Miksi tämä elämä on annettu, miksi se voidaan ottaa pois? Kun vanhin poika lähtee soutuveneellä kevätmyrskyiselle järvelle eikä sieltä palaa, on perheellä edessään hiljainen kesä. Isä ja äiti, tytär ja pikkuveli, mummo - kukin heistä joutuu itse tykönään selvittämään ja voittamaan tämän asian. Haluttaisi pysähtyä kokonaan, mutta ei sekään ole oikein. Ympärillä luonto etenee keväästä kesään, juhannuksesta elonkorjuuseen. Pientilan työt on tehtävä, ja koko ajan aika itse kasvattaa lapsia, vanhettaa vanhoja.
Padomju laikā sērijā "Ārzemju romāns" izdotajam latviešu tulkojumam ne tuvu nav tik glīts vāciņš, bet tā kā pēdējos 20 gados es gan jau esmu vienīgā, kas LV lasījusi šo kādreiz 33 000 eksemplāros iznākušo darbu, nepievienoju vietējo izdevumu, vien pasaku jums, ka šī somu romāna nosaukums ir "Klusā vasara".
Ēva Tikka varētu būt somu Regīna Ezera, nu vai vismaz viena no, tā es nopratu no aizmugures vāciņa, un arī no šīs grāmatas.
Pēc visiem romantiskajiem hokejistiem man vajadzēja kādu t.s. paletes tīrītāju, kas piebremzētu manu kāri uz ātri apēdamām grāmatām un mazliet paurbinātos dvēselē. Plānā bija Somija un nedēļa ezera salā, šī grāmata burtiski klusām sauca sevi izlasīt.
Kāpēc klusā vasara? Agrā pavasarī ezerā noslīkst ģimenes vecākais dēls, un visas grāmatas garumā autore šķetina dzīvē palicēju sajūtas un domas par šo zaudējumu. Katrs tiek vai netiek galā pa savam, tur ir mazais brālis, kurš vairs nesaprot savu vietu ģimenes hierarhijā, tur ir pusaudze māsa, kurai vēl tik ļoti gribas dzīvot, ātrāk, straujāk nekā to ļauj pieklājība. Vecāki, kuri māk būt tikai zemnieki, kas kopā dzīvo vienā mājā, nevis sieviete un vīrietis. Diezgan nejauka vecmamma - arī latviešu literatūrā bieži sastopamā visu norādošā vīramāte. Katrs psiholoģiskais portrets uzgleznots diezgan meistarīgi, un kā jau tas pie somiem pieņemts, visu pavada norises dabā, kas aprakstītas ar poētisku smalkumu.
Varbūt esam jau skolas laikā noguruši lasīt latviešu literatūrā par lauku dzīves smagumiem, un kādam tas varbūt liksies garlaicīgi, bet uzrakstīts 1980.gadā, romāns ir ar gandarījumu lasāms arī mūsdienās, ne ar ko sliktāks par Tomiju Kinnunenu vai kādu citu dramatisko ziemeļnieku.