"Decembris" ir dokumentāls detektīvromāns, kura pamatā ir absurdu, mistisku slepkavību sērija Rīgā 1997. gada decembrī. Tas, par ko rakstīja asinskārā deviņdesmito prese, ko stāsta nogurušie deviņdesmito izmeklētāji, ko juta cilvēki un kas palicis mūsu pielāgoties spējīgajā atmiņā. Neticamu sižetu virkne, ko es centos apkopot un saprast.
Kas bija slepkava? Kas notika un kā tas bija iespējams? Mana iztēle šeit itin neko nav pievienojusi, notikumi tāpat bija pārāk briesmīgi, un patiesība pārāk nenotverama.
Par autoru:
Jānis Joņevs ir latviešu rakstnieks. Debitējis ar romānu "Jelgava 94", kam sekojis stāstu krājums "Tīģeris". Abas grāmatas guvušas lasītāju un kritiķu atzinību. Mazliet darbojies arī teātrī un kino. "Decembris" ir autora trešā grāmata pieaugušajiem.
Jānis Joņevs (1980) is a prose writer. His first novel Jelgava '94 immediately became a cult book among readers. During the TV show Great Reading the novel was chosen among the 100 most favourite Latvian books of all times. It was also praised among critics and received numerous awards. The novel is set in Jelgava town in 1994 and focuses on youngsters who are driven to heavy metal music. Sharing this taste of music and subculture they explore the life through the eyes of their youth. It is a book of a whole generation which experienced their youth in the nineties when Latvia had just regained independence. This novel has been adapted for the theatre performance by Jelgava New Theatre, and currently is being shot as a film. It has been translated into French by Gaїa Editions in 2016 under the title Metal. The translation rights of the novel have been sold to Norway, Bulgaria, Turkey, Poland, and Slovenia.
Jānis Joņevs also writes short stories, especially for children. In 2014 publishing house Liels un mazs published his book for the smallest Slepenie svētki/ Secret Celebration.
Joņevs translates from French – A. Kristoff's The Notebook, and B. M. Kolté's In the Solitude of Cotton Fields.
Jānis Joņevs together with Mārcis Lācis have written a play for the black comedy theatre performance Bārdas/The Beards staged at Dirty Deal Teatro in Riga in 2015, and the play Rīga. Urbānie mīti/ Riga. Urban Myths staged at the New Riga Theatre in 2016. Also he together with publicist Anete Konste have written a stories for the theatre performance Zvērīgā mīla/ Beastly Love staged at Dirty Deal Tearo in 2017.
Pats autors saka, ka šis esot "true crime" žanra darbs. Neesmu īsti tādus lasījis, nemācēšu salīdzināt, bet šis katrā ziņā ir ļoti Joņevisks trūkraims. Grāmatas pirmā puse, kurā rakstnieks apskata liktenīgā decembra avīžu rakstus ir lielisks, sajūta, ka čoms tev lasa priekšā vecas avīzes un mētā asprātības. Un sanāk ļoti labi. Otrā puse, kur ir sarunas ar izmeklētājiem, tas nu tā.
Katrā ziņā šis ir liels solis atpakaļ Jelgavas virzienā, un tas ir ļoti labi. Stabils 4 no 5.
P.S. Grāmatas formāts ar padomju laika mazo fontu kliedz pēc "krīze" un diez kas nav. Nav jau tā, ka KKF šo nav nolējis ar naudu vai cilvēki nepirks. Bet tas, protams, uz pašu stāstu nekādi neattiecas.
Pat nezinu kā šo novērtēt, bet 1997. gada decembris bija traks. Joņevs ir pamatīgi iejuties "izmeklētāja" tēlā pētot ziņas laikrakstos, runājoties ar izmeklētājiem un citiem cilvēkiem. Joprojām nav atrisinātas un visdrīzāk nekad arī neatrisinās visas tā laika slepkavības. Man patika, ka paralēli tiešajiem notikumiem Joņevs piemin arī citus sīkumus (vakara meitene, ha!), svarīgākus notikumus, pastāsta kādus citus noziedzīgus gadījumus vai atceras savu metālista jaunību ("Jelgava 94" ir nemirstīga), neaizmirst arī par humoru. Lasīt tomēr nebija viegli, jo tēma nekāda jautrā nav. Kopumā interesanti, atkal kaut kas neparasts un man patika gan ideja, gan izpildījums.
Vienu vārdu sakot-“Tīģerim” ir piedots, lai dzīvo “Decembris”!
“Deviņdesmitie bija sapņu un pasaku laiks, kad pa zemi klaiņoja muļķa lutauši, lielmeža laupītāji un īsti velni.” (38.lpp.)
Sociālantropoloģisks detektīvs-laikrakstiem pa pēdām. Es iedomājos, kā bērni, skatoties pēc divdesmit gadiem rakstu virsrakstus, lasīs par mūsu šodienu un arī ķiķinās, reizē saķerdami galvu, domādami, kā tas vispār ir iespējams. Protams, ir dažas lietas, ko atļaujas tikai 90tie. Šis ir dokumentāls atskats uz sabiedrību, reizē sekojot kriminālo noziegumu atšķetināšanā, pie reizes organiski ievijot tā laika sadzīvi, aktuālo mūzikā un vispārējo noskaņu. Trāpīgi izlasītie citāti, asprātīgie skaidrojumi un komentāri nevar atstāt lasītāju bez smieklu devas.
Šis ir viens labi noasināts, precīzi uzšķērsts un ironiski valdzinošs deviņdesmito beigu slepkavības romāns, gluži kā laikmeta liecība, kas savā absurdā liks grozīt galvas un teikt, cik labi, ka vairs neesam tur. Īpašus atmiņas uzplaiksnījumus izbaudīs astoņdesmito un septiņdesmito gadu bērni, jo “ak, skaistā jaunība”!
Viss proporcionāli akurāti-pagātnes aura, slepkavību šausmas, lakonisms un izmeklēšanas rēbuss. Un smiekli, kur nu bez tiem!
“Iedomājaties, ir iespējams strīdēties ne tikai par mākslas, bet arī par slepkavības stilu.” (52.lpp.)
3.9⭐️
“Galvaspilsētā papildus patrulē 60 policijas automašīnas. Šī apņēmība drīz saduras ar deviņdesmito gadu realitāti-patruļmašīnām aptrūkstas degviela.” (31.lpp.)
"Ir deviņdesmitie. Cilvēki meklē atbildes." Manuprāt, ļoti raksturojošo frāze, kas izsaka romāna būtību. Domāju, ka šis darbs ir vairāk konkrēta laika posma un cilvēku raksturojums, kas veidots izmantojot true crime iezīmes. Tie, kuri atceras 90-tos, šī grāmata ir lielisks ekskurss pagātnē - tā laika haoss, reketieri, Interpegro veikals.
Grāmatas lielākais mīnuss noteikti ir izdevumā izvēlētais supermini burtu izmērs. It kā manas redzes problēmas ir tālumā, nevis tuvumā, bet jau lasīt likās neērti. Saturā gan "Decembris" man patika - tas ir tikpat lielā mērā pār 1990.gadiem vispār kā par maniaku. Autora atmiņas un asociācijas viņa komentāros likās tiešām lasāmas.
Latvijas deviņdesmitie literārā materiāla ziņā varētu būt nepārspējami, visi steidzās dzīvot, rezultātā desmitgadē varētu būt saspiesti vismaz divi gadsimti ar visu no tā izrietošo notikumu intensitāti un blīvumu. Es tajā laikā pabeidzu vidusskolu un augstskolu, sāku strādāt, gadu pavadīju Oksfordas Universitātē, kur nopirku savā mūžā pirmo CD (Nika Keiva "Murder Ballads", tās pašas, kas piesauktas grāmtas 20.lpp), un vispār mācījos dzīvot. Neko daudz neiemācījos, jo - "Vai deviņdesmitie bija mums par stipru un, tikko tie beidzās, mēs vairs tiem neticējām?"
Rezultātā "Decembri" lasīju ar pavisam īpašu emocionālo piesaisti, turklāt tā nu sakritis ("Jebkura sakritība iepriecina"), ka ir piedzīvots dažu grāmatā minēto vietu īpašais šarms, nu kaut vai mistiskais Centrālcietuma - Matīsa kapu - vilcienu depo trijstūris. "Esmu vairākkārt stāvējis uz gājēju tilta un skatījies uz cietumu un kapiem. Abas vietas pilnas stāstiem un kompānija visur laba, tomēr reti kurš steidzas tur nokļūt. Bet skatīties gribas. Un zem tilta dzelzceļš, visa simbols, nepārtrauktais ceļš." Patika šī versija par vēstures stāstīšanu, patika citāti no bieži absurdajiem deviņdesmito avīžu virsrakstiem, ziņām, sludinājumiem un reklāmām (īpaši 119.lpp), patika teksta sadrumstalotība un aizslīdēšana sānu tēmās, jo tas šķita precīzs steidzīgas domāšanas procesa atainojums - lēkāt no tēmas uz tēmu, bet nekur ilgi neaizkavēties, patika visdažādāko sīk-faktu virtene, kas ļauj tīksmīgi aizklīst tīmekļa neceļos (jā, foto īstais nosaukums ir "JAWS and white dog"). Kā juristu mani fascinēja atstāsti no intervijām ar policijas un prokuratūras amatpersonām, pārdomas par izmeklēšanas metodēm un principiem, pārdomas par pūļa reakciju ("Vai kļūtu vieglāk, ja mēs uzzinātu, ja slepkavības veikuši vairāki garīgi līdzsvaroti ļaudis? Tas būtu pats briesmīgākais - uzzināt, ka šādus darbus liek paveikt saprāts, apdoma un atjautība. Ārprāts ir mūsu vienīgais glābiņš, visas cerības uz to, ka slepkava ir viens un ārprātīgs, un pavisam tāls no mums").
Un vispār iejutos tumša decembra vakara tēmā par Edvarda Šķērroča un Elizabetes Batorijas arhetipiem, siržu ēšanu un asiņu dzeršanu, un visu mūsu vajadzību pašausmināties un ielūrēt tur, kur lūrēt nevajadzētu, un mēģināt ieviest loģiku un kārtību tur, kur nekas tāds nav iespējams, jo realitāte ir neticami neiespējama.
"Deviņdesmitie bija sapņu un pasaku laiks, kad pa zemi klaiņoja muļķa lutauši, lielmeža laupītāji un īsti velni."
Ir oktobris, un es lasu “Decembri”. Un iesaku arī citiem. Tā kā rakstniecības studijās esam aicināti uz semināru lasīt šo no jaunākās sieviešu autoru literatūras un to no vīriešu, lai salīdzinātu femīno un maskulīno rakstniecības stilu, ķēros pie Jāņa Joņeva daiļrades, jo jau iepriekš starp mani un viņa darbiem bija izveidojusies laba sapratne.
Es nevīlos. Drīzāk apstiprināju sev vēlreiz, ka Joņevs ir autors latviešu rakstniecībā, pie kura atgriezīšos arī nākotnē.
Joņevs raksta asprātīgi, humorpilni, atļaujas ironizēt. Ideja radīt detektīvromānu, pašam kļūstot par detektīvu, ir oriģināla, un apbrīnoju autora drosmi un apņēmību uzrunāt policijas pārstāvjus, doties uz naktslokāliem uzrunāt vietējos, meklēt laikrakstos un arhīvos. Arī “Jelgava 94” tematika nekur nav pazudusi – metāls un mūzika ir klātesoša arī “Decembrī”.
Iesaku darbu visiem, kam interesē detektīvromāni, kam patīk laba, mazliet melna humora izjūta un tiešums, nevis abstrakcija literatūrā. Ļoti kvalitatīvs latviešu literatūras paraugs.
Drusku negaidīti, bet man patika pat labāk par Jelgavu. Ja nu vienīgi struktūra likās drusku haotiska, bet citādi viss savās vietās un es noteikti parakstītos uz grāmatu sēriju "Joņevs stāsta par savām apsēstībām".
Pirmkārt, ja es kādreiz runāju par Joņeva "Janvāri", es īstenībā domāju "Decembri".
Otrkārt, es esmu Joņeva lasītājs. Šomēnes Grāmatēžu pulciņā pārrunājām LaLiGaBas nominantus. Un, kamēr nebija šaubu, ka "Mežakaija" tiešām ir izcils darbs, kas pelnījis šo balvu, es pilnā mērā atbalstu arī "Decembra" nokļūšanu finālā, kamēr citi nebija tik droši. Jo, kā noskaidrojām - viņi vienkārši nav Joņeva lasītāji. Pašlaik izskatās, ka es esmu.
Nav viegli būt Joņevam pēc Jelgava 94. Parasti radošie pēc kulta līmeņa statusa sasniegšanas nomirst. Joņevs izvēlējies ne tikai dzīvot, bet arī turpināt rakstīt. Es ticu, ka Tīģeris lasītāju vidū tiktu novērtēts vairāk, ja tas būtu bijis pirms "Jelgavas 94". Jo cilvēki gaida - atmiņas par laimīgajiem jaunības gadiem (laimīgi salīdzinājumā ar šodienas dinamiku, konkurenci, rēķiniem, nereālajiem instaparaugiem utt.), nostaļģiju, TO garšu. Un "Decembris"to visu piedāvā, tikai caur maniakālu slepkavību prizmu.
"Decembris" ir par zvērīgām slepkavībām Rīgā 1997. gadā; tā ir arī autora pašrefleksija par savu vēlmi pētīt, noskaidrot, sakārtot; kā arī tas ir neliels veltījums cilvēka atmiņas īpatnībām. Man 1997. gadā vēl nebija 10 gadu, nekādus maniaku stāstus par orgānu izgriešanu es neatceros. Bet pats vārds "maniaks" noteikti bija manā realitātē daudz lielākā mērogā kā šodien. Kolektīvajā zemapziņā tas viss tur bija. Par to arī liecina Joņeva sarunu biedru (ne)atmiņas un atmiņu klades, kur vairāk kā pusei atbilžu autoru baiļu saraksts ietver arī maniakus.
Lai arī lasītāju pulciņā mani apgaismoja, ka latviešu literatūrā šis nav pirmais dokumentālais detektīvs, "Decembris" tomēr ir unikāla grāmata. Tajā ir unikālais Joņeva pašreflektīvais tonis, izteikta 90to (at)balss, kā arī maza dāvaniņa "Jelgavas 94" faniem - zibšņi no TĀS realitātes.
Un es jau jūtu, kā lēnām iegrimstu 90to maniaku video pasaulē. Youtube tumšā puse, gaidi mani.
Šī grāmata man, kā true crime fanei, bija kā saldais ēdiens. Jāatzīst, ka tiešām bija mazliet haotiski, bet tas grāmatas burvību īpaši neiespaidoja. Tieši kaut kad biju aizdomājusies par slepkavībām Latvijā un izskatās, ka 90-tie tiešām bija traki laiki.
Ja grāmatai līdzi nāk birka "deviņdesmitie", grūti tai paiet garām. Tas tomēr ir spilgts laiks ikkatra latvieša dzīvē.
Grāmatas centrā gluži vai neticamu un ārprātīgi asiņainu noziegumu virkne 1997.gadā Rīgā, bet pasniegta tik rotaļīgi, ironiski un viegli kā tikai Joņevs to māk. Var just, ka deviņdesmitie ir īpašs laiks autora dzīvē un viņam gluži labi izdodas ar tiem nošarmēt arī lasītāju.
Ja pēc "Tīģera" likās, ka šī autora un mani ceļi diezin vai kādreiz atkal krustosies, tad pēc "Decembra" diezgan droši varu teikt, ka gaidu no šī autora atkal ko jaunu. Manuprāt, Jānis Joņevs ir izcils deviņdesmito gadu dokumentālists, pie tam to dara gluži asprātīgi.
Nu, nezinu. Ja nebūtu par laiku, kas man pašam ir ļoti interesants, tad būtu zemāks vērtējums. Lai gan domāju, ka te vispār ir bez zvaigznēm. Šķiet, ka autors aizgājis pa pretenciozas dročīšanas ceļu.
Man patīk lasīt Joņevu, jo viņa Rīgu 90to beigās es atceros. Šoreiz man neataust atmiņas par šīm slepkavībām, bet es atceros atmosfēru Rīgā, kādas bija avīzes, sarunas, noskaņas - nu tuvu... šķiet , es LU VVF politologos pat kādu līdzīgu pētījumu taisīju par "Rīgas Balsī" rakstīto. Stāstam netrūkst dokumentalitātes, bet man pietrūka mērķa, tas kādā brīdī sāka griezties ap savu asi.
Cepums J.Joņevam par garšīgi uzrakstīto ceļojumu laikā! Atsvaidzināja atmiņā trauksmaino deviņdesmito izskaņu laiku ar spriedzi,kas valdīja Rīgas sabiedrībā,sekojot līdzi notikumiem,kuru atrisinājumu un skaidrojumu var uzzināt caur J.Joņeva aizrautīgu iejušanos izmeklētāja lomā.
Jāpajautā mammai, ko viņa atceras par 97’ gada decembri, jo es tajā gadā piedzimu. Bet pats darbs man patika, forši, ka ir vēl kāda latviešu true crime grāmata.
Šis noteikti nav tas žanrs, ko es lasu ikdienā, vai paķeru šad tad, lai iekustinātu lasīšanas prieku. Informācija bija pilnīgi jauna, jo kā nekā man ap to laiku bija tikai 4 gadi, neko tādu neatceros. Intereses pēc uzprasīju mammai, kura tajā brīdī tieši atradās Rīgā BKUS slimnīcā ar brāli, teica, ka no galvenās ēkas uz vecāku māju negribējās iet, jo tomēr bija bail no "maniaka". Kopumā tiešām viena vakara lasāmviela, kas izstiepār uz kādām 4, jo laika, kad lasīt bija tik cik bija. Man patika sarkastiskie un ironiskie jociņi pa vidu, bet galu galā grāmata tik ļoti neaizrāva. Gribējās tomēr kaut kādu noslēgumu tam visam, bet ko darīt, ja nekas līdz šim nav atrasts un tomēr vainīgs planētu stāvoklis? Profesionālā kretīnisma, jeb kļūdu skaits: 4 (kopumā labs rādītājs)
No grāmatas: ap 1997. gadu Rīgā bija ap divsimt, divsimt piecdesmit slepkavībām. Salīdzinājumam - tagad gadā notiek ap simt slepkavībām visā Latvijā. Tolaik atklāja ap trīsdesmit procentiem, tagad normāli ir deviņdesmit.
No tagadējā skatu punkta autors atskatās uz Jelgava'94 laikiem un šķiet, ka pārvērtē metālistiem piekritīgo elku (paši zināt kādu) pielūgšanu/ slavināšanu, tas labi .. lai gan arī dekoratīvi izteikti vārdi ir pateikti vārdi un sevī ielaisti, tie savu vietu atrod un nospiedumu realitātē atstāj.
Salīdzinājumos runājot – gribas teikt, ka šī ir dokumentāla īsfilma lasāmā formātā.
Autors, meklējot materiālus projektam, “uzduras” kādai deviņdesmito gadu krimināllietai un zinātkāres vadīts uzsāk deviņdesmito preses izpēti, intervē bijušos izmeklētājus un veic tādu kā slepkavību rekonstrukciju. 1997.gadā decembrī vienas nedēļas laikā Rīgā tika veiktas 7 slepkavības un nevarētu teikt, ka šis skats laikam bija, kas ļoti neparasts (vispār grāmatā atspoguļotā slepkavību statistika tāda baisa), tomēr kaut kas neparasts tomēr tur bija. Maniaks, sērijveida slepkava vai vienkārši nejauša sakritība? Šo ļaušu Tev izlasīt grāmatā.
Deviņdesmitie bija visai savdabīgs laiks Latvijā – bijām kaut kur pa vidu starp vecajiem “tikumiem” un jaunajiem likumiem, kas radīja visai auglīgu augsni jukām, ko katrs izmantoja kā nu mācēja un juta. Šis laiks cilvēkos attīstīja dažādas maņas un instinktus – kas kādam ļāva kļūt bagātam, kādu citu iedzina alkatības vai atkarības dūksnājā, kur tas ņēma un noslīka, paraujot līdzi visus citus, kam tas pieķērās. Šis bija patumšs laiks, kas veda uz gaismu.
Grāmatā autors izteiksmīgi apraksta deviņdesmito gadu krimonogeno fonu. Es tajā laikā biju bērns un konkrētus notikumus neatceros, taču to baiļu sajūtu gan. Šķiet biju sabaidīta, ka viena staigāt apkārt nedrīkst, jāizvairās no tumšām vārtrūmēm un kādā brīdi mamma man izsniedza asaru gāzes baloniņu “ja nu kas”. Piebildīšu vien to, ka deviņdesmitajos dzīvoju rajonā, ko apraksta autors – netālu no Grīziņkalna un Pērnavas ielas, kur kā minēts grāmatā “vienmēr kaut kas notiek”.
Man šī bija laba grāmata atslodzei, kurā nevajadzēja ļoti iedziļināties un saspringt uz sižeta līniju - par spīti patumšiem notikumiem, šī bija visai viegla, asprātīga lasāmviela, kas uzjundīja šādas tādas atmiņas par deviņdesmitajiem – “modīgos” zvanus uz skolu, ka tur ielikta bumba, “strelkas” Ziedoņdārzā, bruņoto “skinhedu” ienākšanu skolā, meklējot kādu vecāko klašu skolnieku, klaiņojošu suņu barus, “Vakara ziņu” meitenes, “Rīgas santīmu” pastkastītē, Atmiņu klažu šarmu, pirmās ballītes tādos dzīvokļos, kur “cirvi var pakārt” un citus deviņdesmito labumiņus, kas iestiepās arī vēl divtūkstošo gadu sākumā.
Pēc "Tīģera" gribējās dot otru iespēju..., bet laikam jau tas, kas "piečakarējis" 1x, "piečakarēs" arī 2x... PS: Burtu lielums vienīgais "nepiečakarē", jo tas kliegtin kliedz-nelasi!
Izvēlējos decembri, lai lasītu Decembri, bet pabeidzu janvārī. Varbūt vajadzēja sākt lasīt janvārī, jo sākums lika krietni sapīties datumos un vakara meitenēs. Tad, kad grāmata bija teju pusē, proti - sāka aizpildīties tukšie laukumi, skaidri iezīmēties konstrukcijas, teikšu godīgi - nevarēju tik viegli to nolikt malā. Runā, ka tā ir labos kriminālromānos. Esmu 90. gadu bērns un atminos dažas nianses, ko min arī autors/varonis, tas ļoti piesaista grāmatai. Pēdējā laikā fanoju par 90. tajiem - kā par fenomenālu desmitgadi, kurai vēlos sevi pieskaitīt, līdz ar to, grāmatu uztveru kā labu laikmeta liecību, ar spilgtiem raksturiem, notikumu iztirzājumiem celoņu un seku loģiskām sakarībām. Beigas cerēju sagaidīt citas, bet tāda dzīve - ja autors pieņēmis noteikumu atrisināt, nevis izgudrot beigas, tad pieņemu un lieta darīta.
Paraugdarbs tam, kā smalkjūtīgi ieturēt morālās un ētiskās robežas, rakstot par īstas dzīves traģēdijām, dažiem fragmentiem piedēvējot, kādu sirsnīgu mājienu uz sakritībām, vārdu spēlēm, dažādu laika nogriežņu paralēlēm, tas ir Jānis Joņevs šajā krimiķī :)
"Mums nesanāks iedzert uz Putina kapa, jo viņa netīros pīšļus izbērs kādā slepenā grāvī. Nekas, iedzersim tāpat."
Dokumentāls detektīvromāns, kura pamatā ir mistisku slepkavību sērija Rīgā 1997. gada decembra sākumā. Joņevs rok augšā vecās avīzes, tiekas ar izmeklētājiem un mēğina atmudžināt gan neatklātās, gan atklātās slepkavības. 1997. gadā man bija 13 gadi un šīs konkrētās lietas neatceros, bet to, ka 90tie bija maniaku, spridzināšanas, Kriminalinform un bandītu laiks, to, protams, atceros ļoti labi. Man ļoti patika visas tās sīkās nianses, kas raksturoja to laikaposmu - klasesbiedru anketu klades, Vakara ziņu meitenes, Šķēle, Inese Misāne, utt. Arī humors un valoda laba. Joņeva Jelgava94 man patika, Tīğeris tā so so, tad nu Decembris atkal patīk. Un visu cieņu autoram par pēcvārdu - lakoniski, bet ļoti, ļoti trāpīgi pateikts!
Kad lasi, ka tas ir detektīvromāns, tad man laikam bija kaut kādas romāna gaidas. Sākumā lasot domāju - vai cik jauks ievads - biju diezgan priecīga, bet nu pie 7. decembra sapratu, ka šis laikam tomēr nav ievads. Tā ka palika drusku garlaicīgi. It kā nav jau vienmēr jābūt tādam galvenajam varonim, kuram just līdzi - vai tas bija autors pats? Bet nu man kaut kā neizdevās nevienam varonim dzīvot līdzi. Katrā ziņā papildus likās, ka ir problēmas ar redaktoru - bija kaut kādas vietas, kur likās, ka nav īpaši pārlasīts - ka iepriekš tas jau bija rakstīts un tad pasniegts kā jauns fakts - vai tamlīdzīgi - sajūta, ka ir rediģēts un labots, bet kopumā nav līdz galam pārlasīts. Nebija jau daudz tādu vietu, bet tās tā baigi sit ārā no līdzsvara.
Tā jau it kā interesants žurnālistikas darbs (labi, ka maziņš), bet man trūka kaut kas tajā formātā.
Neparasts darbs latviešu literatūrā. Dokumentāls stāsts par sen notikušām slepkavībām, bet reizē arī autora dienasgrāmata par šī stāsta radīšanu. Intriga ir, smagi jautājumi ir, laikmeta fons ir, interesantas detaļas ir, beigās noziedznieki - vismaz daži - tiek atklāti. Bet daži arī ne. Un daudzi smagi jautājumi par cilvēka dabu paliek. Nu jā. Tā kā esmu Joņeva fane, neko mazāk par 5* nevaru likt.