Pārlasīju pusaužu gados lasītās lugas. Protams, ka dažas ir spēcīgākas, dažas - vājākas, bet visā visumā Zīverta lugas ir mazas pērlītes. Šoreiz īpaši uzrunāja lugas par kara un pirmajiem pēckara gadiem, kad cilvēki atrodas tādā kā starpstāvoklī, uz brīdi izmesti no normālās dzīves, un kas, protams, ir pateicīgs materiāls dramaturgam. Tādas lugas ir "Tvans", īpaši smeldzīgā "Kāds, kura nav" un komiski naivā un sirsnīgā "Zaļā krūze". Tāpat joprojām izcila ir "Kurpurrū" un mana favorīte "Rīga dimd".