Ir vēls rudens 21. gadsimta sākumā, un praksē vārdā nesauktā psihiatriskajā slimnīcā ierodas psiholoģijas studente Helga. Jaunā sieviete ir apņēmības pilna palīdzēt slimnīcas pacientiem un pierādīt, ka vieta, kurā viņi nokļuvuši, nav vis nedzēšams zīmogs un bēdu leja, bet gan ceļš uz atveseļošanos un sevis pieņemšanu. Taču, risinot klientu dzīves un psiholoģiskos sarežģījumus, Helgai nāksies konfrontēt arī pašai savus sāpīgos punktus – attiecības ar vecākiem un Eiženu, kurš gatavs būt Helgas bruņinieks baltā zirgā. Bet ja nu viņai nepieciešams jātnieks melnā rumakā?
"Mīļo meitiņ, es labprāt ar tevi aprunātos, bet man briesmīgi salst un nāk miegs. Laikam šī ziema ir īpaši auksta. Bet, ja es aizmirstu iedzert savas ripiņas, tad diena man iznāk pārāk gara un paliek bail. Ka neliek iet atpakaļ uz mājām. Agrāk es pārtiku no grāmatām vien, jo lāga nebija ko ēst. Tagad skatos un brīnos – kam viņas vajadzīgas, tās grāmatas, ja burti lēkā un lapas kustas? Ne izlasīt, ne saprast. Un nu es esmu ciešā miegā aizmigusi.
Autore zin' drēbi. Var jau būt, ka psihiatriskā slimnīca "nav nekāda bēdu leja", bet pacientu tēli ir tik dzīvi, ka brīžiem sirds sažņaudzas. Helgas un Eižena attiecības gan nedaudz pavilka zvaigznes uz leju - nespēju noticēt tā puiša tēlam. Bet to atsvēra citi tēli. Un dabiskā, sulīgā autores valoda.
"Cilvēki ar putniem galvās" ir viena no manām literārajām interesēm, tāpēc izvēle lasīt par jaunās psiholoģes piedzīvojumiem psihiatriskajā klīnikā ir tikai likumsakarīga. Man ļoti patika dažādie pacientu tēli, un tas, kā autore stāsta ar viņu dažādajām problēmām un vajadzībām. It sevišķi depresijas attēlojums caur Izoldi un anoreksijas - caur Montu. Un arī medmāsas Ērikas tēls - it sevišķi, to noliekot blakus klīniskajai depresijai, kaut nedaudz var iegūt skatu, ar ko vienkārši vilšanās dzīvē, novecošana un vientulība no tās atšķiras. Un vispār patika, cik cilvēcīgi ir attēlots slimnīcas personāls. Jocīgi, ka man nepatika tieši "romantiskā" līnija, jo vispār esmu romantikas fans caurum cauri. Bet tik ļoti neticams likās viss, kas saistījās ar Helgas-Eižena-Rituma trijstūri, ka tas atņēma vienu manu subjektīvo zvaigzni.
Pirmo reizi pamanīju to, ka izlasot uz pēdējā vāka publicēto kāda cita autora komentāru, sapratu kādā virzienā būs grāmata. Šīs grāmatas "ieteikumu" bija uzrakstījusi rakstniece Laima Kota, kuras darbos nereti pavīd maģiskā realisma notis.
Tāpat arī šajā, Ilzes Graudiņas, grāmatā "Šeit nav nekāda bēdu leja" maģiskā reālisma noskaņas var sajust starp veikli izveidotajām pārejām no cilvēku diologiem uz iekšējiem monologiem. Sākotnēji varbūt mazliet mulsinoši, bet diezgan ātri ir iespējams "ielasīties", un šīs grāmatas tēlu iekšējās pārdomas sāk raisīt ne tikai veiksmīgu maģiskā reālisma sajūtu, bet arī apziņas plūsmas literatūras noskaņu. Un tam visam arī piestāv kā grāmatas izvēlētā tematika, tā norises vieta - psiholoģija un psihiatriskā klīnika.
Turklāt, ņemot vērā, grāmatas autores pamatprofesiju, var just, ka psiholoģijas puse grāmatā ir aprakstīta vairāk nekā uzticamību raisoši.
Ļoti patīkama arī bagātīgā valodas izvēle - vienuviet veiksmīgi sapinušies gan dažādi senvārdi, žargonvārdi un vietām pavīd arī kāds "modernās valodas" svešvārds.
Grāmatas darbība it kā noris 21. gadsimta sākumā un ļoti patīkami un atjautīgā veidā ir apspēlēta dzimšanas gadu pieminēšana. Lasot grāmatu, brīžiem ir sajūta, ka stāsts ieplūst vairāk deviņdesmito brutalitātē, savukārt citās lapās - millēniuma cerību laikā.
Grāmatā "Šeit nav nekāda bēdu leja" ir sajūtams tas latviešu literatūrai raksturīgais drūmums (turklāt darbība noris ziemā, kas jau pati par sevi ir gadalaiku drūmuma virsotne), neiztikt arī bez Sibīrijas pieminēšanas, manuprāt, ir labi nodota arī Latvijas gadsimtu mijas sajūta - ar asajiem kontrastiem starp nabagiem un bagātajiem, dzīves veiksminiekiem un pabērniem. Un psihiskās veselības traucējumiem, kuriem ir vienalga, vai tu esi bagāts, nabags, slavens vai veiksminieks. Novērtēju arī to, ka psihiskās veselības traucējumu diagnozes neapstājās tikai pie "depresijas", bet ir noklāts diezgan daudzveidīgs un plašs traucējumu loks.
Neskatoties uz mazliet sajūtamo drūmumu, grāmata patiesībā ir ļoti sirsnīga un silta - par sevī apjukušu, bet citiem tikai labu vēlošu cilvēku, kas par visu visvairāk grib pasaulē ienest kādu gaismas stariņu.
Ja jāizteic kāda kritika, tad par tēlu personvārdiem - Helga, Ritums, Eižens. Šie ir vārdi tēliem, kuriem ir apmēram 18 - 26 gadu, grūti tomēr noticēt, ka šādi vārdi ir bijuši krietni izplatīti astoņdesmito gadu vidū (kad teorētiski ir dzimuši šie varoņi). Veicot nelielu izpēti, noskaidroju, ka šobrīd Latvijā ir 211 Helgas, 26 Ritumi un 78 Eiženi. Nedomāju, ka gadsimtu mijā cilvēku ar šādiem personvārdiem ir bijis vairāk.
Atceroties studijās mācīto, par to, ka ir jāraksta tā, lai lasītājam rodas ticamības sajūta (piemēram, uzrakstīt, ka čivavas svars ir 20 kilogrami, pavisam noteikti neradīs pārliecību, ka šim stāstam var uzticēties), tad manī šāda savdabīgu vārdu izvēle nu nekādi nerada uzticamības sajūtu.
Bet šis vispār ir tāds latviešu literatūras fenomens - visādi citādi it kā ļoti normālos un labos darbos izmantot tēlu vārdos pavisam jocīgus un savdabīgus personvārdus. Būtu vispār interesanti papētīt, kas šim ir par iemeslu.
Kopumā - iesaku šo grāmatu, man ļoti "gāja pie sirds", tā teikt un dodu visas piecas zvaigznes.
“Tev vajag vairāk atpūsties un pievērsties arī vaļaspriekiem. Ja tu esi šeit uz palikšanu, tad atceries - darba lietas aizejot atstāj tepat, tai brīdī, kad izslēdz kabinetā gaismu.”
Par psiholoģijas studenti savā pirmajā prakses/darba vietā. Par psihiatriskās slimnīcas pacientu un ārstu dažādajiem dzīves sarežģījumiem, gan savstarpējiem, gan katram saviem. Izstāstīts no katra iesaistītā skata punkta.
Man patīk grāmatas par psiholoģiju un psihoterapiju un tieši šajā grāmatā man ļoti patika, ka bija pievērsta uzmanība arī paša psihologa psihoemocionālajai veselībai, ne tikai pacientu, jo iepriekš lasītajās vairāk ir bijuši pacientu stāsti un šķita, ka šī nebūs izņemums, tomēr nē - šeit parādīts arī skats no otras puses - kā cenšoties pēc iespējas vairāk palīdzēt saviem pacientiem dažreiz pazaudē pats sevi. Kad pacienti nonāk pirmajā vietā un viss pārējais šķiet mazāk svarīgs, jo otram cilvēkam taču ir sliktāk un tas paļaujas uz tevi. (Līdzīgi kā grāmatā “Mazliet sāpēs” arī šeit tiek parādīts ārstu cilvēciskums.) Un tad parādīts ne tikai no otras, bet arī no trešās puses - no līdzcilvēkiem.
Tomēr, lai gan grāmata man kopumā patika un apskatītās tēmas bija vērtīgas, tā ne līdz galam aizrāva. Mazliet arī jauca galvu neatšifrētie skata punkti - te no viena, te otra, te trešā.
I. Graudiņas romāns "Šeit nav nekāda bēdu leja", pirmkārt, ieintriģē ar attēloto darbības vietu - psihiatrisko slimnīcu-, kas latviešu literatūrā, cik zinu, noteikti nav tā biežāk aprakstītā vide, ja nu varbūt vienīgi pieminēta kaut kur garāmskrienot. Otrkārt, romānā aprakstītais palīdz palūkoties uz slimībām, psihiskiem traucējumiem, traumatiskām pieredzēm padziļinātāk. Šķiet, ka tēmas, kas saistītas ar psihiatrisko slimnīcu, mēdz būt stereotipu apvītas, taču šajā grāmatā soli pa solim daudz kas tiek parādīts skaidrākā gaismā-it īpaši pacientu ārstēšanas process, kas nebūt nenozīmē tikai uzvilkt pacientam trako kreklu un viņu iespundēt četrās sienās. Psiholoģijas studente Helga praksē sastopas ar dažādiem pacientiem, kuriem ir atšķirīgas diagnozes, un cenšas viņiem palīdzēt. Protams, tas nav vienkārši, jo ir jāpanāk pacienta uzticība,bet jāskatās acīs arī skarbajai patiesībai, ka visiem palīdzēt nevar, tomēr var mēģināt. Helga ir ļoti sīksta, taču arī ir tikai cilvēks, kurai pašai ir šaubas par savu vietu dzīvē un arī par attiecību jautājumiem. Romāns ir lielisks ar to, ka izgaismo cilvēku trauslās savstarpējās attiecības, citādā pieņemšanu, apjausmu, ka atšķirīgais patiesībā ir normāls un cilvēcīgs, tikai ir vajadzīga īstā pieeja, spēja ieklausīties un attiecīgā speciālista palīdzība. Iepazīt katra grāmatas varoņa stāstu bija emocionāls pārdzīvojums, par viņiem visiem bija jādomā vēl kādu laiku pēc izlasīšanas.
Vispirms apbrīnas pilni cieņas apliecinājumi Ilzei Graudiņai, ka tik piesātinātā profesijā izdodas atrast laiku rakstīt. Vienlaikus spēju arī saprast to profesionālo niansi, ka konfidencialitāte mums liedz jebko par klientiem stāstīt tālāk, bet nereti nākas sastapties ar tik apburošiem stāstiem, ka rodas vēlme atrast formātu, kā tos atklāt. Daiļliteratūra noteikti varētu būt šāds veids. Grāmatu centos lasīt ar ne-psihologa acīm un atgādināt sev, ka sižetā atspoguļotie notikumi ir 20 gadus seni, citādāk pieslēdzās iekšējais kritiķis. Tā nu visu lasīšanas laiku cīnījos ar vēlmi svērt un vērtēt un bija jāpiepūlas, lai to visu noliktu malā. Taču, saprotams, ka romāna galvenā varone – psiholoģijas studente psihiatrijas slimnīcas praksē, uzrunā mani personiski. Ja skatamies ar parastā lasītāja acīm, nozīmīga ir kopumā psihiatrijas tēmas aktualizācija un normalizēšana sabiedrībā, kurā joprojām grūti nepaklupt aiz stigmatizācijas akmeņiem. Kā lasu citās atsauksmēs, psihiatrijas pacienti esot arī gana interesanti kā galvenie varoņi. Apveltīti ar netipisku domāšanu un uzvedību, tie simbolizē ikkatra mūsu apslāpēto personības daļu, kas vēlētos izlauzties no ikdienas darbiem un pacelties virs sociuma putekļiem.
Tā kā pati esmu 90.to gadu psiholoģijas students, tad ļooti interesanti bija lasīt praktikantes ikdienas gaitu attēlojumu psihiatriskajā klīnikā. Pa brīžam gan atviegloti nopūtos, ka jau toreiz mani vairāk vilināja izglītības ne klīniskā vide, tomēr ieskatīties šizofrēnijas, depresijas, mānijas etc slimnieku ikdienā, domāšanā ir aizraujoši, sevišķi, ja tā ir "tikai grāmata". Kamēr Kristīnes prototips studente Helga ar savu glābšanas māniju var aizkaitināt, tomēr atceros, ka tajos laikos vēl neko daudz nerunāja par līdzatkarībām, izdegšanu un sevis labbūtību. Bet projektīvo testu Māja- Koks- Cilvēks- Pretējā dzimuma cilvēks zina katrs psiholoģijas ābečnieks, un tāds var lasot uzsist sev uz pleca un justies kā otrais praktikants. 3.5 zvaigznes, apaļoju uz leju dēļ personvārdiem. Piekrītu 1 apskatniecei, kas rakstīja, ka šitādi personvardi atņem jebkuru patiesības momentu. Nu kur dzīvē 80-90tajos gados varēja vienkopus sastapt Ritumu, Helgu, Spulgu, Vizmu, Giju, Dagmāru, un vēl !Eiženu?..
Īsumā - brīnišķīga grāmata. Aizrautīga psiholoģijas studente Helga iziet praksi psihiatriskajā slimnīcā, kurā katrs nākamais pacients ir arvien lielāks izaicinājums. Pa visām varītēm mēģinot palīdzēt slimniekiem, viņa apcer arī savu dzīvi un šķetina savus izaicinājumus. Mani aizrāva tieši šīs psiholoģiskās pārdomas, kad grāmatas varoņi, saskaroties ar citiem un analizējot ikdienas situācijas, apsver savus reiz pieņemtos lēmumus un to rezultātus. Autore ir psiholoģe, psihoterapijas speciāliste, stilistiski darbs ir līdzīgs Lorijas Gotlības "Varbūt tu vēlies ar kādu par to parunāt?", kurā arī runa ir par psihoterapiju un varoņi analizē notikumus savā dzīvē. Abu grāmatu sižets, protams, atšķirīgs.
Lasīju ar lielu interesi - gan kā cilvēks, gan kā mediķis, gan kā sociālais darbinieks (ar vēlmi studēt psiholoģiju, kas realizējās dažādu apstākļu dēļ līdz galam nepabeigtās psihoterapijas studijās). Un no manas puses - visu cieņu autorei, kas spēj daiļliteratūras formā runāt par to ikdienu un vidi par kuru daudz nerunā. Man tiešām patika. Kāpēc ne 5? Tomēr kaut kas brīžiem šķita nedaudz par plakanu, pārāk šablonisku. Brīžiem pazuda ticamības elements. Tomēr - paldies. Grāmata uzrunāja personiski.
Nevarēju tikt pat līdz vidum. Psihiatriskās klīnikas pacientu pieredzes un ārstēšanas stāsti vēl būtu puslīdz interesanti, lai arī plakani un shematiski, bet galvenās varones rakstura un attiecību attēlojums tik samākslots, ka atgādina kaut kādu pusaudžu fantāziju. Stils kā lata romānā, tāpēc grāmata diemžēl nešķita lasāma, kaut tēma teorētiski likās saistoša. Visam pa virsu - turklāt burtiskā nozīmē - atbaidošs vāka dizains.
⭐3,5 Esmu apjukusi par beigām, par to, kā es par tām jūtos. Un ja godīgi man likās ka Helgai pašai vajadzētu kādu brīsniņu pie psihologa pastaigāt
Kopsummā jau patika. Sākums gāja lēni, tad pa laikam apjuku par tiem momentiem, kad piepeši mainījās no trešās uz pirmo personu. Tad atkal likās, ka viss ok; aizrāva stāsts, kļuva Helgas žēl, bet reizē jūtu līdzi un saprotu, ka nespēj nedomāt par cilvēkiem, kuriem centies palīdzēt.Bet, jā, kaut kā ļoti dalītas sajūtas par beigu notikumiem.
Grāmata, kas atklāj psihiatriskās slimnīcas ikdienu caur jaunas sievietes skatu prizmu. Grāmata par izvēlēm un drosmi pieņemt lēmumus. Grāmata, ko interesanti lasīt, ja gribas saprast kā izpaužas dažādas garīgās slimības. Ne vienmēr tas ir viegli, bet pārdomas rosinoši un rezultātā kļūst saprotams, ka dzīvē viss nav tikai balts un melns.
Sākumā bija nedaudz grūti ielasīties. Bet tad iepazinu un iemīlēju grāmatas varoņus un lasījās raiti. Romānā apspriesta mentālā veselība – ne tikai psihiatriskās slimnīcas pacientu, bet arī to, kas palīdz tiem atveseļoties. Šī abpusība līdz ar literārajiem tēliem bija grāmatas galvenā odziņa.
Likās kā sausa maize, līdz grāmatas vidum diezgan garlaicīgi. Plus autorei, ka darbība norisinājās psihenē, taču gaidīju kaut ko vairāk, vēl ir kur augt, teksts vietām grūti uztverams.