Pēc sešpadsmit laulības gadiem Marats vēlas tikt vaļā no sievas, taču šķiršanās viņam nešķiet labs risinājums. Šķiršanās būtu nedziedināma trauma meitai, vainas sajūta viņam, savstarpēji pārmetumi un strīdi, tāpēc Marats izšķiras par sievas slepkavību. Viņš spriež, ka nāve arī Tvinkai pašai būs daudz labāks ceļš nekā šķiršanās. Viena lieta salauzt kādam sirdi divdesmit gadu vecumā, pavisam cita - salauzt sievietei dzīvi četrdesmit gados. Dimitrijs, viņa labākais draugs, kuram Marats atklāj savu nodomu, salīdzina viņu ar Dostojevska Raskoļņikovu un cenšas atrunāt, taču ir par vēlu. Šis ir kriminālromāns, kura varoņi ir filozofi, kas pieņem nepareizus lēmumus, bet uzdod sev pareizus jautājumus. Romāns par mīlestību, noziegumu un sodu.
Jurģis Liepnieks studējis sengrieķu un latīņu valodas un filozofiju, lielāko daļu dzīves strādājis kā sabiedrisko attiecību, statēģisko komunikāciju un politikas padomnieks. Bijis vairāku Latvijas ministru prezidentu un ministru padomnieks.
Kāpēc neviens man agrāk nepateica, ka Jurģis Liepnieks ir tik izcils rakstnieks? Grāmata "aprijas" ļoti strauji- stāsts ievelk, valoda fascinē. Apbrīnojamas detaļas it visā. Galvenās varones Tvinkas stāsti par vīnu vien ir atsevišķa izdevuma cienīgi- nosūtīju tos savai draudzenei- Masters of wine studentei- viņa atzina, ka viss esot arī precīzi līdz detaļām. Autors demonstrē ne vien pārsteidzošas zināšanas un iedziļināšanos, bet arī prasmi aizraut lasītāju, grāmatas stāstam pilnībā pārņemot ikdienu, neļaujot man atkāpties no lasīšanas ne mirkli, vēloties uzzināt vēl, vēl un vēl par galveno varoņu kaislību un notikumu līkločiem. Vai būs turpinājums? Jo pēc tāda noslēguma, kāds ir grāmatā- prasās pēc vēl viena lasāmdeserta. Bravo un visu cieņu, Liepnieka kungs. Mana personīgā literatūras gada balva dodas pie Jums.
Labākais kriminālromāns ne tikai no latviešiem, bet vispār kopumā, ko pēdējā laikā esmu lasījusi. Spriedze tiek uzturēta līdz pat grāmatas beigām. Kas likās neparasti priekš tāda žanra grāmatas - filozofiskie spriedumi, kas grāmatu tikai bagātināja un lieliski iederējās.
Ne tikai aizraujošs sižets, bet arī gana daudz filozofijas, psiholoģijas, reliģijas, lai apmierinātu vēlmi pēc zināmas inteliģences it kā tipiskā "page turner" kriminālromānā.
[..] Vardarbība - tas ir vājo spēks. Kad nav nekā cita, kad nav naudas, nav prāta, nav varas, nav autoritātes, nav zināšanu, nav nekā, tad atliek tikai vardarbība, tas tad ir vienīgais veids, kā var kļūt uz brīdi it kā stiprs. [..]
Liepnieka grāmata manā redzes (& dzirdes) lokā nonāca jau pavasarī, Džilindžers to lasīja manuskriptā un ik’pa brīdim teica: “Grencberga, tev šo vajag izlasīt!” “Izlasīšu, kad būs grāmatā.”, neļāvu sev paņemt manuskriptu. Labi, ka neļāvu, jo lasīt šo grāmatu bija īsta bauda - šķirt lappuses, atzīmēt un pasvītrot neskaitāmas vietas, “kuras atcerēties vēlāk”.
[..] cilvēki burtiski vergo tam, ko citi par viņiem domā [..]
Tā ir ļoti vērtīga lasīt’pieredze - ik teikumā, lappusē, nodaļā apjaust grāmatas autora zināšanas (teorētiskās & dzīves) un pieredzi, kas izstāstītas ļoti aizraujošā romānā.
Grāmata ir tik dziļa un daudzslāņaina, ka man šķiet - esmu izlasījusi tikai daļu no tās. Izbaudīju filozofiskās atsauces un intertekstualitāti. Manī nevienu brīdi nebija sajūtas, ka grāmata ir didaktiski spriedumi par bagāto un vareno visatļautību.
Man joprojām nepārāk patīk lasīt “detektīvu & trilleru” žanra grāmatas … bet šī grāmata, lai arī slepkavības un izmeklēšanas stāsts - man daudz vairāk bija attiecību stāsts - attiecības katram pašam ar sevi, attiecības ar savām vērtībām, attiecības ar to, kam katrs tic un protams - attiecības vienam ar otru. Nevienas no tām nav vieglas, pašsaprotamas un iepriekš paredzamas un apzināti virzāmas.
[..] Vai ideālā laulība drīzāk nav ilūzija, sapnis, mīts, kas izpostījis tik daudz lielisku ģimeņu? [..]"
Tvinkas līnija, - izcila! un Viņas attiecības ar šampanieti un vīnu … tik niansēti un precīzi. Un metafora ar alkohola eņģeli …
Ļoti labs darbs vairākās dimensijās. Baudāma valoda, kas, starp citu, dialogos likās tik organiska, ka to pat varētu pa taisno (vismaz bez kapitālas pārstrādes) laist ekranizācijas scenārijā.
Saturiski daudzšķautņains darbs, jo tas nav tikai aizraujošs kriminālromāns, bet ietver arī interesantus faktus, atsauces un morālu un eksistenciālu jautājumu iztirzājumu. Starp citu, lasīšanas laikā nepameta sajūta, ka autors šo romānu ir rakstījis tādēļ, lai izrakstītu savas iekšējās vai ar citiem dzīves laikā apspriestās filozofiskās pārdomas, un romāna sižets ir nācis pēc tam, lai apaudzētu šo "skeletu", iedotu tām izpausmi reālos tēlos, to rīcībā un raksturos. Lai arī kas nācis pirmais, rezultāts ir pārliecinošs, jo tēli ir smalki nostrādāti un apliecina autora vērīgumu, spēju analizēt cilvēkus un pamanīt tipāžus. Ļoti novērtēju, ka tēli nav primitīvi (labais, sliktais utt.) un pirmšķietamais iespaids nepārtraukti tiek mainīts, lobot no viņiem kārtas kā no sīpoliem un atklājot cilvēka neviendabīgumu un sarežģītību un, ko tur liegties, to, ka ikvienā ir ne tikai potenciāls uz labo un cēlo, bet arī lielāku vai mazāku pagrimumu. Tā cilvēka spēja mainīties apstākļu un kairinājumu ietekmē ir parādīta tiešām meistarīgi, un rakstniekam tas nav triviāls uzdevums.
Vienīgi, nezinu kāpēc, pēc 1. daļas kaut kā palika garlaicīgāk - varbūt tāpēc, ka atrisinājās sižeta sākotnējā intriga ("kas nu būs; vai tas notiks un kā tas notiks"), tāpēc tīri no sižeta attīstības viedokļa vairs nebija tāādas intereses kā pašā sākumā. Ar laiku un ar jauniem pavērsieniem, protams, atgriezās.
P.S. Lasot, kā Marats speciāli brauc skriet pie jūras, atcerējos, ka pirms pāris gadiem Jūrmalā redzēju pašu autoru skrienam gar jūru. Turpat netālu arī ir restorāns "Neptūns" - skaidrs, ka romāns nav pozicionēts kā notiekošs Latvijā, bet šī lieta sakrīt. Ko es ar to gribu teikt? Nu neko, bet pasmaidīt man tas lika, jo sapratu, ka burtiski garāmejot un sekundes simtdaļā esmu, iespējams, redzējusi daļu no autora iedvesmas un šādu tādu reālu lietu (tostarp manas ikdienišķās vides) saplūšanu ar izdomu. Tāds patīkams bonuss, ko var iegūt tikai no vietējiem autoriem :)
Wow, tas bija kas negaidīts un ļoti labs. Paldies twitterim un goodreads atsauksmèm, kas ietekmèja manu lēmumu iegàdàties śo gràmatu. Ļoti patika tèlu apraksts, to domas, notikumi. Negaidìti laba gràmata. Lasiet, bùs grùti atrauties!
Ļoti patika – gan aizraujošs sižets, gan daudzslāņaina stāstu konstrukcija, gan viegli lasījās – īsas un viegli apēdamas nodaļas, kas tā vien motivē izlasīt “tikai vēl vienu”.
Es pat nezinu, kā komentēt izlasīto. Tikusi pusē, atlikušo burtiski izrāvu cauri, jo grāmatas sižets progresīvi devās arvien sliktākā virzienā. Beigas nesniedza nekādu atrisinājumu, es vispār īsti nesaprotu, kas beigās notika. Ļoti neprogresīvs, lēns kriminālromāns, kas pārsteidza ar to, cik neinteresanti un pat kaitinoši ir tā varoņi.
Es saprotu, ka autoram ir filozofijas zināšanu un pieredzes fons. Jāatzīst, ka es kā lasītājs no grāmatā iekļautajām filozofiskajām apcerēm neko īsti neieguvu. Stāsta veiklākas attīstības labad es būtu vismaz trešdaļu no 120 (!!!) grāmatas nodaļām izgriezusi. Piezīmes par dārgajiem vīniem, man nezināmiem apakšveļas zīmoliem (gan jau arī dārgiem) mani atstāja vienaldzīgu. Manuprāt, tie neko īsti nedeva ne pašam stāstam, ne ainu izskaistināšanai. Viss, ko es iztēlojos, ir 1) brīdis, kad stāsts paliks interesants, un 2) ko es lasīšu pēc šīs grāmatas.
Kopumā stāsts man šķita kā mozaīka neinteresantās krāsās, veidota gan no neciliem materiāliem, gan fancy vīna pudelēm.
Visvairāk mani trigeroja nodaļas ar vizītēm pie psihoterapeites, kuras sertifikātu vajadzēja anulēt jau vakardien. Lūdzu, lasītāji, kas nekad nav bijuši pie psihologa vai psihoterapeita: tā NAV psihoterapija! Lūdzu, neveidojiet savu priekšstatu par to, kas notiek psihoterapijas sesijās un kā ar klientu runā terapeits, no šīs grāmatas. Neviens normāls terapeits nerunā vairāk par klientu, turklāt neizsaka savu subjektīvo viedokli un spriedumus par katru klienta teikumu. Un, lūdzu, rakstnieki, beidzam rakstīt par shady psihoterapeitiem!
Līkločiem pārbagāta grāmata - tā atkal un atkal pārsteidz, pavērsieni ir neparedzami. Līdzās jau tā trauksmainajam sižetam grāmata pilna arī ar dažādām filozofiskām pārdomām, bet tās nenovērš uzmanību no notiekošā, gluži pretēji - liek uz to palūkoties padziļinātāk un plašāk. Bieži vien šādas "novirzes" ir banālas, tomēr šajā grāmatā tādas sajūtas man nebija. Varoņi ir ciniski un cilvēcīgi, tie nav melni un balti - un pārsvarā mani tiešām kaitna, kad tēli attēloti kā izteikti "labi" vai "slikti" - šeit tie visi ir nudien cilvēcīgi. Paldies!
“”Rīkojies tā, lai tavas gribas maksima varētu kļūt par vispārējas likumdošanas normu” nenozīmē neko daudz vairāk kā “rīkojies, kā vien gribi, bet, ja galīgi nezini, kā pamatot savu rīcību, izmanto Dievu vai ideoloģiju, un tad dari, ko gribi.”’
Unikāls darbs latviešu literatūrā. Iespējams arī tāpēc, ka maz kur piesieties. Ir spriedze, ir filosofija un arī jūtams autora intelektuālais pienesums, paša pārdomas. Ticu, ka ir cilvēki, kam varētu šķist par garu, par haosīgu, taču šai grāmatai kaut kā viss šķiet piestāvam.
Ja gribas pavisam piesieties, tad var, protams, minēt jau daudz kur piefiksētās smaržojošās liepas pavasarī (liepas vispār smaržoja atkārtoti citās ainās). Varbūt pārlasījos, bet vienā nodaļā bija neticami karsts oktobris, bet nākamajā dienā - silta vasaras diena. Varbūt grāmatas biezums un mīkstie vāki bija nedaudz neērti rokai. Tas viss, ja nu patiešām gribas piesieties. Citādi - ļoti iesaku ikvienam.
Ļoti gribētu izlasīt kādu interviju ar autoru par šo darbu un tā tapšanu.
Elegants, sulīgs un intelektuāli bagātīgs romāns. Plot twist tiešām man bija negaidīts. Ļoti patika tas, ka nevis vienkārši kriminālromāns, bet daudz intelektuālu atsauču un pārdomu, kas vienlaicīgi nepadara lasīšanu smagu vai tekstu pārgudru. Romāns nav līdzīgs nekam citam latviešu literatūrā.
Fantastiska grāmata! es teiktu, NOTIKUMS latviešu literatūrā. Ideāla. nu ok, dažas lietas bija uz jautajuma, bet tie ir sīkumi. Ne nu, ja aizfilosofējas, tad bezmaz jāuzmet lūpa, ka šudrām un aitām tik labs gabals pamests no augstāko kastu galda:))) bet ok, lai tā būtu.
Lasīšanas vērta!!! Brīdinājums - nevar nolikt malā, un grāmata pārņem savā varā un ilgi laikam neaidīs vaļā.
Sa-so-dī- ti laba grāmata! Noteikti lasīšu vēlreiz, jo slāņu un atsauču tik daudz, ka noteikti visu pirmajā reizē nepamanīju, pērles teju katrā lapaspusē, gandrīz gribas izrakstīt citātus. Ļoti izbaudīju.
Šis stāsts ir kā spainis ar junk food, kas jādala ar sociopātisku narcisu. Bullshit and confidence - ja šāds žanrs neeksistē, tad J. Liepnieks to ir radījis. Pirmais iespaids bija daudzsološs - veikli iezīmēts sižets, pa kādam atjautīgam salīdzinājumam un dzēlīgam komentāram. Bet pēc tam - nu gluži kā iepazīstoties - simpātiskais svešinieks izrādās plātīzeris un balamute - viņš visu zina, visu kontrolē, viss viņam pieder, visiem redz cauri, viņš valda pār šo pilsētu/valsti un …(ievieto savu variantu). Jā, atzīstu, ka nespēju abstrahēties no autora personības un publiskā tēla. Nez, kāds autors vispār spēj nerakstīt par sevi? Un nez ko es par šo grāmatu domātu, ja nezinātu autora vārdu? Droši vien uzskatītu par visai izklaidējošu (bet izstieptu) mūsdienu psiholoģisko trilleri.
Jurģa Liepnieka "Mans nabaga pirāts" es viennozīmīgi ierindoju pēdējā laikā lasīto latviešu autoru darbu augšgalā. Grāmata lasās viegli, tajā pašā laikā to caurstrāvo filozofiskas pārdomas un sižets vijas tieši tik neparedzami, lai gribētos izlasīt vēl nākamo nodaļu, kad esi jau nolēmis šodien lasīšanu beigt. Darba kvalitāti ceļ arī atsauces uz citiem daiļdarbiem, savukārt daudzas no filozofiskajām diskusijām esmu kādreiz risinajusi arī savā prātā, tādēļ tās lasīt un velreiz pārdomāt šķita aizraujoši. Ja grāmatas vidus daļā nedaudz zaudēju sākumā radušos intereses dzinuli, tad to pilnīgi noteikti atspēkoja beigu daļa ar tajā ietverto spriedzi un notikumu virzību.
Cepums autoram.. mūžīgais stāsts par labo un ļauno. Grāmatā lieliski atspoguļotas cilvēciskās vājības un morāle, tāpat aizraujoši ir lasīt par kristietības tēmu, tās plusiem un mīnusiem.
Atklāti sakot, mani pārsteidza tas, cik ļoti šī gramata ievilka sevī. Raitā sižeta līnija un gana saistošie tēli rosināja manu interesi un mudināja neatrauties no stāsta līdz beigām. Labs, psiholoģisks trilleris. . Bija arī kaut kādas neprecizitātes, kas dūrās acīs. Autors raksta, ka Dmitrijs un Marats dažreiz satikās sporta zālē, lai nodarbotos ar “Olimpisko svarcelšanu”. Neviens to tā nesauc. Pat mani paziņas olimpieši-svarcēlāji nesaka “es nodarbojos ar Olimpisko svarcelšanu” , saka vienkārši - ar svarcelšanu. Otrs - autors vairākkārt citē Noziegumu un Sodu, apgalvojot, ka Raskoļņikovs nonāvēja grūtnieci. Cik es atminos, viņš nonāvēja veco augļotāju un viņas māsu, kura Nebija grūtniece?! . Tad vēl arī lecu pāri dažiem paragrāfiem, kuros apcerētas, piemēram, automašīnas, alkohols u.c. triviālas lietas, vai kuri veltīti ciniskām apcerēm par laulību, draudzību, nāvi. Dažas (bet ne visas) šīs liriskās atkāpes,manuprāt, nedeva nekādu pienesumu tēlam, bet vairāk šķita , ka autors vienkārši vēlas izteikt savu viedokli par šiem tematiem lasītājiem (kādam, kurš klausās). . Lai nu kā- kopumā man patika un stāsts tiešām ierāva sevī!
Man bija jāgaida 4 mēneši bibliotēkas rindā, lai es tiktu pie šis grāmatas lasīšanas un šī ilgā gaidīšana noteikti bija to vērta. Izcils latviešu kriminālromāns, grūti bija atrauties no lasīšanas, tāpēc man jo īpaši ir žēl, ka grāmata bija pieejama tik nelielā tirāžā, jo vēlos to arī savā mājas bibliotēkā. Es teiktu patiesi unikāls sižets, dialogi par filozofiju, literatūru un mākslu, es ļoti izbaudīju šīs intelektuāļu sarunas. Mani pārsteidza, kā autors tik labi orientējas sieviešu apakšveļas brendos un sievietes iekšējos dialogos pašai ar sevi, it kā nekas tāds, bet man tas piedeva realitātes sajūtu. Man vienīgi nepatika tik ātri norautās grāmatas beigas, prasījās vairāk, un kas notiks tālak...
Ufff... Beidzot ar daudziem piegājieniem izlasīju. Bet ne jau tāpēc, ka grūti izsekot, nē, lasījās ļoti viegli. Patiesībā pirku šo grāmatu ar pilnīgi citām ekspektācijām. Nebiju lasījusi aprakstu, neko. Šķita, ka būs kaut kāds filosofiski politisks traktāts dziļi ironiskā mērcē. Jau pirmajās lappusēs iezagās - paga, ko? Bet šī nu bija viena no tām grāmatām, kuru lasot, teksts pats skrien uz priekšu. Pat ar nepareizajām ekspektācijām gribas tikai dzīt, bet fiziski nevar palasīt tik ātri 😊 Grāmata, kuru lasot, brīžiem skatījos griestos tā kā riktīgā trillerī, jo reizē gribējās un negribējās zināt, kas notiks tālāk. Uz lapu malām ar zīmuli palīdzēju detektīviem šķetināt notikumus (vienreiz trāpīju 😃), bet autors neatlaidīgi pārsteidza mani nesagatavotu. Lielisks sižets bagātīgi pasniegts! Te bija viss - sekss, filosofija, rokenrols, te bija līdzjūtība un riebums, neizpratne un kaislības. Visas manas sešas zvaigznes no piecām iet šim darbam, un atgādinājums sev - vairāk lasīt latviešu oriģināldarbus.
I do not know how I found this book because I had never heard of this author and had no idea what it was about. In this novel, there are three main characters. Marat is a very wealthy atheist narcissist who has worked all his life not only for the love of money but for the love of power and wisdom, which he is convinced are essential to have control and to be free. He is only interested in doing whatever he wants, whenever and however he wants to do it, and in being completely free to do it. I loved this character. He has been married to his wife, Twinka, for 16 years and they have one daughter. She is a good and loving wife who is deeply in love with him. The third character is Dimitri, Marat's best friend, but completely different from him. He is a former wrestler, a devout Catholic, who works in a bank thanks to Marat's influences. They love to hold deep conversations about whatever comes to their mind. For example, Marat asks him what would be better for him to do. He loves his wife but feels bored with her. Would it be better to divorce or to kill her and why. They discuss very different topics and their conversations are very interesting. I loved this book.
tieši vienpadsmit mēnešus gaidīju bibliotēkas rindā, lai šo grāmatu beidzot izlasītu, uz, ziniet - ir vērts to arī nopirkt ! patiešām ! lai “nenospoilotu” tiem, kuri lasījuši vēl nav, varu teikt, ka mana vērtīgākā atziņa par šo stāstu ir, ka neviens cilvēks nav caur caurēm ļauns vai simtprocentīgi labs. un tieši tāpat šajā stāstā bija ar nošķīrumu starp psiho un ģeniālo ! autoram tik veiksmīgi ir izdevies atrast šo perfekto mijiedarbību starp šiem abiem, ko papildina patiesi interesanta filozofiska faktoloģija, eleganti komentāri par vīnu un vienkārši cilvēciskas atziņas par dzīvi, kuras iespējams domājām ikkatrs no mums, nepasakot tā skaļi. ja “mans nabaga pirāts” latviešu lasītājiem tiktu pasniegta kā the new york times best seller, es ticētu, jo bija tieši tik labi! iesaku, iesaku, iesaku !!
Ir tik garšīgi deserti, kurus Tu ēd pa mazam gabaliņam, lai tikai pēc iespējas ilgāk varētu izbaudīt tā garšu. Ar šo grāmatu ir līdzīgi - negribas izlasīt visu uzreiz, kaut gan ļoti gribas. Grāmata sarakstīta ļoti labā valodā, sižets nav garlaicīgs nevienu brīdi. Tāpēc arī lasīju pa daļai, lai būtu pēc iespējas ilgāk baudīt šo grāmatu!
Aizraujoš stāsts ar neprognozējamiem pagriezieniem, kas liek aizrauties elpai un smaidīt lūkojoties grāmatas lapaspusēs. Caur varoņu personībām izvijas eksistenciāli jautājumumi, kuri liek iztirzāt arī savu personīgi skatījumu uz lietām un apgāzt sev uzliktos un esošos “pareizos” spriedumus par konkrētām tēmām/darbībām.