No Ērgļiem līdz Kārsavai – 190 kilometrus garš pārgājiens vienatnē, ceļojums gan pa Latviju, apjaušot tās skaistumu un savdabību, gan savās izjūtās, atbrīvojoties no iesīkstējušām sāpēm. Lasāmviela ikvienam, kurš šaubās par savām spējām.
Esmu liela kājāmiešanas fane, lai gan pārāk liela zaķpastala, lai vienatnē dotos garā pārgājienā. Tādā ziņā Laumu var apbrīnot. Viņa baidās (dažkārt tiešām pamatoti), bet iet. Tajā pašā laikā pārsteidza viņas bailes, čīkstēšana, naivums un nesagatavošanās, jo šis nav viņas pirmais pārgājiens. Grāmata ir ļoti personīga, viss gājiens ir cīņa ar sevi, sevis meklējumi, jo tieši ejot esam visvairāk kopā ar sevi un raisās domas. Ar tēvu galīgi nav paveicies, grāmatu lasīt var, bet var arī nelasīt.
..kolīdz ieraudzīju šo grāmatu, sagribēju to izlasīt. ļoti ātri to arī izdarīju. un nav jau mums daudz tādu staigātāju grāmatu, ja neskaita visas neskaitāmās Jēkaba ceļa gājēju epopejas. šis stāsts bija tepat no Latvijas. tāpēc ieintriģēja. grāmata uzrakstīta ļoti vienkāršā valodā un ir gana interesanta. bet mani kaitināja vairākas lietas, kas būtu piedodamas, ja grāmata būtu no gājējas, kura šādā pārgājienā dodas pirmo reizi. taču autore, kā izrādās, ir pieredzes bagāta staigātāja, tāpēc nodomāju, ka negribētu zināt, cik daudz viņa besījās un čīkstēja savos pirmajos gājienos, ha! maz tiek minēts arī tas, cik reāli tiek noiets dienas laikā. un visu laiku tiek domāts tikai par to, kur tiks celta telts, kaut Latvijā jau tas nebūt nav tik sarežģīts jautājums. un bija vēl vairākas kaitinošas lietas, bet man patika, ka autore piemin arī skaistu pašapmierināšanās brīdi. protams, grāmatā apspēlēta arī pašapziņas tēma. | 3,5*
Grāmata, kuru ļoti gaidīju…. un grāmata, kas lika vilties… es patiesi gaidīju stāstu par pārgājienu te pat Latvijā, bet liela bija mana vilšanas un bieži vien aizvēru grāmatu biežāk kā gribētos atzīt…. Ļoti traucēja, ka pāršķirot katru nākošo lapu - man nācās atkal un atkal lasīt kā autore sūdzās….. tad par somas smagumu (jāatzīst 20kg ir ļoti daudz uz pleciem), tad par 30+ grādiem (bet varbūt tad jāizvertē iespeja uzsākt ceļu agrāk, nevis pusdienlaikā)….
Mani nepameta sajūta, ka autore ir pirmo reizi devusies pārgājienā - tā arī līdz galam nesaprotot, ko nolēmusi darīt - kaut izradās dodas pārgājienos bieži un daudz….
Un nav jau tā, ka es nezinu ko nozīmē doties ceļā ar mugursomu plecos un pavisam vienai…
Kopumā patika autores ceļš, kā viņa sadūšojas doties un turpina iet, kādas atziņas gūst - šādu personīgo ceļu grāmatas man dikti patīk lasīt, īpaši, ja saprotu, ka pati nebūtu labāka tādā situācijā :D, taču ir - 1 zvaigzne no maksimuma, jo man nav ne jausmas, pa kuru ceļu autore gāja (zinu, zinu, Žigis un citi ceļotāji, kas grāmatas izdod, mūs ir izlutinājuši ar kartēm). Otra - 1 zvaigzne ir par izteiktu rīdzinieciskumu gājiena aprakstā aiz Lubāna. Labi, tas pat varbūt nav rīdzinieciskums, bet gan modernā lielpilsētas cilvēka skats, kam bija mazuliet piemesta holier-than-thou garša.
Bailes...satraukums...pārdzīvojumi...laime, nonākot galā! Es Laumu apbrīnoju par to, ka ir spējīga iet viena pati vairāku km garā pārgājienā! Drosmīga izvēle, man patika!🤍
Kad apziņu un jutību atverošas grāmatas salasījies pilsētas bērns nonāk Amazones džungļos (Latvijas laukos). Pārsmējos līdz asarām. Jau iepriekš atvainojos par absolūto neiejūtību no manas puses. 1.5*, ja vērtē kā ceļojuma grāmatu, 4*, ja tajā saskata tikai humorīgo pusi
Man jānoceļ cepure autores priekšā, jo šis lasījās, kā sarežģīts un mentāli izaicinošs pārgājiens, bet pati grāmata man likās gana virspusēja, lai gan manīju, ka autore centās, lai tā nebūtu. Paldies gan par stāstu, daudzi no minētajiem brīžiem pazīstami.
"Lielus skumju vezumus vajag izstaigāt un izraudāt, citādi tie kļūst par neredzamu rēgu, kas ieskauj cilvēka auru un zem kura bez šķietama iemesla sagumst sirds, noplok gars un stāja." Šie vārdi man patika visvairāk, kad aizvēru pēdējo lappusi grāmatai "Es eju". Jauna sieviete Lauma Malnace dodas pārgājienā no Ērgļiem līdz Kārsavai. Gājiens smags, īsts pārbaudījums, bet tēva rēgs izsāpēts. Ļoti laba grāmata par pagātnes problēmu izstaigāšanu, pārsteidzoša par ceļā sastaptajiem personāžiem, atbrīvojoša līdz kailas miesas saskarei ar dabu. Iesaku! BET paliek jautājumi/pārdomas par to mūsu dažādo Latviju.... #aelitalasa
Visi "negatīvā" iekomentētāji - tikai jautajums: Vai tad grāmata bija par "pliku ceļa gabala noiešanu un tikai?" Jeb par ceļu sevī, par ceļu sevis atrašanā, par ceļu mazliet augstāk par aizaugušām pļavām vai bedru pilnu grants ceļu nekurienes vidū, par ceļu - miesisko un garīgo? Nu tak?
[..] visgrūtākais ir nevis īstenot pašu ekspedīciju, bet gan izturēt turbulences zonu, kurā manas domas par katru cenu grib noslāpēt liesmu, kas mani aicina traukties ārpus prāta nospiedošajām važām.
* par drosmi doties šādā ceļā; * par uzdrīkstēšanos uzrakstīt par to tik atklātu un personīgu tekstu. Nedaudz traucēja mākslīgi izskaistinātā valoda, it kā cenšoties sacerējumā izpatikt literatūras skolotājai. Bet saistoši, izlasīju 2h laikā, nenoliekot grāmatu malā.
Brīnišķīga grāmata!!! Izlasīju vienā mirklī. Viss bija tik patiesi un īsti. Šī bija vairāk nekā tikai ceļojuma grāmata. Tā bija kā psihoterapija. Vairākas rindiņas tika atzīmētas, kuras aizķērās sirdī. ❤️ Es ļoti ceru, ka autore sarakstīs vēl kādu grāmatu. Tik pat atklātu un vienkāršu.
Šī ir grāmata, par kuru bail izteikties, jo autore tā jau cieš no bailēm nepatikt. Interesanti bija lasīt par satiktajiem cilvēkiem Vidzemē, Latgalē. Būtu lieliski, ja par to būtu vairāk.