Zaļā Dzīle

by Toms Deimonds Barvidis

Pasaule, kuru ik nakti pārstaigā debesmeitas, trīs spoži mēneši, reiz esot bijusi vienota, līdz brāļi, debesmeitu precinieki, sastrīdējās un to sadalīja. Tagad Zaļā Dzīle, mežonīgs un nebeidzams mūžamežs, un sausais, skopais Tīrums dzīvo katrs savrupu dzīvi šķietamā drošībā. Tomēr gan Tīrumā, gan Zaļajā Dzīlē pamazām mostas kā jauni, tā aizmirsti spēki, kas tiecas iegūt vai iznīcināt. Zaļās Dzīles bangas arvien niknāk sitas pret Tīruma krastiem, un cilvēku apmetnēs sākas cīkstēšanās par ļaužu prātiem un sirdīm. Kas izjaucis līdzsvaru starp abām pasaules daļām? Meklējot atbildi senās dziesmās, Vārmas ciema Dižais rakstotājs Hauko atrod tikai jaunus jautājumus.

“Toms Barvidis radījis vienu no tām teiksmainajām pasaulēm, kas izzīmētas līdz pat vissīkākajām detaļām un atstāj gluži taustāmas klātesamības sajūtu. Dzīle un Tīrums, šīs divas antagoniskās daļas, veido sarežģītām saitēm vienotu dzīvu telpu, kuras raksti iesniedzas mītiskā aizmūžu bezapziņā. Atjaunot šajā Visumā sašķobījušos lietu kārtību romāna varoņi spēs, tikai izprotot un pārvarot pašiem sevi. Spriedzes pilnā intriga notur lasītāju savā varā no pirmās līdz pēdējai lappusei.”
Vents Zvaigzne

Toms Deimonds Barvidis (1994) ir Baltic International Bank lasīšanas veicināšanas projekta “Bibliotēka” rīkotā pirmā jauno rakstnieku konkursa laureāts. Toms strādā IT jomā, bet brīvajā laikā raksta, rūpējas par telpaugu saimi un darina mājas vīnu. Debijas romānā “Zaļā Dzīle” savijas autora stāstnieka talants, mīlestība pret fantāzijas žanru un patiesa, dziļa interese par vēsturi un dabu.

Genres: Fantasy

429 pages, Hardcover

First published November 1, 2022

Reviews

[Ints · Rating 2 out of 5]

Gan jau ka biju pārāk daudz sacerējies. Cik nu lasīju anotācijas, brīnišķa nestandarta pasaule un citas lietas. Es esmu liels pasauļbūves cienītājs un tādēļ grāmatu iepirku līdz ko tā iznāca. Izlasījis pirmās divsimt lapaspuses man bija diezgan liela vilšanās. Laikam esmu pārāk prasīgs savās unikālo pasauļu gaidās un šī grāmata man diezgan bieži lika apstāties un domāt par lietām - kā pie velna te strādā ekosistēma, kur rodas tie megamonstri, no kā viņi pārtiek. Kas ir tas, kas uztur barības ķēdi, jo būsim godīgi, tad (skatoties uz mūžamežiem un Zaļā dzīle šķiet tāds ir) tie nemaz tādus monstrus nespētu uzturēt. Tur viss ir viens mežs ejot desmit dienu pat lāga upes netrāpas ceļā. Nu un Tīrums vispār kaut kāds monokultūru ābeles un graudaugi paraugs.
Nākamais ir maģija, jeb rakstošana kā tā te tiek saukta. Tā vispār nav ne skaidri definēta un tai nav nekādu likumu, līdz ar to lasot tu vari būt drošs, ka jebkurš var pēkšņi "izšaut" ar geimčeindžing spellu un likt lasītājam sev uzdot jautājumu, kamdēļ vajadzēja tās iepriekšējās lapaspuses.
Grāmatas varoņi arī neizceļas ar īpašu intelektu. Vārmas vietvaldis un amata savietošanas kārtībā rakstotājs Hauko #teamTīrums absolūti nav derīgs savam amatam, grāmatā viņš gari un plaši cīnās pat Tīruma tīrību (vismaz vārdos) bet tai pat laikā viņa izpratne par to pret ko viņš cīnās ir labākajā gadījumā minimāla, bet nav jau laika ābeļdārziem raksti jāraksta. Sākoties īstām problēmām viņš nolien savā būdā un kopā ar vēl pāris vecajiem strebj alu un runā, ka kaut kas jādara. Visa ciema informācija nāk vecām dziesmām, tāda kā enciklopēdija uz kurām ar visi sen jau kā uzlikuši mīksto, pat viņu zinātāju virsvadītājai ir diezgan švaka nojausma par lietu patieso dabu.
Par mesiju Ķamfiru es vispār nerunāšu, tāds hobits tikai ar suni.
Tagad kad esmu sirdi izlicis, var ķerties pie labām lietām. Autoram talants ir un gan jau pēc pāris grāmatām viņa darbi būs ļoti labi, iemanīsies un sižeta pavērsieniem nemaz nevajadzēs izstumt ārā klavieres no krūmiem. Varoņiem katram atsevišķi nebija ne vainas, un viņu motivācija ar bija skaidra, bet nu likteņa pavērsieni, kas daļu no viņiem noveda vienā lielā noveda noteiktā vietā, pārāk nepārliecināja. Pasaulei jau ar nebija ne vainas un tas ka lasītājs ir muļķis un neko no tās nesaprot ir normāli, bet no varoņiem gan gribētu vairāk izpratnes par savu apkārtni.

[Ance · Rating 4 out of 5]

Vajadzīgā Dzīle.
Tik patīkami ienirt savā valodā. Iespējams, šādi jūtas cittautu ļaudis, lasot fantāziju, kas balstās viņu pašu folkloras aizlaiku biezoknī. Tā mājīgi. Mani raksti, tīrumi, mājas, grifi... Uj, nē, tie tikai ģērbonī. Un vispār mums nav mūžamežu. Vēl. Skaisti. Ķamfirs ir mans elks, es gribu būt tik pat apņēmīga.

[Anete · Rating 4 out of 5]

4.3⭐

[Sarmīte · Rating 3 out of 5]

Nu tā. Pēc ilgāka laika paņēmu latviešu autora darbu man tik ļoti ļoti mīļajā fantastikas (te laikam pareizāk - fantāzijas) žanrā. Laikam vispirms jāpasaka, ko es gaidu no fantastikas, fantāzijas, distopijas - tātad, autora prasmi uzburt svešo pasauli un mani aizvest uz turieni; loģiku varoņu darbībām un pašus varoņus; stāstu; noslēgumu. Gandrīz kā skolas laikos, ievads, iztirzājums, nobeigums.

Tad nu par pozitīvo. Autoram ir brīnišķīga valoda, kas tiešām apbur, piesaista un aizved tur, kur viņš vēlas. Ar aizrautibu lasīju, jāsaka, ka bija daudz varoņu pārdomu, apkārtnes apraksti utt., kas tiešām bija ok. Man visumā patika arī varoņi un viņu darbības, tiesa, ne jau visi bija supervaroņi, bet tā mēdz būt. Bija labi arī tā rakstošana - tā laikam norāde uz mūsu folkloru un jostām, interesants piegājiens. Ļoti patika tas, ka dažādie stāsti veda pretī LIELAJAM notikumam, ti, noslēgumam, kurā visi sasietie mezgli atraisīsies, viss nostāsies savās vietās un visi varoņi izpildīsies pēc savas programmas. Tātad - pārejam uz mīnusiem:)

Mīnusi. Vislielākais aplauziens - noslēgums. No kopumā interesanti izbūvēta stāsta beigās palika nekas. Lielā cīņa, kam bija jāsaliek viss pa plauktiņiem, labajiem jāsaņem atalgojums, sliktajiem sods utt, bija viens vienīgs aplauziens no sākuma līdz pat beigām. Necaurejamās Dzīles Acī, pie kuras praktiski neviens nevar atrast ceļu un pārvarēt briesmas, pēkšņi bija saskrējuši visi, kas vien grāmatā pieminēti. Un tā vietā, lai sagrābtu to varu, proti, ieliktu šķēpu vai cirvi tajos akmeņos, sākās kaut kāda ņemtne, kur beigās visi viens otru noslaktē. Ak nu jā, mesija no kalniem, suns, briežu meitene uv vēl pārītis izdzīvoja. Ok, es neko nesaku par neloģiskajiem varoņu gājieniem vai vispār nedaudz nospiedumiem no kaut kā (Avatara dzīvības koks laikam daudziem neliek mieru:))))), mani arī netraucēja ļoti detalizētā dabas pasaule - te tiešām autoram cepums par tiem augu un dzīvnieku aprakstiem, sevišķi ziedodzes bija kaut kas. Bet - no sižeta pazudis bija Ūmo, tāpat bez izskaidrojuma bija tā melnā ēna, kas dižo rakstotāju sabiedēja.

Kopumā - lasiet, autors māk rakstīt, grāmata ir ļoti aizraujoša, nu beigas.. kkādas nu ir. Vispār es ceru, ka būs turpinājums, jo tie stāsti palika tādi atvērti.

ps Tās vietas par dižo rakstotāju un vecajiem, kas tempj alu un tikai runā, ka kaut kas jādara (un tu zini, tu neesi viens!)- nu tas tā mīlīgi, tāds laimes lāča motīviņš.

Pavisam noslēgumā - ceru uz turpinājumu!

[Diāna Kondraša · Rating 5 out of 5]

Galīgi nenobindžoju četros sitingos.

[Anita Straujuma · Rating 2 out of 5]

Pārsamežģīta

[Krista Karabeško · Rating 5 out of 5]

Ja Tu mani pazīsti, tad zini, cik ļoti es mīlu labu fantāzijas lidojumu.

Grāmatas autors Toms Deimonds Barvidis ir latvietis.
Lūk tas man šķiet interesanti. Kāpēc?
Jo, manuprāt, šai grāmatai ir potenciāls būt pasaules līmeņa lasāmvielai.
Bet labi, ko es zinu, neesmu jau nekāda grāmatu kritiķe, vien bibliotekāre ar subjektīvu viedokli. Ja man patīk, es spiežu 5 zvaigznes un neanalizēju sīkus stāsta caurumus. Aizlāpu tos ar saviem minējumiem un tā ir labi.
Lai vai kā, manuprāt, šis darbs ir ne tikai pārkāpis latiņai pāri, bet tai pat pārlēcis!
Jā, mēs latvieši arī varam radīt kaut ko skaistu un pārpasaulīgu! Un mums IR PIENĀKUMS savus rakstniekus celt un godā turēt. Kurš tad cits to asti cels, kā saka.

Ja man jāraksturo grāmata 2 vārdos, tad saku – latviešu avatars.
Man ļoti patika, kā autors apspēlē baltu folkloru un tradīcijas, izdomā pats savus teicienus un lamāšanos.
Visādi jancīgi, nedzirdēti vārdi iedoti personāžiem, būtu ļoti interesanti dzirdēt, kā, teiksim, radies vārds “Ķamfirs.”
Figurēja tādi tēlaini izteiksmes līdzekļi kā:
“Lai Vilcene pār mani raugās!”
“Sūnainais krauķis!”
“Plūdi un sausums!”
“Lai tavi dārzi vienmēr pilni.”

Tiek reprezentētas debesu meitas. Tiek interpretēti dažādi tēli un lietas no mūsu pašu mitoloģijas, bet skaistākais ir tas, ka tas netiek darīts acīmredzami. Piemērs ir mītisks nezvērs Zalkatis, kas droši vien atvasināts no zalkša, bet interesanti, ka zalktis ir nekaitīgs. Vai tas kaut ko nozīmē? Jo zalktis arī pasakās bieži figurē.
Vēl viena lieta, kuru gribu apsmadzeņot ir maģijas veids, kuru autors izdomājis. Rakstošana saucās. Atgādina par pētījumu, kuru reiz lasīju par to, ka senlatvieši, pirms ienāca kristietība, esot burtiski tinuši dziesmas kamolā. Veidojuši mezglu rakstus. Un tad, kad jālasa, tad tin, tausti un dziedi. Tāpat arī pasakas. Vai autors iedvesmojies no šī?

Bāc, man patika. Būtu daži komentāri, jautājumi neatbildēti, bet es tajā prāta stūrī neeju, lai nebojātu prieku. Paļaušos, ka būs turpinājums.

[Liene · Rating 3 out of 5]

Bagātīgi sulīgā valoda, pirmajās lapās mani aizrāva. Bauda ausīm. Vēlme steigties mājās un lasīt pirmo nodaļu. Baudīt valodu, kas tik garšīgi un dzīvi plūst no rindiņām man pretī. Pat kolēģei liku izlasīt ievadu. Viņa vienkārši trāpījās pa rokai, lai gan nav fantāzijas žanra cienītāja. Abas meklējām google kā izskatās krauķis, lai secinātu, ka, iespējams, mēs to esam redzējušas daudzreiz tikai noturējušas par vārnu, kraukli vai jebko no vārnu dzimtas, kas nav žagata.

Arī tālāk valoda glaudīja manas ausis. Esmu sajūsmā par to cik dzīvīgi var aprakstīt tulznas, nobrāzumus un citas parādības. Autors neaizmirst arī par to, ka pasaule ir ne tikai sataustāma, bet arī sadzirdama, izgaršojama un sasmaržojama. Man pat mazliet skauž (tas nav ļauni), ka es tā nemāku. Viens no labas grāmatas pamatakmeņiem ir laba valoda. Ar labu valodu es pat vissliktāko grāmatu izlasīšu. Te tā netrūka. Vai tad neskan skaisti: “Vārdi mīņājās uz lūpām.”?
Vai arī tādi vārdi kā, piemēram, “kveldēt” . Nu tik burvīgi. Tā izklausās labāk nekā “karsēt”. Daudz vairāk dod noskaņu.


Tālāk jau ir sižets. Tas gan mani totāli garlaikoja, bet man ļoti reti patīk tās ejamās grāmatas. Es tās izbrāķēju bieži. Arī šeit es līdz galam nepavilkos. Grāmata jau pāri pusei, bet piedzīvojuma kā nav tā nav. Arī pirmais prieks par valodu sāk lēnām noplakt, bet nu tomēr es palaistu garām daudz labu vārdu un salīdzinājumu, ja neaizķepurotos līdz beigām. Aizķepurojos!

Ļoti prasījās kāds izgudroto vārdu saraksts, kur varētu izlasīt, ka vaskaļzieds ir tas un tas vai zalkaši ir tādi un tādi. Visos tajos svešvārdos manas smadzenes putrojās un juka. Es brīžiem nesapratu vai suņa vārds ir viens vai otrs. Pagāja vairākas lapas kamēr es iemācījos atšķirt vārdu zēnam un sunim. Iespējams, pa ceļam aizsapņojos, bet iespējams tā vienkārši strādā manas smadzenes - tām vajag špikeri.

Tāpat man problēmas sagādāja sākums un cilvēku izmēri. Automātiski padarīju tos cilvēciņus, kas lido uz putniem maziņus kā īkstīšus, bet tad jau laikam viņi tomēr bija tikpat gari kā visas citas grāmatā pieminētās ciltis.

Arī grāmatas beigas... Kas tad tur īsti notika? Vai labais uzvarēja ļauno? Pasaulē iestājās harmonija un miers? Vai arī te būs turpinājums? Kas notika ar to dzīvniekveidīgās cilts pārstāvi? Vai tas dzīvnieks bija kaut kas zaķveidīgs, bet ar dzeloņcūkas adatām līdzīgu spalvu? Vai zēns izpildīja savu misiju vai tomēr nē? Jautājumu palika daudz, baidos, ka ne visus tēlus es uztvēru un ļoti iespējams, ka šī grāmata tā arī tika pabeigta nevis tāpēc, ka autoram apnika domāt nobeigumu, bet tāpēc, ka autors plāno turpinājumu. Kas zina. Laiks rādīs.

[Linda · Rating 5 out of 5]

"Zaļā Dzīle" ir uzvarētājgrāmata jauno autoru konkursā, un es pilnībā saprotu, kāpēc. Toms Deimonds Barvidis ir radījis valdzinošu pasauli, ar vairāk noslēmumiem nekā atbilžu. Lielākā daļa manu iedomu, izlasot anotāciju, romānā neapstiprinājās, un labi ka tā. Toms raksta nesteidzīgāk, ar cieņu pret savu fantāziju un pret varoņu pārdzīvojumiem.

Priecājos, ka grāmatas veidotāji nav aizrāvušies ar ilustrācijām, jo autora rakstības stils lieliski uzzīmē gan Tīruma līnijas, gan Zaļās Dzīles monstrozitāti, gan tukšos kalnus, gan sviedru un asiņu atstātos traipus varoņu drēbēs. Ieraudzīju, sadzirdēju, saodu. Kaut kas šajā grāmatā man atgādinā bērnībā piedzīvotos vizualizāciju uzplūdus, kad stāstos aprakstīju vissīkākās detaļās. Ar tādu pašu bērnības azartu, bet kvalitatīvā balansā romānā nianses ir apbrīnojamas, un noteikti vietā un ne par daudz. Tas viss iedzīvina un ļauj sajust. Nīdāšu gājiens līdz Zaļajai Dzīlei un iekšā tajā ir viens no skaistākajiem gājienu aprakstiem, ko jebkad esmu lasījusi.

Autoram lieliski izdevies ieskicēt gan sabiedrības apmātības procesus, gan individuālus šaubu un apņemšanās ceļus. Romānā ietvertas traģēdijas (Hjārša ir izcils tēls), personīgās uzvaras, apburošas leģendas, spriedze. Novērteju, ka Toms nav devies salkana mīlasstāsta virzienā, lai arī tam vieta atrastos. Daudz patīkamāk ir nelielā mistērija par tēlu jūtām, brīvība man pašai izdomāt vai minēt. Un ziniet, kas ir pats skaistākais, šī ir tikai debija! Labākais vēl priekšā.

Puszvaigzne avansā par to, ka, lai arī kulminācijā nedaudz vīlos, izbaudīju katru lapu, katru nodaļu. Gaidīšu turpinājumu, kas būs arī iemesls vēlreiz pārlasīt šo botānikas un pārdzīvojumu pilno grāmatu. Ceru uz vairāk mītu, dabas un noslēpumu atrisinājumiem.

Kopumā - pavisam noteikti iesaku!

[Laura Melne · Rating 4 out of 5]

Fantāzija nekad nebūs mans mīļākais žanrs, bet nav šaubu, ka romāns ir uzrakstīts meistarīgi. Lasot šķita, ka Toms jau ir gana pieredzējis rakstnieks, nevis debitants. Ļoti ceru, ka būs arī turpinājums.

[Rasa Danute Siliņa · Rating 3 out of 5]

3.5

Sākumā likās pat diezgan interesanti, bet vidus un beigas pārāk samežģīti un pārsarežģīti. Tomēr noturēja mani visu nakti augšā un negribējās gulēt. Tā ir diezgan laba zīme

[Dainis Mazkaļķis · Rating 4 out of 5]

Ir vairākas neveiklas vietas (pats sākums tāds šķita - likās ka ir neveiklu teikumu, bet vēlāk šī sajūta pazuda - vai nu ielasījos autora stilā, vai arī pats autors ''ierakstījās'') un šo to varēja savādāk, bet idejas un pasaules uzbūve pietiekami interesantas.

Daudzsološa debija.

[Anna · Rating 2 out of 5]

Ar ko lai sāk.
Mani bija brīdinājuši, ka šī grāmata lasīsies smagi — un tā arī bija.
Grāmatas iesākums ir ļoti straujš, knapi iepazīstinot ar tēliem, mūs iemet viņu piedzīvojumā. Un tā ir lielākā problēma — jo tēli mums ir ne tikai nepazīstami, to motivācijas un vēlmes, bet rakstītais turpinās no trīs skatu punktiem, kas visā šajā grāmatas burzmā padara lasīšanu vēl sarežģītāku, neļaujot just līdzi tēliem. Tikko šķiet, ka būtu vismaz kaut cik interesanti uzzināt, kas ar konkrēto tēlu notiks tālāk, lasītājs tiek aizmests pie citiem skatupunktiem, kur no sākta gala ir jācenšas izprast un izjust tēla pārdzīvojumus. Un tas ir visbriesmīgākais šajā grāmatā — tā ir vienkārši garlaicīga.

Kāpēc Kaura pēkšņi nolemj skriet iekšā Dzīlē? Kur ir viņas neeksistējošā motivācija, kura netiek paskaidrota līdz pat grāmatas beigām? Mēs neko nezinām par viņas dzīvi pirms ceļojuma dzīlē, par attiecībām ar māti, citiem cilvēkiem, sīkākas detaļas par viņas apmācību pie Hauko. Tā vietā mūs iemet jaunā pasaulē, kur jācenšas izsekot līdzi notiekošajam, ņemot vērā, ka autors, skaisti aprakstot vietas un parādības, necenšas mūs informēt par sižetu, kuram mūs vajadzētu ieinteresēt.

Talevs šķietami pat nepārliecinās par tēva stāvokli, par viņa vēlmēm, tik svarīgā sava ģimenes locekļa ciešanu vidū nolemjot pazust mežā uz 20 dienām, lai atrastu ziedu, kurš tikpat labi var arī neeksistēt. Kāpēc viņš ir tik ļoti pārliecināts, ka Hauko neatlabs? Kāpēc neuzkavējas vismaz dažas dienas, pārliecinājies, ka būtne, kas uzbrukusi ciematam, nav sadzenama rokā? Nerodas absolūti nekāda līdzjūtība ne pret ievainoto Hauku, ne pret Talevu, kurš nesavtīgi dodas savā ceļojumā. Lielākoties tāpēc, ka viņš pats to vēlas, nevis to patiesībā vajadzētu viņa tēvam. Talevs nepaņem līdzi nedz ēdienu, nedz dzērienu, jo, šķiet, Dzīles dubļainie augi vairāk kā atbilst viņa mērķiem.
Kaura un Talevs blandās pa mežu, kurā praktiski gandrīz nekas nenotiek līdz Hjāršas satikšanai. Tas ir īss brīdis, kad ir interesanti iepazīties ar Dzīles būtni, un visu tālāko stāstu tas ir interesantais, neparastais tēls, kas spēj izklaidēt.
Ķamfirs iet savu lielo ceļojumu, kur katra nodaļa šķiet kā nebeidzamais murgs, kurš atkārtojas un no kura nav iespējams pamosties.
Hauko sēž ciematā un dzer alu, cenšoties visiem iestāstīt, ka ābeļdārzu robežu iezīmēšana ir svarīgākais, par ko vajadzētu uztraukties. Ignorējot acīmredzamus draudus. Kā tāds cilvēks vispār var kļūt par ciemata atbildīgo, ja viņš uzstājīgi ignorē citu vēlmes? Grāmata to nepaskaidro.
Protams, neiztikt bez sirdi šaustošās (nē) Taleva un Kauras šķiršanās, kurā ikkatrs sevi cienošs lasītājs uzdotu jautājumu, vai viņš izjuta vismaz kādu emociju. Atbilde — nē.
Turklāt, Talevs — grāmatā Kauras tik ļoti izslavinātais Dzīles eksperts, pie pirmās iespējas iekļūst auga nagos un gandrīz nomirst.

Ļoti smīdina paragrāfs no grāmatas kā iemesls Kauras motivācijai:
"Un tomēr! Viņa būtu varējusi atgriezties mājās, bet labuma no tā nebūtu nekāda. Kamēr Tervi neizdomāja pārrasties, viņa bija bez grifa un vairs nevarēja ne tirgoties, ne izlūkot Dzīli medību laikā. Ar Hauko viņa stāvoklī Kaura nevarēja turpināt savu neveiksmīgo rakstotājas apmācību. Viņai atliktu nīkt četrās sienās, ravēt rāceņus un mēzt aitu steliņģus."
1. Mums netiek izskaidrots, kādi ir rakstotājmākslas principi. Tāpēc lasītājs nevar just līdzi un izsecināt, vai tiešām Hauko (viņa stāvoklī) patiešām nevarētu turpināt apmācīt Kauru.
2. Kaurai nav grifa, tāpēc viņa nevarētu izlūkot Dzīli. Tāpēc tā vietā viņa izvēlas doties Dzīlē bez grifa, apdraudot savu dzīvību.
3. Kaura grāmatā praktiski nepiemin savu ģimeni un retie iespraudumi par viņas māti nerada vispār nekādas sajūtas.
4. No šīs motivācijas sāk šķist, ka Kaurai ir diezgan samērā uzspļaut uz visiem, jo viņa vēlas paskraidīt pa mežu ar Talevu.

Tēli nešķiet nedz emocionāli saistoši, nedz interesanti.
Rakstošana netiek izskaidrota, lai gan tas pavisam vienkārši varētu būt viens no grāmatas interesantākajiem aspektiem. Kā ieminējās viens cits lasītājs savā atsauksmē — kāpēc Kauru vispār izvēlējās par mācekli?
Kāpēc Talevs un viņa brālis dzird un jūt Dzīli? Kāda vispār bija jēga no brāļa personas atklāšanas?

Ir sajūta, ka ļoti daudz informācijas tiek pārlikts uz otro grāmatu kā grandiozu atklāšanu, taču tas zināmi iedragā šo grāmatu.

Vienīgais iemesls, kāpēc lieku grāmatai vairāk par vienu zvaigzni — tās bija grāmatas pēdējās 75-100 lapaspuses. Stāstā beidzot kaut kas notika, negribējās pēc katras nodaļas atlikt grāmatu malā un prokrastinēt tās lasīšanu ar citām nodarbēm.
Tas, protams, nemaina faktu, ka nobeigums bija.. nenobeigts. Ir saprotams, ka autors plāno otro daļu, un es ticu, ka gan rakstīšanas stils, gan spēja veidot interesantus notikumus tikai uzlabosies, tomēr šajā, tik ļoti biezajā grāmatā, kur nobeidzošās ainas tika iespiestas pēdējās 50 lapaspusēs, nobeigums trūka. Kas tieši notika Dzīles sirdī? Kāpēc no šiem notikumiem tik strauji pārlec, lai uzrakstītu pēkšņu epilogu, kurā praktiski nekas netiek atklāts?

Papildus, ļoti daudzi raksta, ka grāmata šķiet tik senlatvisku sajūtu caurvīta. No kurienes šīs sajūtas rodas? No rakstošanas, kurā pat nav noteiktas nekādas konkrētas zīmes? No Dzīles, kas naktīs pārvēršas par Avatara kino kopiju? No grifiem, uz kuriem jāj? Trīs meitām, kuras maiņās atrodas debesīs? Tas man nav izprotams, jo neizjutu pilnībā nekādu saistību nedz ar latviešiem, nedz ar baltu tautām kā tādām.

Es gan ticu, ka autoram ir potenciāls. Iespējams, turpinājums būs lasāmāks un aizraujošāks.

[Meldra Vītola · Rating 3 out of 5]

Manā grāmatu universumā stāsti ar sižetu: ceļā, AKA “aizej tur paņem to un laicīgi atved mājās, un pa ceļam uzbruks nezvēri un kritīs akmeņi” ir nobružājies un tamdēļ sagarlaikojos.
Plusi: pasaule uzburta skaista. Grāmata piesātināta ar senlatviešu atmosfēru.

[Māra Bitāne · Rating 3 out of 5]

Mani vienmēr interesē, kas tiek izdots latviešu fantāzijas lauciņā, un ķēros pie Zaļās Dzīles, tiklīdz tā bija iznākusi.
Jāsaka, ka šis romāns mani patīkami pārsteidza.
Vispirms par plusiem. Vides apraksti ir izdevušies. Dzīles flora un fauna ir krāšņa, bagātīga, interesanta. Loģiski izveidota cilvēku pasaules struktūra, lai arī man personīgi neaizrauj agrārās sabiedrības modelis, tomēr te tas bija detalizēti aprakstīts un varēja pamanīt kaut ko tipisku latviešu mentalitātei – tā pati nozīmes piešķiršana zīmēm, simboliem, dabas parādībām, tautiskā stila atribūti, vēstures, leģendu, stāstu ievīšana dziesmās (līdzīgi kā mūsu tautasdziesmas utml.).
Varoņu motivācija arī bija skaidra un saprotama, tikai viņiem pašiem šķiet, ka īsti nebija skaidrs, kas notiek apkārt un beigu satikšanās momentā pietrūka vēriena un ticamības.
Nevarēju pierast pie Ķamfira vārda. Tā varbūt ir mana problēma, ne autora.
Burvestību apraksti ieintriģēja, it sevišķi galvenās varones izpildījumā.
Rakstošana kā maģijas forma ir visnotaļ ticami aprakstīta, taču nav īsti skaidrs, kādi likumi te darbojas un kā vispār tikt pie tādām spējām. Galvenajai varonei ir pretējas spējas rakstošanai, respektīvi, viņa ļoti labi māk atrakstot jeb izjaukt rakstus, atbrīvojot spēku. Spējas noderīgas, taču kāpēc tādas viņai piemīt, īsti netika atklāts.
Šis ir autora pirmais darbs un, neņemot vērā atsevišķas nianses, latviešu fantāzijas laukā viens no vērienīgākajiem, kas izdoti pēdējā laikā. Noteikti lasīšu arī nākamās autora grāmatas, ja tādas būs. Vajadzētu būt, jo te ir potenciāls.

[Daniel · Rating 3 out of 5]

Pagāja vairāki mēneši līdz es beidzot piebeidzu šo grāmatu. Tīruma un Zaļās Dzīles pasaules tika ļoti krāšņi aprakstītas, bet sižets bija mocīgi lēns. Pārslēgšanas starp 3 varoņiem bija interesants piegājiens. Problēma bija, ka katram varonim bija vajadzīgas padsmitiem rindkopas ar smukiem vārdiem un aprakstiem, bet bez darbībām un sižeta. Ir jauks iemesls, kāpēc šai grāmatai ir jābūt tik resnai un lappusēm tik lielām. ''Show, not tell.''

Tās pārdabiskās "rakstošanas" spējas bija diez ko unikāls spēks atraisīt uzbrukumu ar rakstiem vītām virvēm (līdzīgi kā rūnakmeņiem). Spējas redzēt simbolus un pareizu dabas novietojumu. Jaučangam arī kaut kas interesants bija ar māla disku malšanu no ugunskura. Žēl gan, ka šis elements tālu neattīstījās un reti tika izmantoti. Gar visu stāstu par lieliem Dzīlēs spēkiem gribējās domāt, ka daudziem citiem varoņiem parādītos arī kādas pārdabiskas spējas.

Runājot par varoņiem- bija liela vārdu čupa, kas man visu sižeta laiku sagādāja problēmas atšķirt vienu ar otru, cilvēku no grifa. Pati pirmā lapaspuse mani apstulbināja vārdu dēļ. No sižeta viedokļa runājot, gan galvenie, gan malējie varoņi bija tik pat interesanti un ar savām iezīmēm un motivācijām. Ķamfirs vislabāk atklājas. Un pretēji dažiem viedokļiem- man Hauko rīcība likās prātīga, jo arī neko darīšana ir rīcība. Viņš zināja, ka neviens nav spējīgs kontrolēt dzīvi un nākotni. Man liekas, ka viņš būtu bijis labāks kā side character.

Nobeigums bija svaiga gaisa ieelpa- beidzot kaut kāds pilnvērtīgs action, nevis garas penteres par Dzīli un Tīrumu. Kaut gan pats pa sevi tas atstāja vairāk jautājumus nekā atbildes. Kāpēc tika parādīts Taleva brālis? Vai Ķamfirs aiznesīs Zaļumu līdz kalniem? Vai Raidas rakstotājs vēlas sagrābt varu Vārmā? Kāda jēga bija no vaskaļzieda? Kā izspaužas sagrābtie "Dzīles spēki". Visdrīzāk ir gaidāms turpinājums, kuru es ticu, autors uzrakstīs labāku ar jauniegūto pieredzi. Šis nav no maniem mīļākajiem darbiem, jo trūka darbības un sižeta, bet potenciāls autora rakstībā ir pavisam liels.

[Katrīna · Rating 4 out of 5]

Man ļoti patika!

Pirmā grāmata latviešu valodā, ko esmu izlasījusi pa daudziem gadiem. Prieks, ka atgriezos un ceru turpmākā gada laikā aprīt daudzās latviešu autoru fantastikas grāmatas, kurām iepriekš gāju garām.

Pasaule likās dabiska un organiska. It sevišķi rakstošana man ļoti patika - protams, ka āmura sitienu amulets atceras, protams, ka noieto tīrumu var mālā saglabāt. Vārmas ciemata iedzīvotāju runas veids arī piedūra - autoram ir lieliski izdevies atveidot tās pasaules "dritvaikociņ", "bitīt' matos" un "velns parāvis."

Man personīgi piesaistīja arī dzīvnieciskuma elements - dažas nodaļas bija no dzīvnieka skatupunkta, ļoti baudāmi aprakstot emociju, smaržu un citu sajūtu pasauli. Ļoti garšīgi bija lasīt, kad šādi elementi parādījās arī citur.

Stāsta temps bija lēns un apdomīgs - katra diena tika aprakstīta un rūpīgi sakošļāta, kas brīžiem likās lieki, bet varu to pieņemt kā daļu no grāmatas vai autora stila. Saistībā ar šo, galvenie varoņi brīžiem garlaikoja. Viņu iekšējās pārdomas likās liekas, it sevišķi, kad rindkopas sākumā kaut ko iedomājas un rindkopas beigās izlemj, ka tomēr tā nedomā.

Pretstatā grāmatas garumam un daudzvārdībai, beigas likās aprautas. Diemžēl paši pasaules iedzīvotāji maz zināja teikt par leģendām, par kurām tad bija visa grāmatas cemme, līdz ar to daudzas lietas palika neskaidras un nepastāstītas. Prasījās epilogu ar pēdējās cīņas sekām uz pasauli. Varētu teikt, ka nekas beigās nemainījās, bet tā taču nevar būt .. (?)

[Vita Karnīte · Rating 4 out of 5]

Latviešu rakstnieka fantāzijas pasaule. Lasīju grāmatu kluba Lasies.lv ietvaros, respektīvi, iniciatīva lasīt nebija mana. Taču ar prieku ļāvos tai. Kopš sapratu, ka esmu ieciklējusies komforta zonā - scifi, kosmosa apguve, pasauli mainījušu reālu notikumu vai atklājumu apraksti un mainītāju autobiogrāfijas - iestājos grāmatu klubā, un tagad manā pasaulē ienāk arī grāmatas, kuras citādi tai pat tuvumā nebūtu.

Mani divi līdzpaņēmumi -
1) kad kaut kur tuvumā sākas rosība, nav skaidrs, mostas cīņai vai aizsargājas no kaut kā.

Varbūt tev grasās uzbrukt. Bet varbūt jums kopā no kaut kā būs jāaizsargājas.

2) "Mana mamma saka - nav svarīgi, cik tev ir vasaru. Svarīgi ir tikai tas, cik tev ir drosmes" (Ķamfirs, 10 gadi)

Pēc recenzijas, kāda ir Dienā https://www.diena.lv/raksts/kd/recenz..., man maz ko vairs piebilst pēc būtības.

Lasījās lēni. Ir tik daudz tēlu un tik daudz jaunvārdu, ka paralēli prasās shēma, kas kurš ir - tos nevar ne uzskaitīt - raidāši, zalkaši, hintarpas, vārmieši, nīdāši un sjerti, ļoti daudz darbojošos tēlu ar neparastiem vārdiem - Ķamfirs, Kaura, Haupo, Talevs, Hantaja, Jaučangs....

Grāmata lasās lēnām. Pa vidu aizmirstas jau tā knapā izpratne, kas ir kas un kādas saites.

Esmu laimīga un savā ziņā pat lepna par sevi, ka izlasīju līdz beigām. Patika, tomēr aizvērt grāmatu bija atvieglojums.

[Dace Čau · Rating 4 out of 5]

Grāmata diezgan smagnēji iešūpojas, taču otro pusi izrāvu cauri neatraujoties. Man ļoti patīk pasaule, īpaši tās maģija (rakstošana un vērpšana ir tik kruta ideja!), un tas, kā skaidrs, ka dažādu tautu mitoloģijai ir viens pamats, kurš tagad atkal nāk gaismā. Garlaicīgākās nodaļas ir par Hauko (vecs muļķis) un Ķamfiru (visu laiku tikai čāpo; bet tik un tā ļoti mīlīgs, man visu laiku bija viņa žēl), bet viss Dzīlē ir tiešām kruti. Jāatzīst, ka īstenībā manu interesi visvairāk uzturēja informācija, ko mēs caur galvenajiem varoņiem uzzinām par pasauli un dzīvi tajā – sevišķi Hjāršas un Soiri līnijas. Paši galvenie varoņi laikam nav īpaši šarmanti vai aizraujoši, tomēr, kad grāmatas otrajā pusē pieaug temps un likmes, man rūp, kas ar viņiem notiks. Vienīgi galīgi nesapratu dalījumu tik daudzās daļās, jo neuztvēru, kas tās iekšēji vieno.
Es, atšķirībā no daudziem citiem, esmu ļoti apmierināta ar noslēgumu – manuprāt, lieliska kulminācija, kas skaidri uzstāda noteikumus nākamajai daļai. Gribu uzzināt vairāk par šo pasauli, uzzināt, kas Ķamfiru nolicis uz viņa ceļa un kas tur īsti ir ar to Dzīli un pasaules sadalīšanu.

P.S. Ja kaut kas slikts notiks ar Šantu, Tom, es zinu, kur tu dzīvo.

[Linda Vituma · Rating 3 out of 5]

Grāmata par pieaugšanu.
Grāmata - pasaule.
Grāmata, kurā "Brālis Zilā metās Zaļumā."
Grāmata, kuru, šķiet, ir bijis ļoti nozīmīgi uzrakstīt.
Grāmata bez atbildes uz jautājumu: "Kāpēc tieši tagad, ne pirms gada vai gadu simta.."
Grāmata, kas varēja sākties ar vārdiem: "Dzīle ir pieteikusi karu." Ar teikumu, kas šajā grāmatā ir 426.lpp no 430 Rakstotāja rakstu lapām.

Bet par to visu, droši vien tad nākamajās grāmatās.

[Gunta Riske · Rating 3 out of 5]

Grāmatas sākumā bija ļoti grūti saprast, kas tur īsti notiek, jo daudz jaunu vārdu, personāžu un sižetu vienlaicīgi. Iesāku šo grāmatu lasīt skaļi priekšā visai ģimenei, bet sapratu, ka nebūs. Pabeidzu lasīt viena. Man ļoti patika vidus, kad jau saproti, kas un kā, un kāpēc notiek, bet beigad arī likās tādas ne līdz galam pārdomātas. Iespējams, ka grāmatai ir plānots turpinājums un tāpēc tāds nobeigums. Jūtos drusku vīlusies, gribējās, ko vairāk.

[krikstine · Rating 5 out of 5]

Laba savā žanrā un īpaši tāpēc, ka rakstīta latviski. Lasījās lēni un ilgi, tomēr stāsts savijās interesanti. Man personīgi nepatīk cīņas ainas, karošana, asiņainas slepkavības bez kādas pieneses stāstā. Bet tas man nepatika arī Harija Potera grāmatās. Fantāziju pasaule ar Kauru, Talevu un trīs ciltīm ievilka, ieinteresēja un to bija viegli iztēloties. Bagāta valoda, sulīgi aprakstīta daba un cilvēki.

[Lota · Rating 4 out of 5]

Tā kā neesmu ierpiekš lasījusi fantasy žanru literatūrā man grūti teikt cik ļoti sižets ir nestandarts. Bet es domāju, ka tā bija sava veida laba iepazīšanās, jo beigu beigās, ja darbs ir oriģinālvalodā tie parasti ir labāki. Par grāmatas valodu - skaisti, varbūt sākumā atbaidoši (man), tas bija kā manas latviešu valodas zināšanu pārbaude. Kopumā lasīt bija interesanti, it īpaši tāpēc, ka katra nākamā nodaļa bija no cita varoņa skatpunkta.

[Raimonda Grabe · Rating 5 out of 5]

Aizraujošs fantāzijas žanra darbs, lieliska debija un gaidu stāsta turpinājumu!

[Karīna Janova-Jannava · Rating 5 out of 5]

Ļoti patika radītā pasaule! Gribas tajā dzīvoties vēl un vēl

[Evis · Rating 4 out of 5]

Bija ļoti interesanti, viena no labākajām latviešu grāmatām ko esmu lasījusi!