Pielāgošanās. Padomju laiki Latvijā

Latvijas vēstures mīti un versijas

by Lauris Gundars, Gatis Krūmiņš, Solveiga Krūmiņa-Koņkova

Sērijas “Latvijas vēstures mīti un versijas” piektā grāmata “Pielāgošanās. Padomju laiki Latvijā” veltīta Latvijas okupācijas laikam pēc 1940. gada. Autori palīdz saprast, kāpēc Latvijā gandrīz nebija pretestības un kāpēc padomju laika cilvēki klusēja, kādas bija varas un baznīcas attiecības, kā cilvēki pielāgojās, kas bija padomju folklora, kā un kāpēc vara centās kontrolēt tautas ēšanas paradumus. Grāmata krāšņi ilustrēta ar padomju laika fotogrāfijām un daiļrunīgiem preses propagandas attēliem.

Genres: Nonfiction, History

332 pages, Hardcover

Published January 1, 2022

Reviews

[Viola · Rating 5 out of 5]

Vislabāk patika nodaļa par padomju Obšepitu. Mīts par lielisko padomju laiku kulināriju nez kādēļ ir vēl gana sprauns, tādēļ šī grāmata būtu tiešām laba lasāmviela gan tiem, kuri padomlaikus piedzīvojuši, gan tiem, kuri par tiem tik dzirdējuši.

[Ints · Rating 5 out of 5]

Šoreiz grāmata bija par Jauno republiku, kas 1940. gadā pievienojās Padomju Savienības Republiku Saimei. Sākumā apskatīti jautājumi, kā tas nākas, ka Latvija bija tik gatava ieintegrēties PSRS sastāvā bez īpašas pretestības. Atbilde ir diezgan acīmredzama - diktatoru režīms, kas balstīts nacionālismā un dzīvojošs it kā apkārt nebūtu nevienas citas valsts ir aneksētāju sapnis.

Tad bija nodaļu par baznīckungu kalpību padomju varai, neteikšu ka šī tēma mani pārāk interesētu un tāpat jau ir skaidrs, ka PSRS kurt pat grāmatmīļu pulciņi nesanāca bez iestāžu uzraudzības, nevviens neatstās nepieskatītas organizācijas, kuru biedru skaits mērojams tūkstošos.

Padomju folklora bija nedaudz jautrāka, sākot ar mēģinājumiem to nodefinēt un beidzot ar kaut kāda materiāla vākšanu. man vienmēr ir bijušas aizdomas, ka visas tās tautasdziesmas pa lielam ir improvizācija un ne tikai padomjlaikos.

PSRS ēdināšanas kultūras apspriedums, tas ir jāizlasa katram pašam. Nav jau tā ka viss slikti, bet kad partija saka, ka gaļa kaitīga, tad receptes ir jāmaina. Te gan viss kaut kā bija nedaudz citādi, neviena pavārgrāmata nevarēja būt bez receptes, kas neietvertu gaļu.

Nu un tad diskusija par Jāņu svinēšanas aizliegumu, vai tāds maz bijis, vai vienkārši funkcionāri nepareizi saoduši to vējā. neviens vairs īsti nezina, labi, ka manā bērnībā tā vairs nebija problēma.

Ja sanāk, noteikti iesaku izlasīt. Bildes smukas, nodaļas nav pārlieku garas, lai temata iztirzājuma lasīšana sāktu izskatīties pēc darba. Un sarakstīts tādā kā dialogā, kas atvieglo uztveri.

[Ieva · Rating 5 out of 5]

Ar šo esmu pabeigusi lasīt šo grāmatu sēriju (ja vien nākotnē tomēr netaps kas jauns). Interesanti, ka šoreiz Zanders sarunājas ar 6 dažādiem ekspertiem - katram sava nodaļa. Mani personīgi visvairāk uzrunāja sarunas ar Solveigu Krūmiņu- Koņkovu par padomju varas attiecībām ar baznīcu un ar Sergeju Kruku par svētku svinēšanu (vai ne-svinēšanu) padomju gados. Bet arī visas citas sarunas ļāva padomāt par tādiem vēstures jautājumiem, kas manā pārdomu lokā īsti nebija ienākuši.

[Elīna Jurberga · Rating 4 out of 5]

ļoti simpātisks grāmatas formāts un tikpat labs saturs. iespējams, ka tieši šāds "sarunas par vēsturi" formāts ir man vispiemērotākais. raisīja visnotaļ daudz pārdomu.

[Ieva Strazdiņa [mrs.lasitaja] · Rating 4 out of 5]

Kā man patīk, ka uz vēsturi paskatās tā “svaigi” un tieši to ir izdarījis publicists Zanders grāmatā (patiesībā jau grāmatu sērijā).
Grāmata ir veidota kā saruna, kur Zanders jautā un speciālisti sniedz savu viedokli.
Šī nav tipiska vēstures grāmata un, manuprāt, lasītājs nevar būt galīgs dunduks par konkrēto vēstures posmu, pretējā gadījumā pastāv iespēja nesaprast kontekstu.

Autors aplūko sešus mītus par Padomju laikiem un kopā ar speciālistiem mēģina aizrakties līdz to rašanās saknei un saprast – kā tad īsti bija? Tā, piemēram, mīts, ka Jāņi Latvijā Padomju laikos tika aizliegti, taču izrādās – nekā. Turklāt, kas man lika pasmaidīt, ņemot vērā, ka es daudz esmu strādājusi publiskajā sektorā, kur Latvijā ir jāinterpretē un jāpielāgo ES regulas – mēs pārcenšamies tagad un pārcentāmies Padomju laikos, galu rezultātā – aiz pārcentības Padomju laikos visi domāja, ka Jāņi ir aizliegti un mūsdienās, ka Latvijā fermās ir jānodrošina rukšiem bez maz vai klozetpodi (es pārspīlēju, protams).

Sapratu, kādēļ Lietuvā sabrauca mazāk krievu un baltkrievu – izrādās, ka Lietuvai “paveicās” ar to, ka viņi vēl nebija tik ļoti attīstījušies un dzīvoja vairāk laukos – tātad fabrikām nepieciešamo mazkvalificēto darba spēku varēja savākt uz vietas, bet Latvijā cilvēki jau daudz bija pārcēlušies uz pilsētām un fabrikās nebija, kas strādā – bija jāieved no citām republikām.
Un, vai esi domājis, kāpēc tā sauktajās “bloka mājās” ir tik mazas virtuves? Izrādās, ka tā bija daļa no propagandas, kas mudināja izvēlēties sabiedrisko ēdināšanu, lai “atbrīvotu sievieti no verdzības pie plīts” un viņas varētu doties “celt komunismu”. Nemaz nerunājot par to, ka “labākās ballītes vienmēr notiek virtuvē”, kur var dzimt dažādas antikomunistiskas idejas – tādēļ labāk tikties ēdnīcā – “drošā vidē”.

Man patika – izglītojoši, lika pasmaidīt un aizdomāties. Grāmata lasās viegli un ir parocīga formāta, turklāt lieliski ilustrēta. Kas mani traucēja - ilustrācijas (pat vairāku lapu garumā) ir pa vidu atbildei uz Zandera uzdoto jautājumu, kas mani mēdza izsist no sliedēm, jo nevarēju izšķirties, kas ir svarīgāk – turpināt lasīt atbildi un vai aplūkot ilustrācijas un pārtraukt lasījumu.

4,4⭐️

[Kurkulis (Lililasa) · Rating 4 out of 5]

Šai sērijai ļoti piestāv sarunas forma.

Par konkrēto grāmatu, kā jau padsmit gadus padzīvojušai padomijā un pēc tam arī šo to palasot, viena daļa īpaši nekas jauns nebija (piem., par virtuvi un obščepitu) , bet pasniegts ļoti saistoši.

Īpaši patika
1) saruna ar Dr. hist., Vidzemes Augstskolas vadošais pētnieku Gati Krūmiņu - par to, kāpēc Latvijā 1940. gadā gandrīz nebija pretestības un Padomju Savienībai izdevās tik viegli okupēt Latviju, kā veidojās padomju varas sistēma. Paskatījos uz it kā zināmām lietām no cita redzesleņķa. Un jā, bija, kas man līdz šim nebija ienācis prātā.
2) saruna ar Dr. sc. inf., Rīgas Stradiņa universitātes profesoru Sergeju Kruku vispār bija konča - īpaši par priekšstatu, ka okupācijas laikā bija aizliegti Jāņi (ak šī vietējo priekšnieciņu pārcentība, un te domā, ka var mainīties varas, bet pārcentības gēns nekus nepazūd) un par padomju pieminekļiem - šo es nebiju ne īpaši zinājusi, ne interesējusies.
3) nu jā, un par to, par to, kāpēc un kā radās latviešu padomju folklora, kā tika organizēta tās vākšana un publiskošana - Dr. phil., Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieks Toms Ķencis .

Par reliģiju arī bija interesanti palasīties (tā arī saku - palasīties) - es no Latgales un tur baznīca bija apmeklēta un mūsu skolā atceros tikai vienu tā saucamo pārrunu, ka Dieva nav. Iešana baznīcā nebija fui (tiesa gan, ciempadomes ļaudis un skolotāji tur kāju nespēra).

[AKMENTINA · Rating 3 out of 5]

Pielāgošanās. Padomju laiki Latvijā piedāvā aplūkot jautājumu par to, kā Latvijas sabiedrība pielāgojās padomju varai—ne tikai politiskajā plaknē, bet arī ikdienas domāšanā un kultūras pieredzē. Manuprāt, piedāvātais skatījums ir pārāk nosacīts un samērā virspusējs, lai gan šeit būtu ļoti daudz, par ko runāt. Mūsu sabiedrība ilgstoši bija spiesta pārņemt dzīvesveidu, šizofrēnisko režīma domāšanas veidu, manieres un kultūras aspektus no komunistu ideoloģijas vērtību sistēmas. Ja meklējam patiesu iedziļināšanos pielāgošanās psiholoģiskajos mehānismos—kā cilvēki šo procesu pārdzīvoja, kā tas izpaudās viņu uzvedībā un vērtību sistēmā —tad tas ir jāmeklē citur.

[Valdis Reķis · Rating 4 out of 5]

Pēc skata grāmata, pēc formāta žurnāls. Interviju formāts, daudz attēlu un izlasāma visai ātri. Vēstures grāmata, kur mazāk faktu, bet vairāk sadzīve

[Elina Sprude-Nesenberga · Rating 5 out of 5]

Ļoti interesanta grāmata, ko izlasīt vienā vakarā

[Alise Pabērza · Rating 4 out of 5]

Interesanta grāmata ar mazliet mazuma piegaršu, lai gan raisīja vēlmi dažas no tēmām papētīt dziļāk.

Mazliet kaitināja nekonsekvence atsauču izmantošanā, tāda drusku slinkuma sajūtiņa. Viena persona aprakstīta, cita ne, citur izsmeļoši avots aprakstītis, citur ne.

Kopumā - patika. Daudz vērtīgu domu.

[Kristīne Līcis · Rating 5 out of 5]

Fascinējoša grāmata. Dialogu formāts ļauj izvairīties no didaktikas un norādījumiem par absolūto patiesību, lasītājam tiek piedāvāti dažādi fakti un iespējamie skatpunkti to interpretācijai, atbildību par secinājumiem atstājot lasītājiem atkarībā no tā, cik nu katrs ir kategorisks.

Jau grāmatas pirmajā "sarunā" mani apstulbināja doma, ka 1940.gadā aktīvas pretošanās trūkums vismaz daļēji varētu būt skaidrojams ar to, ka sabiedrībā kopumā attieksme pret neatkarīgu Latviju vēl nebija nostiprinājusies kā pret kaut ko pašsaprotamu, kā pret tādu bāzes stāvokli, no kura atkāpties nav pieļaujams ne valstisku, ne cilvēcisku iemeslu dēļ. Lielākā daļa tābrīža Latvijas iedzīvotāju bija pieredzējuši Krievijas impērijas laiku, tādēļ Padomju Krievija varēja šķist kā atgriešanās pie kaut kā zināma. "Nenāca atpakaļ tā pati Krievija, atnāca citā ģīmī, bet veidols, valodiskā, ieražu vide bija pazīstama." Iepriekš par samierināšanos ar padomju varu šādās kategorijās nebiju domājusi, biju pieradusi pie pieejas, ka samierināšanās un nepretošanās vislabāk vērtējama individuālās izdzīvošanas un oportūnisma kontekstā, tādēļ ļoti priecājos par grāmatas piedāvāto jauno vielu pārdomām, ka veidojas gandrīz vai karmisks cikls - sabiedrības atmiņas ļāva padomju varai tik viegli uzkundzēties, bet 80.gados tās pašas sabiedrības atmiņas par neatkarības laiku palīdzēja šo varu gāzt. "Un tomēr der pajautāt - un ja nu būtu vēl viena paaudze, un ja nu negaidīti lielā PSRS neattaptos kraha priekšā? Tad patiesās atmiņas vēl spētu uzšvirkstēt? Der samēroties ar to bijušo brālīgo republiku ļaudīm, kam šī atmiņu saglabāšanas iespēja bija nogriezta jau 1917.gadā. Neuzšvirkst vairs lāgā."

Otrajā "sarunā" atskurbinoša atziņa, ka Ulmaņa autoritārā perioda cenzūras dēļ arī par PSRS avīzēs nonāca skopa, vienpusēja informācija, galvenokārt "plaši apcerējumi par lauksaimniecības izstādēm Maskavā", nekas īpaši biedējošs par padomju režīmu. Tas tā, atgādinājumam, ja kādam šķiet laba doma kontrolēt mediju saturu. Trešā "saruna" par baznīcas centieniem izdzīvot un sadzīvot ar padomju varu pilna ar morālām un ētiskām dilemmām. Ceturtā un piektā "sarunas" par pieminekļiem un folkloru (dabiski vai mākslīgi radītu masu kultūru) ar vajadzīgo diskomforta sajūtu no neērtām tēmām. Un sestā "saruna" par ēšanas un ēdināšanas kultūru PSRS kā kontroles elementu.

Vienvārdsakot, katrā "sarunā" kaut kas vērtīgs, kaut kas ar šodienu cieši saistīts - pašcenzūra (vai Jāņus aizliedzām paši?), pārcentība (padomju folkloras radīšana). Daudz vēsturisku faktu, daudz sadzīvisku sīkumu, daudz krāšņu ilustrāciju. "Pielāgošanos" pieskaitu obligātajai litarūrai.

"Ēdiens padomju totalitārajā struktūrā kalpoja kā disciplinēšanas mehānisms: valsts noteica, kam, cik daudz un kādu ēdienu dot, ko demonstrē arī speciālo veikalu pastāvēšana. Konkurencē ar ģimeni, māti, mājām valsts pretendēja uz barotājas funkciju. Kurš baro, tas kontrolē. Kurš baro, tas var atalgot un var sodīt. Tāpēc, domājot par padomju okupācijas laika sadzīvi Latvijā, ir svarīgi atcerēties, ka arī ikdienišķās lietas nav nejauši veidojušās vai simboliski neitrālas, bet gan ir totalitārās sistēmas veidošanas un uzturēšanas sastāvdaļa."

[Zane B. · Rating 4 out of 5]

Interesants grāmatas formāts - žurnālists Māris Zanders intervē vēsturniekus par dzīvi Padomju laikos, sākot jau ar pirmajiem mēnešiem ienākot Padomju varai Latvijā, un, ar ko tas viss sākās, ar Ulmaņa slavenajiem vārdiem, tautas uzticēšanos viņam, pārkārtošanos jaunajai varai, bet diemžēl pietrūka nobeigums, ar kādām sajūtām šis viss beidzās.
Šī nav parasta vēstures atskaite, bet reālu faktu pārbaude, kapēc latviešu tauta nepretojās, kādēļ pielāgojās, kādēļ Masakava atļāva svinēt tik ļoti latviskos Jāņus un neaizliedza dziesmu svētkus utt.
Sešās sarunās ir izdiskutētas šim laikam aktuālās tēmas, tā laika latviešu tradīcijas aizstāšana ar "Padomiskajām". Visas sarunas bagātīgi ilustrē Padomju laika propagandas plakāti, bildes, saukļi no tā laika galvenajiem latviešu laikrakstiem. Izlasot šo grāmatu nepamet sajūta, cik labi, ka šodien dzīvojam brīvā Latvijā ❤

[Anete · Rating 5 out of 5]

Sērija nebeidz iepriecināt, šeit atrodami gan interesanti fakti, gan vizuālie materiāli, kā arī man personīgi ļoti uzskatāmi parāda, cik lieli robi ir manās vēstures zināšanās par pagājušo gadsimtu.

Un prieks dzirdēt, ka Rasols tik tiešām ir lokālais ēdiens jau kā minimums no 19.gs., tiesa ar bietēm...

[Sola.scriptura · Rating 5 out of 5]

Pārdomas raisošs darbs, kas brīžiem izšķoba izveidotos stereotipus par padomju laiku un pretošanos tam.

[Inga · Rating 4 out of 5]

Dažas nodaļas interesēja vairāk, dažas mazāk, bet kopumā forša grāmatiņa ar ieskatu padomju laikos - bildes vien bija ko vērts!

[Una · Rating 4 out of 5]

Īpaši patika nodaļas par baznīcu, svētkiem un ēšanas paradumiem.