Inga Pizāne (1986) ir dzejas krājumu “Tu neesi sniegs”(2016) un “Siena, ko nosiltināt” (2019) autore. Pabeigusi dzejas meistardarbnīcas Literārajā Akadēmijā pie Jāņa Rokpeļņa un Ronalda Brieža, kuri secīgi bijuši abu pirmo grāmatu redaktori. Par grāmatu “Siena, ko nosiltināt” autorei piešķirta Ojāra Vācieša prēmija (2020). Uzstājusies Amerikas Dzejas festivālā Ņujorkā, kā arī vairākos Eiropas Dzejas festivāla pasākumos Lielbritānijā, Slovākijā, Lietuvā un citur. 2018. gadā amerikāņu izdevniecība A Midsummer Night’s Press izdeva autores grāmatu Having Never Met Džeida Vila atdzejojumā. Turpina publicētis latviešu un ārzemju izdevumos. Aizraujas ar fotogrāfiju un kino. Nevar savu dzīvi iedomāties bez puķēm. Māksliniece Līga Kitchen.
Kamēr lasīju, domāju, ka nu tik izpaudīšos apskatā ar savu sajūsmu un iepriecinājumu, bet, aizverot pēdējo dzejoli, pārņēma sajūta, ka es varu tikai pateikt, ka vienkārši jālasa Ingas Pizānes dzejoļi un katram pašam jārod savs kaifs. Ik pa laikam, nē, pat katru dienu lasīšu kādu dzejoli no Izmisuma un ne tikai, jo ir taču rudens. Bet noteikti lasiet dzeju arī pavasarī, ziemā, vasarā, lasiet savā gadalaikā... tikai ar puķēm.
Šoreiz ļoti personīgi, brīžiem skaudri, brīžiem vienkārši ikdienišķi. Puķes ir un izmisums arī. Par daudz ko. Bet galvenokārt pašiem par sevi.
***
Kā var tā būt, ka nebesī? Un viņi, kas ielien rindai pa priekšu? Skatos un nebesī. Vai vispār dzīva esmu? Paldies, dzīva. Eju un domāju, cik skaisti mani nebesī. Dzīve.
«Tas pats izmisums, tikai ar puķēm» šķita visintīmākais no Ingas dzejas krājumiem. Nepārspīlēšu, ja teikšu, ka brīžiem jutos, kā iekāpusi nepazīstamā naktsskapīša atvilktnē un rakņātos pa dzīvēm, kuras uz mani neattiecas (bet, ja mani aicina, kāpēc neiekāpt?), bet brīžiem, kā ielīmējusies senā ģimenes albumā, kas ož pēc ieskābušām atmiņām, tāpēc (ka) reti to vēdina. Pārtraukšu meklēt vārdu plāksterus («Kamēr mēs meklējam, / mēs pazaudējam visvairāk») visām tām domām (un nedomām), kuras tramdīja mani, kamēr knābāju dzejrindas ārā no papīra (kaut kas jāatstāj vēstulei). Absolūti lieliski un trāpīgi par būtisko un mazāk (bet) būtisko!
..tas pats skaistums, tikai ar stāžu. krājums pilns ar nostalģiskām rindām, asprātīgiem salīdzinājumiem un filozofiskiem jautājumiem pašai sev un vispārīgi. skaidrs, ka šo dzeju nevar nemīlēt.
Izmisums, ko nolasīju Ingas dzejoļos ir ļoti atkailināts, kaut slēpjas aiz puķēm un sniega.
Lappusēs jaušama dzīve un sadzīve, jūtas un sajūtas, atmiņas, grāmatas, nāve, karš, asaras... Bet blakus tam tik ļoti pilnasinīga dzīve, kas ietinusies ārkārtīgi smalkā un uzrunājošā melanholijā.
Man patīk šīs nesamudžinātās rindas, kuras ir līdz kaulam patiesas, skaudras, eleganti saldsērīgas. Šī "sievietes taustīšanās pēc gaismas slēdža (sevī)". Pēdējā laikā arī man nepiedodami bieži uznāk "svinības beidzas, un sadzīve plijas virsū" sajūta un ir tik mierinoši lasīt, ka arī citiem tā ir.
Nez', vai vispār par dzejas grāmatu var teikt "izlasīju"?
"Šis laiks ir cilvēcības izputināts. Šī dzeja, ko rakstu, dabūs pa mizu: ja rakstīšu vienkārši, teiks, ka nav laikmetīga; ja laikmetīgi, - ka ne sūda nevar saprast. Vai tad jāsaprot? Vienīgais, kas jāsaprot, ir tas, ka ir jājūt, nevis jāsaprot." (Inga Pizāne, "Kartupeļi dzejoļa desmitajā rindā", 51.lpp.)
Nelasīju vienlaidus. Es lēkāju. Vai izlēkāju visas Ingas rindas, nezinu.
Man kā sajūtu cilvēkam, patika. Vietām sajutos atkailinājusies kopā ar Ingu.
Salīdzinot ar iepriekšējiem krājumiem, šoreiz Ingas dzejā ir vairāk skumju un smaguma, jā - izmisuma. Kā ierasts, viņa raksta ļoti personīgi par sevi, par citiem un arī par karu. Interesanti, ka šoreiz ieskanas arī ironiskas notis par pašas rakstīto (dzejoļos par popkornu un kartupeļiem). Bet es domāju, ka nevajag izpatikt un darīt kā kādam šķiet pareizāk. Ja gribi par mīlestību vai par dzīvi, tad par to arī raksti. Kas gan cits mums ir tik svarīgs? Mans izmisums ir mazinājies, paslēpies un varbūt tāpēc šoreiz tik ļoti "nesaslēdzos" ar izlasīto kā pārējās reizes. Tomēr ar daudziem dzejoļiem bija "jā, es saprotu un sajūtu, ko Tu domā".
This entire review has been hidden because of spoilers.
Lasiju staigājot dzeltenā mētelī, izlasīju jau pelēkā. Paldies! Vienu lasīju skaļi akadēmijas dārzā bez publikas, divus mammai un brālim virtuvē. Jo reizēm vārdi ir tik skaisti, ka tiem jāizskan ārpus galvas.
Biju pārliecināta, ka zvaigznītes jau nu Ingai nelikšu, kaut kā neērti. Bet, protams, noraudājos pie pēdējā dzejoļa, un tas nu ir mans augstākais vērtēšanas kritērijs.
Ar baudu lasīju, jo tik daudz teksta, un katrā tekstā saprotamas domas. Ļoti patika par to, ko atceras par radiniekiem (no 18.lpp.). Gandrīz vai jāmēģina pašai par savējiem uzrakstīt, redzēs, ko es atcerēšos. 41.lpp. ir dzejolis, kas ļoti atbilst šim nemierīgajam laikam "Tikai tāds cilvēks var uzsākt karu, ..." Iesaku šo grāmatu! Starp citu, beidzu lasīt un atdūros satura rādītājā, bet nenojaušot beigas lasīju kā dzejoli. Pamēģiniet, tur kaut kas sanāk.
Vēl joprojām mācos izprast dzeju. Sākumā šķita, ka cenšos to iemīlēt. Bet, ja es mīlu ikvienu rakstītu vārdu, tad mīlestība pret dzeju apriori pastāv. Trūkst nedaudz izpratne. Bet noteikti pret dzeju ir patika. Tāds nesaprotams mulsum un interese...
"Šī dzeja, ko rakstu, dabūs pa mizu: ja rakstīšu vienkārši, teiks, ka nav laikmetīga; ja laikmetīgi, - ka ne sūda nevar saprast. Vai tad jāsaprot?"
Šis rindas atrodamas 51.lpp, kā tāda patiesas dzīves pļauka. Varbūt tiešām izpratnei nav jābūt un jābūt vien patikai iziet no savu domu rāmjiem.
Šis krājums ir intīms, patiess un vēsturisks. Papīrs pacieš visu, bet neaizmirst, atšķirībā no cilvēka, kam tieksme aizmirst...
"Visintīmākā vieta cilvēkā ir viņa brīvība. Satiksimies rīt vai tad, kad saņemsimies drosmi?" 17.lpp
Tas tiešām ir tas pats izmisums, tikai ar puķēm...
"Vējš , kas dzenā izmisumu no kakta uz kaktu." 12.lpp
Paldies, Inga, par skaisto atgādinājumu būt klātesošiem izmisumā, ārpus tā, vai tam aiz muguras.
"Dzīve visskaistākā ir tad, ja to nepaskaidro." 34. lpp
Man vienmēr ir patikuši rakstnieki, kas cenšas rakstīt vienkārši par sarežģīto. Tas ir ļoti grūti. Daudz grūtāk nekā rakstīt vienkārši par vienkāršo, un daudz, daudz grūtāk, nekā rakstīt sarežģīti par vienkāršo. Pirmkārt ir jāatrod kaut kas gana unikāls par ko vispār rakstīt, vienalga vai tas būtu kaut kas īpatnējs un ikdienā grūti pieredzams, vai arī kaut kā šķietami ikdienišķa un pierasta jauna, neiepazīta šķautne. Šis process ir viens no Ingas metodes stūrakmeņiem, un būtībā katrs viņas krājums šo mērķi īsteno aizvien iznesīgāk.
Ir interesanti, cik Ingai ir svarīgi gan neapstāties savā poētiskajā izaugsmē, gan saglabāt tiešu un intīmu saikni ar lasītāju, gan vēstīt tiešus, trāpīgus, vajadzīgus faktus par mūsdienu (un jebkuru dienu) cilvēcību.
Lūk, Inga nav tikai talantīga dzejniece, bet arī ļoti gudrs cilvēks, un te ir āķis. Tādēļ viņas dzeja ir tik patiesa, jo tā nav vienkārši skaista dzeja, bet grāmata, no kuras var iemācīties daudz par dzīvi, cilvēku un sevi. Tie nav atsevišķi paķerti un neprecīzi realitātes gabaliņu apraksti, kas ar laiku zaudēs savu nozīmi. Es tiešām ticu, ka šāda dzeja nezaudēs savu nozīmi arī pēc gadiem, negribu minēt cik, bet daudziem. No otras puses, varbūt tieši jācer, ka nelasīs. Ka Ingas atklājumi dzejā kādu dienu vairs neietilps "sarežģītā" kategorijā; ka mēs visi būsim mazliet gudrāki un skaistāki savā cilvēcībā. Bet tomēr jācer, ka lasīs gan, vismaz, ja prasība pēc skaistuma nepazudīs (arī tad, kad visu aprakstāmo pasaulē būsim arī aprakstījuši).
Tik ļoti personisks un atklāts krājums, un arī tik atturīgi elegants un cieņpilns pret sevi un citiem. "Visintīmākā vieta cilvēkā ir viņa brīvība. /../ Visintīmākā vieta cilvēkā ir viņa vientulība."
Pavasarī krājumu izlasīju vienā piegājienā, tad vairāk pievērsu uzmanību formu daudzveidībai un tam, cik nepiespiesti dzejā pārvēršas ģimenes, dzimtas apraksts. Tagad, vēlā rudenī lasīju daudz nesteidzīgāk, apcerīgāk, mierīgāk, vairāk ļaujoties asociācijām, pārejoša mirkļa burvībai.
"Ko var ieraudzīt svešos atpakaļskata spogulīšos? Ziemu. Nepaej garām. Pašūpo sniegu, ja redzi, ka tas uzkritis tieši uz šūpolēm. Ieaijā, iešūpo, it kā tas sniegs būtu tu pats. Zinot, ka nokusīs. Bet, protams! Pašūpo, padūdo."
Eksistenciālims nav nomācošs, dzejolī ielavās kartupelis, karš ievaino, bet nespēj sakaut. Ļoti ar sajūtām uztverams krājums, un pat ja daudzviet skumjas, tās nav paralizējošas, drīzāk laipni lūgtas un pieņemtas, tādēļ skaistas.
"Bet kuģi nepeld, ja tie nav jūrā. Bet cilvēki nenāk klāt, ja esi sevī nogrimis kuģis."
Daudz dzejas nelasu, bet Ingas dzeju pārlasu. Dzejniece, kura prot iemācīt mīlēt dzeju. Izmisumā sajutu viņas asprātīgumu un ironiskumu. Viņas trauslumu un romantiskumu. Inga drosmīgi un atklāti runā par sevi, savu dzīvi un pārdzīvojumiem. Runā vienkārši, bet nebanāli. Nebaidās būt skarba un tieša. Nemēģina patikt lasītājam, un šī grāmata ir tik atšķirīga no pirmajām divām, ka ar nepacietību gaidīšu ceturto, kas varētu pārsteigt vēl vairāk. Nobeigumā ironiska piezīme - jūs, mazāk par 4 un 5 zvaigznēm licēji, jums kauna nav?
man ļoti patīk Ingas Pizānes jutekliskā vienkāršā dzejas valoda, man ļoti gribās lasīt vēl un pārlasīt dzejolis Kuldīgā ir vienkārši izcils. Un vienlaicīgi, lai cik vienkārši it kā būtu rakstīt par sevi un sajūtām apkārt , Inga to dara bez liekas banalitātes, smalki kā zīds izritinās ainas, tomēr būtu interesanti redzēt, kas notiek dzejas ainā tad, kad Inga sadusmojas. Lasiet, nenonožēlosiet.
Pēc pirmās lasīšanas reizes dodu desmit zvaigznes. Domāju, ka pēc katras nākošās lasīšanas zvaigznes dubultošu. Paldies Ingai Pizānei, ka ielaiž mūs savā pasaulē.
Ingai Pizānei atzinos, ka manas attiecības ar dzeju vedojušās lielā mērā pateicoties Ingai. Man ārkārtīgi patika abi pirmie Ingas dzejas krājumi, tādēļ biju sajūsmā, ka drīzumā Inga izdos jau trešo dzejas krājumu un es jums saku – tas ir brīnišķīgs!
“Tas pats izmisums, tikai ar puķēm” iekļautie dzejoļi ir, iespējams, vēl dziļāki, nobriedušāki – tāds smaržīgs, tikko no mitras rudens zemes pacelts ābols.
Atkailinošas, atklātas dzejas rindas par sevi tur iekšā – par izmisumu, par melanholiju, ilgām, skumjam par visu to, kas piestāv rudenim. Vakar bija grāmatas atvēršanas svētki, kur Inga teica aptuveni šādi – rudens ar savām nokritušajām lapām mums sniedz tādu kā atļauj skumt, atļauj ieslīgt melanholijā, kas kaut kā nepiedien atmodu nesošam pavasarim vai dzirkstošai vasarai. Tad nu ņemiet šo dzejas krājumu un ļaujieties rudens sajūtām. Šis bija skaisti!
Vēl tikai vēlos piebilst, ka mani ļoti uzrunāja arī dzejas krājuma tematiskā aktualitāte un vienas no manām mīļākajām dzejas rindām, kura lasīju Ingas IG profilā, šķiet, pavasarī, kas jau toreiz sajauca pamatīgu emociju kokteili, nav mazinājušas manu izmisumu.
…
Tikai tāds cilvēks var uzsākt karu, kam nav pilnīgi nekā.
Visa pasaule ar kliedzienu modina mieru viena nedzirdīga cilvēka karā pašam ar savu tukšumu.
Darbs ar nedaudz melanholisku piesitienu. Nebiju iepriekš autores darbus lasījusi, tādēļ pārsteidza tas, cik ļoti intīmi viņa laiž lasītāju iekšā savā pasaulē. . Noķeru “vaibiņu” pie dzejoļa “Tik ļoti iederas”, kas arī uzrunāja visvairāk šajā krājumā. Tajā jautās rotaļīgi, nedaudz ironiski pasaules novērojumi , piemēram, “kā viņš visu mūžu sev gājis garām”, vai “uzraksts -tikai mieru-mēness ielā. Tik ļoti iederas. Un trīs ielas tālāk - fuck You.”, jeb “eju pa ielu un nekas nebesī”. :)
"Krāsoju lūpas un iesmaržinu kaklu - / vēl viens randiņš ar nomodu." "Kas ir mīlestība, ja to nesagaida?" "Vienīgais, kas jāsaprot, ir tas, / ka ir jājūt, nevis jāsaprot."