Kad apzina un saprot, kas patiesībā notika ar Raini, viņam dzīvam esot, ir diezgan viegli izskaidrot to vājprātīgo spēli, kurā vēlāk tika ierauta Latvija, sākot ar okupāciju un turpinot līdz pat šodienai... Šī radītā sistēma un rafinētie algoritmi ir jāmaina, un tas nozīmē, ka mums diemžēl vai par laimi ir jāmaina arī attieksme pret vienu no izcilākajiem latviešiem. Reti kad var teikt, ka cilvēkam paveicies, ka viņš nomiris īstajā laikā. Rainim ir paveicies, jo viņš tika gatavots ļoti riebīgai misijai, kas nekādi nesaistījās ar Latvijas suverenitāti. Arī labklājības tur nebūtu, vēl mazāk – cilvēcības. Ja nebūtu nomiris, Pliekšāns četrdesmitajā brauktu uz Maskavu un pirmajā rindā stāvētu uz ceļiem krievu priekšā, lai atdotu komunistiem mūsu valsti. Citu variantu dzejniekam nemaz nebūtu – to šī grāmata skaidri atklāj
Beidzot izlasīju skandalozo grāmatu par Raini. Un - vīlos. Nē ne jau tāpēc, ka domātu, ka Rainis ir apmelots. Vienkārši, zinot citas Pučes grāmatas, gaidīju interesantāku sižetu, kādu kulmināciju. Savulaik esmu lasījusi vairāk par Aspaziju un joprojām uzskatu, ka šajā pārī ğēnijs bija Aspazija nevis Rainis. Īsumā - diezgan garlaicīga grāmata par Raini, viņa devumu sociālistu partijai, darbošanos politikā, kopdzīvi ar Aspaziju. Tas, ka Rainis bija tikai cilvēks ar savām vājībām un trūkumiem, protams, nemazina viņa ieguldījumu latviešu literatūrā, tomēr es joprojām palieku #teamaspazija.
Laikam jāsāk ar to, ka neesmu liels vēsturisko grāmatu fans. Kā saka - kas bijis, bijis, aizmirstam un ejam tālāk! Bet, tā kā jau skolas solā nepielipa mīlestība uz Raini, aizraujoša šķita ideja apskatīt slaveno rakstnieku ne tajā glaimojošākajā gaismā. Par to, cik ļoti slikts tēls "latviešu mitoloģijā" izrādās slavenais rakstnieks, lai spriež katrs no lasītājiem. Man vairāk patika tieši iespaidi par to kā pat šķietami lieli cilvēki mēdz iestigt dažādu intrigu virpuļos pārāk dzenoties pēc atzinības un visu mīlestības. Ļoti patika Pučes stils pasniedzot faktus "neuzspiežot" tiem pārāk lielu naratīvu un drīzāk norādot uz (pat aizdomīgām) cēloņsakarībām nevis uz konkrētu apstākļu skaidrojumu. Arī mazās "etīdes" starp nodaļām ar dažādu vēsturisku tēlu piedalīšanos bij krietni atspirdzinošas un ļāva grāmatu izlasīt gandrīz nepieklājīgi ātri. Vienīgais, kas pietrūka - mazliet izvērstāks nobeigums, jo grāmata beidzas diezgan pēkšņi, īsi pieskaroties seksualitātes nozīmei Raiņa dzīvē. Bet varbūt arī tas nemaz nav tik slikti - svarīgāka par slavenu latviešu (ne)uzticību viņu dāmām, ir to uzticība savai valstij. Un šeit gan Artūra Nagliņa izdarības lika latvietim aizdomāties, pat gadsimtu pēc nodarījumu pastrādāšanas.
Vērtējot un salīdzinot ar citām Armanda Pučes grāmatām, kuras ir sanācis lasīt, jāatzīst, ka šī laikam būs visvājākā (nebrīnīšos, ja sanāks izlasīt visas viņa grāmatas, un palikšu pie šāda secinājuma). Laikam mans vērtējums atspoguļo to pašu, ko daudzi citi - no grāmatas tika gaidīts kaut kas vairāk (labāks sižets, kulminācija, labāks stils).
Nekas nav pret Raini un Aspaziju (tomēr, kaut kā šķiet (man tā šķita arī pirms šīs grāmatas izlasīšanas), ka šajā pārī "vilcējs" bija Aspazija, un Rainis visdrīzāk īsti nekas nebūtu, ja nebūtu Aspazija). Vienlaikus vēlētos uzsvērt, ka, manuprāt, autors ļoti pareizi izcēla arī Raiņa "sliktos" darbus/faktus, kurus nezin kāpēc neviens nepiemin (gan dzīvošanu Šveicē ar svešu vārdu, gan aizbraukšanas apstākļus, gan arī Raiņa ambīcijas/vēlmes (lai gan par pēdējo zināmā mērā varēja nojaust, ņemot vērā viņa dalību valsts prezidenta vēlēšanās un izstāšanos to laikā).
Izrādās arī Pučem ne vienmēr izdodas spraigs un izcili asociatīvs teksts,kaut kā nomuļļāts gadsimta mačš, jo pietrūcis ir laiks visa pārstrādei par pārliecinošu versiju
Sāku lasīt grāmatu ar aizrautību, gribēju uzzināt Raiņa un Aspazijas dzīves pieredzi no cita, neierasta skatupunkta. Šādu iespēju A.Puče ir sarūpējis, apkopojot pieejamo informāciju. Kādas sajūtas pēc izlasītā? - hmm, it kā pati būtu bijusi arhīvā, ejot cauri vēstulēm un avīžu lapām ar baltiem cimdiem rokās. Rezumē: ir labi šo zināt. Kā tajā teicienā - “ir jāzina savi varoņi”… lai kādi arī tie būtu.
Grāmata varētu būt pat ļoti laba, ja vien tā nebūtu uzrakstīta dzeltenās preses sliktākajās tradīcijās. Maz kas jauns, toties ļoti daudz aizdomīguma, netīrās veļas nmazgāšanas un sazvērestības teoriju meklējumu. Rainis protams bija "sarkans", un tāds arī palika līdz mūža beigām. Par to samaksāja ar nesaņemto Nobeļa prēmiju. Vai tas mazina viņa literāro darbu vērtību?
Skolās māca par cēlo latviešu rakstnieku Raini. Lasot Raiņa dzīvesstāstu, likās, ka lasu kādu kriminālromānu. Viņš bija ne tikai rakstnieks, bet arī dažādu apšaubāmu grupu biedrs ar viltotu identitāti (dzīvojot Šveicē) un visticamāk nelegāli iegūtiem naudas līdzekļiem bankas kontā. Viņam bijušas vairākas mīļākās un nosliece un pedofilismu.
Patika autora izvēlētais stils notikumus sadalīt vēsturisko faktu sadaļā un stāsta formā, tādā veidā ik pa brīdim dodot atelpu no smagnējiem un sarežģītiem vēstures notikumu gaiteņiem. Vienu zvaigzni noņēmu par darba nelielo "dzeltenumu", jo dažas no aprakstītajām lietām es nebūtu vēlējusies uzzināt, lai arī kā būtu bijis patiesībā.
Nesadraudzējāmies, kaitināja rakstības stils. Nenoliedzami, pētījumu darbs ieguldīts milzīgs, daudz faktu no tā jau kaut kur biju palasījusi. Bet arī mana milzu pārliecība, ka bez Aspazijas mēs par šo cilvēku neko nezinātu.
Šī ir pirmā Pučes grāmata ko lasu un man patika. Uzreiz varēja just, kur sākas izdomātās ainiņas un izlēles lidojums, un kur faktu atstāstījums, mēģinot to ietērpt kaut cik interesantā formā. Katrā ziņā man patika.