Prometejs joprojām neliek vilties.
Stāsts par Baltkrieviju netālā nākotnē. Tā ietilpst Ķīnas un Krievijas savienotajās valstīs. No R-Eiropas tiek ievestas apreibinošas substances , kurs iedarbojas tikai uz iedzimtiem vietējiem. Uz krieviem un ķīniešiem tās neiedarbojas. Kaifs no tām ir no dažām stundām līdz pat vairākām dienām. Tās ir nelielas lapiņas ar tekstu. Teksts baltkrievu valodā. Tās ir mova. Stāsts pārmaiņus tiek šķetināts no dīlera un lietotāja skatupunkta ... Valoda kā dopinks un kaifs tautai... Autoram patiešām ir daudz sakrājies , ko pateikt.
Pēc grāmatas pavisam citām acīm sāku skatīties uz baltkrieviem, uz īstenajiem baltkrieviem. Papildus vielu pārdomām deva arī pēcvārdā paskaidrotais par movā izmantotp tekstu un dzejoļu reālo autoru likteņiem Krievijas mašinērijā. Tik daudz paralēlas ar latviešu valodu.
Cik laimīgi mēs varam būt, ka mums ir sava zeme, kur mēs varam runāt, dziedāt un lasīt latviešu valodā. Kaifs...
Laid mums tur laimē diet...
Citāti:
Sargieties no tādiem, kuri polo krekliem aizppogā visas pogas.
Laimīgi uz mirkli, jo jau pēc vienas minūtes laimi aptumšos melnas domas vai nenoskārstas gaidas. Tas jau ir tas laimes brīnums, ka laime vienmēr ir uz acumirkli. Tu pamirķšķini - un tās vairs nav. Tāpēc vajag nemirkšķināt, cik ilgi vien iespējams.
Ķīnieši mēdz teikt: ja skumīgs prāts, skaiti naudu.
Jūs neesat cilvēki, jūs esat ūdens! Satver jūs, mēģini noturēt, bet jūs izslīdat starp pirkstiem. Šauj tam virsū, cērt, dur - ūdens paliks ūdens. Pat iztvaicējot - kā jūs šeit iztvaicēja padomju laikos - , jūs tik un tā nolīsiet kā lietus un paliksiet ūdens.
Minskai vairs nav monolīta laika, un "vēstures" jēdziens ir izplūdis, pārvērties par mītu.
Kāpēc mūsu sievietes vairs nav ar mums? Kāpēc nevienam neviens nav vajadzīgs? Kāpēc nevienu neinteresē, kāds cilvēks tu esi? Bet vienīgi, vai tev ir nauda?
Celīti paijāt var un vajag tam cilvēkam, kuru tu esi uzaicinājis uz restorānu, nevis tam, kuram tu atstāj dzeramnaudu.
Es vispār uzskatu, ka cilvēks, kurš lasa grāmatas - atšķirībā no cilvēka, kurš ierēc par šovu "Polārlapsa" un jautrajiem kaķīšiem kastē - , ir pilnīgi pašpietiekama sistēma. Un tādam neviens īpaši nav vajadzīgs. Jo tiem pelmeņiem, kuri dzīvo, neatraudamies no ekrāna, ir vajadzība Pjasecka aizvakardienas anekdotes pārstāstīt vēl kādam. Turpretī pārstāstīt izlasītu grāmatu nav vajadzības. Grāmatu vispār nav iespējams pārstāstīt.
Nu lūk, kad tu redzi mākslinieku acīmredzamā neadekvātā vai uzvilkušos kopīraiteru - tad ko tu nospriedīsi? Vai tad to, ka šie ir apsitušies? Nē taču, jo tam ir vajadzīga paša pieredze, paša attiecības ar stafu. Vairākums domās citādi: tāda radoša personība ... Bet tā radošā personība plika stāv biroja vidū, mīž gumijkokā, jo viņai liekas ... a velnsviņu zina, kas viņai liekas.
Vispār tā notiek reti, jo pasūtītāji tagadējos laikos ir sīkstulīgi un nauda viņiem patīk vairāk nekā cilvēki, kas palīdz to nopelnīt.
Valoda, kurā tauta nerunā un kurā pat lasīt neprot, ir mirusi. Un tad mums nebūs palicis nekas. Pat atmiņu vairs nebūs.
Šajā laikā viņa ķermenis tiks pilnībā attīrīts no visiem psihotropajiem lingvotoksīniem.
Kad tu dzīvo dirscaurumā un esi cilvēks ar izglītību, pozīciju un lepnumu, tad četrdesmit gadu vecumā tev ir izvēle. Vai nu tu kļūsti par sūdu - vienīgo substanci, kurai ir ērti šajā vietā, kur tu esi piedzimis, un tad tev būs karjera, simbolisks kapitāls un sekretāre ar lietošanai vienmēr gatavu fitnespakaļu. vai tu mēģini palikt cilvēks, un tad dirsa tevi atstumj un visi apkārtējie uz tevi skatās kā uz sūdu. Jo sūdam nesūds ir sūds.
Kristietība manā uztverē bija aizkustinošs, itāļu viduslaiku dizaineru nozīmolots stāsts par vienu nobendētu ebreju.
Ticu, ka dievu ir daudz, bet mūžiba jameklē valodā.
Taču līdz ar mīlestību uz saviem brāļiem ir vajadzīgs vēl kaut kas tāds, kas saaudzē cilvēkus saliedētā tautā, - tā ir dzimtā valoda. Tā, gluži kā cements, savieno cilvēkus. Tā džvā viņiem vislabākon veidu, kā citam citu saprast, dzīvot ar vienu domu, meklēt vienu likteni. Kurš atteicies no savu vecāku valodas, kurš apvilcis svešādas drānas, tas no tautas ir aizgājis tālu , jo tālu. Un brāļi uz viņu raugās kā uz svešinieku ...