Aija

by Jānis Jaunsudrabiņš

Triloģijas centrā – mīlestība. Kāda tā ir, šī pasaules skaistākā jūta? Vai tā apņem kā staru gredzens, kā to jaunības jūsmā un romantiskā pacilātībā izsapņojis Jānis? Vai tā spēj pacelt vai gremdēt? Autors psiholoģiski smalki rāda liktenīgas mīlestības radošo un postošo spēku.

Genres: Read For School, Fiction, Classics, Historical Fiction

222 pages, Hardcover

First published January 1, 1911

About the author

Prozaiķis, dramaturgs, dzejnieks un gleznotājs Jānis Jaunsudrabiņš dzimis Neretas pagasta kalpu ģimenē, agri zaudējis tēvu. Jaunībā sācis interesēties par glezniecību, no 1899. gada mācījies V. Blūma zīmēšanas un gleznošanas skolā Rīgā, papildinājies Minhenē un Berlīnes Levina-Funkes akadēmijā. 1906. gadā viņš paraksta tā saukto dekadentu grupas manifestu un ir izdevuma “Pret Sauli” redaktors. No 1910. gada viņš kopā ar ģimeni dzīvo Burtnieku namā Mīlgrāvī, kur var netraucēti nodarboties ar literatūru. 1915. gadā Jaunsudrabiņš kopā ar ģimeni dodas bēgļu gaitās uz Ziemeļkaukāzu, pēc atgriešanās Latvijā dzīvo galvenokārt Pļaviņās. No 1919. gada bijis Neatkarīgo mākslinieku vienības biedrs, kā arī tās pirmais priekšsēdis. 1944. gadā emigrējis uz Vāciju, kur pavada mūža nogali, tomēr viņa darbi tiek izdoti arī Padomju Latvijā. Jaunsudrabiņš tulkojis latviešu valodā K. Hamsuna, B. Kellermaņa, G. de Mopasāna, Š. de Kostēra darbus. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (1927), Amerikas latviešu apvienības Kultūras fonda balvu (1952) un Pasaules Brīvo latviešu apvienības Tautas balvu (1957). 1962. gadā nodibināts J. Jaunsudrabiņa fonds, kas piešķir balvu par sasniegumiem latviešu prozā. 1967. gadā rakstnieka bijušajā dzīvesvietā Neretas pagasta “Riekstiņos” iekārtots muzejs.

Reviews

[Liva's reading antics · Rating 5 out of 5]

Šo grāmatu pirmo reizi izlasīju 16 gadus atpakaļ, kad tā bija vidusskolas obligātās literatūras sarakstā. Atceros, ka ar lielu aizrautību lasīju. Tagad būtu ļoti interesanti pārskatīt, ko tai laikā domrakstā uzrakstīju. Visu šo laiku atmiņā bija palicis tikai viens spilgts citāts. Pārlasīju. Atradu. Izrādās visus šos gadus vēlāk spēju noskaitīt vārds vārdā šo man sirdij tuvo citātu:

"To, kas kādreiz bijis, taču nevarēja vairs atgriezt. Nekas vairs otrreiz nenāk tādā pašā veidā, kādu to esam reiz jutuši vai baudījuši. Atgriežas gadalaiki, satiekas atkal cilvēki pēc gadiem, bet tie ir pavisam citi cilvēki, tās ir pavisam citas sirdis."

Grāmatas pirmā daļa ir ganu puiša Jāņa pieaugšanu, kas atspoguļota reibinošā vasaras piedzīvojumā - apjausta pirmā mīlestība un apcerēta nākotne. Otrā daļā norisinās 15 gadus vēlāk, kad Jānis pēc Rīgā nodzīvotiem gadiem rudens vēsmās apciemo vecākus laukos. Šis ir pagrieziena punkts Jāņa dzīvē, jo šajā laikā viņš pieņem lēmumu par savu turpmāko dzīvi – kur to pavadīt, un kādu partneri tam izvēlēties. Trešā daļa ir tā paša gada ziema. Ziema visādās izteiksmēs, jo tā ir, ne tikai aiz namiņa salā sastingušā loga, bet arī viņa attiecībās. Cauri visām stāsta daļām Jānis savā prātā rada ilūziju par savu mūža mīlestību Aiju, ietērpjot to atmiņās, iedomās, sapņos un cerībās. Tikai pašās grāmatas beigās viņš apjauš realitāti.

Šoreiz pārlasot, visvairāk man patika kavēties pie dabas un lauku darbu aprakstiem. Pilsētā dzīvojot arvien vairāk alkstu pēc lauku brīvības, kur basām kājām izbrist tikko pielijušās pļavas takas.
Joprojām mani aizkustināja šis stāsts par postu, nelaimīgu liktenīgu mīlestību un (ne)tikumu. Pāri visam katra cilvēka iekšējā pasaule – cik tā var būt bagāta vai nabadzīga.

[Ilze Folkmane · Rating 2 out of 5]

Es īsti nespēju vārdos ietērpt, cik ļoti man krita uz nerviem gandrīz visi varoņi, kuri grāmatā bija attēloti, tai skaitā arī galvenie personāži - Jānis, kuram acīmredzot nav mugurkaula un/vai gribasspēka, kā arī Aija, kuru pats autors precīzi apraksta kā "garīgi trulu", nemaz nerunājot par citām viņas burvīgajām īpašībām. Kaitinošie tēli laikam arī bija mana lielākā problēma, jo es vienkārši nespēju saprast, kāpēc katra otrā sieviete bija ieķērusies Jānī, kuru aprakstot man nāk prātā vienīgi vārds meek. Olga šķita vienīgais sakarīgais tēls, un tās dažas viņas dienasgrāmatas lapas tad arī es lasīju ar vislielāko aizrautību, bet, protams, Olga visā stāstā spēlē visai nenozīmīgu lomu.
Šķiet loģiski jautāt, kāpēc tad man nešķiet dīvaini tas, ka Jānis iemīlēja tādu maitu (pardon my French), kāda bija Aija? Pret šo mīlestību mans saprāts īsti neprotestēja, jo bija skaidrs, ka ne jau Aiju Jānis patiešām mīl, bet gan kādu visnotaļ mistisku tēlu, ko pats savā prātā viņš uzbūra pēc tās vasaras, kad, ganos iedams, bija jaunajā meitenē samīlējies. Un pēc tam jau parādījās tas moments, ka nav iespējams iedomas samierināt ar visnotaļ drūmo realitāti.
Protams, velns nav tik melns, kā es viņu šobrīd mālēju, jo Jaunsudrabiņš skaisti raksta un grāmatā pavīd dažādas interesantas domas, pie kurām var pakavēties. Tomēr, kad noliku grāmatu malā, pārņema mani tāda štruntīga emocionāla pēcgarša, kad saprotu, ka tikko esmu izlasīju ko tādu, kam labāk vajadzēja likt mieru. Jāatzīst, lai gan citus Jaunsudrabiņa darbus neesmu lasījusi, kaut kad skatījos tv filmu "Jaunsaimnieks un velns", pēc kuras bija tieši tādas pašas emocionālas paģiras (un murgi arī, ja nemaldos). Varbūt es un Jaunsudrabiņš vienkārši neeesam viens otram lemti.

[Lauma Gurgone · Rating 4 out of 5]

Jūtām nevar pavēlēt, pat ja ar galvu saprotam, ka mūsu mīlestību pret kādu cilvēki ir absurda. Un vēl - Aija ir izcila gaslighting meistare.

[Linda Celma · Rating 2 out of 5]

Pēdējoreiz tāds atvieglojums par galvenā varoņa nāvi bija Annā Kareņinā. Laikam bija domāts, ka tas izraisīs žēlumu, bet man noteikti nē - tas tiešām bija vienīgais risinājums cilvēkam, kurš ir tik nepastāvīgs, ietekmējams un bez maz vai ar baudu ļauj, lai dzīve viņu spārda ar kājām. Bija pelnījis

[Una Bērziņa - Pudule · Rating 4 out of 5]

Ir tās grāmatas, kuras lasāmo plānu kaudzītē nostāv gadiem. Tāda bija arī šī diemžēl.
Jaunsudrabiņš kaut kā iemanījies sarakstīt tā, ka ar aizrautību var lasīt, negaužoties par “vecu” valodu arī pēc vairāk nekā 40 gadiem.

[Arnis · Rating 3 out of 5]

https://poseidons99.wordpress.com/201...

[Sintija Meijere · Rating 3 out of 5]

Ik pa laikam jāpalasa arī klasika.
Jāatzīst, ka laikam pirmoreiz izlasīju visu triloğiju.
No 21.gs. raugoties, protams, besīja abi galvenie varoņi, nu tā, ka pamatīgi besīja.
Bet bija interesanti paralēli sēdēt tezaurā un uzzināt dažādu vecvārdu nozīmi.
Atmetot 21.gs. domāšanu, jāatzīst, ka darbs nav supervecmodīgs un, lai gan rakstīts pirms vairāk kā 100 gadiem, man šķiet, ka tikpat bezcerīgas attiecības un ğimenes ir sastopamas arī mūsdienās.
3+***

[Rinalds Einiks · Rating 2 out of 5]

Vēl nebiju tik ļoti vēlējies, lai grāmata ātrāk beidzas.
Aija - tik ļoti iedomīga meitene, ka nav, iespējams, aptvert, kā šis puisis Jānis spēj iemīlēt tādu meiteni tik ļoti, ka beigās bez mokām pārgriež vēnas.
Iespējams, ka Jānis šai iedomātajai mīlestībai pret skaistāko meiteni klasē bērnībā bija tik ļoti noticējis, ka vairs nevaldīja pār sevi visu mūžu, bet..
Kategoriski "nē" pret "Aiju" nelieku, bet nezinu, vai kādreiz būs vēlme šo pārlasīt, vai pāršķirstīt...

[Elva · Rating 4 out of 5]

Nebiju gaidījusi, ka grāmata izrādīsies tik interesanta. Lasīju, jo gribējās domās vairāk atgriezties laukos, un tas izdevās. Vēl vairāk, gribējās iet palīgā pie darbiem vai ieviest beidzot kārtību Aijas mājās. Spilgti varoņi un negaidīti notikumu pavērsieni.

[Līga · Rating 5 out of 5]

Brīnišķīga valoda un stāstījums. Atvainojiet, vēstījums. Stāts par postu, ko nodara nelaimīga liktenīgā mīlestība, par lauku dzīves priekiem un bēdām, par tikumu un netikumu. Gribot negribot nākas jautāt - vai slinkums nav lielāka nelaime par nabadzību? Cik liels pievilkšanās spēks gan ir aklai mīlestībai? Vai tas darbojas abos virzienos? Kas ir laime un cik ļoti tā atkarīga no manis pašas, no gribēšanas, varēšanas un darīšanas? Un ko tad, kad zemāk vairs nav, kur krist?

[Elina Belova · Rating 3 out of 5]

"Cik bēdīgi ir mīlestību izstarot tukšumā" pavada visas triloģijas daļas.
Grāmata atspoguļo 20.gs. sākuma dzīvi Latvijas lauku sētās. Interesanti uzzināt, kādas bija to laiku ikdienas problēmas un cilvēku dzīves svarīgākie jautājumi. Vēsturiskajos notikumos saskatāma saikne ar mūsdienu latviešu ģimenes pamatvērtībām.

[Linda · Rating 1 out of 5]

Pēdējā daļa bija vienkārši kaut kas drausmīgs. Ja Jaunsudrabiņam tiešām šķita, ka uzrakstīt šo grāmatu ir laba doma, tad man nav ko teikt. Izraisīja tik nepatīkamas emocijas, ka diez vai vēl kādreiz lasīšu.

[Annemarija Dišmane · Rating 5 out of 5]

Visvairāk man bija žēl Ievas. Viņa to nebija pelnījusi. Un mums katram ir risks kāda stāstā būt Ievai - otrajai vijolei, kura, lai cik laba arī nebūtu, nekad nebūs pirmā. Neskatoties uz visām Aijas sliktajām iezīmēm.

[Monta · Rating 4 out of 5]

Grāmata bija fantastiska... Līdz pēdējām 10 lapaspusēm, kuras sabojāja visu. Kaut arī nobeigums, man nepatika, darbs kopumā bija vairāk kā baudāms.

[Anete Ķempele · Rating 2 out of 5]

Grāmatā aprakstītie notikumi lēnām gāja uz priekšu, grāmatu nebija pārāk interesanti lasīt. Jānis pārāk gremdējās savos sapņos un atmiņās, un atmiņu tēlos, un, kas attiecas uz Aiju, ilgi vien nenoticēja realitātei. Jānis attēlots kā garīgi bagāts, bet viegli ievainojams cilvēks. Uzskatu, ka Jānim vajadzēja izvēlēties Ievu un akli nepakļauties savām jaunības atmiņām, sapņiem par Aiju. Par dīvainu atzinu arī Jāņa radīto atbalss teoriju. Manuprāt, Jānis dzīves pēdējos gadus pavadīja, sapinies atmiņās, ilgās, sapņos un mēģināt tos atjaunot realitātē. Kā jau galvenais varonis atzina, "nekas vairs otrreiz nenāk tādā pašā veidā, kādu to esam reiz jutuši vai baudījuši".

Par spīti kopiespaidam, grāmatā iekļauts dziļš (kaut gan skumjš) un pamācošs vēstījums. Jāņa domu lidojums liek aizdomāties par to, kas ir mīlestība un kas ir tikai aizraušanās vai sapnis. Romānā parādīts it kā darbā norūdīto lauku cilvēku jūtīgums un trauslās dvēseles stīgas.

[Kitija Cimare · Rating 5 out of 5]

Autors, to nebūt neslēpdams, ir sarakstījis grāmatu, kurā daba it kā savijas ar cilvēkiem un to likteņiem. Sākumā Aija šķiet pavasarīgi viegla un rotaļīga, taču beigās tā apslāpē visu dzīvo un spēcīgo - tāpat kā ziema nosaldē dabu un ieputina cilvēkus. Var jau būt, ka tas latviešu literatūrā nav nekas jauns, bet tomēr šķita neparasti nosaukt grāmatu sievietes vārdā, kura nav galvenais varonis un ir diezgan pamatīgs negatīvais tēls. Bet varbūt, izlasot tekstu Jānis Jaunsudrabiņš "Aija", tas izklausās ļoti romantiski un gaisīgi, tāpēc ir tik negaidīti atklāt Aijas rakstura iezīmes, kuras gan spiedīgi dvašoja jau no pirmās daļas. Vispār varbūt kādam ir kāds piemērs ar līdzīgu grāmatas nosaukumu un tēla atklāsmi? Kopumā patika sekot līdzi Jāņa domu gājienam, atziņām un neizbēgamajam liktenim, kuru veidoja gam viņš, gan nelaimīgie apstākļi. Plus odziņa par to, kā mani samulsināja otrā daļa, jo mainījās stāstītājs.

[Dārta Saulīte · Rating 3 out of 5]

Atradu šo Jaunsudrabiņa gara darbu vecās mantās un sapratu, ka skolas laikā līdz šādai grāmatai obligātās literatūras klāstā nesanāca nokļūt. Bet, tā kā Jaunsudrabiņš, jābūt labai, vai ne? No vienas puses- jā. Rakstība ir epitetiem pilna un viegli iebrist ganu un kalpu sadzīves sīkumos, kā arī gadalaiku maiņās. Arī spilgti citāti liek aizdomāties par dzīvi un vērtībām. Bet sižets un galveno varoņu dzīves līkloči ļoti drūmi. Ja man jāparaksta dažos vārdos, tad šī ir traģēdija par aklu mīlestību. Un par sevis pazaudēšanu tālas pagātnes tēla meklējumos. Skumjš stāsts. Bet prieks, ka vēl vienu latviešu klasiku esmu ielikusi savos krājumos kā izlasītu 👌

[Agute Klints · Rating 5 out of 5]

Spilgtākais psiholoģiskā romāna piemērs latviešu literatūrā. Lasītājam jākoncentrējas nevis uz to, cik briesmīgi, savtīgi, gļēvi tēli tajā darbojas, bet uz to, kādu iespaidu situācijas atstāj uz cilvēka (Jāņa) apziņu, kā viņš tās (ne)risina. Liek aizdomāties, ka katram ir tā iekšējā pasaule, kura ir lielāka un dziļāka, nekā iespējams aprakstīt, neizskaidrojamas jūtas to vada.
Lai gan visu triloģijas laiku Jānis atrodas fokusa centrā un notikumi atklājas caur viņa uztveri, tomēr galvenā ir un paliek Aija - kā liktenīgā sieviete, gan sava, gan Jāņa, gan Ievas u.c. likteņa ietekmētāja.

[Inga · Rating 5 out of 5]

Pirmās divas daļas “Aija” un “Atbalss” bija dabas, darba un cilvēku attiecību skaistuma pielietas. Kā labs bestsellers. Lieliski tēlojumi, tik reāli un sataustāmi: Rīgas attainojums, fabriku laiks, lauku dzīve un sadzīve, paaudžu darbi un sociālās kārtas.
Ļoti patika pirmās abas daļas, gribējās visiem ieteikt izlasīt un citēt rindkopas - bet tad sekoja trešā daļa “Ziema”, kura skaisto, cerīgo, gaišo un pozitīvo lēnām pārvērta par aukstu, nežēlīgu, neiecietīgu, skaudru notikumu secību. Kā viena sieviete var iznīcināt un izpostīt, kā viņa spēj eksistēt visā vainodama citus, kā viņā var būt tik daudz neiejūtības un aprēķina. Ak, Jāni, Jāni, kur Tev bija prāts?

[dollythesheep · Rating 3 out of 5]

Skaista valoda, tomēr likās par daudz šīs mīlestības un cerēšanas. Grāmatas galvenā atziņa ir saistīta ar to, ka cilvēki mainās un mūsu priekšstati/radītās idejas visbiežāk neatbilst realitātei.

Sākums likās ļoti daudzsološ, tomēr ar laiku palika nedaudz garlaicīgi lasīt uz rinķi par to, ka viņš mīl Aiju, bet Aija viņu nemīl tā kā viņš mīl Aiju.

Beigas, gan varbūt bija negaidītas, lai gan iepriekš jau biju dzirdējusi, kas notiek grāmatas izskaņā, likās nedaudz bezcerīgi, ka vienīgais veids kā viņš to spēja risināt bija šis.

[Alma · Rating 5 out of 5]

Manuprāt, šī grāmata liek saprast, ka arī tas, kas rakstīts vairāk nekā gadsimtu atpakaļ, var būt absolūti aizraujošs un skaists, kā arī saprotams. Jaunsudrabiņš vienkārši, bet bagātīgi apraksta ļoti sarežģīti uztveramus notikumus un katru tēlu cenšas iepazīstināt no dažādām pusēm. Var manīt, kā ar katru nākamo lapaspusi Jāņa un Aijas attiecības kļūst arvien saasinātākas un Jāņa vienaldzība atspoguļojas arvien skaidrāk. Iesaku izlasīt cilvēkiem, kas cenšas tuvāk iepazīties ar latviešu klasiku.

[Gita · Rating 3 out of 5]

"...kas var tās reizes saskaitīt, cik esmu mērojis garo ceļa gabalu no Jaunjelgavas līdz leišu robežām...."(6 lpp)..
Pirmoreiz grāmatu lasīju nu ļoooooti sen atpakaļ, ka pat īsti neatcerējos par ko tā bija...bet nu vēl nebiju tik ļoti vēlējusies lai grāmata ātrāk beidzas...🙈
Nu nav mana lasāmviela.. ja saprotu klasika un šad tad tomēr klasika ir japalasa..
Vēsturiskajos notikumos saskatāma saikne ar mūsdienu latviešu ģimenes pamatvērtībām... Diemžēl, bet nu tās tā ir...

[Mai · Rating 3 out of 5]

Liktenīga mīlestība un atkal tās Jaunsudrabiņa trakās sievietes. Atvainojiet, bet Aiju man pat nožmiegt gribējās vairākos momentos. Nabaga viņas bērni.

Rezonanses teorija likās nepabeigta - tur bezmaz vai pielikums jātaisa. Nelikās tas viss kopā drusku.

[Alise Kitija · Rating 4 out of 5]

Šķiet, ka pirmo reizi "Aiju" lasīju pamatskolas laikos, bet tagad pārlasot, ir mazliet citādas sajūtas. Jā, nenoliedzami mīlestība ir akla. Un tā nekad nav loģiska.

[Sintija · Rating 5 out of 5]

Šausmīgi sāpīga traģēdija. Izcils darbs

[Ieva Opmane · Rating 3 out of 5]

Man me sevišķi patika Aijas raksturs un tas, ka likās, ka autoram viņa tāda patīk

[Inita · Rating 5 out of 5]

Grāmatas sākumā satiekas divi vīrieši, kuri naktī nejauši satikušies dodas uz savām mājām, no kuriem viens stāsta par savām ganu gaitām mājās Lapās. Viss romāns risinās ap galveno varoni Jāni un viņa nelaimīgo mīlestību Aiju.
Jānis viņu iemīl jau 15 gados, un kad viņš viņu atkal satiek 30 gados, atkal nevar aizmirst. Jaunsudrabiņš ir iesācis grāmatu, kā lielākā daļa 20.gs latviešu rakstnieku ar iemīlēšanos jaunā meitenē, kas risinās lauku sētā jaunības gados, bet, kad tas beidzas, pavērsiens ir pārsteidzošs, cik ļoti viņš ar Aijas tēlu parāda sievieti visās tās negatīvajās īpašībās. Arī to, cik tālu mīlestība var sagraut cilvēku, ja viņš neredz to, kāds patiesībā ir viņa iecerētais.
Personīgi, kad Aija Jānim pēc precēšanās pārmeta, ka neko nedara, lai gan viņš centās cik varēja, pati mājās neko nedarot, man iekšā viss virmoja dusmās, kā Jānis var neko nepateikt, bet ļaut sevi tik vienkārši "palikt zem tupeles". Tikai beigās, kad viņš jautāja par šķiršanos, viņiem it kā uzlabojās attiecības, taču visu pārdomājot, Jānis uztaisīja pašnāvību.
Apprecoties ar Aiju viņam bija lieli plāni,sākot ar sētas uzlabošanu labākā izskatā, taču sieva viņu neatbalstīja, morāli iznīcināja, kas, mauprāt, parāda arī dažas sievietes. Iespējams, Jaunsudrabiņš lasītājām liek padomāt, par to, lai sievas vairāk izrāda arī uzmanību vīriem, pasakot labu vārdu. "Mīlestība tikai tik ilgi ir īsta" viņš domāja tālāk, "kamēr tā ir pilnīgi akla". Jāņa gadījumā, ar katru dienu laulībā jūtas sāka izzust, taču ja šķirtos, tas nozīmē padošanos un gļēvulību, tāpēc aizgāja no pausaules vēl mīlot Aiju.

[Līna Orste · Rating 4 out of 5]

Parasti nelasu latviešu autoru darbus, tāpēc grūti salīdzināt ar latviešiem tipiskajiem sižetiem, bet man ir tāda sajūta, ka pārsvarā tā laika grāmatas ir par tikumīgām sērdienītēm, kur mainās tas, vai saimnieki ir labsirdīgi vai nē, tāpēc man izbrīnu radīja jau grāmatas pirmās nodaļas. Domāju arī, ka grāmatas galvenais tēls būs meitene vārdā Aijā. Tā nebija. Toties Aija bija ļoti svarīga stāstītājam. Pat pārāk svarīga, ņemot vērā to, kā viss beigās izvērtās.
Grūti iztēloties, kā es būtu rīkojusies šī puiša situācijā, jo, pirmkārt, ir cits gadsimts, kad cilvēki par visām attiecību lietām ir daudz zinošāki, otrkārt, es nespēju pieņemt to, ka viņš pieļāva, ka pret viņu tā izturas. Es nezinu, kādam būtu jābūt tam cilvēkam, kuru es tā mīlētu, ka pieļauto to, ko pieļāva grāmatā. Bet nu labi, romantisms paliek romantisms ar saviem pārlieku jūtīgajiem un naivajiem vīriešiem.

[Aija · Rating 3 out of 5]

Jaunsudrabiņam tāds lāču pakalpojums sanācis, nosaucot grāmatu "Aija". Tik pat labi varēja saukt "Jānis", kurš tik gudrs, gudrs, un lasa grāmatas un apdzejo cilvēka garīgo pasauli un vajadzības, bet iemīlas meičā, kurai trulums no visām malām lien ārā jau pašā sākumā.
Noslēgums ir vienīgais loģiskais un kopumā stāsta noskaņa ir tāda latviski vaimanājoša, nepatīkama pēcgarša, bet labs ieskats tā laika sadzīvē.

[Raivis · Rating 5 out of 5]

Sapņaini un nežēlīgi. Pēc gadiem obligāti būs jāķer rokā šī grāmata vēl vienreiz.