Zigmars Liepiņš un viņa “Mūzaīka” ir aizraujoša lasāmviela. Visiem, bet jo īpaši mums – paaudzei, kas bērnību un jaunību vadījusi absurdajā padomijā, bet brieduma gadus atgūtajā brīvajā Latvijā. Puse uz pusi. Tā ir paaudze savas dzīves kalnā, no kura labi pārskatāmas abas puses. Acis, ar kurām skatās Zigis, pārsvarā ir smejošas un ironiskas. Par laimi, tajās lēkā arī pašironijas velniņi. Labs humors. Palaikam – aizkustinājums un mīlestība. Bērnišķīgs prieks, piedzīvojumu kāre. Bieži – skumīgs cinisms un nesaudzība pret liekuļiem un nodevējiem. Drebiet visi, kas Zigmaram gadu garumā ieriebuši un riebušies! Tuvu pazīstot Zigmaru kopš rokoperas “Lāčplēsis” laikiem, gribu uzsvērt grāmatas lielāko vērtību – autentiskumu. Rakstītais pēc stila un satura ir atbilstīgs Zigmara būtībai. Tāds ir Zigmars, un tāda ir viņa grāmata – īsta. Laikmeta precīzas un ietilpīgas skices. Bērnības mistiskie pārdzīvojumi. Lidojošie šķīvīši, masonu loža, bīstamas saskarsmes ar noziedzīgo pasauli, bohēma un, protams, populārās mūzikas un Operas vide ar visnotaļ pazīstamiem personāžiem, kas tēloti gan ar iznīcinošu jautrību, gan ar goddevību. Visi saukti īstajos vārdos. Skandāls – būs! Māra Zālīte
Aizraujoša grāmata, līdz pēdējās 20 lpp ar demonstratīvi žultainu aizvainojumu totāli sabojā iespaidu.
Trīs lietas, kas ļoti patika. Pirmkārt, iespēja ieskatīties Latvijas mūzikas Lielo Notikumu aizkulisēs. Modo, Opus, filma Vajadzīga soliste, rokopera Lāčplēsis manai paaudzei bijuši daļa no personības definēšanas un formēšanas rīkiem (tas nekas, ka Lūsēna Zodiaks mani ir ietekmējis vēl vairāk). Iespēja no pirmavota uzzināt, kas, kā un kādēļ notika, ir vienkārši fascinējoša. Riskēšu izmantot nodeldēto frāzi, ka šajā ziņā grāmata ir sava laikmeta liecība, īpaši ar veiksmīgo drukātā formāta un digitālā papildinājuma sasaisti. Pirmais pluss.
Otrkārt, līdztekus notikumiem mūzikā, grāmata ir vēl viens informācijas avots par neatkarības atjaunošanu un pirmajiem soļiem Latvijas politikā un biznesā - Klubs 21, Radio SWH. Mani vienmēr aizrauj šāda personīga vēstures versija, tās nekad nevar būt par daudz. Otrais pluss.
Treškārt, patika autora ironija, kas visupirms vērsta pašam pret sevi. Turklāt līdz pat aptuveni 200.lpp priecājos, ka man ka lasītājam ir acīmredzama autora iekšējā brīvība, ka viss grāmatā iekļautais neglaimojošais ir nevis skandāla vai popularitātes meklējumi, bet autora viedoklis, ko viņš ir gatavs atkārtot, skatoties acīs grāmatā minētajiem personāžiem. Trešais pluss.
Taču nobeigums ar aprakstu par tiesu darbiem pret TVNET par publikāciju sagrauj visu labo iespaidu. Tajā vairs nav ne miņas no pašironijas, to aizstājis kaprīzs kašķīgums, pretenzijas uz neaizskramību un totāla neizpratne par to, kas ir vārda brīvība demokrātiskā valstī.
Priecājos, ka izlasīju, bet diez vai jebkad pārlasīšu.
"Morāle? Nekad dzīvē nav tik sūdīgi, lai nevarētu būt vēl sūdīgāk."
Godīgi sakot, nebija plānā šo grāmatu lasīt, bet kaut kur pamanīju Silvijas Brices atsauksmi un izlasīju. Par Zigmaru Liepiņu man nebija nekādas ekspektācijas, jā, esmu vairākkārt bijusi uz leģendāro Lāčplēsi 1988 gadā, Parīzes Dievmātes katedrāles laikā man vienmēr bija jāraud, lai cik ļoti saņemtos, jo mūzika bija neaprakstāmi skaista. Jā, Zigmara darbs un mūzika mani vienmēr ir uzrunājuši, bet par cilvēku Zigmars Liepiņš man info nebija. Zigmars tik sirsnīgi, ar visu viņam piemītošo ironisko humoru raksta par saviem vecākiem, par bērnību vispār, par nabadzību, bet toreiz tā bija visaptveroša nospiedošajam vairākumam. Par Padomju gados aprakstīto jāsmejas skaļi. Zigmars ir atklāts un nesaudzīgs, viss un visi, kas darījuši pāri, nodevuši, tiek saukti savos vārdos. Man pārsteigums bija Raimonds Pauls, kuru esam iecēluši tādā kā glorificētā Maestro kārtā. Par mūziku nerunāju, te runa iet par cilvēcisko faktoru un Zigmars ir skarbs. Bet ar visiem pamatojumiem un faktiem. Vispār, visu cieņu, Zigmars izstāsta visu kā ir, ar visiem uzvārdiem, gan par Kultūras ministrēm, gan vēl citiem iesaistītajiem. Vienu zvaigznīti noņemu par grāmatas beigām, manuprāt, pārāk skumji vai par daudz aizvainojuma, nezinu, bet tas nobeigums bija tāds nedaudz žultains. Kaut kā nedaudz noplaka mans sajūsmas balons, jo lielākā grāmatas daļa man ļoti, ļoti patika!
Un tagad, paguglējot atradu šī gada septembra sižetu LTV, kur uz jautājumu Zigmaram un Mirdzai pēc jubilejas koncerta - ko jūs abi viens otram novēlētu dzimšanas dienā, jo abiem tā ir ar nepilna mēneša starpību - Mirdza tik skaisti atbild: ''Es gribu vēl ilgi ar Zigīti nodzīvot.''
Lasīšana ļoti raita. Ievelkoša, kā reizēm vēlme nopirkt "Privāto dzīvi". Vairākkārt liek pasmaidīt par izmantotajām alegorijām. Pēc-izlasīšanas pēcgarša ir kā teicienā "cik cilvēku, tik viedokļu". Katram savi iemesli rīkoties tā un ne savādāk. Citi komentāri bija par žultaino daļu grāmatā - man nelikās tik daudz žultaini, cik sava redzējuma/dusmu/apvainošanās/sašutuma/netaisnības mix. Un tas arī ir ok. Katrā ziņā baudāmāka/biogrāfiskāka par Pīlēna savārstījumu.
Lai arī Zigmars Liepiņš pats par sevi daudz pasmejas, un kopumà humors ir svarīga grāmatas sastāvdaļa, kas man šķiet simpātiski, tomēr kaut kāds žultainums sūcas cauri. Daži stāsti šķita lieki. Kopumā interesantākā man likās padomju mūzikas dzīves virtuves puse, sākot ar instrumentu sagādes grūtībām un beidzot ar koncerttūru īpatnībām.
Šī grāmata mainījusi manas domas par komponistu. Grāmatu lasot, nepamet sajūta, ka visi citi ir sliktie, izņemot pašu. Ļoti daudz sūdzēšanās un ņemšanās. Var just,ka Liepiņam sāp sirds par daudz netaisnībām.pret viņu, tāpēc izlicis visu sāpi šajā grāmatā. Žēl,jo gaidīju, ko vairāk.
Grāmata veicināja pārdomas gan par autoru, gan par tā darbiem, gan arī par to, ko īsti autors ar šo grāmatu vēlējas pateikt.
Pēc grāmatas izlasīšanas bija sajūta, ka vairāk pastāstīts par autora līdzgaitniekiem (gan labvēļiem, gan nelabvēļiem) un mazāk par pašu autoru.
Patika inovatīvais risinājums ar QR kodu. Grāmatu ar QR kodiem lasīju pirmo reizi. Sākumā bija interesenti, bet lapās, kur bija vairāk par 2 QR kodi likās jau apnicīgi vērt vaļā. Manuprāt, bildes varēja iekļaut grāmatā. Savukārt, pielikumi, gan bija vērtīgi un labs risinājums to pievienot šādā veidā. Ļoti patika muzikālais pavadījums un tādi varēja būt daudz vairāk. Nodaļās, kur bija iekļauts muzikālais pavadījums, lasīju klausoties un izbaudot mūziku.
Lasīju un domāju cik tās atmiņas tomēr var būt subjektīvas, bet tas viss pieder pie lietas. Lieliski varēja just, kuri cilvēki autoram patīk vairāk, kuri mazāk. Arī tas nav nekas nosodāms, jo ir taču normāli, ka ar visiem nav pa ceļam. Ko es zināju par Zigmāru Liepiņu pirms izlasīju grāmatu? Principā neko. Lai gan pieminēto mūziku, izrādes un grupas es atpazinu, vienkārši nebiju domājusi par to kas aiz tā visa stāv.
Mirklī, kad autors aprakstīja ko cilvēki sagaida no operas es vēlējos iebilst. Es no operas sagaidu to pašu ko no filmām, teātra izrādēm u.t.t. Es sagaidu stāstu. Mani interesē stāsts, aktieru/dziedātāju uzburtais tēls, bet ne tie pieminētie vokāli. :)
Aizraujošs laikmeta atspoguļojums. Lasās raiti, liek smaidīt un bagātīgi apgādā ar plašu faktoloģisko un ilustratīvo materiālu. Drusku jau nu gan tas paštaisnums liek jautāt par baļķiem un skabargām, bet - ko tu lielam cilvēkam padarīsi!
Grāmata būtu tikai ieguvusi, ja beigtos pirms operas perioda. Kaut kā šķita, ka pēdējais vārds no dienasgrāmatas “Apnicis” raksturo visu grāmatas noslēdzošo daļu. Lieki.
Āriņa atbilst iekšiņai. Melna grāmata ar žults krāsas burtiem. Veltījums visiem, kas nabaga Liepiņam ir gauži nodarījuši. Un tādu ir daudz. Kā gan var neveikties vienam cēlam, nesavtīgam, sirdsšķīstam, kā dimanta oliņai žilbinošam, ārprātīgi talantīgam cilvēciņam ar līdzcilvēkiem!
Zigmars Liepiņš nenoliedzami ir viena no Latvijas mūzikas pasaules leģendām un šogad Liepiņš ar vērienu svin savu 70 gadu jubileju, aicinot uz saviem koncertiem, kā arī izdodot savu grāmatu “Mūzaīka”.
Grāmatā komponists, koncentrējoties uz profesionālo attīstību, izstāsta visu savu dzīvi caur vairāk vai mazāk laika nogrieznī hronoloģiski sakārtotiem stāstiem. Uzzinām par Liepiņa bērnību Liepājā, studiju gadiem Rīgā, sadarbību vai (ne)sadarbību ar citiem lieliem Latvijas māksliniekiem, par dzīvi “saulainajā Padomijā”, par leģendārās rokoperas “Lāčplēsis tapšanu”, par darbu SWH un Latvijas Nacionālajā operā un baletā.
Autors savā grāmatā ir īsts un patiess – viņš neskopojas ar labiem vārdiem cilvēkiem, kurus augstu vērtē un ciena, tāpat viņš nebaidās nosaukt lietas un cilvēkus īstajos vārdos (un uzvārdos) – nodevēji, liekuļi, pašlabuma meklētāji. Kā Māra Zālīte raksta uz grāmatas ceturtā vāka: “Skandāls - būs!”.
Grāmatas pirmajā daļā smējos teju balsī, komponistam ir lieliska humora izjūta un, protams, kā jau sabiedrības cilvēks, komponists piedzīvojusi dažādus kolorītus notikumus, ko tad arī atspoguļo šajā grāmatā. Lasīju ar lielu interesi – sevišķi interesanti bija lasīt par absurdo Padomju laiku, ko es maz esmu pieredzējusi un arī neesmu nemaz tik daudz par to lasījusi. Pieļauju Liepiņa laika līdzgaitniekiem šīs daļas varētu šķist jo sevišķi aizraujoša lasāmviela. Uz grāmatas beigām tomēr pieķēru sevi pie domas, vai nav drusku par dzeltenu. Domāju, ka nav daudzi, kas varētu atļauties tik atklātu grāmatu izdot, tomēr Zigmars Liepiņš, bruņojies ar savu dzīve pieredzi un sasniegumiem, to var. Un labi, ka tā, jo komponistam ir ko teikt un viņam labi to izdodas pateikt.
Grāmata ir veidota mūsdienīgi un, ja ir vēlēšanās lasīšanas pieredzi iespējams paspilgtināt un pagarināt, jo grāmatā iekļauti daudzi QR kodi, kur iespējams iepazīties ar papildus materiāliem – kā rakstītiem, tā audio un vizuāliem.
Aizraujošs Zigmāra Liepiņa atmiņu atstāsts par visu, par savu laikmetu. Bērnība Liepājā, gaitas konsevatorijā, darbs Modo un Opus, padomju realitāte, neatkarības pārmaiņu periods, SWH, Opera. Par nozīmīgo un mīlēto skaņdarbu tapšanu un organizatoriskajām aizkulisēm, cenzūru, sadarbību: Vēl ir laiks, Vajadzīga soliste, Senā kalpu dziesma, Brīvību Baltijai, Lāčplēsis, Parīzes dievmātes katedrāle, Svētī debesis šo zemi u.c. Daudz uzmanības tiek pievērsts detaļām un cilvēkiem, tas ļauj labāk izprast Liepiņa personību un viņa radošās darbības kontekstu. Liepiņš ir ne tikai talantīgs mūzikas autors un konceptu radītājs, bet arī labs organizators un analītisks problēmu risinātājs (atbilstoši savai paaudzei un laikmetam). Mana kritika šeit ir drīzāk redaktoram - būtu prasījies stingrāku redaktoru, kuru autors respektētu un kas spētu viņu pārliecināt, ka lasītājs nav muļķis: lasītājs spēj savilkt 1:1 un arī uztvert zemtekstus. Ir jāļauj lasītājam pašam izdarīt secinājumus. Ne vienmēr viss jāpasaka pilnīgi burtiski. Un grāmata neko nezaudētu no sava tiešuma, ironijas, saturiskās vērtības un personīgā viedokļa, kuru Z. Liepiņš gribēja ar to pateikt, bet gan iegūtu, ja gala redakcijā būtu atturējušies no žultainām piezīmēm tekstā tur, kur jau tāpat viss ir lasītājam skaidrs no izklāstītajiem faktiem.
Ļoti jauka, līdz aizkustinājumam vaļsirdīgi uzrakstīta grāmata - to spēj cilvēks, kurš vienmēr atļāvies un atļaujas būt pats. Kāds cits (lielākoties visi citi, domāju) būtu centies kādu epizodi nogludināt korektāk tādā vai citādā ziņā - šajā grāmatā tas nenotiek nevienu brīdi - visu cieņu! Ļoti interesanta, īpaši no vēsturiskā aspekta, likās sadaļa par bērnību ar skarbo padomju laika ikdienu, ko bērns gan tā vēl neuztver. Kopumā interesants ieskats arī mūzikas dzīves aizkulisēs, tas, ko ikdienišķs klausītājs neredz un nezina (un, par laimi!). QR kodi ir laba ideja, bet man lasīšanas dienās bija lēns internets, līdz ar to neizmantoju iespēju. Bet Zigmara Liepiņa melodijas ja tāpat galvā skan. Kopā ar Zigmaru priecājos, ka "izlasīju līdz beigām", bet piekrītu citiem komentētājiem par to noslēgumu...prasījās vēl kāds noapaļojošs galavārdiņš, kas varbūt visu spozmi, "sūdus", aizvainojumu kaut kādā kopīgā domā savilktu. Bet, no otras puses, to jau var izdarīt pats lasītājs. Lai Saules mūžs komponista mūzikai!
Interesanta laikmeta liecība. Es parasti lasu reizē vairākas grāmatas. Un šoreiz īpaši interesanti savijās kopā Mūzaīkas 80.gadu stāsti ar Valda Klišāna Pieauguša puikas atmiņu klades 80.gadiem. Dažās atsauksmēs esmu lasījusi, ka Liepiņa stāstījums par tiesāšanos ar TVNET sabojāja grāmatas iespaidu. Man likās tieši pretēji - ja visā grāmatā cauri vijās pamatīgs egocentrisms - es tāds viens vienīgais superkomponists un darītājs, tad tiesvedība par LNOB aizskārumu mani šokēja ar to, cik tomēr netiesiskā valstī mēs dzīvojam. Diemžēl vēl arvien.
Aizraujoša grāmata un tik reāli viss aprakstīts! Es ļoti augsti vērtēju humoru un šī ir viena no tām grāmatām, kura man tika tāā smieties! Sarkastiska, tieša, nesaudzīga( arī pret sevi-pašu autoru), bet tai pat laikā ļoti pozitīva un iedrošinoša. Bija tik interesanti ielūkoties šī lieliskā mūziķa, autora un uzņēmēja dzīvē!
Lasot, pārņēma sajūta, ka Liepiņam būtu labāk noderējusi psihoterapija, nevis grāmatas izdošana. Tagad nekāda ieguvuma, tikai zaudējums. Atklāti parādīja, cik liela apvainošanās un žults var būt vienā tik radoša un darbīgā cilvēkā - apbrīnojami. Būtu priecājusies, ja Z. Liepiņš manā pasaulē būtu palicis kā izcils komponists, nevis atriebes kārs, žults apsēsts un nenobriedis cilvēks.
Viena no manām mīļākajām biogrāfiskajām grāmatām. Tiešām ļoti patika! Iekļauti dažādi notikumi, personīgā pieredze un emocijas, kas aprakstītas savdabīgā un vienlaikus man kā lasītājam aizraujošā un smieklīgā veidā, kā to māk tikai Zigmars Liepiņš.
Interesanta vēstures liecība - aizraujoši, mūsdienu jauniešiem nesaprotami notikumi, pārpratumi. Teksts brīžiem diezgan skarbs, bet tas ir interesants skatu punkts uz cilvēkiem un notikumiem no "citas puses". Lieliski pievienotie foto un audio materiāli!
Klusībā pie sevis salīdzinu ar Rūmnieka ''Starp Mežaparku un Murjāņiem" - izteiksmes stils līdzīgs, jo kā gan nebūs, ja autori laikabiedri. Diezgan daudz ''tējas'' par Paulu un citiem toreiz un šobrīd aktuāliem kadriem, ticu gan, ka pamatoti. Lasāmo grāmatu rindā stājas ''Apelsīnu radio''.
"Tapu priecīgs, jo oposums tiešām ir nekaitīgāks par čekistu."
Forši uzrakstīts, sākumā patika, bet tad pie vienas nodaļas visa interese iestrēga uz ilgu laiku un es sapratu, ka Z.Liepiņa skatu punkts mani vispār neinteresē un es vairs nevarēju atrast motivāciju lasīt tālāk.