Ielu muzikantu piezīmes

by Ilona Balode

2012. gadā iznākušo Ilonas Balodes grāmatu par viņas un mūziķa Rolanda Ūdra stopēšanu uz Ķīnas galvaspilsētu "Rīga-Pekina jeb Ceļošana un izdzīvošana ne-sezonā" bieži dēvē par bezrūpības slavinājumu. Atraktīvais humora, dzīvesprieka un pašironijas pilnais vēstījums iekaroja gan lasītāju, gan kritikas simpātijas: darbs 2013. gadā ieguva LALIGABA nomināciju "Spilgtākā debija".
Ilonas Balodes otrajā grāmatā "Ielu muzikantu piezīmes" skaidri nolasāmi divi laiki viņas dzīvē: "pirms" un "pēc". Pirms nelaimes gadījuma ar dzīvesbiedru Rolandu un pēc tā. Abi šie laiki autores un viņas līdzgaitnieku dzīvēs pamīšus atspoguļoti, savijoties jau pazīstamajai ceļotāju bezrūpībai, vieglam dzīves tvērumam, mākslinieciskam, neparastam skatījumam uz pasauli un norisēm tajā, ar skaudru, eksistenciāli dziļu cilvēka būtības un sūtības analīzi. No zemeņu un zeķu zagšanas, bohēmiska trakuma līdz nopietnām pārdomām par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, par sāpēm un nāvi.
"Ielu muzikantu piezīmes" ir gan viegla, gan smaga grāmata: personiska, pat intīma Ilonas Balodes autobiogrāfija un vienlaikus neprātīgi krāsaina, vispārcilvēciska odiseja, kas liek uzdot sev daudz jautājumu, domāt un meklēt.

Ilona Balode (1982) ir aktrise, dziedātāja, ielu muzikante. Meita, mamma dēlam Bārtam un sieva vīram Rolandam. Bohēmiete, dzīves alku pilna ceļotāja, revolucionāre, baudu pielūdzēja un vienlaikus askēte, filozofe, dziļa domātāja. Kaķu mīļotāja, vārdu un teikumu burve, Krav Maga cīņu mākslas un kikboksa lietpratēja. Cilvēks ar mīlošu sirdi un stipru serdi.

Genres: Nonfiction, Travel

1520 pages, Hardcover

First published January 1, 2022

Reviews

[Inga Grencberga · Rating 5 out of 5]

… esmu par šo grāmatu jau runājusi un rakstījusi tik daudz ... aizverot grāmatas pēdējo lappusi, es gribu teikt - jā jūs vēl šaubāties un baidāties no grāmatas apjoma - nekavējieties ne mirkli.
Šī grāmata IR NOTIKUMS Latviešu literatūrā. Neatceros, ka es būtu lasījusi kaut ko pat tuvu tik labi uzrakstītu - “neslēpjoties & neizliekoties”.

Šo grāmatu ir jālasa vārdu pa vārdam, sajūtu pa sajūtai, notikumu pa notikumam ... katru no 1520 lapaspusēm, katru no 605'668 vārdiem un katru no 3'937'130 zīmēm ... un atrast savu saskarsmes punktu ar Balodes un Ūdra stāstu!

Ilona raksta patiešām lieliski - ik teikumā sajūtams tas, cik daudz viņa pati lasa - ļoti skaista un bagātīga valoda, ik teikumā sajūtamas viņas - ārpuses, vietas, norises un sevis iekšpuses - vērotājas dotības.

Esmu dzirdējusi, ka par šo grāmatu saka, ka tajā atkal un atkal atkārtojas vienādi/līdzīgi notikumi/piedzīvojumi - bet man šķiet, tie nerotē uz vietas - tie ir kā pa spirāli: brīžiem ar vien dziļāk lejā tumsā, brīžiem uz augšu gaisām.

Savā goodreads kontā esmu piefiksējusi tik daudz citātu un atziņu no grāmatas (un es esmu pārliecināta, ka katram lasītājam tās ir citas) … tomēr šķiet, ka tieši grāmatas beigās bija mana “atslēga”:

[..] Sajūta ir tāda, it kā prāts kā ķēdē piesiets suns tītos apkārt mietam, kas iedzīts zeme, un loks kļūst arvien mazāks, arvien mazāks... ķēde kļūst īsāka, suns uztraukumā un niknumā šaudās un skrien uz riņķi, sapīdamies vel trakāk, līdz pēdīgi ir tā aptinies, ka vairs netiek ne no vietas. Suns nespēj atrast ceļu, kā attīties atpakaļ| pretēji virzienam, pa kuru tas sapinies. Ir vajadzīgs kāds no malas, kas atnāk un norāda ceļu, līdz suns atkal var skriet pa savu ķēdes noteikto teritoriju. Taču agri vai vēlu suns atkal sapinies, un tad no jauna kādam būs jānāk to atpiņķerēt. Ķēdes sunim ir divas iespējas. Vai nu samierināties ar savu stāvokli pie ķēdes un dzīvot mierīgi, vai ari norauties, pārraut ķēdi un mesties projām, dziļi mežā, un pārvērsties mežonīgā vilkā, atgriezties pie saviem pirmsākumiem, kur neviens to vairs nespēj piejaucēt.
Brīvība! [..]

[Emīls Ozoliņš · Rating 2 out of 5]

Šobrīd laikam zemākais vērtējums šim darbam visā Goodreads. Ak vai.

Lasot sev piezīmēju, ka visiem stāstiem kaut kad ir jānomirst. Vismaz tādā ziņā, ka stāsts beidzas. Beidzas kaut vai ar atklāsmi, ka beigu nav. Kā Čaks Palaņuks (Polaniks? Tviterī teicis, ka izrunā ‘Paula-nick’.) rakstīja, “nākamajā dienā ir jāceļas un jāiet uz darbu.”

Nenoliedzu, ka ir daudz dzīvots un redzēts. Nenoliedzu arī, ka grāmata nav domāta man - grāmata, pirmkārt, ir domāta pašai autorei, kā veids, kā kaut kādā izprast piedzīvoto. Nenoliedzu, ka liktenis nav bijis tas jaukākais pret Ilonu un viņas tuvākajiem.

Bet dienas beigās es esmu dīvāna eksperts, un kaut kas man ir jāpasaka.

Grāmata ir daudz, daudz, daudz, stipri daudz par garu. Latviešiem vajag stingrākus redaktorus - pāris reizes piefiksēju gandrīz vienus un tos pašus teikumus (visspilgtāk atceros gan sākumpusē, gan ap 1000tajām lappusēm minētās sūdzības par savu vārdu latviešu izrunā). Ir lietas, no kurām varam izvairīties.
Tāpat laikam arī neuzķēru nedaudz rasistiskās piezīmes par ķīniešiem vienas lappuses garumā.
Tāpat neuzķēru daudz ko, kam nekādas stilistiskas nozīmes grāmatā nav - jā, tas ir dzīvesstāsts, bet ne visu dzīvesstāstā ir jāpiemin. Arī superzvaigznēm un visiem citiem nemirstīgajiem un mirstīgajiem mēdz būt dienas, kas lielā mērā ir nesvarīgas. Un bieži vien kārtējais kodiens (lai arī ārzemēs) likās pilnīgi lieks.

Protams, 1520 lappuses trijās dienās neizlasīju - brīžiem izskrēju cauri kārtējiem tūristu piedzīvojumiem, jo bija jau sajūta, ka kodiens/akmens Spānijā neko neatšķirsies ar kodienu Itālijā vai Anglijā. Vistuvāk pieķēros, protams, laikam ap un pēc negadījuma. Tas bija arī vienīgais brīdis, kuru paņemšu tālāk dzīvē.

Bet tas arī viss. Protams, visas kārtis jūsu rokās, bet es nezinu, vai ir tā vērts.

[Lauma Gurgone · Rating 5 out of 5]

Man ir žēl, ka šis garais ceļojums ir beidzies. Es vēl nekad neesmu lasījusi tik patiesu, īstu, neparastu un sirsnīgu grāmatu. Ilona šeit parāda visas sava & Ūdra rakstura šķautnes, kas brīžiem pat šokē. Lai jūs nebiedē grāmatas biezums, ir tik interesanti!

[Gunita Lagzdiņa · Rating 3 out of 5]

Ilgi domāju, ko par šo 7 gadus tapušo “ķieģeli” sacīt. Lai arī valoda tēlaina un raita, tas nebūt nelasījās viegli (nevienā no nozīmēm). Lielākoties jau tomēr sev atkārtoti jautāju, kāpēc es ko tādu lasu. Un nepameta arī sajūta, ka grāmata nodota drukāšanai, lai – pavisam prozaiski – tiktu pie naudas. Tomēr no sirds gribas cerēt, ka autorei šī publicitāte kaut kādā mērā ir palīdzējusi. Gan tikt galā ar iekšējiem dēmoniem, gan citādi.
Vai ieteiktu lasīt citiem? Uz pašu atbildību!
Ilonas Balodes grāmatā “Ielu muzikantu piezīmes” (IMP) var:
* uzzināt, kā dzīvo Latvijas slavenības – par viņu dzīves spožumu un postu (ko tur liegties, uz šo pavilkos arī es, un visticamāk, ja autore būtu parasta “tante no Brocēniem”, nez vai tautas interese būtu tik sakāpināta)
* iztēloties, kā ir dzīvot AR slavenību (gandrīz neticamā kārtā autorei šī “ēnas loma” ir sevišķi smaga tēma)
* ceļot virtuāli un ieraudzīt pasauli citu acīm (manuprāt, vērtīgākais ieguvums no lasīšanas)
* iepazīt ielu muzikantu pieredzi dažādās pasaules vietās, sevišķi, ja pašam gribas pamēģināt (noderīgi zināt, kur nauda ripo labi un ļaudis atbalsta, bet kur muzicēt uz ielām ir aizliegts un var sanākt nepatikšanas)
* ielūkoties klaidoņu, bomžu u.c. deģenerātu dzīvē, tostarp seksuālajā un jo īpaši tajā (no sirds ceru, ka autore ir pavaicājusi atļauju publiskot šo sensitīvo informāciju VISĀM pieminētajām personām vai vismaz tām, kuras lasītājs var atpazīt)
* pastarpināti padzīvoties pa murgu un elli, ko citi sauc par savu dzīvi (cerams, lai saprastu, ka pats NEKO tādu NEKAD nevēlies pieredzēt un piedzīvot)
* apjaust, cik zemu cilvēks var krist (par laimi, arī celties)... neskaitāmas reizes atkal un atkal
* aptvert, kādā postā var novest ātrie kredīti un vispār “dzīve uz krīta”
* kļūt par ekspertu teju visu iespējamo atkarību izraisošo vielu klāstā – nezinu, vai ir enciklopēdijas šajā… khm!... nozarē, bet IMP mierīgi var pretendēt uz tādas statusu (viss par alko, narkotiku un sēņu iegūšanas vietām, veidiem, cenām, lietošanu, efektiem un arī blakusefektiem)
* “izbaudīt” naidu un niknumu jeb žultaināko žulti, kas nevilšus apķep ap tevi kā nafta, ko nav iespējams nomazgāt (ar tādu reāla cilvēka nihilismu laikam sastopos pirmo reizi dzīvē, un tas bija biežākais iemesls, kāpēc apsvēru šo grāmatu pamest puslasītu; mani motivēja vien cerība sagaidīt gaismu tuneļa galā; vai sagaidīju? – neesmu pārliecināta)
* tikt pie filozofiskām atziņām, ko izrakstīt savā citātu kladītē
* iegūt pierādījumu, ka īsta mīlestība (lai gan reizēm galīgi greiza) pastāv ne tikai pasakās
* atcerēties pasaku par 2 vilkiem katrā cilvēkā un uzskatāmi redzēt, kā izpaužas to barošana
* izprast karmas likumus un cēloņseku sakarības (nekas šajā pasaulē nenotiek nejauši un par visu ir jāmaksā – tā viš i un tur neko nevar darīt, tāpēc vairojam labo!)
* un, visbeidzot, uztrenēt roku musīšus, jo turēt šo “ķieģeli”, lasot guļus, nav joka lieta – var iedzīvoties plaukstas locītavas sāpēs
Galvenais – būt patiesam pret sevi. (Z.Mārlijs)
#autorsautoram #biogrāfija #slavenībudzīve #ZvaigzneABC

[Agita · Rating 5 out of 5]

Kas nekait dzīvot, kad var visu atlikt malā un kļūt atkarīgs no grāmatas par atkarīgajiem!? Pirmajās naktīs rādījās dīvaini sapņi; tad pamanīju sevī risinām mazliet dzēlīgus (dažbrīd pat rupjus) iekšējos dialogus; tad sāku stāstīt visiem par grāmatu, kuru lasu (un šie "visi" ir tālu stāvoši no Latvijas un tās kultūrburbuļa); tad sajutu, ka sāk niezēt pēdas un atkal gribas kaut kur doties; tad mani pārņēma pateicību, ka laikam jau varu būt laimīga, nebūdama [šādi] atkarīga, tad...

Un tā es te varētu turpināt, lai gan tas iepriekš teiktais nav pārāk būtisks. Daudz svarīgāk, ka visas gandrīz 2000 (e-grāmatas) lapas pamatīgi oda pēc talanta. Kā viens cilvēks var rakstīt gan diezgan "tipiskus" ceļojumu un vietu aprakstus, tad nomainīt balsi un vārdnīcu, lai attēlotu elli, kuru pieredz dažādu vielu lietotāji, sava talanta dēmonu pārņemtie, sabiedrības nesaprastie vai pārprastie. Bet pāri tam visam likt aizdomāties par šīs nepastāvības, ko saucam par dzīvi, jēgu. Dziļi, tieši un nesamāksloti.

Ceru, ka nepārkāpju autortiesības, bet ļoti gribējās šo te iekopēt:
"Katrai monētai ir divas puses. Racionāli domājot, var uzskatīt, ka mūs ir piemeklējusi briesmīga nelaime. Taču, ja skatās no cita skatpunkta, ņemot vērā mūsu iepriekšējo bagāžu, atkarības, psiholoģisko uzbūvi un likteņus, visu, kas ar mums noticis, var uztvert arī pavisam citādi. To var uztvert arī kā svētību, iespēju izaugt un izdzīvot. Ironiskā veidā liktenis Ūdrim uztaisīja dabisko lobotomiju, apturēja viņu, citādi viņš nebija spējīgs kontrolēt savus dēmonus, bija bezspēcīgs pret tiem un tā vai citādi būtu lemts iznīcībai, jo viņa atkarību dēmoni ar katru gadu progresēja, dzīdami izmisumā gan Ūdri, gan mani, gan pārējos iesaistītos. Es savukārt mocījos ar saviem dēmoniem, iedama personiskās sāpju takas, taču mūs tāpat kopā bija sapinis viens sāpju ceļš, un mēs turpinājām viens uz otru mijiedarboties, tādējādi gan pastiprinādami, gan citreiz slāpēdami savu dēmonu spēku."

[Ieva Strazdiņa [mrs.lasitaja] · Rating 4 out of 5]

Šī ir viena no drosmīgākajām un atklātākajām latviešu autoru grāmatām, ko esmu lasījusi, kas šo grāmatu padara par latviešu literatūras notikumu un kalpo par lasītāja spoguli, kas liek uzdot jautājumu – vai Tu varētu būt tik atklāts pret sevi un citiem? Dažu brīdi autores rakstītie vārdi burtiski iepļaukā.

Ilona bez izlikšanās, bez “ciku caku – tā izklausīsies labāk” apraksta reibinošu (burtiski) laiku viņas un Ūdra dzīvē, kas no malas, iespējams, izskatījās pēc krāšņas bohēmas, bet patiesībā bija nemitīga Ūdra cīņa ar atkarībām no azartspēlēm, alkohola un plaša spektra apreibinošām vielām, Ilonas līdzatkarība teju visā šajā un abu centieniem centieni izkulties no mūžīgajiem parādiem, ātrajiem kredītiem un sastrādātājam nepatikšanām. Viens no veidiem kā risināt samilzušās finansiālās problēmas un vienlaikus abu dzīves veids ir muzicēšana uz ielām un liela daļa grāmatas ir par vīnu piedzīvojumiem Eiropas ielās, kas lielākajā vairumā gadījumu abus jau atkal atstāja bez graša kabatā, jo bohēmai ļauties ir tik viegli.

Autore šo 1520 lapas pamatīgo grāmatu ar pārtraukumiem rakstījusi septiņus gadus un tā stāsta par laiku no viņas un Ūdra iepazīšanās līdz pat pandēmijas sākumam 2020.gadā. Un, jā, Ilona stāsta par to, kā ir būt blakus Ūdrim pēc traģiskās avārijas, kad Ūdris pēc plašajiem miesas un smadzeņu bojājumiem kļuva pilnībā atkarīgs no citu aprūpes. Es apbrīnoju, kā Ilona spēj uz šo paskatīties no citas perspektīvas un ieraudzīt pozitīvo – proti, Ilona raksta, ja nebūtu avārija, Ūdris visticamāk būtu turpinājis slīkt savās atkarībās un Ilona slīktu viņam līdzi, kas nozīmētu, ka viņu kopīgā dēla liktenis varētu būt izvērties visai skaudrs. Kā Ilona raksta – esiet uzmanīgi, ko vēlaties. Viņa lūdzās, kaut Ūdris nekad vairs nedzertu un nespēlētu – viņš pats bija par vāju, tādēļ liktenis un daba rīkojās pēc saviem ieskatiem.

Šī grāmata man savā ziņā liek vilkt paralēles ar “Mēs, Zoo stacijas bērni” (Kristiāne F.), kas parāda heroīna posta sekas, tad nu lūk šī grāmata parāda bohēmas neglīto pusi.

Grāmatas pirmā ažiotāža bija tās apjoms. Atceros, ka pirmo reizi, kad uzzināju, cik lapas būs šai grāmatai, man šķita, ka esmu pārklausījusies. Pirmās 500 lapas lasīju ar lielu aizrautību – pa vidu saguru, jo šķita, ka viss tā kā atkārtojas, taču ap 100 lappusi Ilonas atklātība manu uzmanību jau atkal saasināja, tomēr kopumā, man šķiet, ka stāsts neko nezaudētu, ja grāmata būtu savas 200 lapas īsāka.

Lai gan kopumā grāmata lasījās raiti un pat viegli, neskatoties uz saturisko smagumu, šis bija tas gadījums, kad tā man atstāja smaguma sajūtu

[Erika · Rating 3 out of 5]

Divos vārdos - pagrimuma enciklopēdija.
Saprotu tos, kuri šo grāmatu novērtējuši ar piecām zvaigznēm, un tikpat labi saprotu tos, kuri piešķīruši divas zvaigznes.
Grāmatu neizlasīju līdz galam. Paņemu pauzi uz nenoteiktu laiku, bet varbūt arī pavisam. Ja divas nedēļas grāmatu neesmu vēlējusies atvērt, tas nozīmē, ka pienācis laiks citai grāmatai.
Acīmredzot neesmu liela ceļojumu grāmatu cienītāja un acīmredzot esmu pārāk pareiza, jo mani pamatīgi nogurdināja aprakstītā destrukcija. Man visa bija par daudz - par daudz lappušu, par daudz atkārtošanās, par daudz alkohola un par daudz narkotiku.
Patiesībā mani ļoti izbrīna augstais GR vērtējums, jo es ļoti daudz ko būtu ņēmusi ārā vai īsinājusi, ja būtu mana teikšana. Vai vismaz sadalījusi tekstu divās vai pat trijās atsevišķās grāmatās.
Es noguru.

[Lina Barkovska · Rating 4 out of 5]

Interesanta grāmata par neparastiem cilvēkiem. 1500 lappuses lasījās ātri un viegli. Reālistiskais stāstījums ļāva pārdzīvot līdzi varoņiem tā, ka pat slikta dūša sametās tad, kad slikti bija viņiem. Atklāts darbs, kas mudina uzdot sev jautājumus par dzīvi, dzīvošanu, izdzīvošanu, piedzīvošanu, protams, arī uzdzīvošanu. Vai varēja īsāk? Domāju, ka jā. Diemžēl bija vairāki "gļuki", kur redaktors nebija pamanījis kādas faktuālas atkārtošanās, vārdu, tulkojuma kļūdas, bet beigas pēc visa iztirzātā stāstījuma šķita mazliet sasteigtas. Stāstītais arī brīžiem rada spēcīgas antipātijas pret abiem varoņiem, jo to destruktīvie gājieni, šķiet, nekad nebeidzas un atkārtojas, nogurdinot lasītāju. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka ne jau iepatikties un izdabāt ir viņu mērķis, tāpēc uz to neieciklējos. Lai vai kā, kopumā, manuprāt, ļoti labs darbs no talantīgas autores, kurai vārdi labi klausa. Paldies!

[Kaspars · Rating 5 out of 5]

Kā latviešiem ir ar alkoholu? Latvieši: Reizēm pa svētkiem iedzeram. Ilona Balode: Mēs esam fucking dzērāji. Cik labi būtu, ja mēs varētu šo informāciju iedot pēc iespējas vairāk cilvēkiem - kā atkarības var sačakarēt dzīvi. Tā ir apsveicama atklātība - ņemt un pastāstīt visu kā ir, nevis tipiski noslēpt nesmuko un izcelt tikai labos brīžus. Liels paldies Ilonai!

Aptuveni 5% grāmatas man gāja grūti, bet kopumā - lieliski uzrakstīts.

[Ilze · Rating 4 out of 5]

Šis bija viens pamatīgs izaicinājums, kuru varētu salīdzināt ar maratona skrējienu. Un tagad, šajā man tik nozīmīgu pārmaiņu laikā, es saprotu, kāpēc šī grāmata vilktin vilka mani pie sevis. Pārmaiņas un sevis meklējumi. Māksla ļauties dzīves ritējumam, pārtraucot uzdot retoriskos — kāpēc?
Šeit bija no visa kā pa drusciņai — gan smeldze, gan skumjas, gan pasaules apceļojumi, gan atkarību purvs un destruktīvisms, gan attiecību līkloči, gan piedzīvojumi, gan sulīgi garšīga valoda —, bet cauri visam vijās mīlestība. Vienam pret otru, citam pret citu, pret dzīvi, mūziku un pasauli.
Jā, šī grāmata varētu būt īsāka, bet tieši beigas un dienasgrāmatas ieraksti mani uzrunāja visvairāk.
Paldies autorei par atklātību un drosmi dalīties!

“Kad pasaulē satiekas divi cilvēki, viņi velkas abi ar saviem smagajiem, nobružātajiem pagātnes čemodāniem, ar savas līdzšinējās dzīves grabažām, saviem skeletiem skapī. Savām bailēm un savām pusnakts domām. Kad divi ir satikušies un sapratuši, ka tas beidzot ir noticis un viņi viens otru ir atraduši, sākas nākamais etaps: ko ar to visu iesākt? Tie čemodāni ir kopīgi jāizkrāmē, jāmet ārā liekais un vecais, jāvienojas par to, kur kas stāvēs, ko drīkst aiztikt, ko ne.” (31. lpp.)

“Mans lielākais ienaidnieks vienmēr ir bijis tikai viens — mans prāts.” (1359. lpp.)

[Elmārs Rudzītis · Rating 5 out of 5]

Ļoti dalītas izjūtas pēc šīs grāmatas izlasīšanas. No literārā un stila viedokļa - izcili, iedevu 5 zvaigznes! Tomēr tas ir biogrāfisks vēstījums un kā tāds tas man nešķiet simpātisks. Varoņi ir tipiski deģenerējušies liekēži, kas no dzīves ņem visu bez šķirošanas un iesmej par citādi domājošajiem mietpilsoņiem. Par atkarībām un zagšanu runā kā par tostmaizes uzsildīšanu. Tolerance un pieklājība nav viņu stiprā puse. Grūti saprast kā var tik viegli salaist grīstē pilnīgi normālas lietas. Šie varoņi spēj visu - "Stulbs un vēl stulbāks" varētu tikai ūdeni pienest šiem diviem "okeānusiem..." Izlasot šo grāmatu izgāju ātro kursu narkotiku un abstinences izzināšanā. Šķiet, ka tagad es par īsto dzīvi zinu visu... Āmen...

[Kristīne Melne · Rating 3 out of 5]

Labiem stāstiem un stāstu varoņiem vajag attīstību. Pat ja šeit tā bija, tas izplēnēja teksta blāķī. Citādi to nenosauksi. Saīsināts par vismaz divām trešdaļām, šis varēja būt tiešām aizraujošs, pa pareizajām stīgām trāpošs dzīvesstāsts. Tagad īsti nevar saprast - dienasgrāmata, terapijas/sevis meklējumu pieraksti, filosofisks traktāts, izrakstīšanās/ventilēšanās vai kas. Jā, neticami atklāti, kā lasīju šur tur atsauksmēs, bet… pēc pirmajiem pāris “neticamās atklātības” brīžiem ir skaidrs, ka atklājas tikai jauni veidi, kā čakarēt dzīvi sev un citiem. Vienveidīgi, paredzami, bez jebkādiem pārsteigumiem. Līdz notikumam, kas to visu mainīja, nespēju tikt, bet, cik pārlapoju atlikušās 1000 lappuses, starp visiem “dažādi veidi, kā apreibināties dažādās pasaules malās un iekulties ķezās” arī tas kaut kur izplēnēja. Kaut kādā ziņā pat ir bēdīgi, jo Balode raksta sulīgi un dzīvi, un nepamet sajūta, ka šeit pamatīgi ir nolažojusi izdevniecība. Bet kas zina - varbūt mērķis arī bija uzrakstīt un izdot tīri fiziski neērti lasāmu ķieģeli par visu, visu, visu, kas notiek.

[Mārtiņš Ļaudobelis · Rating 5 out of 5]

Tikko pēc pēdējās lapas aizvēršanas sajūtos, ka jāšķiras no laba drauga, ar kuru man 2 pilnus mēnešus kopā bija tik interesanti un aizraujoši. Sirdsdraugu, par kuru es līdzpārdzīvoju un, kuru es tik ļoti labi saprotu… Šobrīd man ir TĀ sajūta, kāda Ilonai mēdz būt, kad saule riet, proti, sērīgums. It kā viss ir labi, bet tajā pašā laikā nekas nav labi…Ko šeit daudz piebilst - slavinošas rindas jau ir lasītas un dzirdētas. Lielākais mīnuss, kurš nemaina manu vērtējumu, ir grāmatas apjoms. Manuprāt, feināk būtu, ja 7 gadi būtu ievīti, piemēram, 3 atsevišķās grāmatās, bet nu autore ir izvēlējusies šādu smagsvaru, kuru nedomāju, ka kāds drīzumā pārspļaus. Bravo! Jā, atkārtojās dzeršanas ainas, tikai dekorācijas citas, jā bija viena otra neizmakšķerēta drukas kļūda, nu un kas? Vienalga šī ir līdz kaulam mana grāmata. Tāda ir dzīve, patiesa un nesamākslota, bez filtriņiem. Nesaprotu tos, kuri saka, ka pa garu šis viss. Nē, tieši otrādi, pa īsu! Te noteikti sanāktu skatāms seriāls, ja ne ar septiņām sezonām, tad vismaz pāris noteikti.
Fonā nereti klausījos gan "Kriščen", gan Mārliju, gan "Nāk un padzeras" Tenerifes edition, kurš viennozīmīgi tika atskaņots visvisvairāk reižu. Melošu, ja teikšu, ka negribēju sākt baudīt piezīmes no otra gala, jo nespēju nociesties, kad atkal tikšu Kanārijās, jo nupat, nupat pats biju tur un daudzas aprakstītās lietas/vietas ir spilgtā atmiņā.
Izlietota pusotra paciņa ar līmlapiņām, kuras kā krāsaini dīgsti pa malu malām spraucas uz āru. Starp citu izrādās, ka arī noreibt var tikai lasot, kas rezultatējas ar sausām paģirām no rītiem. Interesanti un baisi reizē. Jebkurā gadījumā, ikkatrā no mums mīt savs akmens. Vienā laukakmens, citā dārgakmens.

P.S Nu labi, labi…ja godīgi es gaidīju arī kaut nelielus ieskatus kāzu un dzemdību dienās, bet no otras puses, ja man kaut kas nepatīk, es vienmēr varu sākt rakstīt un lasīt pats savas piezīmes. :)

P.S.S Gadījumā mana sievasmāte nedzīvo Ventspilī? Nu mats matā atbilst aprakstam manējai…Sinhronitāte? :D

[Sintija Meijere · Rating 5 out of 5]

Šī nav grāmata, kuru lasīt un vērtēt. Šis ir ceļojums, kuram ļauties un piedzīvojums, kurā mesties uz galvas iekšā!

Jā, sākumā es kā kārtīgs mietpilsonis domāju - nu ārprāts, tas Ūdris, 40 gadu vecumā pārtikt no ātrajiem kredītiem, spaisa, alko, gandžas un mammītes pārskaitījumiem.. Skaic ka briesmīgi tā klenderēt pa dzīvi bez mazākās atbildības sajūtas vai domām par rītdienu. Bet tad padomāju Who am I to judge? Un ļāvos grāmatas lieliskajai valodai un piedzīvojumiem.

Teikšu godīgi - man nav viedokļa par Balodi kā aktrisi vai mūziķi, bet varu pateikt, ka viņa ir izcila stāstniece! Reti gadās lasīt kaut ko tik īstu, atkailinātu, neizskaistinātu, sāpīgu un smieklīgu reizē.

Ļoti ceru sagaidīt vēl kādu Ilonas grāmatu, jo man šķiet, ka viņai noteikti vēl būs ko teikt.

Un jau tagad zinu, ka pēc kopā pavadītām 2 nedēļām, lasot grāmatu, man baigi pietrūks to abu švaļu! 🤍

[Una · Rating 5 out of 5]

Viena no labākajām latviešu autoru grāmatām, ko esmu lasījusi. Un arī visbiezākā grāmata (vispār). Ilona raksta lieliski - gan ar humoru, gan ar smeldzi. Ļoti patīk Ilonas salīdzinājumi un atklātība. Jā, protams, var nogrozīt galvu par Ilonas un Ūdra trakumiem, bet ir jāatceras - ir nepieciešama drosme, lai rakstītu par atkarībām un savām trakulībām. Ne visi cilvēki ir spējīgi būt atklāti. Bieži vien tomēr gribas izlikties, ka esi labāks. 🙂 Pārlasīšu arī Ilonas pirmo grāmatu (Rīga-Pekina).

[Ego..te · Rating 4 out of 5]

Kurā lappusē būtu pieklājīgi beigt? 669. man šķiet tāds zīmīgs cipars konkrētajam gadījumam. 2 atvēlētās nedēļas bibliotēkā aizritējušas, jānes atpakaļ, lai citi arī pamokās.
Sveiciens izdevniecības "gaišajiem" prātiem, kas izdomāja, ka 3 grāmatas jāsatilpina vienā, vai arī redaktoram, kas noslinkoja un neveica savus pienākumus pa riņķi vien ejošajā dzerstiņu un pohu karuseļa īsināšanā.
Tā jau bija interesani (līdz zināmam brīdim), bet, kas par daudz, tas par skādi.

[Ramona Indriksone · Rating 5 out of 5]

Tik ļoti patiesi, atklāti un skaudri. Es biju visur klāt un ielīdu Ilonas ādā. Apbrīnoju par patiesumu.

[Janete Spure · Rating 5 out of 5]

11 🦋 no 10 🦋
Sākšu ar to, ka šī ir viena no brīnišķīgākajām un reizē biezākajām grāmatām, kuru esmu lasījusi.(Esmu lasījusi arī autores grāmatu Rīga-Pekina, bet tik sen, ka nesen iegādājos, lai pārlasītu, jo arī par to biju sajūsmā🫶🏻). Ilona raksta tā, ka brīžiem izrauj sirdi ar visām saknēm un liek līdz ar viņu uzdot gan ikdienišķos,gan eksistenciālos jautājumus par dzīvi.Biju grāmatā tik ļoti iekšā, ka vīrs jau sāka skaitīt cik reizes dienā es pieminu Ilonu. Piedod, @ilonabalode bet vari mani uzskatīt par ķertu fani.😁 Iemesli, kāpēc šī grāmata ir tik aizraujoša nav tālu jāmeklē - talantīga rakstniece, kurai ir, ko teikt. Mani patiesi fascinē autores skats uz dzīvi un lielākoties tas pat sakrīt ar manējo, patiesībā šī ir viena no tām grāmatām, kuru lasot dikti kārojās ķerties pie rakstīšanas, jo vairākkārt piedzīvoju deja vu sajūtu (it īpaši trakās ballītes un bohēma), jo savādāk to grūti noraksturot. Grāmata ietver sevī patiesas atklāsmes, ceļojuma aprakstus, kas nelīdzinās nevienam citam. Tas nebūs tipiskais "skaistas statujas un rožu krūmi", bet episki, savdabīgi un unikāli. Kāpēc tā? Kā jau minēju rakstnieces talants un atklātais skats uz dzīvi. Brīžiem arī brutālais, jo autore atklāj ne vien ārējo ceļojumu, bet arī iekšējās transformācijas, kuras ir dziļi personīgas. Tieši tās man ir vistuvākās emocionāli un izpaužās dzīves KONTRASTU spēlē. Caur lasītāja ķircināšanu, humoru, pašironiju un milzīgas devas atklātības tiek uzdoti jautājumi, kuriem mēs visi kādreiz esam vai vēl meklēsim atbildes (kā nu kurš).Vispār ļoti grūti vārdos ietērpt to, kas ir šī grāmata, jo tā ir vesela dzīve, bez izkaistinājumiem un "uķi puķi", bet reizē patiesi apburoši līdz sirds dziļumiem uzrakstīta. Un tā kā tā ir tik bieza ir tik daudz nianses, kuras var pieminēt, piemēram, atcerējos visu par to, kāpēc piekrītu autores "fuck the system" nostājai. Vai,piemēram, autores sajūtas tad, kad dēls bija maziņš, ļoti rezonē, jo arī es katru dienu sev atgādinu, ka mani bērni man nepieder. Mēs esam tikai starpnieki. Vienmēr šķitušas smieklīgas sievietes, kuras saka "I made this baby", vai tiešām? Ko tieši tu izdarīji neskaitot iznēsāji vēderā, kur viņš pats izauga un attīstījās un pēc tam piedzima pats savā noteiktā laikā... Un tagad es zinu, ka neesmu vienīgā, kura vienmēr jūtās neiederīga un vienmēr meklē visam jēgu un arī man ir grūti darīt, kaut ko "tikai tāpēc,ka tā dara visi un tā vajag". Bet tas,ko es pavisam noteikti gribu pateikt ir milzīgs paldies Ilonai Balodei , milzīgs paldies, ka tik atklāti un drosmīgi uzrakstīji to,ko citi baidās pateikt skaļi, liekot aizdomāties par to,ka mums visiem ir savi dēmoni ar, kuriem cīnāmies tikai lielākā daļa no mums tos veiksmīgi slēpj. 🙏🏻
Citāti 🦋
🦋"Cilvēks ir trausls. Un dzīvība ir nežēlīgi trausla. Visu sagraut ir tik vienkārši. To var izdarīt vienā mirklī. Visu,kas ilgi un pacietīgi būvēts. Pasaule ir trausla. Mīlestība ir trausla. Tā ir sargājama un kopjama.Ja divi cilvēki ir viens otru atraduši šajā nenormālajā pasaulē,tas ir brīnums. Un nav zināms, cik daudz laika kopā būs dots. Mīlestībai piemīt milzīgs spēks. Viss atkarīgs no tā, kādā virzienā tam ļauj plūst. Tā var dziedēt, un tā var lauzt."
🦋"Kamēr tu spēj piecelties, tu neesi zaudējis."
🦋"Dažreiz attīstība nav iespējama bez sava ego autopsijas."
💚"Vislielākās ziepes attiecībās sākas tad, kad parādās tumšie noslēpumi. Neizrunātās lietas krājas tumsībā, pieņem tur spēku un izplatās kā ļaundabīga audzēja šūnas. Ļaunumam nedrīkst ļaut vaļu, tas ir jādezinficē ar gaismu, un smadzeņu bēniņos jāielaiž svaigs gaiss."
💚"Katrā pieaugušā cilvēkā mājo bērns, kurš alkst ticēt brīnumiem,maģijai,burvju mākslai un runājošiem kaķiem. Sirds dziļumos mēs visi vēlamies ticēt pasakām."
🦋"Kalni mani vēl aizvien pārsteidz nesagatavotu. Tie ir tik maģiski un sirreāli, ka izraisa garīgas sāpes. Un, kad redzu tos katru dienu, sāpes manī izraisa fakts, ka sāku tos uztvert par pašsaprotamiem. Tāpat ir ar mīlestību. Tā mirst, kad vairs nebrīnāmies par šo mums dāvāto brīnumu, un mirst mūsu pašu vainas dēļ, jo esam par mazu un niecīgu,lai spētu dzīvot ikdienā ar šādu Dieva dāvanu."
💚"Taisnība ir tiem, kuri saka:mēs paši izvēlamies, kas esam. Mēs nevaram ietekmēt savu likteni tā varenākajās,globālajās izpausmēs, taču varam mainīt savu attieksmi pret to."
🦋"Ir tādas naktis un rīti, kad šķiet, lido metru virs zemes un kājas nejūt nogurumu,kad gribas dzīvot un elpot ar pilnu krūti tā, ka liekas, miegs ir pazudis uz visiem laikiem. Un tam pat obligāti nav jābūt saistītam ar reibumu. Ir tādas dzīves alkas, no kurām var noreibt nereibstot."
💚"Visspēcīgākais pazemojums ir nevis tas, kas mūs lauž fiziski, bet garīgi. Vislielākais izmisums ir būt iedzītam stūrī un apzināties savas robežas, kļūt pašam par savu robežu liecinieku, sevī kā spogulī ieraudzīt vājumu. Ieskatīties sev acīs pēc tam, kad esi nodevis savu drosmi. Un tad dzīvot tālāk kā pelnu čupai."

[Aiva · Rating 3 out of 5]

Man nav vienotas sajūtas par šo grāmatu. No vienas puses es saprotu, ka autore ir izrakstījusi savu sāpi, pārdzīvojumus, laimi un nelaimi, bet tajā pašā laikā ir jautājums – vai tiešām to vajadzēja darīt 1520 lapaspušu garumā? Lasītāju jau vien nogurdina pats stāsts, kas iet uz riņķi, bet arī doma par to, ka tā grāmata ir tik gara.

Man, kā lasītājam, bija tikai dažas vietas, kas likās interesantas un uzmanību piesaistošas. Lielākoties mani grāmata garlaikoja ar to, ka jau n-to reizi tika lasāms bohēmas uzplūds, nespēja pateikt nē alkoholam un citām apreibinošām vielām, kārtējais smalkais ceļojuma apraksts un lielās naudas problēmas. Es saprotu, ka tās ir reālas cilvēku problēmas, bet man kā lasītājam likās, ka visu laiku atkārtojas viens un tas pats scenārijs.

Bet vēlos atzīmēt kā pozitīvu autores izmantoto valodu. Ļoti meistarīga un ievelkoša. Kā arī ļoti patika atziņas, kura pa laikam tika izpaustas caur filozofisko prizmu. Liekas, ka tās vietas piešķīra stāstījumam lielāku nozīmi. Ka visa bohēma, neveiksmes, atkarības, mūžīgais naudas trūkums ir kā iniciācijas process, lai tiktu iegūts viedums un gudrība, kas nes atziņas par dzīvi.

Kopumā, prieks, ka bija iespēja ielūkoties Ūdrīša un Balodes dzīvē bez cenzūras, bet arī nedaudz smaguma piegarša. Vai es ieteiktu lasīt citiem? Nezinu. Ja ir vēlme investēt lielu laiku lasot grāmatu, tad, kāpēc nē. Brīdinu, ka tur daudz un vēl vairāk ir bohēmas un citas atklātības.

[Inga · Rating 3 out of 5]

Hā, kā nu lai novērtē grāmatu, kam stabilas 5 zvaigznes no vēl tikai dažiem vērtētājiem, bet man gribas likt trīs, bet tas tomēr ir mans subjektīvi mietpilsoniskais vērtējums un es nevēlos ietekmēt ne grāmatas popularitāti, ne tās pirkšanas apjomus (un līdz ar to ienākumus Ūdru-Baložu ģimenei)?! :D

Tātad - lielos vilcienos - man patika, citādi jau nebūtu spējusi izlasīt līdz galam. Pietiekami daudz ir grāmatu, kuras palasu, secinu, ka baigais mēsls un gudrīdos pat nepublicēju, ka DNF, jo nu, man vienkārši nepatīk, ja nu būtu izlasījusi līdz galam, varbūt patiktu.

Nepatika ārkārtīgi, ārkārtīgi izstieptais stāsts. Nepatika sīkumos un atkārtoti, un atkārtoti izstāstītais par to, kā dzērām (lietojām, pīpējām, spēlējām, modāmies, lāpījāmies u.c.) un visu čakarējām. Beigās gan es pat spēju novērtēt to, ka TIK daudz reižu "piedaloties" šajā atkarības ciklā, varēju ļoti priecāties par katru sasniegumu, par katru sporta nodarbību un psihoterapeita apmeklējumu. Kaut kādā ziņā tas līdz ar to šādi nostrādāja, bet ja es, kas varu lasīt ātri, man patīk lasīt ātri, nedaudz cietu cauri šīm 1500 lapaspusēm, gan jau ka līdzīgu efektu varētu panākt arī ar īsāku tekstu.

Mani neuzrunāja arī autores atklāsmes, kas uz beigām jau bija pamatteksts. Skaidrs, ka es esmu pilnīga mietpilsone un dzīvi neesmu dzīvojusi (salīdzinoši), bet pie līdzīgām atklāsmēm, ja vien ir tendēti uz domāšanu, nonāk arī tie cilvēki, kuri neko nelieto vai lieto mēreni. Likās, ka autore vēlas (un tas ir saprotami) kaut kā attaisnot savas dzīves izvēles, apgaismojot lasītāju ar savām atziņām. Nu, tas OK, man šāds Koelju tipa piegājiens nepatīk jau kopš Alķīmiķa un tā nu nav autores vaina.

Daļa no rakstītā būtu varējusi paikt kā kāda sleja žurnālā, kā bloga ieraksts par to, kā iet. Līdz ar to daļa no grāmatas savu aktualitāti dažu gadu laikā būs pilnīgi zaudējusi. Dzīve ies uz priekšu un mainīsies, un viss jau būs citādi.

Bet tad atkal - kā var novērtēt cik vien iespējams atklāti aprakstītu kādu cilvēku dzīvi? Patīk? Nepatīk? Uzrunā? Besī? Nu kā ir, tā ir.
Tomēr vērtējot to ne kā dzīvi, bet grāmatu, ko tirgo grāmatnīcās un reklamē FB "intelektuāļu" grupās (uzķēros jā, smalki gājieni, uzķēros tai pašā mirklī, tāpēc jau tagad tā kaitina), ko citi lasa un slavē vienā mutē - nē, otrreiz nelasītu, grāmatu atdošu vietējā bibliotēkā, lai lasa un mokās (un slavē) citi.

Un jā, mani neuzrunāja šī grāmata arī kā ceļojumu apraksts, lai gan ceļojumu apraksta gabaliņos spēju novērtēt, ka tie ir labi uzrakstīti, tā kā cilvēkiem parasti patīk. Nu man nē, bet citiem cilvēkiem.

Bet nobeigumā - Balode raksta ļoti labi. To es arī saku visiem, kam sūdzos par šo grāmatu. Ja nākamajā grāmatā būs mazāk filosofiskas un reliģiskas atklāsmes (jo mums nesakrīt), lasīšu arī to.

[Marta · Rating 4 out of 5]

Ļoti labi uzrakstīta grāmata, tomēr dažviet (īpaši grāmatas pēdējā trešdaļā) radās sajūta, ka autore "stiepj" garumā tekstu ar pārlieku daudz filozofiskām pārdomām par dzīvi.

Viennozīmīgi apbrīnoju autores spēju uzrakstīt tik patiesu grāmatu, ietverot gan sabiedrībā zināmu cilvēku dzīves "šarmu" (negatīvā ziņā), gan problēmas ar alkoholu un narkotikām, gan naudas neesamību un ātro kredītu jūgu, gan attiecību problēmas un mīlestību uz mūžu.
Iespējams, grāmata būtu bijusi baudāmāka, ja ik pa brīdim to noliktu malā un lasīšanā paņemtu pauzes, lai turpinātu pēc laika, nevis mēģinātu izskriet tai cauri neapstājoties.

Kopumā bija iespēja pasmieties un arī paraudāt, pašausmināties par citu dzīvi un apbrīnot drosmi to visu publiski pateikt, kā arī dažviet iegrimt tekstā, nespējot atrauties, bet citviet žāvāties aiz garlaicības.

[Inga Ievina · Rating 5 out of 5]

Šorīt pabeidzu lasīt grāmatu, ko es laikam nevienam neieteikšu izlasīt. Ne tāpēc, ka man tā nebūtu patikusi, bet tāpēc, ka man ir bail uzņemties atbildību par to, ka jums tā nepatiks. Un tad man tā kā drusku sāpēs. No otras puses, vai tā nav ar jebko - vai tā būtu grāmata, filma, ēdiens, tūrisma galamērķis vai zobārsts? Kas vienam šķiet absolūts brīnums, citam – pilnīgs sūds, tikai neērti atklāti pateikt. Un tad tu tāds, pilns sajūsmas, iesaki kaut ko, kas tevi aizkustinājis līdz sirds dziļumiem, bet cits vaikstīdamies izbradājas ar dubļainām kājām un vēl liek tev justies vainīgam, ka esi ar kaut kādu mēslu ieradies viņa visādi citādi sterilajā pasaulē. Vispār katram ieteikumam būtu jābeidzas ar teikumu sīkfontu italikā “ieteikuma autors ir subjektīvs pat tad, ja domā, ka tāds nav, un neuzņemas atbildību par to, ka citi šo visu redz citādi.”

Balodes grāmatu, cik nu var spriest no kaislīgajām atsauksmēm, cilvēki tiešām lasa ļoti dažādi. It kā tā vispār nebūtu viena un tā pati grāmata, bet pilnīgi dažādi darbi. Sak`, “Zvaigznei” sagribējās pajokot un Ilona pavilkās uzrakstīt dažādas grāmatas. No pilnīgas sajūsmas un “Ielu muzikantu piezīmju” ierindošanas gada literatūras Notikumu saraksta augšgalā līdz pilnīgam noliegumam, un tad vēl visas tās citas tik dažādas krāsas pa vidu.

Ilona raksta raiti, vienkārši, ar valodu veikli rotaļājoties, plivinot teikumus uz priekšu un atpakaļ viegli kā ķīniešu spīdīgos štruntiņus, ko par kapeikām garlaikotiem rietumu tūristiem cenšas nopārdot melnie ielu tirgoņi. Un man šķiet, ka tās ir pirmās lamatas, kurās iekrīt lasītājs – pieņemot, ka vienkāršais stāstījums ir nebeidzamas slavenību uzdzīves atreferējums, lai to visu nopublicētu un tiktu pie naudas, par ko tikt pie jaunas devas (un jo smagāka grāmata, jo vairāk maksā, ja?). Un man šķiet – ja tu sāc lasīt grāmatu par dzeršanu un narkotikām, un bomžu seksu, tad tu lasi grāmatu par dzeršanu un narkotikām un bomžu seksu, un pēc izlasīšanas stāsti visiem, ka tā ir grāmata par dzeršanu, narkotikām un bomžu seksu. Bet grāmata jau vispār nav par to. Alkohols un narkotikas ir klātesošas vai ik lappusē gluži kā klātesošs ir lietus, saule, smiltis un tas, ka nav naudas. Bet grāmata nav par dzeršanu. Grāmata ir par dzīves alkām, par jēgu, par cīņu ar saviem dēmoniem, par piederību, par iznīcinošām bailēm, par greizsirdību (kainismu), par lielu, lielu mīlestību, par lielu, lielu dūšu un aknām, par ģimeni, par naudu un par brīvību. Un vēl par daudz ko, jo pēc visām tām lappusēm šķiet, ka esi piedzīvojis ceļojumu, kurā ir visa dzīve, tāda, kāda tā ir bez kosmētikas. Bet taisnības labad jāpiebilst, ka lasot top arī pilnīgi skaidrs, ka dzert un lietot narkotikas ir slikti 😊

Un īstenībā man šķiet, ka grāmata ir par Dievu.

Vispār man nekad nav paticis lasīt autobiogrāfijas (jo garlaicīgi, ja jau sākumā zini, ar ko tas beigsies) un ceļojumu aprakstus (jo man labāk patīk pašai braukt, bet, ja lasu par vietu, kur diez vai aizbraukšu, tad greizsirdība gluži vai smacē nost), un es sākumā nebiju plānojusi lasīt šo grāmatu. Bet draudzene, kura netieši (precīzāk, viņas manikīrs) grāmatā pieminēta, nopirka un sūtīja man pa kādai spilgtākai lappusei, tāpēc arī es nenoturējos. Izrādās, mums ar Ilonu ir vairāki kopīgi paziņas, kuriem grāmatā ir īpaša vieta. Un viens (-a) no tiem – Pilsēta ar Dzelzs vāku. Tāpat kā Mammu un Ūdri, Ilona nesaudzē arī Pilsētu. Ilona to dauza kā boksa maisu, atkal un atkal atkārtojot, cik ļoti to necieš, un cik ļoti netiek no tās prom. Un tomēr, atšķirībā no visiem tiem, “kuri sēž un gaida pavasari, kurš tā arī nekad nepienāk”, Ilona sapako somas un aizbrauc, lai cik neloģiski tas citiem neliktos. Un ir grūti viņu par to neapbrīnot.
Lasu un domāju par to, ka Pilsētai tik skarbu apiešanos būs grūti sagremot. Neko jau neteiks skaļi, bet īgni burkšķēs un nekad neaizmirsīs. Bet varbūt arī ne. Varbūt šeit tomēr ir pieraduši pie tā, ka savējie “lūr kā saindēt mērkaķ.”

Pirmais, ko dzird sakām par “Ielu muzikantu piezīmēm” – tā ir gara un tik smaga! Un viņa tak to visu esot varējusi īsāk pateikt! Un kāpēc vairākas reizes par vienu un to pašu. Un es melošu, ja teikšu, ka nevienu brīdi lasīšanas laikā manī nebija “vai tad nevarēja īsāk” sajūtas. Bet ir arī tā, ka tikai tad, kad esi noslēdzošajās nodaļās, saproti, ka grāmata nevarēja būt ne īsāka, ne vieglāka. Nevienā no nozīmēm.

Un vēl. Man vienmēr ir bijis priekšstats, ka uz Tenerifi pamatā brauc tie, kam ir vienalga, kur, ka tikai all inclusive. Pēc šīs grāmatas arī es gribu uz Tenerifi.

Un vispār tagad ir tādas garas skumjas un lielas alkas.

Nē, es nevienam neiesaku šo grāmatu lasīt, jo es negribu uzņemties atbildību par to, ka varbūt jums būs gadījusies tā cita grāmatas versija - tā, kur ir daudz lapas par dzeršanu, narkotikām un bomžu seksu.

“Kad man ir ļoti grūti, ne jau tās atmiņas, kad dzīvē esmu dzīvojusi ļoti godīgi, kārtīgi un kā krietnam pilsonim pieklājas, man sniedz spēku. Tās gadu gaitā ir aizslīdējušas dienu nebūtībā kā pelēkas, sačervelējušās lapas. Tās nav ne sārtas, ne oranžas, tās pat nav tārpu sacaurumotas. Tās ir nekādas. Un kā tādām tām nav atmiņu svara.”

[Meldra Vītola · Rating 5 out of 5]

Šī ir no tām grāmatām, kuru izlasot piemeklē skumjas par to, ka tālāk jādzīvo bez šīm daudzajām lapaspusēm un iemīļotiem grāmatas varoņiem. Šo savu stāvokli es saucu par labas grāmatas izlasīšanas pēcdepresiju. Simptomi: asaras, ilgas, mīlestība (pret grāmatu, kas tikusi aizvērta), citu grāmatu nonivelēšana. Kritika (dažkārt nepamatota) un nepatika pret nākamajām lasīt iesāktajām grāmatām. Ar laiku simptomi aprimst, bet ir sekas: sērīgi nostaļģijas uzplūdi.

“Ielu muzikantu piezīmēs” satiekamies ar grāmatā “Rīga-Pekina” sastaptajiem galvenajiem varoņiem. Viņi ir dumpīgi, viņi nepakļaujas, izaicina un nedzīvo pēc sabiedrības likumiem, hipiji un disidenti, kliedzoši nihilisti. Viņi pīpē, dzer un lieto narkotikas. Viņi maldās un atrodas. Atkal un atkal. Viņi mīl un saudzē. Dzied un spēlē, apskauj un dziedē. Viņi liek aizdomāties par dzīvi un tās jēgu. Viņi ir Balode un Ūdris.

Ilona raksta lieliski. Pārvalda valodu meistarīgi. Talants iedziļināties cilvēka dabā un būtībā. Viņa spēj ieskatīties dziļāk nekā vidusmēra cilvēks. Ilona ir atklāta. Ne tā vienkārši atklāta. Viņa norauj lasītājam bikses un liek skriet pa pjedestālu ar pliku pakaļu. Kāds būs priecīgs par iespēju izvēdināt pēcpusi un intīmās vietas, cits raudās, kāds sajutīs kaunu, kāds dusmas. Bet atklātība un saruna par dzīves ābola serdi nevar būt ērta, taču atbrīvojoša gan. Priecē, ka pati Ilona nestāv malā. Viņa skrien lasītājam līdzi ar tieši tikpat atkailinātu dibengalu. Un dalīts kauns ir pus kauns.
Grāmata ir par tik daudz ko. Par iecietību un cita nenosodīšanu. Par spītu un spēku. Par tumsas atzīšanu sevī. Cik daudzi spēj pateikt, kaut vai tikai sev spogulī: tāds es esmu. Manī ir gan gaisma, gan tumsa. Es esmu es. Es neesmu ideāls. Domāju, ka ne daudzi. Bet Ilona to spēj un arīdzan par to un ne tikai par to ir šis literatūras šedvrs.
Un protams kaķi. Kaķi, kaķi, kaķi. Kaķi ir dievi un kaķi ir zāles pret depresiju un ļauno dzīvi.

6⭐️no 5⭐️ un nekas, ka piecas ir maksimus.

[Elina Gribute · Rating 5 out of 5]

Lasīju 6 nedēļas, visu lasīšanas laiku man bija sajūta, ka pie manis ciemos ir atbraukuši draugi, kuri stāsta man par saviem piedzīvojumiem. Un tagad, kad esmu pabeigusi grāmatu, draugi ir aizbraukuši, atvadoties ar asarām acīs, man viņi pietrūks.

[Valdis Reķis · Rating 4 out of 5]

Vēlies ceļot budžeta variantā?
a)Mācies dziedāt un spēlēt ģitāru, lai to varētu darīt uz ielas..
b)vai lasi šo grāmatu, jo šis tik tiešām bija ceļojums.

[Ligita · Rating 4 out of 5]

Izlasīts! Veselus 4 mēnešus es lasīju šo bibliotēkas ķieģeli, kurš jau jūk pa vīlēm, lai gan ir līmēts ar brūnu skoču. Jā, grāmata man patika. Garlaicīga tā nebija, tikai tajā bija daudz it kā ikdienas aprakstu, un varētu padomāt, ka bez tiem var iztikt. Taču Ilonai ir stāstnieces talants, un viņa raksta tā, ka lasīt interesanti pat par ikdienu.
Es domāju, ka galvenais, kas šo grāmatu padara vērtīgu daudzu lasītāju un arī manās acīs, ir autores atklātība. Viņa neizliekas par labāku cilvēku un nebaidās stāstīt pat par apkaunojošām dzīves epizodēm un savām slēptākajām domām. Es tā nevarētu. Daudzi tā nevarētu. Bet, ja viņa nerakstītu tik atklāti, šī grāmata būtu daudz seklāka. Cita lieta - es nezinu, cik ētiski ir tas, ka atklāti rakstīts par citiem neanonīmiem cilvēkiem. Bet varbūt šie cilvēki ne par to nebrīnās, jo zina, ka "Balode ir psiha", kā viņa pati par sevi saka.
Vēl varētu šaubīties par to, vai šeit netiek slavināts degradējošs dzīvesveids ar apreibinošām vielām. Taču arī tas tiek labi parādīts no neglītās puses. Šeit viss ir uz svaru kausiem - cik tu dabūsi, tik atdosi. Gluži kā viņu abu liktenis - cik daudz viņi uzdzīvoja, tik smagi tagad velk savu krustu, un Ilona pati atzīst, ka tas viss ir likumsakarīgi.
Grāmatu iesaku lasīt tiem, kam ir pacietība un daudz laika. Labāk lasīt nesteidzoties, jo tad gan var apnikt nemitīgie uzdzīves apraksti.

[Meldra Gineite · Rating 5 out of 5]

Šis bija garš ceļojums. Kā grāmatas stāsts, tā viss šis mēnesis, kura laikā šo lasīju, paralēli dzīvojot. Izlasot pēdējās lapaspuses, sapratu, kas tik tuvs tajās laika līnijās - autore ir mana vienaudze un laiki, stāsti, piedzīvojumi, laikmeta gars līdz ar to tik ļoti atpazîstami.
Ļoti atklāta un drosmīga grāmata. Cilvēkgrāmata.

[Ieva · Rating 5 out of 5]

Šī laikam ir līdz šim garākā grāmata ko esmu izlasījusi un jāsaka tā, tas man netraucēja. Joprojām apbrīnoju Ilonu kā rakstnieci un cilvēku. Līdzīgi kā tas bija ar viņas pirmo grāmatu kas ļoti aizrāva arī šī ievilka acumirklī. Atklātība par piedzīvoto un izdzīvoto ir tik atkailināta, tik īsta ka reizēm likās ka es slepus lasu viņas personīgo dienasgrāmatu, jo ne katrs cilvēks īpaši sabiedrībā zināms ir spējīgs tik daudz izlikt citu apskatei. Tas viennozīmīgi ir drosmīgs un ļoti personisks stāsts.
Man ir žēl par liktenīgajiem notikumiem, kas rakstnieci piemeklējuši un neskatoties uz to - kas par dzelzs sievieti. Tik daudz izturēt, pieciest, iet pāri visām grūtībām un nepadoties.
Ticu, ka viņai dzīvē viss tas labākais vēl priekšā un ceru ka viņa turpinās rakstīt. :)

[Iveta Siliņa · Rating 5 out of 5]

Kas pilnīgi nebijis - IZ-CI-LI!!! Tik patiesi, dziļi, ievelkoši... "Patiesība bieži vien ir neglīta. Tā ir izspūrusi, nepieglausta, nemazgāta un asa. To nevar pieradināt un paņemt klēpī. Tā ir neērta. Un nepakļāvīga." Bet Ilona Balode šo skaudro patiesību ir ietērpusi patiešām baudāmi un skaisti.

[Linda · Rating 3 out of 5]

Ļāvu šai grāmatai nosēsties pirms rakstu šos vārdus. Bet varbūt te nav ko teikt, jo ir skaidrs, ka šī grāmata patīk vai nepatīk. Šķiet, ka pa vidu netiek dota iespēja būt. Ilona raksta raiti un labi un šoreiz ir vaina manī, kas nespēj vienaldzīgi vai ar aizgrābtību uztvert visu, kas ir noticis un veids, kā tas tiek pasniegts.
Teju ik katram ir kāds "mischief" ar piedzeršanos un dažādiem notikumiem, kas tādēļ ir notikuši - dulliem, trakiem, bēdīgiem, letāliem, pamācošiem... vienalga... Man laikam bija grūti pieņemt to, ka idejiski šī grāmata iemieso grēksūdzes, dienasgrāmatas, dižošanās un pilnīgu robežu neesamības sajaukumu. Un, ka tas viss ir par destruktīvu dzīvesveidu, kas lielā mierā konfliktē ar manām pārliecībām un vērtībām. Iespējams tā ir mana audzināšana un, visticamāk, aizspriedumi, kas manī runā un konfliktē, taču man bija grūti lasīt šo stāstu, paliekot neitrālai, nenosodot, nešausminoties un dažbrīd izmisumā mēmi galvā nekliedzot. Bet es mācos pieņemt to, ka var arī šādi gan mīlēt, gan dzīvot, gan ceļot un piedzīvot dzīvi! Un, godīgi sakot, kāpēc gan lai mani tas tik ļoti uztrauktu, ja dzīve nav mana, par kuru lasīju, vai ne?