Ievas Strukas monogrāfija vēsta par latviešu rakstnieku, dramaturgu un gleznotāju Anšlavu Eglīti. Recenzents K. Vērdiņš saka: "Par galveno monogrāfijas nopelnu uzskatu tās izlasīšanas gaitā rasto pārliecību, ka Eglīša popularitātes iemesli meklējami viņa ciešajā saistībā ar Latvijas 20. gadsimta vēsturi. Nācis no pazīstama, taču odioza rakstnieka ģimenes, sadarbojies ar sava laika pazīstamākajiem Latvijas mākslas un literatūras pārstāvjiem, Eglītis bija viens no retajiem latviešu rakstniekiem, kura pamatdarbs trimdā ASV ilgus gadus bija rakstniecība latviešu valodā".
Ļoti priecājos par šo monogrāfiju, ko pāris vakaros izlasīju kā aizraujošu romānu, jo, būsim godīgi, šīs sērijas romāns par Eglīti labākājās vietās ir tikai pabāls paša Eglīša lieliskā krājuma "Švābu kapričo" pārstāsts. Vēl man jāsaka, ka šim pētījumam vajadzētu izraisīt ja ne skandālu, tad vismaz diskusijas teātra un teātra zinātnes aprindās, jo pēdējā nodaļa, kas, pēc pašas autores teiktā, vairs nav par Eglīti, ir sprādzienbīstama. Ar patiesu interesi gaidu, kad parādīsies profesionālās recenzijas (Pagaidām nevienu nav izdevies uziet).
Bet tās nodaļas, kas ir par Eglīti, liecina par godprātīgu un pamatīgu iedziļināšanos gan apjomīgajā Eglīša romānu klāstā, gan dzīves līčločos un attiecībās ar cilvēkiem gan Latvijā, gan trimdā. Es teiktu, ka esam ieguvuši pamatīgu papildinājumu kultūras vēsturē. Ar patiesu iedziļināšanos ir sniegts, piemēram, pārskats par to, kā uz okupēto Latviju un tās pārstāvjiem dažādos laikos raudzījās trimdā. Un, no otras puses, tā kā autore pati ir no šīs puses, skatījums nav atrauts no Latvijas realitātes.
Tas, kas mani maķenīt apbēdināja, bija, manuprāt, pārlieku izmeļošais romānu satura izklāsts, jo diezgan daudzus romānus vēl lasījusi neesmu, tomēr grasos kādreiz to izdarīt. Šīs lappuses centos lasīt pa diagonāli, lai nebojātu sev vēlākās lasīšanas prieku.
Vēl viens akmentiņš krīt izdevēja pusē. Tā kā pētījums ir hronoloģisks, Strukai ir ļoti labs atradums, kā ilustrēt, kas kurā posmā radies, katras nodaļas beigās ievietojot Eglīša grāmatu pirmizdevumu bildītes, sakārtotas divās daļās - tās, kas vēsta "par šo laiku" un tās, kas sarakstītas "šajā laikā". Bet diez kādas taupības dēļ bildītes ir tik maziņas un nekvalitatīvas, ka man ar ar normālu tuvuma redzi, gribējās meklēt lupu. Katrā ziņā Strukas ieceri parādīt Eglīša dzīvesbiedres Veronikas Janelsiņas darinātos pirmizdevumu vākus šī attēlu kvalitāte vienkārši izposta. Tāpat ļoti neskaidras un nekvalitatīvas ir fotogrāfijas. Grūti teikt, vai tā tiešām ir tikai oriģinālo bilžu vaina. Un ir ļoti žēl, jo fotogrāfijas ir ļoti interesantas. Jaunais un kailais Eglītis grieķu dieva tēlā vien ir ko vērts...
Par ko ir pēdējā nodaļa? Par Viktoru Hausmani, par sadarbību ar čeku, par viņa lomu Eglīša darbu atgriešanās stāstā, par attiecībām ar Janelsiņu, par amata izmantošanu, lai uzmāktos studentēm. Tā uzdod vairākus jautājumus. Redzēsim, vai kāds meklēs arī atbildes.
Lasīju šo darbu ar lielu interesi; ne tikai, lai uzzinātu ko vairāk lar rakstnieku, kura darbi mani līdz šim, godīgi sakot, nebija uzrunājuši, bet arī lai uzzinātu ko vairāk, kāda bija rakstnieka loma, rīcība dažādos vēsturiskos apstākļos, notikumos - gan Ulmaņa autoritārā režīma laikā, gan padomju un vācu okupāciju laikā, kā arī jau trimdā. Ļoti daudz pārdomu un ļoti daudz vēl jautājumu. Īpaši interesants darbs būs vēstures interesentiem un arī pētniekiem. Man patīk darbi, kuri ieinteresē pētīt tālāk, meklēt citus informācijas avotus, un šī grāmata paver šo iespēju. Lasiet un nenožēlosiet!
No "Es esmu" sērijas ne tikai izsmeļošākā un analītiskākā monogrāfija, bet arī lasās ar lielāku interesi nekā sērijas romāni. Veiksmīgs darbu pārskata, Eglīša dzīves un laikabiedru viedokļu apvienojums; īpaša vērtība pēdējai nodaļai, kas liek vēlreiz apdomāt visu varas struktūru un nesenās pagātnes noslēpto.
Interesanti fakti par Anšlavu Eglīti, Latvijas vēsturi un kultūras dzīvi mijas ar aizkustinošu stāstu par ģimeni, vērtībām, brīvību. Visu cieņu autorei par iedziļināšanos un milzīgo izpētes darbu!
Fantastisks darbs ieguldīts, lai atspoguļotu Eglīša dzīvi un viņa kā personības, kā rakstnieka, kā latvieša ceļu cauri pretrunu pilnajam 20. gadsimtam. Autorei izdevies ļoti garšīgi, trāpīgi, mirdzoši izstāstīt šo nebūt ne vienkāršo stāstu. Daudz citātu, daudz detaļu, daudz sarunu, vēstuļu un faktu, taču viss pasniegts tik raitā un saprotamā valodā, ka rāvu cauri kā aizraujošu romānu. Pa ceļam jau nopirku Eglīša "Pansiju pilī" un nolēmu atrast arī "Līgavu medniekus". Un nodomāju- cik forši, ka Strukai sanācis atmodināt manī šo interesi. Paldies par aizraujošu ceļojumu literatūrā un vēsturē, un cilvēkstāstos.
Es beidzot sapratu, kādā formā vēlos lasīt zināmu cilvēku biogrāfijas! Un tā ir monogrāfija. Lasot romānus par rakstniekiem šajā sērijā, mani nepameta sajūta, ka ikvienu no galvenajiem varoņiem nodēvējot citā vārdā, tas vienkārši taptu par romāns ar galveno varoni Ilzi, Jāni, Pēteri utt., kurš rakstīja, dzejoja, stāstīja. Jo tās vienmēr bija interpretācijas, kas balstījās uz nelielu vēsturisko izpēti. Bet monogrāfija... Paklanos autores priekšā, kura četrus gadus ir pētījusi A.Eglīša dzīvi, vēstules, romānus, stāstus utt. Katrs viņas izteiktais spriedums bija pamatots ar faktiem. Fantastiski! Ir skaidrs, ka, ja vien šajā grāmatā kaut kas neatbilst patiesībai, tad tas ir paša A.Eglīša apzināti sagrozīts fakts vai nepareizi radīts priekšstats. Grāmata ļāva ne tikai ielūkoties starpkaru Latvijas kultūrā un sadzīvē, bet kas visvērtīgākais - trimdas ikdienā. Un šis nav tas skaistais priekšstats par latviešu pulcēšanos, svētdienas skolām, dziesmu svētkiem un valodas, kultūras kopšanu svešumā. Jā, tas jau arī tur bija, bet... Mani pārsteidza, vai varbūt tomēr nepārsteidza, ka trimdas latvieši galīgi nebija vienoti, viņi mēdza būt skaudīgi (cik tipiski latviešiem :)), pretrunīgos uzskatos utt. Neliela monogrāfijas daļa bija veltīta atšķirīgajai trimdinieku attieksmei pert tiem, kas devās braucienos uz Padomju Latviju. Šis man pilnīgi noteikti bija jaunums. Vēl ļoti interesanti bija lasīt tā laika vēstules. Cik atklāti slavēja un kritizēja toreiz viens otru vēstulēs. Tagad cik bieži kāds atļaujas klātienē vai whats app sarakstē pateikt, ka tu ar šo darbu esi "nošāvis galīgi greizi"?! Un visbeidzot... Monogrāfija ļāva iegūt pārskatu pār A.Eglīša daiļradi un, pateicoties tam, man "want to read" saraksts ir kļuvis garāks. Jā, A.Eglītis man ir atklājums. Kādas sižeta līnijas, varoņi! Wow! Paldies I.Strukai par šo monogrāfiju!
4,5****. To MILZU darbu un materiālu apjomu, kas aptverts, lai taptu šī monogrāfija, ir baisi iedomāties. Tie ir gadi un stundas, un pētījumu kaudzes. Un šādas grāmatas, it sevišķi - ar laika distanci tapušas - lai vieglāk notikušo un darbus izvērtēt - ir ļoti vajadzīgas. Mans vienīgais (un tas ir tiešām ļoti personiski) grūtais lasīšanas iemesls bija sajūta, ka atkal esmu studiju procesā, kur pētījumus par autoriem un viņu darbiem lasīju pēc darba nakts stundās. Un tas nekas, ka tie ir labi vai pat izcili. Anšlavs Eglītis - latviešu dendijs? Katrā ziņā stāvējis klāt gan holivudas grandiem, gan latviešu literatūras zvaignzēm. Grūts, bet arī vilinošs mūžs. Un ļoti liels literārais mantojums. Grūts laiks aizbraucējiem, grūts laiks palicējiem - līdz ar to arī satikšanās (vai nesatikšanās) tikpat grūtas. Un ceru, ka uz visiem laikiem latviešiem trimdas literatūra palikusi aiz muguras.
Noskatoties “Pansija pilī” pirmās divas sērijas, nešaubīgs bija lēmums izlasīt Ievas Strukas jaunāko monogrāfiju par Anšlavu Eglīti. Ir tiešām tā vērts! Jau pirmās nodaļas pastāsta tik ārkārtīgi daudz par aizgājušā gadsimta kultūras un literāro dzīvi, ka šķiet – jau atkal tik daudz es neesmu zinājusi.
Skrupulozs un pamatīgs pētniecisks darbs, kuru var lasīt kā labu daiļliteratūru. Ļoti priecājos, ka tieši tāda grāmata tapusi par man tik mīļo rakstnieku Anšlavu Eglīti.