Grāmatas galvenā varone ir meitene, vārdā Zlata, kas mācās 7. klasē. Ir 2022. gada pavasaris, kad sākas karš Ukrainā. Skola un mācības paliek gluži vai citā dzīvē, nu jādomā par izdzīvošanu, par kaut ko tādu, kas liekas nereāls mūsdienās un šeit, Latvijā.
“Iespējams, ka grāmata nebūtu tapusi, ja vien ilgu laiku man nebūtu iespējas ikdienā tikties ar kādu Ukrainas ģimeni, kas apmetās mūsu mājās. Sarunas, prieki un asaras, stāsti, atmiņas, detaļas – tas viss iegūla gluži vai manā zemapziņā, lai pamazām taptu stāsts par meiteni un viņas ceļu uz glābiņu no kara. Par meiteni, kura dodas uz tālo Latviju.” Dzintars Tilaks
3,5* Ukrainā karu sākusi krievijas armija, un 13 gadus vecā Zlata bēg. Lasīt šo grāmatu bija kā atgriezties pāris mēnešu senā vēsturē, jo Zlata savā ceļā cauri Ukrainas ciemiem un pilsētām pieredz to, par ko vēl nesen lasījām ziņas par Ukrainas karu. Zlata savā ceļā pieredz nāves bailes, atvadīšanos no mājām un mīļlietām, tuvo zaudējumu. Šī grāmata ir par kara šausmām, skaudrumu un bērniem, kuriem jāpieaug pārāk ātri. Piedzīvojumu stāsts, diemžēl ar karu fonā.
Pieaugt dažās dienās, kad ierastā dzīve apmet kūleni pēc kūleņa, baidīties, bet rast spēku un izdomu turpināt izdzīvošanu - tāds ir Zlatas ceļš. Ticu, ka kādam 13 gadus vecam bērnam šāds patiešām būtu varējis būt ceļš uz nosacīto mieru un klusumu. Stāsts ar laimīgām beigām par satikšanos.
Neērti teikt, bet šī grāmata ir lieliska, lai gan stāsts ir skarbs, nežēlīgs un šausminošs. Izlasot šo grāmatiņu vienas dienas laikā - jo to vienkārši nebija iespējams nolikt malā - kara šausmas manu acu priekšā bija tik spilgtas, vairākkārt grūti bija valdīt asaras. Zlata, kurai ir tikai 13 gadi, ir spiesta glābties no kara, meklējot ceļu no dzimtās Ukrainas uz tālo Latviju, kur dzīvo viņas mammas vecāki. Zlata ir viena, bet tai pat laikā visa pasaule ir sadevusies rokās, lai Zlata sveika un vesela nonāktu galamērķī drošībā. Apbrīnojami, ka pat tādā situācijā, kad apkārt klīst orki, tev ik uz soļa uzglūn nāve, bet tomēr ir cilvēki, kas neatsaka naktsmājas, ēdienu, naudu, palīdz, ar ko vien var. Zlata ir zaudējusi visu - vecākus, tuviniekus, mājas. Ir jāpamet viss, kas bija tik tuvs un dārgs, bet cik ļoti spēcīga ir cilvēka dzīvotgriba, kas burtiski izvelk meiteni cauri visām grūtībām, kas pat šķiet nereālas, lai tik mazs bērns tiktu ar to galā. Mana sirds gavilēja, kad Zlatai izdevās sasniegt savu mērķi, nonākt Latvijā un sākt jaunu dzīvi. Un tikai brīnums pasargāja arī Zlatas tēti no nāves un saveda abus atkal kopā. Patiesi skarbs stāsts par reāli notiekošo Ukrainā bērna acīm. Karš nav bērniem - tā saka pieaugušie. Muļķīgi teikts, jo karš nevienu nešķiro!
Sāpīgs, skarbs un ļoti aizkustinošs stāsts par meiteni Zlatu, kas, pēc Krievijas sāktā kara Ukrainā, mēģina paglābties un mēro garu un nogurdinošu ceļu uz Latviju.
"Kad beigsies karš, dzīve sakārtosies, pieliekot visas pūles un prasmes, tas tiks paveikts. Kad beigsies karš, viss būs citādi, Ukraina būs citāda, cilvēki stiprāki un vēl labāki viens pret otru. Arī Latvija būs citāda, vēl labāka. Kad beigsies karš... Kad beigsies... Kad?"
Šī ir smaga grāmata. Kad to lasīju, dažbrīd, raudāju. Es izvēlējos šo grāmatu, jo man nebija priekšstata par to, kas vispār ir karš. Pēc grāmatas izlasīšanas es daudz ko sapratu.
Manuprāt, stāsts ir bēdīgs, bet brīžiem arī ļoti pamācošs. Autors raksta saprotami un parasti.
Zlata ir ļoti drosmīga. Kad viņai šķita, ka viņas tētis nomira, viņa pati mēroja milzīgu ceļu, izdomāja plānu un nezaudēja cerību.
Es no šīs grāmatas guvu divas atziņas. Pirmā- nekad nepadoties. Zlata pēc lielā negadījuma nepadevās, bet gan centās nokļūt drošībā. Otrā- neviens nevar cilvēkam nodarīt ko briesmīgāku, kā cits cilvēks. Cilvēki ir nežēlīgi.
Es ieteiktu izlasīt grāmatu. Manuprāt, to var lasīt jebkurā vecumā. Man ļoti patika, jo uzzināju daudz ko jaunu.
This entire review has been hidden because of spoilers.
Grāmata par nozagto bērnību un piespiedu pieaugšanu, par apjausmu, cik labi ir tur, kur nedārd šāviņi, ir ko ēst, ir cilvēki, kuriem tu rūpi... *** "Es būtu laimīga, ja mans tētis būtu dzīvs, kaut invalīds. Vienalga kāds, bet dzīvs un man blakus. Bet viņš... nošauts mašīnā braucot un tagad apglabāts ceļmalā. ja viņš būtu dzīve bez rokas, bez kājas.. es visu varētu viņā dēļ. Visu un katru dienu. Bet agrāk es nenovērtēju to, ka viņš man ir. Likās, ka būs mūžīgi..."(102.lpp.)
Mazliet baidījos, ieraugot 11+ žūrijā. Paņēma lasīt meita un es arī izlasīju. Grāmata skaudra, pilna uztraukumu, bet apbrīnojama mazas meitenes drosme, dzīvotgriba. Šī grāmata apliecina, ka par to ir jārunā, arī bērniem ir jāzina, jo tas ir tepat, kaimiņos. Jau vairāk ka gadu tas šausmas ir ukraiņu bērnu ikdiena, gan tiek kas palika, gan tiem, kas devās bēgļu gaitās. Paldies autoram!
Lai gan šī grāmata vairāk paredzēta bērnu auditorijai, lai skaidrotu ukraiņu meitenes izdzīvošanas pieredzi, sākoties krievu uzsāktajam karam Ukrainā, smagums tomēr iegūla sirsniņā. Kā var neiegult? Zlata, lai gan attapīga, bet vienlaikus stūrgalvīga un mazliet pārdroša, taču ir vēl tikai bērns. Bērns, kas tik pēkšņi zaudējis tēti, vecmāmiņu, bet savu mammu jau sen. Viena pati plašajā Ukrainā, kurā karš tuvojas arvien lielākiem soļiem. Zlata nolemj nestāvēt uz vietas, bet gan doties ceļā. Ceļā, kura galamērķis būs mammas dzimtene Latvija, lai tur vai kas. Izrādās, ka mērot jebkāda garuma ceļu Doņeckā ir neprātīgāk nekā sākumā šķitis. Un, lai gan kara laikā cilvēki kļūst atsaucīgāki un iejūtīgāki, visi nepieņem piedāvājumu pievienoties glābiņa meklējumiem. Zlatai ceļa laikā stāv klāt eņģelis, viņai izdodas izvairīties no Kramatorskas stacijas bumbošanas, spridzekļiem, mīnām, ko orki atstājuši aiz sevis. Tomēr ir dažas situācijas, kad viņas brīvība un dzīvība karājas mata galā... Nu nevar par karu runāt bez emocijām, nemaz nevar.
-Piedodiet, bet varbūt jūs zināt, cik jāmaksā par biļeti? – Mīļum, nav jāmaksā, tas ir bēgļu vilciens. - Par brīvu? - Zlata bija pārsteigta. -Var teikt arī tā, tomēr, kā redzi, tagad dārgi maksājam par visu, arī par savu brīvību. Sanāk, ka cilvēkiem šķiršanās no mājām ir par brīvu. (109.lpp)
Tas, kas šķita neiespējams, bija noticis pirms vairākām dienām – šī stacija tika apšaudīta ar raķetēm. Gan pieaugušie, gan bērni bija gājuši bojā no necilvēcīgas ienaidnieka rīcības. Bet tagad, pieļaujot, ka var notikt jebkas, cilvēki atkal bija stacijā, atkal cerēja pēc iespējas ātrāk tikt tālāk no karadarbības zonas, no ienaidnieka šāviņiem. No kara. No šī visa, kas diemžēl saistījās ar mājām. Prom, jebkur, lai paglābtu ģimenes. (110.lpp)
Skarbs un smags stāsts par bērna bēgšanu no kara Ukrainā, kuru ir sarakstījis latvietis. Nezinu, iespējams pie vainas ir tas, ka grāmata ir vairāk domāta bērnu auditorijai, vai arī vienkārši autors nespēja dabūt no meitenes tās emocijas (varbūt vienkārši dzīve zināmos miera apstākļos, ir ļāvis meitenei daļēji aizmirst piedzīvoto), tomēr stāstam nenoticēju līdz galam, jo likās pārlieku virspusējs.
Pietrūka tās emocijas (piemēram, epizode ar tēva zaudēšanu), un dažbrīd likās, stāsts tās pliekans. Noteikti vērts izlasīt šo grāmatu, vienkārši mani stāsts līdz galam neuzrunāja. Skumji bija lasīt arī pēdējo piebildi 2025. gadā, un apzināties, ka karš Ukrainā turpinās.
Zlatas ceļš uz drošību ir reizē Zlatas pieaugšanas ceļš. Sākotnēji likās - nedaudz par vienkāršu, teikumi tādi plakanāki nekā gaidīju, bet tajā pat laikā sižets ir spraigs un uzmanību notur līdz pēdējam. Klasisks stāsts par ceļinieku, kurš satiek savā ceļā visu labo, ko iemieso cilvēka labā daba. Tomēr kara šaumas ir turpat un klātesošas. Tās aizvien ir aktuālas un neatceļamas, tāpēc neiespējami šādu stāstu vērtēt. Biegās arī asaru kamols neizpalika. Ticēt labajam vajag vienmēr, bet grāmatas pēdējais teikums iesaldē tagadni.
Var piekrist uz grāmatas aizmugurējā vāciņa minētajam, ka grāmata būs interesanta arī pieaugušajiem. Kopš kara sākuma Ukrainā daudz redzēts un lasīts ziņās, tomēr notikumi - salikti šāda romāna formā, ļauj aptvert karu kā patiesi šobrīd notiekošu vēsturiski traģisku notikumu, emocionāli pietuvinot pārdzīvojumu. Romāns liek gan sāpju asaras liet, gan aizkustinājuma - kā, piemēram, brīdī, kad Zlata, mērojusi ārkārtīgi grūto ceļu līdz Rīgai, ierauga tik daudz Ukrainas karogu.
Tik savādi lasīt, ko var izdarīt 13 gadu vecs bērns, ņemot vērā, cik bezrūpīga un viegla dzīve ir mūsu pusaudžiem. Domās uzdevu sev jautājumu, vai mūsu bērni spētu veikt šādu ceļu? Un atbildēju sev-ceru, ka nekad tas nebūs jāuzzina. Grāmata tapusi pirms gada, skarbi, bet Ukrainā nekas nav mainījies vai beidzies. Grāmata, ko gribas iedot izlasīt savam pusaudzim.
Stāsts par Zlatu, kas bēg no kara Ukrainā, ko rakstījis latvietis. Diemžēl, stāstam nenoticēju līdz galam. Lielākā daļa stāsta ir virspusējs, it kā bērns ietu pirkt baltmaizi veikalā.. Kad Zlata zaudēja tēvu, apraksts bija tāds, bez emocijām utt. Bet bērni jūt, viņi izjūt visu daudz dramatiskāk kā pieaugušie. Pietrūka tā visa.
Varētu būt obligātā literatūra skolās, lai palīdzētu latviešu bērniem kaut mazliet iejusties ukraiņu bērnu sajūtās un situācijā. Meitai (12 g.v.) ļoti patika grāmata. Kā uzzināju no savas darbinieces, ukraiņu bēgles Annas, tad Zlata ir poļu vārds. Tas tā interesanti!
Vītom klišejiski, vītom da sirds, bet drusku kai puorsoka ar laimeigom beigom. Tikai kars vys tik nasabeidz, kars turpynojās, a kars nivīnam nikuo loba nav atnesa, kur ta vēļ bārnim, kas tī beja pa ceļam i guoja sovu ceļu.
Trīspadsmit gados palikt par pieaugušo... Visiem Zlatas drosmi!
Grāmata ļoti smeldzīga, sāpīgi aprakstīts par to, kas notiek te pat netālu. Par to, cik ātri var pazaudēt visu, kas mums ir, par to, kā tauta sadodās rokās un palīdz savējiem!