Professor og debattør Bent Jensen beretter om Sovjetunionens forbrydelser mod den russiske befolkning fra revolutionen i 1917 til ind i 1950'erne, hvor Gulag-systemet var fuldt udbygget. Ikke mindst i den danske debat er de mange millioner døde stadig ofre for en glemsel, fordi nazismens Holocaust endnu skygger for kendsgerningerne.
Paņemot lasīt šo grāmatu, biju gatavojusies smagai, pārdzīvojumu un arī asaru pilnai lasīšanas pieredzei. Patiesību sakot, pat baidījos, lai arī sevi uzskatu par rūdītu lasītāju. Tomēr manas gaidas nepiepildījās. Viena no grāmatas galvenajām vērtībām - tā runā par to, kā tieši gulags radās un par tā radītāja - Ļeņina - valdīšanas posmu, ko Krievijas vēsturē iezīmē periods pēc 1. Pasaules kara. Pirmoreiz tādā apmērā lasīju par boļševiku vērsto teroru pret zemniekiem, viņu izraidīšanu no sabiedrības un, protams, masveida iznīcināšanu. Svarīgi saprast, ka gulags nebija tikai koncentrācijas nometnes un Baltās jūras kanāla būvniecība - tā bija politiska sistēma, kas aizsākās jau 1917. gadā, revolūcijas laikā. Taču grāmata aptver gulaga posmu tikai līdz Staļina nāvei 1953. gadā un galvenokārt akcentē gulaga veidošanās, politisko notikumu, sabiedrības (gan vietējās, gan ārzemju sabiedrības) attieksmes raksturojumu, atstājot novārtā deportācijas un sabiedrības "tīrīšanas" 20. gs. 2. pusē. Jāņem vērā, ka autors ir dānis, tāpēc, analizējot ārzemju sabiedrības zināšanas un attieksmi par totalitārās varas izraisītajiem notikumiem Padomju Savienības teritorijā, īpaši pievērš uzmanību Dānijai un tās attieksmei pret padomju režīmu. Autors atklāj arī tā saukto revizionistu (vēsturnieki un pētnieki, kuri ar savu viedokli cenšas pierādīt, ka padomju vara nebija tik asiņaina un teroristiska vai, ka tās nodarījums cilvēcei bija mazāks nekā tas ir īstenībā) skatījumu, kas mani pārsteidza un ieinteresēja, jo arī par tiem nebiju tik daudz lasījusi. Runājot par darba mīnusiem - manuprāt, viens no galvenajiem ir bieža informācijas atkārtošanās, ko ietekmē neveiksmīgā grāmatas struktūra un droši vien arī paša autora un oriģinālizdevuma redaktoru nolaidība. Ir vietas, kur šī atkārtošanās rada lasītāja prātā jucekli, jo darbs nav hronoloģisks, līdz ar to, bieži rodas apjukums - par kādu laika posmu vai situāciju ir runa?. Mana personīgā vilšanās - man būtu gribējies lasīt vēl vairāk pieredzes stāstus no gulagā izdzīvojošiem, arī vairāk par ikdienu bada laikā un dzīvi koncentrācijas nometnēs. Taču es lieliski saprotu, ka par to ir daudz atsevišķu darbu, ko man jav problēma uzmeklēt. Saistošs ir grāmatas vizuālais pielikums un arī izmantoto avotu un bibliogrāfijas saraksts ir patīkami bagātīgs. Manuprāt, neraugoties uz mīnusiem, šī grāmata ir visnotaļ labs pamats tiem, kuri uzsāk interesēties par gulagu. (Taču - man ir aizdomas, ka Aplbaumas darbs (lai arī vēl neesmu to izlasījusi), iespējams, ir daudz labāks.)