What do you think?
Rate this book
Nemierīgās dvēseles
Visus krājumā “Nemierīgās dvēseles” iekļautos stāstus caurauž vienots vadmotīvs – cilvēka saskarsme ar tā saucamo “neredzamo pasauli”, dīvainu, noslēpumainu un neizpētītu dimensiju, no kuras mūs šķir dabas radīta aizsargsiena. Reizēm gadās, ka drošības barjera nezināmu iemeslu dēļ kļūst vājāka, ielaižot “tās puses” būtnes mūsu ikdienas dzīvē, un tad parasti sāk risināties dīvaini un neizskaidrojami notikumi, kuri tiek nodoti no paaudzes paaudzei, ar laiku kļūstot par leģendām, nostāstiem un ticējumiem.
Viduslaiku ceļotāji allaž savās hronikās rakstījuši par Latviju (Livoniju) ar bijību un bailēm kā par burvju, raganu un vilkaču zemi, kas pārpilna baisu parādību. Un tiešām – ja papēta senos rakstus un folkloras avotus, no pagātnes tumsības paceļas visai draudīgi tēli, no kuriem daži, ļoti iespējams, nekur nav pazuduši arī mūsu dienās...
Viduslaiku ceļotāji allaž savās hronikās rakstījuši par Latviju (Livoniju) ar bijību un bailēm kā par burvju, raganu un vilkaču zemi, kas pārpilna baisu parādību. Un tiešām – ja papēta senos rakstus un folkloras avotus, no pagātnes tumsības paceļas visai draudīgi tēli, no kuriem daži, ļoti iespējams, nekur nav pazuduši arī mūsu dienās...
320 pages, Hardcover
First published September 1, 2022
1 person is currently reading
35 people want to read
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 17 of 17 reviews
October 29, 2023
Izklaidei OK, bet gribētos, lai pie izlases būtu vairāk piestrādāts un tā būtu vairāk kā parasta smadzeņu košļene, jo laba autora rokās šausmas un pārdabiskais ir fantastiski labs materiāls.
Trijos stāstos no pieciem lielu lomu spēlē somnambulisms, tas man šķiet par daudz.
"Nemierīgās dvēseles" ir stāsts ar labu potenciālu, varbūt pat detektīva žanrā, kādā sarakstīts šis stāsts. Diemžēl tie "izmeklētāji" likās diezgan plakani tēli, turklāt vai nu drusku pastulbi vai arī neko daudz nesaprot no tā, ko dara. Atgādina tādu stereotipisku ofisa planktonu.
"Atgadījums ar veco baronu" jau bija labāk nostrādāts, lai gan sižets ne tik aizraujošs. Vienīgi ne visai patika, ka jau otro reizi grāmatā nākas lasīt skaidrojumu par to. ka cilvēki miegā mēdz staigāt un visu ko darīt.
"Vārti". Nu, šis man šķita tik lielā mērā kopēts stāstījuma veids, turklāt beidzamie teikumi... Tieši tā to ir darījuši jau milzum daudz autoru pirms Tālera, un tas jau sen ir kļuvis par meme gadu desmitiem pirms mēmes termina izgudrošanas. Manuprāt, šī stila kopēšana jau robežojas ar lētumu un bezgaumīgumu. (Šis man atgādināja tādu bijušo šausmu stāstu rakstnieku Otvaru Gravu, kurš ir liels Stīvena Kinga fans, un savā neticami slikto stāstu krājumā visu laiku iepina kaut kādas atsauces uz Kingu - bieži tika piesaukta Kinga mīļākā rokgrupa, gan jau arī mīļākais ēdiens, Kinga stāsti un vēl visādi ar sižetu nesaistīti sūdi, it kā cerēdams, ka reiz Meistars to izlasīs un būs ārkārtīgi pateicīgs par izrādīto lišķību). Ja nebūtu šī "atrastā manuskripta" tehnika, tad stāsts būtu tikai ieguvis.
"Balva". Fillers apjomam. Varēja arī nebūt. Turklāt patiesībā jau ceturtais sapņu stāsts. Tiesa ne par somnambuliem, bet tāpat... Šai izlasei nosaukumam drīzāk bija jābūt saistītam ar sapņiem.
"Melnās Līzes krusts". Doh, domāju, ka Latvijā šis stāsts ir tik daudz dzirdēts, ka arī šis neoriģinālais aranžējums varēja nebūt šajā izlasē. Ja tik ļoti gribējās, tad derēja piešķirt stāstam kaut ko jaunu.
Daudz slavinošu atsauksmju ir par Tālera romāniem. Domāju, ka kādu arī pamēģināšu, bet mazliet bail no abiem padumjajiem "detektīviem" un vilšanās.
Patīkami, ka autoram ir laba valoda, ko man saistošajos žanros jaunajiem latviešu rakstniekiem ļoti reti var sastapt.
Trijos stāstos no pieciem lielu lomu spēlē somnambulisms, tas man šķiet par daudz.
"Nemierīgās dvēseles" ir stāsts ar labu potenciālu, varbūt pat detektīva žanrā, kādā sarakstīts šis stāsts. Diemžēl tie "izmeklētāji" likās diezgan plakani tēli, turklāt vai nu drusku pastulbi vai arī neko daudz nesaprot no tā, ko dara. Atgādina tādu stereotipisku ofisa planktonu.
"Atgadījums ar veco baronu" jau bija labāk nostrādāts, lai gan sižets ne tik aizraujošs. Vienīgi ne visai patika, ka jau otro reizi grāmatā nākas lasīt skaidrojumu par to. ka cilvēki miegā mēdz staigāt un visu ko darīt.
"Vārti". Nu, šis man šķita tik lielā mērā kopēts stāstījuma veids, turklāt beidzamie teikumi... Tieši tā to ir darījuši jau milzum daudz autoru pirms Tālera, un tas jau sen ir kļuvis par meme gadu desmitiem pirms mēmes termina izgudrošanas. Manuprāt, šī stila kopēšana jau robežojas ar lētumu un bezgaumīgumu. (Šis man atgādināja tādu bijušo šausmu stāstu rakstnieku Otvaru Gravu, kurš ir liels Stīvena Kinga fans, un savā neticami slikto stāstu krājumā visu laiku iepina kaut kādas atsauces uz Kingu - bieži tika piesaukta Kinga mīļākā rokgrupa, gan jau arī mīļākais ēdiens, Kinga stāsti un vēl visādi ar sižetu nesaistīti sūdi, it kā cerēdams, ka reiz Meistars to izlasīs un būs ārkārtīgi pateicīgs par izrādīto lišķību). Ja nebūtu šī "atrastā manuskripta" tehnika, tad stāsts būtu tikai ieguvis.
"Balva". Fillers apjomam. Varēja arī nebūt. Turklāt patiesībā jau ceturtais sapņu stāsts. Tiesa ne par somnambuliem, bet tāpat... Šai izlasei nosaukumam drīzāk bija jābūt saistītam ar sapņiem.
"Melnās Līzes krusts". Doh, domāju, ka Latvijā šis stāsts ir tik daudz dzirdēts, ka arī šis neoriģinālais aranžējums varēja nebūt šajā izlasē. Ja tik ļoti gribējās, tad derēja piešķirt stāstam kaut ko jaunu.
Daudz slavinošu atsauksmju ir par Tālera romāniem. Domāju, ka kādu arī pamēģināšu, bet mazliet bail no abiem padumjajiem "detektīviem" un vilšanās.
Patīkami, ka autoram ir laba valoda, ko man saistošajos žanros jaunajiem latviešu rakstniekiem ļoti reti var sastapt.
December 31, 2022
Nez', kurš to ir izdomājis, ka veļu laika stāsti būtu piemēroti veļu laikam.
Starp Ziemassvētkiem un Jaungadu ir pats labums, īpaši, ja stāstos darbība notiek siltākos gadalaikos. Jutos ziemas pasargāta. Bet uz Kurzemes mežiem un purviem kādu laiku braukt nevēlēšos.
Autoram ir sanācis labā valodā un raitā stāstījumā literāri interpretēt gan bijušus notikumus, gan teikas, un panākt to neomulības (vismaz) un spocības sajūtu, kas piestāv veļu laikam.
Vienīgais - es būtu nedaudz paīsinājusi, manuprāt, nevajadzīgos paskaidrojumus par Lidijas smagajiem darbiem (laukos un fermā). Tad stāsts "Vārti" būtu pašā labumā.
Starp Ziemassvētkiem un Jaungadu ir pats labums, īpaši, ja stāstos darbība notiek siltākos gadalaikos. Jutos ziemas pasargāta. Bet uz Kurzemes mežiem un purviem kādu laiku braukt nevēlēšos.
Autoram ir sanācis labā valodā un raitā stāstījumā literāri interpretēt gan bijušus notikumus, gan teikas, un panākt to neomulības (vismaz) un spocības sajūtu, kas piestāv veļu laikam.
Vienīgais - es būtu nedaudz paīsinājusi, manuprāt, nevajadzīgos paskaidrojumus par Lidijas smagajiem darbiem (laukos un fermā). Tad stāsts "Vārti" būtu pašā labumā.
March 9, 2023
Veļu laiks vai ne veļu laiks, mazliet baisi stāsti iederas jebkurā gada laikā. Kā jau visos krājumos, nebūt ne visi stāsti vērtējami vienādi.
Labi, ka garākais titulstāsts bija tas, kas atstāja vislabāko iespaidu. Protams, ka bija arī kāds loģikas gļuks, bet kopumā šī versija par vadātāju likās ļoti interesanta un lappuses šķirt dzenoša. Šim dotu 5 zvaigznes bez mazākās svārstīšanās. Turklāt man parasti nepatīk tādi detektīvstāsti, kuros ir viens vai divi izmeklētāji (da jebkādas profesijas) un galvenā līnija ir vienkārši atrisināt noziegumu, bet te visa kā pārējā bija gana, lai man būtu interesanti.
Otrais ("Atgadījums ar veco baronu") izrādījās zināmās teikas, kurā bargo baronu pēc nāves burtiski parauj uz Elli velns ļoti labs pārstāts, to visu izstāstot no apkārtnē nesen atbraukuša mācītāja skatu punkta. Arī 5 zvaigznes.
Trešais ("Vārti") stāts tika būvēts tā, kā man nepatīk un viss. Tā ir vēstule, kurā tēvs dēlam atstāsta notikumus, ko daļu viņam ir stāstījis tēva onkulis, kuram savukārt atkal daļu ir stāstījusi tēva onkuļa māte. Jā, netīk man šādas stāstu matrjoškas. Un pašas beigas ar nepatika - manās acīs vienlīdz gudri kā citā šausmenē upuris, kuram jau visi draugi noslaktēti ietu iekšā tumšā pagrabā, no kura skan motorzāģa skaņa, ļauni smiekli un spocīga bērnu pantiņa dziedāšana vienlaicīgi. Bet nu no otras puses, ja melnajiem arheologiem sižetā piešķir sliktas lietas kā viņu darbu algu, tas ir savā ziņā ir labi. 3 zvaigznes.
Īsais stāsts par sēņotajām likās vienkārši OK, arī 3 zvaigznes.
Pēdējo stāstu jau biju lasījusi Vilhelma Haufa versijā un tad man tas patika daudz labāk. Pēcvārdā apgalvo, ka pamatā esot no starpkaru laika preses ņemts reāls gadījums, bet nu tas būtu jocīgi, ja tas tik precīzi atkārtotu jau pirms 100 gadiem Vācijā uzrakstītu nostāstu (kuru autors arī pierakstīja no tautā klīstošiem nostāstiem). 3 zvaigznes.
Vidēji kopumā tātad sanāk 4 zvaigznes. Varbūt gribētos no Tālera kaut palasīt vēl, bet izskatās, ka viss cits velk vairāk uz to detektīvu pusi...
Labi, ka garākais titulstāsts bija tas, kas atstāja vislabāko iespaidu. Protams, ka bija arī kāds loģikas gļuks, bet kopumā šī versija par vadātāju likās ļoti interesanta un lappuses šķirt dzenoša. Šim dotu 5 zvaigznes bez mazākās svārstīšanās. Turklāt man parasti nepatīk tādi detektīvstāsti, kuros ir viens vai divi izmeklētāji (da jebkādas profesijas) un galvenā līnija ir vienkārši atrisināt noziegumu, bet te visa kā pārējā bija gana, lai man būtu interesanti.
Otrais ("Atgadījums ar veco baronu") izrādījās zināmās teikas, kurā bargo baronu pēc nāves burtiski parauj uz Elli velns ļoti labs pārstāts, to visu izstāstot no apkārtnē nesen atbraukuša mācītāja skatu punkta. Arī 5 zvaigznes.
Trešais ("Vārti") stāts tika būvēts tā, kā man nepatīk un viss. Tā ir vēstule, kurā tēvs dēlam atstāsta notikumus, ko daļu viņam ir stāstījis tēva onkulis, kuram savukārt atkal daļu ir stāstījusi tēva onkuļa māte. Jā, netīk man šādas stāstu matrjoškas. Un pašas beigas ar nepatika - manās acīs vienlīdz gudri kā citā šausmenē upuris, kuram jau visi draugi noslaktēti ietu iekšā tumšā pagrabā, no kura skan motorzāģa skaņa, ļauni smiekli un spocīga bērnu pantiņa dziedāšana vienlaicīgi. Bet nu no otras puses, ja melnajiem arheologiem sižetā piešķir sliktas lietas kā viņu darbu algu, tas ir savā ziņā ir labi. 3 zvaigznes.
Īsais stāsts par sēņotajām likās vienkārši OK, arī 3 zvaigznes.
Pēdējo stāstu jau biju lasījusi Vilhelma Haufa versijā un tad man tas patika daudz labāk. Pēcvārdā apgalvo, ka pamatā esot no starpkaru laika preses ņemts reāls gadījums, bet nu tas būtu jocīgi, ja tas tik precīzi atkārtotu jau pirms 100 gadiem Vācijā uzrakstītu nostāstu (kuru autors arī pierakstīja no tautā klīstošiem nostāstiem). 3 zvaigznes.
Vidēji kopumā tātad sanāk 4 zvaigznes. Varbūt gribētos no Tālera kaut palasīt vēl, bet izskatās, ka viss cits velk vairāk uz to detektīvu pusi...
December 22, 2022
Šausmu literatūra nav tas žanrs, ko es patērētu īpaši daudz, bet tā kā bija iespēja tikt pie grāmatas un man patika autora pirmais darbs, tad nolēmu izlasīt. Arī šeit autors rāda, ka rakstīt prot, jo stāsti lasās raiti, valoda ir patīkama, nav lieku pārspīlējumu, un varoņi beigu beigās sanāk ticami.
Visiem stāstiem vairāk vai mazāk vijās cauri līdzīgi principi, kas, iespējams, ietilpst autora "baiļu arsenālā". Tumšās, neredzamās pasaules ar ļauniem nodomiem, vadātājs, purvi. Tā kā šīs lietas nav manā baiļu arsenālā, tad mazliet izpalika baidīšanās. Un tā kā bailes man nesagādā baudu, tad smadzenes ļoti naski visam piemeklē tādus izskaidrojumus, kam pašas arī viegli notic. Bet tas nemazināja interesi par aprakstītajiem notikumiem.
"Nemierīgās dvēseles" bija stāsts, ko es gaidīju ar nelielām bažām, jo tā kā tur darbojas zināmi varoņi no iepriekšējā stāsta, kur man radās iebildumi par dažām izmantotajām metodēm, pastāvēja risks, ka šeit būs līdzīgi. Jā, metodes joprojām tās pašas, bet situāciju krietni glāba vairāki faktori. Pirmkārt, nav tā, ka "pavicinam svārstiņu un uzreiz atbilde rokā" - tas parāda, ka pat ja šī metode strādā, tad tas nav tik vienkārši, un ir jāķeras pie citiem izmeklēšanas paņēmieniem. Otrkārt, stāsta žanrs ievērojami paplašina robežas, kādās sižets var izpausties. Šausmu stāstos var būt krietni vairāk mistikas, un tai nav jābūt otrajā plānā. Tāpēc man netraucēja ne vide, ne paņēmieni, ne lēmumi, ko pieņēma varoņi. Vienīgi nelielas šaubas par Marijas nasko brišanu purvā, kas šķita mazliet neapdomīgi, ņemot vērā, ka viņa spēj just un tic visām tām lietām. Bet nu, lai paliek... Un treškārt, šeit mistikas bija tik daudz, ka man tas nolasījās kā fantāzija, kurā ir nedaudz no detektīva. "Izrāvu" vienā piegājienā, jo lasījās labi un bija interesanti, pat ja nenobiedēja.
"Atgadījums ar veco baronu" man atgādināja pirms daudziem gadiem lasīto U.Eko "Rozes vārdu", kur klosterī notiek izmeklēšana. Šeit es izbaudīju to, ka tik mistiskā, reliģiozā un nemateriālā vidē tiek veikta samērā prātīga un rūpīga apstākļi noskaidrošana un skaidrojumu meklēšana. Bija interesanti iepazīties ar agrākajiem vietu nosaukumiem. Un nobeigums? Lai tas ir kā nodeva par pamatu izmantotajai teikai.
"Vārti" - stāsts stāstā. Šeit man mazliet izpalika aizrautība, jo tā kā minētajiem notikumiem mans prāts aši piemeklēja skaidrojumus, tad iztrūka baiļu faktora. Šeit man vairāk raisījās domas par to, cik gan "gļukainas" ir cilvēku smadzenes, kas konkrētās situācijās parāda dažādu ikdienā noderīgu darbības principu tumšās puses. Tie arī savā ziņā ir vārti uz citādāku uztveres realitāti, bet tā atšķirās no tās, ko autors ir piedāvājis. Notikumi, kas atkārtojas, protams, ir labs paņēmiens, kā pastiprināt efektu. Vēl viens faktors, kas man šeit nenostrādāja, bija tas, ka visam notikušajam ir klāt JA (JA esi bijis tur un darījis to, tad tevi var piemeklēt tas un tas, JA NĒ, tad vari droši iet mājās un gulēt mierīgi). Nespoilošu, kas tieši tur tika izdarīts, bet esmu ievērojusi, ka šis man ir ļoti nozīmīgs faktors, lai lasot vai nu dzīvotu līdzi un sajustu neomulību un bailes, vai arī uztvertu to kā neparastu stāstu no malas.
Abi pārējie īsie bija labi uzrakstītas interpretācijas par teikām vai atgadījumiem, kur caurvijās folklorizēti šausmu sižeti.
Kopumā man prieks, ka grāmatu izlasīju. Nezinu, vai to varu ieteikt visiem, jo lasītājam, kas tic aprakstītajām parādībām, var kļūt pat pārāk neomulīgi. Autors ir prasmīgi aprakstījis notikumus un sajūtas, un tas, ka tie manī neraisīja žanram piederīgo reakciju, nenozīmē, ka stāsti ir slikti. Tos ir vērts izlasīt gan ar, gan bez baidīšanās.
Galvenā pārdoma, kas raisījās, lasot šāda tipa šausmu stāstus, bija par to, cik joprojām neizprotami darbojas cilvēka smadzenes un uztvere, un cik ļoti notikušā skaidrojumus ietekmē tas, vai konkrētā persona savus cilvēcīgos gļukus apzinās vai nē. Ja pastāv uzskats, ka "es taču zinu, ko redzēju" un "es esmu saprātīga būtne", tad, protams, ka viss, kas atrodas "gļukainajā" daļā, tiek norakstīts uz ārējām realitātēm. Zinot, ka ir gana daudz iespējamību cilvēkam nefunkcionēt tik perfekti (tā pati minētā mēnessērdzība, arī halucinācijas un pavisam vienkārša sapņu, domāšanas, informācijas apstrādes, stereotipu, naratīva un citu ikdienai nepieciešamu darbības principu klātbūte), tad daudz kas sākotnēji nesaprotams iegūst atšķirīgu skaidrojumu.
Bet šeit man noteikti var būt kaismīgi oponenti, kas skaidros, ka es visu esmu sapratusi nepareizi un dzīvoju māņos. Varbūt, un varbūt nē - tā lai paliek katra paša darīšana. Tas, ko es gribēju pateikt, ka šausmu stāstiem lielu nozīmi spēlē gan tas, kas biedē katru konkrēto lasītāju/klausītāju, gan arī viņa pieeja un skaidrojums dažādām sarežģītām tēmām. Bet pat tad, ja "baiļu gaume" un skaidrojumi atšķirās, šajos stāstos var izbaudīt sižetu, valodu un tēlus. Un tas ir autora (un/vai redaktora) nopelns un šīs grāmatas vērtība.
Visiem stāstiem vairāk vai mazāk vijās cauri līdzīgi principi, kas, iespējams, ietilpst autora "baiļu arsenālā". Tumšās, neredzamās pasaules ar ļauniem nodomiem, vadātājs, purvi. Tā kā šīs lietas nav manā baiļu arsenālā, tad mazliet izpalika baidīšanās. Un tā kā bailes man nesagādā baudu, tad smadzenes ļoti naski visam piemeklē tādus izskaidrojumus, kam pašas arī viegli notic. Bet tas nemazināja interesi par aprakstītajiem notikumiem.
"Nemierīgās dvēseles" bija stāsts, ko es gaidīju ar nelielām bažām, jo tā kā tur darbojas zināmi varoņi no iepriekšējā stāsta, kur man radās iebildumi par dažām izmantotajām metodēm, pastāvēja risks, ka šeit būs līdzīgi. Jā, metodes joprojām tās pašas, bet situāciju krietni glāba vairāki faktori. Pirmkārt, nav tā, ka "pavicinam svārstiņu un uzreiz atbilde rokā" - tas parāda, ka pat ja šī metode strādā, tad tas nav tik vienkārši, un ir jāķeras pie citiem izmeklēšanas paņēmieniem. Otrkārt, stāsta žanrs ievērojami paplašina robežas, kādās sižets var izpausties. Šausmu stāstos var būt krietni vairāk mistikas, un tai nav jābūt otrajā plānā. Tāpēc man netraucēja ne vide, ne paņēmieni, ne lēmumi, ko pieņēma varoņi. Vienīgi nelielas šaubas par Marijas nasko brišanu purvā, kas šķita mazliet neapdomīgi, ņemot vērā, ka viņa spēj just un tic visām tām lietām. Bet nu, lai paliek... Un treškārt, šeit mistikas bija tik daudz, ka man tas nolasījās kā fantāzija, kurā ir nedaudz no detektīva. "Izrāvu" vienā piegājienā, jo lasījās labi un bija interesanti, pat ja nenobiedēja.
"Atgadījums ar veco baronu" man atgādināja pirms daudziem gadiem lasīto U.Eko "Rozes vārdu", kur klosterī notiek izmeklēšana. Šeit es izbaudīju to, ka tik mistiskā, reliģiozā un nemateriālā vidē tiek veikta samērā prātīga un rūpīga apstākļi noskaidrošana un skaidrojumu meklēšana. Bija interesanti iepazīties ar agrākajiem vietu nosaukumiem. Un nobeigums? Lai tas ir kā nodeva par pamatu izmantotajai teikai.
"Vārti" - stāsts stāstā. Šeit man mazliet izpalika aizrautība, jo tā kā minētajiem notikumiem mans prāts aši piemeklēja skaidrojumus, tad iztrūka baiļu faktora. Šeit man vairāk raisījās domas par to, cik gan "gļukainas" ir cilvēku smadzenes, kas konkrētās situācijās parāda dažādu ikdienā noderīgu darbības principu tumšās puses. Tie arī savā ziņā ir vārti uz citādāku uztveres realitāti, bet tā atšķirās no tās, ko autors ir piedāvājis. Notikumi, kas atkārtojas, protams, ir labs paņēmiens, kā pastiprināt efektu. Vēl viens faktors, kas man šeit nenostrādāja, bija tas, ka visam notikušajam ir klāt JA (JA esi bijis tur un darījis to, tad tevi var piemeklēt tas un tas, JA NĒ, tad vari droši iet mājās un gulēt mierīgi). Nespoilošu, kas tieši tur tika izdarīts, bet esmu ievērojusi, ka šis man ir ļoti nozīmīgs faktors, lai lasot vai nu dzīvotu līdzi un sajustu neomulību un bailes, vai arī uztvertu to kā neparastu stāstu no malas.
Abi pārējie īsie bija labi uzrakstītas interpretācijas par teikām vai atgadījumiem, kur caurvijās folklorizēti šausmu sižeti.
Kopumā man prieks, ka grāmatu izlasīju. Nezinu, vai to varu ieteikt visiem, jo lasītājam, kas tic aprakstītajām parādībām, var kļūt pat pārāk neomulīgi. Autors ir prasmīgi aprakstījis notikumus un sajūtas, un tas, ka tie manī neraisīja žanram piederīgo reakciju, nenozīmē, ka stāsti ir slikti. Tos ir vērts izlasīt gan ar, gan bez baidīšanās.
Galvenā pārdoma, kas raisījās, lasot šāda tipa šausmu stāstus, bija par to, cik joprojām neizprotami darbojas cilvēka smadzenes un uztvere, un cik ļoti notikušā skaidrojumus ietekmē tas, vai konkrētā persona savus cilvēcīgos gļukus apzinās vai nē. Ja pastāv uzskats, ka "es taču zinu, ko redzēju" un "es esmu saprātīga būtne", tad, protams, ka viss, kas atrodas "gļukainajā" daļā, tiek norakstīts uz ārējām realitātēm. Zinot, ka ir gana daudz iespējamību cilvēkam nefunkcionēt tik perfekti (tā pati minētā mēnessērdzība, arī halucinācijas un pavisam vienkārša sapņu, domāšanas, informācijas apstrādes, stereotipu, naratīva un citu ikdienai nepieciešamu darbības principu klātbūte), tad daudz kas sākotnēji nesaprotams iegūst atšķirīgu skaidrojumu.
Bet šeit man noteikti var būt kaismīgi oponenti, kas skaidros, ka es visu esmu sapratusi nepareizi un dzīvoju māņos. Varbūt, un varbūt nē - tā lai paliek katra paša darīšana. Tas, ko es gribēju pateikt, ka šausmu stāstiem lielu nozīmi spēlē gan tas, kas biedē katru konkrēto lasītāju/klausītāju, gan arī viņa pieeja un skaidrojums dažādām sarežģītām tēmām. Bet pat tad, ja "baiļu gaume" un skaidrojumi atšķirās, šajos stāstos var izbaudīt sižetu, valodu un tēlus. Un tas ir autora (un/vai redaktora) nopelns un šīs grāmatas vērtība.
October 4, 2022
Sižetu un tēlu, vides atspoguļojuma daudzveidība un nudien rudenīgas, gaumīgi baisas noskaņas.
January 13, 2023
Es nu neteiktu, ka baigi biedējoši, bet intriģējoši gan! Patika beigās autora pievienotie komentāri, kas izskaidroja stāstu rašanās pamatu.
June 27, 2023
Godīgi sakot, gribas vēl. Tik viegli lasāmi, ievelkoši stāsti. Autora valodai raits plūdums. Fantāzija, mitoloģija un viegls, patīkams drebulītis vakarā pēc izlasīšanas.
September 19, 2025
Pēc mācītāja R.Kokina vilkaču stāstu grāmatas, lasot šo, patiešām novērtēju, ka baisstāstu tematikai ķēries klāt talantīgs literāts. Par to vien 2 zvaigznītes.
Vislabāk patika stāsts par baronu- par to nākamās zvaigznītes. Negaidīts iznākums; patiešām uzbur baiso vidi, var just, ka autors lasījis par laikmetu, lai būtu atbilstošas vēsturiskās detaļas.
Arī citos stāstos pie šausmu atmosfēras labi piestrādāts...
Ja sākumā, izlasot, ka mūsdienu detektīve 1.stāstā izmeklēs ar svārstiņiem un taro kārtīm, bija tāds - paga, ko?- tad pēc tam jau bija skaidrs, ka tas piederas pie žanra un kopējā krājuma koncepta, kam cauri vijas doma par nezināmo ne tikai dažādās parādībās, bet arī - mūsos pašos.
Droši vien, ka lasīšu vēl kādu šī autora grāmatu un ceru, ka vēsturiskais detektīvs zels un plauks un arī mums būs savs superpopulārais "Melhiors" kā igauņiem.
Vislabāk patika stāsts par baronu- par to nākamās zvaigznītes. Negaidīts iznākums; patiešām uzbur baiso vidi, var just, ka autors lasījis par laikmetu, lai būtu atbilstošas vēsturiskās detaļas.
Arī citos stāstos pie šausmu atmosfēras labi piestrādāts...
Ja sākumā, izlasot, ka mūsdienu detektīve 1.stāstā izmeklēs ar svārstiņiem un taro kārtīm, bija tāds - paga, ko?- tad pēc tam jau bija skaidrs, ka tas piederas pie žanra un kopējā krājuma koncepta, kam cauri vijas doma par nezināmo ne tikai dažādās parādībās, bet arī - mūsos pašos.
Droši vien, ka lasīšu vēl kādu šī autora grāmatu un ceru, ka vēsturiskais detektīvs zels un plauks un arī mums būs savs superpopulārais "Melhiors" kā igauņiem.
December 6, 2022
📚 Pirmais stāsts bija vienkārši lielisks! Sāku pat ticēt tādam Vadātājam. Ļoti labi uzrakstīts. 👍
Lasot nākamos stāstus palika nedaudz garlaicīgi.
📚 Viegli lasāma valoda. Tēlu apraksti ļoti dzīvi.
📚 Īsti nesaprotu, kādēļ grāmatu redaktori atļauj drukāt, piemēram vādu: garīgais. Cik zinu nav tāda vārda. Vai tas nekropļo mūsu valodu? Nevis garastāvoklis, bet garīgais. Nopietni?
📚 Dažas vietas lika pasmaidīt. Visvairāk laikam patika "biopauze".😅
📚 Ir liels prieks, ka mums ir rakstnieks, kas spēj uzrakstīt labu grāmatu.
Lasot nākamos stāstus palika nedaudz garlaicīgi.
📚 Viegli lasāma valoda. Tēlu apraksti ļoti dzīvi.
📚 Īsti nesaprotu, kādēļ grāmatu redaktori atļauj drukāt, piemēram vādu: garīgais. Cik zinu nav tāda vārda. Vai tas nekropļo mūsu valodu? Nevis garastāvoklis, bet garīgais. Nopietni?
📚 Dažas vietas lika pasmaidīt. Visvairāk laikam patika "biopauze".😅
📚 Ir liels prieks, ka mums ir rakstnieks, kas spēj uzrakstīt labu grāmatu.
October 8, 2024
Re kā tieši spoku sezonā pie manis nonāca šī grāmata, it kā jau nekas tiiiik bailīgs nebija, bet viena laikam tagad pa purviem, mežiem neietu :D
Lai gan es vidzemniece, kaut kā ļoti organiski varu tās visas Kurzemes mazpilsētas, mājas un ciemus iztēloties.
Bet! ja vajag kur piesieties, tad teikšu, ka mežzinim, lai gan viņam kaut kāda cienīga izcelsme bija, 1655. gadā, nu diez vai varēja lauku mājā būt pilns skapis ar porcelānu. Pirmās rūpnīcas sāka Eiropā vērties 100 gadus vēlāk. Pirms tam tikai ļoti dārgs nāca no Ķīnas un piederēja patiešām ļoti turīgiem augstmaņiem.
Lai gan es vidzemniece, kaut kā ļoti organiski varu tās visas Kurzemes mazpilsētas, mājas un ciemus iztēloties.
Bet! ja vajag kur piesieties, tad teikšu, ka mežzinim, lai gan viņam kaut kāda cienīga izcelsme bija, 1655. gadā, nu diez vai varēja lauku mājā būt pilns skapis ar porcelānu. Pirmās rūpnīcas sāka Eiropā vērties 100 gadus vēlāk. Pirms tam tikai ļoti dārgs nāca no Ķīnas un piederēja patiešām ļoti turīgiem augstmaņiem.
November 30, 2023
Tomēr knapi 3 zvaigznes par ideju, folkloras materiālu izmantošanu, Kurzemes aprakstiem, vēstures ainu uzburšanu. Ideja laba, tomēr izpildījums stipri pieklibo. Viens ļoti izstiepts stāsts, otrs pa pusei un pēdējie kā piekabināti, lai šis skaitītos krājums. Prasītos vairāk izvērstus varoņus, aktīvāku notikumu attīstību, vienmērīgāku garumu.
November 13, 2023
Piemērota lasāmviela tumšajiem un drēgnajiem novembra vakariem. Maldugunis, Latvijas purvi, kapu aplaupīšana un senās upurvietas - šausmu stāstu elementi izmantoti tieši tik lielā apjomā, lai nezustu realitātes sajūta.
September 30, 2024
Par gardo valodu un spilgtajiem tēliem no manas puses autoram pa cepumam pienākas. Ļoti patika pirmā un priekšpēdējā stāsta atmosfēra. Diemžēl līdz 5 man īsti neaizvelk. Gribējās vēl drusku baismāk, vēl paranormālāk.
February 22, 2023
Nedaudz apjuku brīdī, kad beidzās pirmais stāsts, jo steigā nebiju pamanījusi - šis ir stāstu krājums, ne šausmu romāns. Attiecīgi tā pa īstam paķēra pirmie divi stāsti, pārējie šķita kā atstāstījums. Lieks likās beigās pievienotais skaidrojums, kā viena vai otra ideja radusies, tas lika ieplaisāt stāstījuma burvībai. Bet kopumā labi uzrakstīts. Meklēšu vēl kādu autora grāmatu.
October 23, 2022
Daži no stāstiem paķēra vairāk, daži mazāk.
Kopumā lasās raiti un brīžiem šausmu - mistikas drebulis garantēts.
Vispār jau šausmu stāsti nav mans tuvākais žanrs, bet šo grāmatu es izbaudīju.
Visbiedējošākais no stāstiem: "Vārti".
Otrs favourite: "Nemierīgās dvēseles".
Kopumā lasās raiti un brīžiem šausmu - mistikas drebulis garantēts.
Vispār jau šausmu stāsti nav mans tuvākais žanrs, bet šo grāmatu es izbaudīju.
Visbiedējošākais no stāstiem: "Vārti".
Otrs favourite: "Nemierīgās dvēseles".
November 5, 2022
Lieliska stāstu izlase veļu laiku gaidot, vai brīžos, kad vienkārši gribas pabaidīties.
Patika visi stāsti, taču vēl vairākas dienas pēc izlasīšanas domas atgriezās pie ‘Vārtiem’ - tiešām izcils stāsts!
Patika visi stāsti, taču vēl vairākas dienas pēc izlasīšanas domas atgriezās pie ‘Vārtiem’ - tiešām izcils stāsts!
December 5, 2022
Mistika, vēsture, tik dzīvīgi dabas attainojumi, raita un patīkama valoda, viegli lasāma un ne mirkli nelika garlaikoties. Izdevies darbs un paldies autoram.
Displaying 1 - 17 of 17 reviews