Pirmais modernais romāns latviešu literatūrā, kas vēsta par kāda studenta, Jovana Mermana, vilšanos mīlestībā, aiziešanu no sabiedrības, “jaunas dzīves” veidošanu un jauniem mīlestības pārdzīvojumiem.
Literāro darbību sācis 1904.gadā žurnālā "Vērotājs". Publicējis apcerējumu "Janis Rozentāls" . Haralds Eldgasts kļuva populārs 1905. gadā ar programmatisko romānu "Zvaigžņotās naktis" , kurā grēksūdzes un pašanalīzes formā izteikti pretrunīgi personības intīmie pārdzīvojumi un mēģinājums atrisināt konfliktu starp materiālo un garīgo pasauli. Tas ir pirmais modernais romāns latviešu literatūrā. Romāna priekšvārdā H.Eldgasts izklāstīja savu izpratni par mākslu un tās attiecībām ar sabiedrību, uzsverot mākslas neatkarību un cilvēka dvēseles atklāsmi kā mākslinieka jaunrades vienīgo mērķu. Romāns izraisīja asu kritikas reakciju un ierindoja Eldgastu dekadentos. Arī vēlākajos darbos - lugā "Dēmona paradīzē" (1907), stāstu un tēlojumu krājumā "Vižņi" (1908), romānā "Sudrabotā saulē" (1924) u.c. dažados aspektos aplūkota indivīda problēmas, centrā izvirzot personību - ideālistu. Ideju realizācija Eldgasta darbos nereti deklaratīvā, samākslotā formā. Mākslinieciski izstrādāta autobiogrāfija grāmatā "Pa okeānu" (1912) - Amerikas ceļojuma apraksts. Ar pseidonīmu Sirotājs publicējis feļetonus.
Kā jau Briedis brīdināja, pilna ar "zīmēm", ko vienā brīdī sāku uzskatīt par tādiem kā papildus atlokāmajiem lodziņiem uz katras atsauces, kas dod autoram iespēju uzrakstīt vairāk ar mazāk vārdiem (vai vienkārši izrādīties ar galvenā varoņa zināšanām). Nez kādēļ viņam pie sirds bija pieaugušas tieši valkīrijas. Var redzēt, ka rakstīta ar mērķi sadusmot lasītāju, bet, tā kā es varēju redzēt, ka autors nav galvenais varonis, un viņš veido galvenā varoņa viedokli, tātad izvēlas, kas, viņaprāt, būtu saniknojošākais, tātad viņam tas liekas svarīgs un neapgānāms, tu mani neapmānīji, Eldgast, un es nesadusmojos. Galvenā lieta, ar ko viņš gribēja mani saniknot, bija galvenā varoņa tāds tā kā egocentrisms, vai baļķa savā acī neredzēšana, kas bieži izpaudās arī jaukās seksiskās pārdomās par sievietes būtību. Iespējams, šis ir kārtējais lasīšanas nepareizajā laikā gadījums, bet man nebija ne mazākās vēlēšanās rasktīt sašutušas piezīmes uz maliņām, Briedi. Dažbrīd jutos tā, it kā nevis klausītos autorā, bet nosēstos viņam blakus un kopā ar viņu skatītos un purinātu galvu par galveno varoni. Grāmatai ir noskaņa, kas sasaucas gan ar izlecošajām domām, gan filozofiju, galvenā varoņa meklējumiem, poētisko valdou, un tas visu grāmatu padara par veselumu, nevis šādām tādām provokācijām, un cienāmu veselumu, jo, kā jau rakstīts uz vāka,tas kļūst par vienas dvēseles stāstu.
Tāpat, kā ar "Half Bad", kaut žanrs, saturs, valsts, laiks, viss ir abiem darbiem nekopīgs, tomēr attieksme līdzīga - nevar nenovērtēt literāro, saturisko kvalitāti un personiskā pārdzīvojuma atveidojumu, kā arī šis tomēr ir vēsturiski nozīmīgs darbs ar savu inovativitāti (un shit, sarakstīts 23 gados! ko pie velna es daru ar savu dzīvi?), kā pirmais modernisma darbs, turklāt arī retums, ka proza dekadencei, bet jesus, kā es šo darbu necietu lasīt! Šis darbs paliek atmiņā. Tas caur tikai stilistiku parāda, kā mēs pie Brieža apcerējām, galvenā varoņa pagaišanu no realitātes, visam darbam no apkārtnes faktiem izšķīstot apziņas plūsmā, bet ko darīt, ja Mērmana mūžīgā vilšanās it visā, vismaz līdz teju pašām beigām, un tik negatīvā attieksme pret pasauli, likvidējot visu, tā tehniski padarot eksistenci bezjēdzīgu, nu nekādi nav un nevar būt manā gaumē. Kā lasot sev to definēju - galvenais tēls ir sociopātisks nihilistisks, narcisistisks ideālists. Tiem, kas mīl revolucionāru literatūru, tas būs tieši pa zobam.
Romānam varētu ielikt vienu zvaigznīti vairāk, ja pie tā būtu piestrādājis redaktors, mudinot autoru atteikties no liekvārdības, kas dažbrīd jau tā neskaidro domu padara vēl neskaidrāku vai banālu domu vēl banālāku. Katrā ziņā romāns ir skaists un vienlaikus ērmīgs modernisma literatūras paraugs latviešu literatūrā. Lai arī Eldgasta paustās atziņas un pārdomas ir senas, tomēr tās perfekti rezonē arī šodien. Teju pie katra temata, kam pieskaras autors, gribas piekrītoši māt ar galvu un teikt - jā, jā, tagad ir tāpat; es domāju/jūtu līdzīgi. Būtu es jaunāks, šis būtu mans mīļākais latviešu romāns.