Šis ir autores pieredzes stāsts par robežu meklējumiem sevī un pasaulē. Stāsts, kas stiepjas no Norvēģijas aizpolārajiem sniegu laukiem līdz pat Marokas tuksneša smiltiņām ar visu Eiropu kā tādu pelmeņa pildījumu pa vidu. Stāsts par velobraukšanu, kājām iešanu un kalnos kāpšanu. Par to, kas var saiet dēlī un kā ar to tikt galā. Par mācībām, atziņām un pieredzēm. Par jaunām robežām.
Interesanta lasāmviela tiem, kam patīk lasīt ceļojumu aprakstu grāmatas. Drosmīgi un iedvesmojoši viennozīmīgi. Prasījās varbūt nedaudz vairāk bilžu grāmatā.
Viennozīmīgi laba lasāmviela kādam, kam patīk ceļojumu aprakstu grāmatas. Tas, kas man šajā grāmatā saistīja vairāk kā citās ceļojumu aprakstu grāmatās, bija fakts, ka šeit bija mazāk "tajā un tajā dienā braucu no turienes uz turieni, izmaksāja tik un tik, ceļš aizņēma tik un tik" (arī šī informācija grāmatā ir, bet tā smuki iekļaujas stāstā un nerada sajūtu par tādu kā atskaiti vecākiem par to, cik šajā vasarā esi iztērējis un kur katru dienu esi bijis :D). Šī grāmata vairāk ir par "te es sajutos tā, te es aizdomājos par to, te priecājos vēl par kaut ko." Stāsts ir viennozīmīgi par sajūtām, sapņiem, domām, vēlmēm un to īstenošanu.
Biju ieradusies klātienē uz šīs grāmatas atklāšanas svētkiem, līdz ar to Mētras parādīšanās grāmatā un dažādās stāstu līnijas manī neradīja izbrīnu kā varbūt citiem šīs grāmatas lasītājiem. Bet ja tā pavisam godīgi - kaut kur grāmatas vidū pieķēru sevi pie domas: "Pag, kurā valstī mēs tagad esam? Vai tad mēs no šejienes jau neaizbraucām? Pa kuru laiku mēs nonācām atpakaļ Latvijā?" - vai nu es neuzmanīgi lasīju vai arī kaut kādā momentā mazliet sāka man jukt, kur mēs esam. Iespējams, ka tas saistīts ar faktu, ka grāmata tapusi saraustītākā laika posmā un šur tur iespraustas arī autores domas/paskaidrojumi jau mājās esot, kas man, personīgi, mazliet uztaisīja "mini error" smadzenēs. Bet nu tādu pavisam, pavisam mini. :)
Un pats labākais šajā visā stāstā ir tie apzīmējumi cilvēkiem, kādus Agate lieto (varbūt nebūs vārds vārdā kā grāmatā, bet nu domu jūs sapratīsiet), piemēram, "sarkanais tomātiņš"- runājot par sevi pēc izaicinoša velo brauciena, "izceptais kruasāns" - par sastaptajiem francūžiem, .... un tā tālāk. Lika pasmaidīt atkal un atkal.
Viennozīmīgi varu ieteikt šo grāmatu, šī ir uz palikšanu arī manā personīgajā bibliotēkā.
Robežu nav. Iespējas un atrisinājumi ir visur. Drosme un uzdrīkstēšanās. Gribasspēks. To grāmata man deva un atgādināja. Taču grāmata nedeva man vēlmi ņemt riteni un braukt, nedeva vēlmi pirkt busu un braukt. Nedeva arī vēlmi gulēt svešos dīvānos, lai būtu kur nakšņot. Un varbūt arī nevajag. Mans piedzīvojuma gars šoreiz neatrada pie kā pieķerties. Ticu, ka notikušais un piedzīvotais patiesībā ir trīsreiz spilgtāks (ja ne pat vairāk), taču diemžēl man tas nenolasījās.
Mulsināja divu cilvēku (vai viena?) dažādie stāsti, dažādās laika līnijas, kas izstāstīti pamīšus, it kā saistīti, it kā nē.
Lielisks stāsts, kas kalpo kā iedvesma ikvienam - gan tiem, kuri tver katru iespēju paplašināt savas robežas, gan tiem, kuriem tīri labi patīk būt mājās un ceļot, klausoties citu stāstos. Daudz atziņu un atgādinājumu sev par to, cik bagāts ir cilvēks, kas pabijis pasaulē un iepazinis citus dēkaiņus. Viegla un sirsnīga lasāmviela, kurā ikviens atradīs ko interesantu. Līdz piecām zvaigznēm “neaizvilka”, jo man personīgi traucēja daudzie deminutīvi un pašizdomātie salikteņi, kas nedaudz apgrūtināja autores domas uztveri.
Interesants stāsts. Sākumā gan mulsināja tas, ka daļa no grāmatas ir Mētras stāsts. Patika, ka nav “sausa” un garlaicīga vietu uzskaite - kur būts, kas satikts un kādas pilis un muzeji apskatīti. Šī iemesla dēļ grāmata ir tik ļoti baudāma.
Ļoti skaisti, aizraujoši un iedvesmojoši. Lasu ar balto skaudību par drosmi—varbūt ne tik ļoti par ceļošanu (man patīk tas, cik daudz un kā es pati to daru), bet tieši par uzdrīkstēšanos dzīvē. Par uzticēšanos sev un citiem.
”Es tagad varētu pārdzīvot par to, kāda neveikla dubļu čupiņa esmu. Vai. Varu pasmaidīt par kārtējo negaidīto pavērsienu manā ceļā. Es izvēlos otro. Ne tikai šoreiz, bet cik bieži iespējams.”
Ļoti viegla un patiesa piedzīvojumu grāmata. Ceļošana paver plašāku skatu uz lietām un vairo pateicību. Savos piedzīvojumos esmu saskārusies ar lielu cilvēku labestību, tapēc lasot bieži māju ar galvu - “jā, tā ir!” :)
Kopumā interesants stāsts, daudz pazīstamu izaicinājumu. Brīžiem grūti izsekot, kur šobrīd norisinās stāsts un arī laika līnija līdz galam nav skaidra un izsekojama. Mazliet traucēja tas, ka nav tāds vienots stils visas grāmatas garumā, kā arī daudzie jaunvārdi brīžiem teksta plūdumu stādināja..
Novērtēju autores pūliņus pabeigt iesākto stāstu un saprotu, ka tas nav nekāds gals piedzīvojumiem. Grāmatu vērtēju pozitīvi, patika.
Nervu kutinoši un aizraujoši piedzīvojumi ieintereģēs katru lasītāju - jaunu, vecu, piedzīvojumu meklētāju, ofisā sēdētāju vai arī parastu gurķi. Liks aizdomāties par savu dzīvi - saviem sapņiem, robežām un attiecībām ar apkārtējiem.
Šis esot personīgās pieredzes stāsts, par savu robežu meklējumiem, ceļojot un dzīvojot klaidoņa dzīvi ārpus savas dzimtās zemes. Šeit ir stāsti par dzīvi aiz Polārā loka, Vīna darītavās Eiropas dienvidos, pat Marokas tuksnesī, par velobraucienu vienantē caur Centrāleiropu. Un visiem cilvēkiem, kas satikti šajos peidzīvojumos. Bet tās mulsinošās Mētras nodaļas. Šķiet, būs jānoklausās intervija ar autori, jo ko tā Mētra te dara, tā arī nesapratu. Šķirstīju šurpu un turpu, sajūta, ka esmu ko palaidusi garām. Uz citas nots - ļoti patika grāmatas ilustrācijas.
Interesanti, drosmīgi un iedvesmojoši. Lasot sagribējās gan doties piedzīvojumos, gan vairāk klausīt sirdij un izgaršot dzīvi visā tās dažādībā. Lieliska lasāmviela, izbaudīju!
Sirsnīga un plūstoši lasāma grāmata. Sarakstīta tik baudāmā stilā, ka rodas vēlme doties arī kādā velo braucienā nemaz neplānojot visu maršrutu. Tiešām prieks par stilistiku un sirsnīgumu!!!