kas ir Neiburgas fenomens? spēja uzgleznot ar vārdiem tās lietas, vietas un sajūtas, kurām mēs katru dienu vai ik pa pāris dienām ejam garām…ar saviem cilvēku stāstiem viņa izvelk savu āķi no kabatas un aizķer katra galvu, ieliekot to grāmatā…pēdējais stāsts, par ko ir arī grāmatas nosaukums, manī palika tomēr visilgāk…
..līdzīgi kā Anitai, arī man krājuma pirmie stāsti patika labāk, nekā beidzamie. bet tas, kas patika, tas patika ļoti, tāpēc, ja varētu, dotu 3,5 zvaigznes.
p.s. pirms mēneša grāmata aplija ar ābolu sulu un kādu laiciņu nācās to žāvēt. tagad viss ok :)
Kādu laiku būšu Andras Neiburgas zīmē, jo, pirms sākšu lasīt prozaiķes dienasgrāmatas, vēlreiz gribas izbaudīt viņas stāstus, tas ir satikt cilvēkus no mūsu vidus.
[..] viņa necīnījās pret … viņa cīnījās par. Bet tad ir jābūt daudz stiprākam nekā es, daudz stiprākam. Cīnīties pret ir nesalīdzināmi vieglāk. Neiedziļināties. Nesaprast. Nežēlot. Atbrīvoties no sirdsapziņas. [..]
Šie Andras Neiburgas stāsti ir izdoti 88’ gadā … bet tā varētu būt šodiena. Mums šos stāstus vajag šodienās …
[..] Kas bieži raud, zina to jocīgo sajūtu pēc tam - tāda kā tīra elpa. Tādas kā tīkamas sāpes. Tāds kā rezignēts apmierinājums, tādas kā vienaldzīgas skumjas. Un brīvības sajūta. Īsu brīdi pēc tam. [..]
Rīga man nav nemaz tuva, bet dažs stāsts no šīs grāmatas atsauca atmiņas no savām bērnu dienu pieredzēm patukšā Kurzemes mazpilsētā. Visu izņemot kaimiņu familiarizēto būšanu daudzstāvenēs. Ticu, ka gan jau cilvēku komunikācija bija spriganāka pirms interneta un mobilajām tele-komunikācijām. Papildus zvaigzne par mušu apkakāto lampu pirmajā stāstā. "Un visi šie mīļie, vecie priekšmeti, un šīs smaržas, un mušu nokakātā lampa pie griestiem. Es esmu bērns, es atkal esmu mājās."
Protams, es izlasīju Regīnas Ezeras priekšvārdu. Es izlasīju pēc tam visu, visu mazo pirmo grāmatu līdz pat novēlējumam "Lai Jums labi iet!" Es izrakstīju 142 pp citātus no titulstāsta, jo likās, ka esmu atradis , ko tādu, kas liek domāt - autore pratusi aprakstīt arī to, kas būs.
Stāstu valoda ir tik koncentrēta, ka reizēm ir grūti tos lasīt vienu pēc otra. Stāstu norises laiks ir man diezgan nepazīstams, vienlaikus visagrākā bērnība kaut kādus iespiedumus ir atstājusi, tādēļ tomēr ir zināma nostaļģija. Laba valoda, interesanti tēli. Man patika.
Mazo grāmatiņu lasīju ilgi. Vasarā prāts nepieslēdzās nekādiem tekstiem. Bet ar pirmajām lietus dienām lasītspēja atgriezās. Izlasīju grāmatiņu līdz galam. Laikam biju to lasījusi iepriekš, bet neko neatcerējos. Vai varbūt nebiju lasījusi? Bija sajūta, ka satieku Andru. Lasīju ar apbrīnu par to, cik meistarīgi viņa raksta. Pēdējais stāsts iedarbojās visspēcīgāk. Precīzi uzburts attiecību būris, sarežģītā mātes un meitas kopā būšana, savstarpējā atkarība. Mazās ievada un izskaņas rindkopas, kurās parādās balss no malas - kāds cilvēks, kurš atrod dienasgrāmatu un izlasa. Pat uz brīdi kaut kā ienāca parātā, ka tā sieviete no stāsta, varbūt viņa vēl ir kaut kur tepat kādā no jaunajiem rajoniem, kādā daudzdzīvokļu namā, aiz kāda no logiem tālumā. Man šis bija satricinošs stāsts. Apbrīnoju. Apbrīnoju.
Lieliska valoda, varoņu psiholoģija, prasme radīt neparastas, bet it kā tik reāli iedomājamas situācijas un neparastus varoņus, ar kuriem tomēr var identificēties. Viena no manām mīļākajām rakstniecēm. Žēl, ka tik maz sarakstījusi.
Man vienkārši patīk Andras Neiburgas teksti. Kopā ar viņu arī es aizgāju līdz Āgenskalna tirgum, iegāju smilšainā pagalmā un skatījos, kā uz palodzes skumji ģitāru strinkšķina un dungo balerīna.
Ne pirmā reize, kad kāda stāstu sējuma pēdējais darbs nedaudz nosit garšu visai grāmatai. Tomēr kopumā mani ļoti aizrāva gan tēli, gan sižeti, gan autores valoda.