Pedagogs Voldemārs Zālītis, rakstnieks Valdis – divas personības daļas, kuras gāja roku rokā. Lindas Šmites romāns atklāj, kā Sausnējā dzimušā zēna jūsmīgā daba radīja vairāku paaudžu lasītāju iemīļoto bērnības stāstu “Staburaga bērni”, kas nu ir arī piemineklis Daugavas dzelmē nogremdētajai leģendārajai klintij. Arī to, cik ļoti pašam Valdim gribējās pacelties pāri savam pirmajam romānam, palikt lasītāju atmiņā ar ko vērienīgāku un vērtīgāku. Un paver vēl vienu mazāk zināmu šķautni Latvijas 20. gadsimta pirmās trešdaļas kultūras dzīvē.
Voldemārs Zālītis dzīvē augstu vērtēja izglītību, rakstītu vārdu, latviešu valodu un atzinību. Pazīstams ar savu darbu "Staburaga bērni", kas ir caurstrāvots ar autora bērnības atmiņām - nebēdnības, labākais draugs, daba un Staburags.
Šūnakmens klints ar rakstnieku kopā būs visu dzīvi gan līdzpaņemtā, bet vēlāk atdotā klints drumslas veidolā, gan atmiņās, kuras sildīs un uzturēs saikni domās ar vismīļāko dzīvesvietu, gan arī paša autora sacerētā stāstā Staburags tika iecelts goda vietā, kas brīžiem sāka mest ēnu uz pašu autoru un viņa turpmākiem darbiem.
Vīrietis, kas pilnvērtīgi atdeva sevi darbam gan skolā, gan literatūras lauciņā, spēja izveidot arī mīlošu ģimeni, kas viņu motivēja jauniem darbiem un mērķiem, un lika padomāt par savu veselību.
Vienmēr reflektēja par citiem un salīdzināja sevi ar citiem, bieži vien atradās citu ēnā, bet visvairāk bija pārdomu pilns par savu ceļu - būt par skolotāju vai rakstnieku. Manuprāt, abi viņa ceļi veiksmīgi sakrustojās un nesa savus augļus, tikai ar laiku. Bet cilvēka prāts un dvēsele periodiski nebūs ar kaut ko mierā, jo vienmēr var labāk, vairāk un skanigāk sevi pieteikt pasaulei.
Interesants un baudāms darbs, kas pateicoties īsām nodaļām, raiti lasās. Notikumi krasi nemainās, plūdeni pāriet no viena uz otru. Un stāsta atmosfēra, izvēlētie vārdi, aprakstošās atkāpes pārnes lasītāju uz attiecīgo laikmeta nogriezni.