Grāmata, kurā ieelpa sajūk ar izelpu un otrādi, ja vien spēj iejusties Džūlijas sajūtās.
Kāds izcils pārītis dzīvē, viens raksta, otrs zīmē ir radījuši skaistu stāstu par zinātniekiem un to izpētes objektiem, par bērniem un vecākiem, par sevis atrašanu, par drosmi, par domubiedriem, par dabu. Viens otru lieliski papildinājuši - vārds papildina zīmējumus un otrādi. Un tās caurspīdgīgās lapas ik pa laikam, vienreizēji!
Grāmatā centrālais izpētes objekts ir Grenlandes haizivs gan kā dzīvs dabas veidojums, gan kā metafora.
"Kā viņas var nozīvot var nodzīvot līdz tādam vecumam?
"Viņas ir lēnas", mamma sacīja. [...] "Tās kustas lēni, un arī lēni noveco. Tās it kā apmāna laiku."(14.).
Saka, ka bruņurupuči ilgi dzīvojot un tie ir arī lēni - lūk, ilgmūžības noslēpums :).
Cik meistarīgi raksniece ietērpj abstraktās lietas. "Atcerieties, es iepriekš minēju, ka vārdos ir telpa? Nu, akcentos ir veselas mājas."(30.) "Tētis klausījās tik vērīgi, ka tas bija sadzirdams, jūs jau zināt, kā tas ir, kad kāds tik ļoti koncenrējas, ka var sajust viņa uzmanības balto troksni."(108.)
"Mamma teica, ka zinātniekiem vissvarīgākais ir klausīties un sazināties, jo tu nekad nezini, kad kāda cita idejas liks tev mainīt pašam savas"(51.) Īstenībā, pēc profesionāļu izteikumiem, komunikācija sākas ar klausīšanos nevis runāšanu. Vērtība, ko vērts ikdienā atcerēties.
Grāmatas beigās ir PVN: info par rakstniekiem, uzziņas avoti par tā kā rūpēties par dabu un skaidrojums par bipolāriem traucējumiem. Kuram no grāmatas varoņiem tādi bija, neteikšu....:), arī galvenā varone stāsta savu stāstu ar piebildi "taču neuztraucieties, beigas es jums neatklāšu."