Ik svētvakaru, gandrīz ik vakaru te nācu, bet nekad aiz meža nebija skaņu. Tās bija savāda klusuma pilnas naktis. Ap pusnakti izdzirdu kā vēsmu šalcam. No priedēm pacēlās apmiegojies vārnu pulks, aplaidās ap kapiem un sametās atkal atpakaļ melnajās mājās. Tad netālu no sevis uz celiņa es ieraudzīju Spodri. Kreisās rokas padusē tam bija vijole, un labajā viņš turēja melnu platmali. Es sēdēju ziedos, un man bija ap pleciem gaišs lakats. Domāju, ka Spodris mani neredz. Bet viņš nāca lēnām tuvāk un pusbalsī “Sveiki.”
Prozaiķis, dramaturgs, dzejnieks un gleznotājs Jānis Jaunsudrabiņš dzimis Neretas pagasta kalpu ģimenē, agri zaudējis tēvu. Jaunībā sācis interesēties par glezniecību, no 1899. gada mācījies V. Blūma zīmēšanas un gleznošanas skolā Rīgā, papildinājies Minhenē un Berlīnes Levina-Funkes akadēmijā. 1906. gadā viņš paraksta tā saukto dekadentu grupas manifestu un ir izdevuma “Pret Sauli” redaktors. No 1910. gada viņš kopā ar ģimeni dzīvo Burtnieku namā Mīlgrāvī, kur var netraucēti nodarboties ar literatūru. 1915. gadā Jaunsudrabiņš kopā ar ģimeni dodas bēgļu gaitās uz Ziemeļkaukāzu, pēc atgriešanās Latvijā dzīvo galvenokārt Pļaviņās. No 1919. gada bijis Neatkarīgo mākslinieku vienības biedrs, kā arī tās pirmais priekšsēdis. 1944. gadā emigrējis uz Vāciju, kur pavada mūža nogali, tomēr viņa darbi tiek izdoti arī Padomju Latvijā. Jaunsudrabiņš tulkojis latviešu valodā K. Hamsuna, B. Kellermaņa, G. de Mopasāna, Š. de Kostēra darbus. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (1927), Amerikas latviešu apvienības Kultūras fonda balvu (1952) un Pasaules Brīvo latviešu apvienības Tautas balvu (1957). 1962. gadā nodibināts J. Jaunsudrabiņa fonds, kas piešķir balvu par sasniegumiem latviešu prozā. 1967. gadā rakstnieka bijušajā dzīvesvietā Neretas pagasta “Riekstiņos” iekārtots muzejs.
Meksikāņu seriāls latviešu izpildījumā. Drinking game: ierauj šotu katrreiz, kad no Rasmas mutes izskan jautājums: "Kur Spodris?" :)
Bet, ja nopietni, tad tīri interesanta grāmata. Beigas gan īsti nesapratu, vai tur tas Jānis bija pa īstam, vai nebija. Radās arī teorijas par to, ka . Traka tā Rasma bija, bet laikam jau tādas Jaunsudrabiņam ir tās sievietes.
Ģeniāli! Tik ļoti iejutos tajā latviskajā lauku idilles dzīvē. Dabas apraksts, nemitīgie sapņi, kuri vijas ar realitāti ir tik ļoti manā valodā pateikts. Viegli un ātri izlasās, taču pārdomas un iztēle nepamet lasītāju. Abu mīlnieku stiprā un nepārprotamā mīlestība ir kā attaisnojums visām ciešanām, ko katrs pārcieš. Vienkārši skaisti.
Lasīju vidusskolā, ļoti, ļoti patika un aizkustināja. Tik krāšņā valodā un noskaņā uzrakstīts, ka tvēru katru vārdu un simtiem reižu pārlasīju skaistākos teikumus.
Mūsu klasiķa *masterpiece*, jeb briljants pusaudzes pirmās mīlas skurbuma atainojums poētiskā un krāšņā valodā. Diez vai tagadēja laikmetā iespējama tāda iemīlēšanās?? Man visu laiku acu priekšā ļoti aizmirsts TV iestudējums ar Briķi un , sķiet, Grabovski galvenajās lomās
Manuprāt, praktiski neiespējams, ļoti paredzams stāsts (Vēl nebiju ne pusē, kad beigas jau lielā mērā bija skaidras), pastāstīts vienkāršos paplašinātos. Lasot rodas sajūta, ka autoram sižets bijis otrajā plānā, un galvenā uzmanība tika pievērsta dažnedažādai simbolikai. Neiesaku.
Klasika ir un paliek klasika, lai arī stāsta atrisinājums paliek tikai starp rindiņām nojaušams. Varētu būt ievīti daži autobiogrāfiski fakti, bet tas nemazina darba vērtību. Latviskās ainavas un cilvēcisko pārdzīvojumu spilgts tēlojums.
Kas man grāmatā patika? Pagājušo laiku lauku iedzīves atainojums, interesantā valoda, kuru šādā formā mūsdienās vairs dzirdēt nevar. Taču ar saturu gāja grūti - diemžēl galīgi "nerullēja" uz priekšu. Lasīt par sešpadsmit gadus vecas meitenes mīlas mokām (kur sākotnēji šī mīlestība turklāt liekas galvenokārt viņas iztēles auglis)... Uz beigām jau "ielasījos", bet kopumā pasmagi.