Pirmo reizi visas Jāņa Ezeriņa noveles apkopotas vienā grāmatā. Jāņa Ezeriņa seja literatūras vēsturē ieiet gaiša un jauneklīga; viņa atstātajam literārajam mantojumam ir gan aprauts, īsti fragmentārs raksturs un apmēri, bet reizē arī liela vērtība. Ezeriņa noveles pieder pie labākā, kas mums ir. Viļņa Eihvalda ievadvārdi.
Esmu spiesta atkārtoties, ka literature is wasted on young people. Ezeriņa noveles biju lasījusi, bet nekas īpašs atmiņā nebija palicis. Tagad pārlasīju, pirms pieķerties Akmentiņa "Meklējot Ezeriņu", un tagad man šķiet, ka noveles ir diezgan liels kosmoss. Ļoti trauksmainas, ļoti nepacietīgas, it kā steidzas dzīvot, ar ļoti dažādiem sižetiem un tēliem - mūķenes, bruņinieki, Pirmā pasaules kara karavīri, velns, starpkaru perioda Rīgas krogs, Abhāzijas sanatorijas iedzīvotāji, revolucionāri zemnieki, vīrieši, sievietes, gulbji, blusa. Vajag milzīgu empātiju, lai ticami rakstītu no tik dažādiem viedokļiem.
Noskaņu spektrs tikpat plašs - aizkustinoši, absurdi, nežēlīgi, skumji, noslēpumaini, bohēmiski. Tādēļ grāmata lasāma pa maziem gabaliem, lai var kārtīgi izgaršot katru stāstu un noveli, un arī 20.gadsimta paša sākuma īpatnējo valodu: "izklīdām savteku", "īstenieks". Tāda sajūta, ka tā laika globālās drāmas cilvēkus daudz ātrāk padarīja pieaugušus un viedus, to jūt arī Ezeriņa stāstos un novelēs. Nu kā knapi 30 gados var izdomāt, ka "Mūžs var sastādīties pat no fragmentiem, tikai pats viņš nedrīkst būt nekas fragmentārisks, jeb kā tu vakar sacīji - lapa no Dieva enģeļu saplosītas grāmatas. Drumstalas ir jāmāk salikt kopā, un tas ir taisni vecuma darbs. Tā ikviens, pat visnejēdzīgākais mūžs, var beidzot dabūt jēgu." Vienvārdsakot, Ezeriņš pilnīgi noteikti ir daļa no Latvijas literatūras pērlēm.
"Jā, cilvēci ir vieglāk mīlēt nekā cilvēku."
"Cik aplam par pagātni kaut ko neapjaust, tikpat aplam par nākotni kaut ko pārāk skaidri zināt. Tas pilda cilvēku ar sajūtu, ka vakardiena nav izdzīvota un rītdiena nebūtu nemaz jādzīvo."
"Jo nevajaga nemaz būt gaišam prātam, lai saprastu, ka godīgums nav tā īpašība, kas ceļ lielas pilsētas. Pilsētai, kur nevar atrast patversmi blandoņi, ielas meitas, zagļi, laupītāji, birženieki, kāršu licēji un pūšļotāji, - tādai pilsētai jāiet bojā agri vai vēlu."
Filozofija, uz kuras cilvēks mēdz pamatot dzīvi, aizvien top patapināta, jo paša atziņām citu acīs trūkst dzīvi brīvojošas autoritātes."
Humors, ironija, filozofija, psiholoģija - tas viss rakstīts tik smalkā un vieglā manierē, kas liek atzīt, ka Ezeriņa īsproza kļuvusi man par vismīļāko!