Ļoti pieklājīgs 3.5, dodu pusaci avansā, jo tomēr grāmatmīlestību pa spraugām spraucās laukā.
Grāmatu antikvariātā strādājoša pārdevēja memuārs, kas sola kolorītus personāžus, kuriozus atgadījumus, amata noslēpumus un vispārēju mīlestibu uz drukāto burtu. Tas viss arī bija, bet mazliet haotiskā sakārtojumā. Un varbūt, tikai varbūt, ne visiem, kas daudz un labi lasa, vajadzētu arī rakstīt. Lai gan lasīšana un rakstīšana noteikti viena otru neizslēdz, tas ne vienmēr ir priekšnoteikums veiksmei. Autors mēģina imitēt akadēmisko angļu valodu, ar kuras sausumu un manierīgumu mēdzam asociēt antikvāro vidi, bet šis pārspīlētais stils ne vienmēr nostrādā. Atsevišķās epizodēs uzreiz saskatīju autora centienu ar valodu sabiezināt krāsas, lai notikušais izskanētu kaut cik amizanti. Es zinu, es pati tā esmu darījusi savos Grāmatnīcas stāstos, un man ļoti žēl.
Bet viss jau nav tik slikti, informācijas diezgan daudz, arī man, jo tomēr darbojos jaunu grāmatu tirdzniecībā, un no antikvārās ir būtiskas atškirības. Jāsaka, ka katrā valstī šīs sfēras atšķiras un tas viss sasitīts ar drukāto grāmatu vēsturi.
Ir, protams, lietas, kas visiem grāmatpārdevējiem ir kopīgas. Pietāte pret grāmatu kā fizisku objektu. Saskarsme ar visu emocionālo nokrāsu klientiem, tici pilnmēnesi vai nē. Ideāli un pilnīgs kukū, kas liek tev turēties pie šī darbiņa, pat ja zini, miljonus nekad nenopelnīsi.
Lasīt jau var, es tikai kārtējo reizi esmu paskarbāka, jo gana šādus memuārus esmu lasījusi, un būtu gribējusi jēdzīgāku sakārtojumu, vairāk konsekvences, mazāk atkārtojumu un valodas patosa. Un līdz galam tā arī nesapratu, kā Sotheran's kā uzņemums turas virs ūdens ar šādiem darbiniekiem un viņu darba metodēm (kuras, nepārprotami, grāmatā speciāli novestas līdz absurdam, bet ja gribat absurdu, labāk paskatieties Black Books).