ir pāroties griboši lopiņi” [38.lpp]
Jāteic grāmatā parādās interesants koncepts - autora un kadas svešas sievietes (,kas laikam palīdzējusi rediģet grāmatu) telefona sarakste. Tā parādās dažādos brīžos, it kā runātājs vēl pa laikam sarakstītos ar stieviti. Ideja interesenata, bet iespejams, kā atklajas gramatas beikās, autos ir dzives neveiksminieks. Tā sarakste lai padarītu lasītājam interesantāk burtot.
“Vēl viņa man uzdeva jautājumu par būtiskākajām atšķirībam starp klavierēm un vijoli. Tā kā nespēju atbildēt uz tik šķietami vienkāršu jautājumu, viņa man pateica priekšā: “Klavieres deg ilgāk.”” [63.lpp]
Kopumā jāteic, ka neslikti sarakstīts daiļdarbs, bet pievienotā vērtība īsti nekāda. Jateic, ka grāmata tāda, caur 3l šņabja, izlaista biogrāfija. Lāsīju kā “atpūtas gramatu” un kadu baudu tai mirklī jutu lasot. Bet nopietnības, kas būtu prātā aizķērusies, šai grāmatā gaužām maz. ;)
“Vientuļu cilvēku tu nevari ievainot tik dziļi kā cilvēku, kas mīl.” [98.lpp]
Lasot dažubrīd tiešām sarūta ka ir 4 no rīta, istabā sedošo vidū valda kārtīgs palis un visi klausas kada 40 gadīga vīrieša dzīves stāstos. Kats stāsts (nodaļa) ir par kadu dzīves atgadījumu, dažubrīd nopietns varbūt par ar kadu zemtekstu vai neredzetu dzīves skatījumu. Tomēr citi stāsti ir palies bezsakars (Es teiktu, ja gribas pala sarunu sajūtu, to brīžiem šai gramatā var noķert). Visu kopumā savēlk, kā jau veču sarunās, mīlestība un grūtības ar sievietēm.
“Neaizmirsti, ka savā dziļākajā būtībā vīrieši ir pāroties griboši lopiņi” [38.lpp]
Jāteic grāmatā parādās interesants koncepts - autora un kadas svešas sievietes (,kas laikam palīdzējusi rediģet grāmatu) telefona sarakste. Tā parādās dažādos brīžos, it kā runātājs vēl pa laikam sarakstītos ar stieviti. Ideja interesenata, bet iespejams, kā atklajas gramatas beikās, autos ir dzives neveiksminieks. Tā sarakste lai padarītu lasītājam interesantāk burtot.
“Vēl viņa man uzdeva jautājumu par būtiskākajām atšķirībam starp klavierēm un vijoli. Tā kā nespēju atbildēt uz tik šķietami vienkāršu jautājumu, viņa man pateica priekšā: “Klavieres deg ilgāk.”” [63.lpp]
Kopumā jāteic, ka neslikti sarakstīts daiļdarbs, bet pievienotā vērtība īsti nekāda. Jateic, ka grāmata tāda, caur 3l šņabja, izlaista biogrāfija. Lāsīju kā “atpūtas gramatu” un kadu baudu tai mirklī jutu lasot. Bet nopietnības, kas būtu prātā aizķērusies, šai grāmatā gaužām maz. ;)
Displaying 1 - 30 of 47 reviews