Latviešu labirints

Latviešu labirints #1

by Alberts Bels

“Latviešu labirints”, līdzīgi kā Rūdolfa Blaumaņa darbs “Indrāni”, ir laikmeta griežu romāns. Tas tapis 90. gados un atspoguļo tieši šo laiku, kas ir iekodēts varoņa traģiskumā — kad cilvēka jūtas viņu sagrauj. Grāmata attēlo laiku pēc totalitārisma būra sabruk­šanas, kad irdenas ir kļuvušas tradicionālās un arī vispārcilvēciskās vērtības. Kad irst ģimenes, kad bērni nespēj un negrib saprast vecākus, kad aizvien asāk ­atklājas egoisms un atsvešinātība, kad cilvēks saglabāt savu “es” spēj tikai neapjūkot demokrātijas labirintā.
“Latviešu labirints” vienlaikus ir intīms mīlas stāsts un psiholoģiski smalks, analītiski tiešs pagātnes un tagadnes tēlojums. Tas nav lielo tematu romāns, drīzāk to var nosaukt par huligānisku romānu, kur dzīves ­diktētās situācijas liek varoņiem liekties un iztapt ­savam laikam.

176 pages, Hardcover

First published January 1, 1998

About the author

Alberts Bels (līdz 1971. gadam Jānis Cīrulis)mācījies Elektrotehnikas fakultātē Celtniecības tehnikumā Rīgā, no 1955. gada līdz 1956. gadam Maskavā Valsts Cirka mākslas skolā, pēc obligātās karaklausības kā eksterns beidzis vidusskolu Rīgā. Mācījies Augstākajos scenāristu kursos Maskavā. Kopš 1963. gada nodarbojas ar rakstniecību. No 1990. līdz 1993. gadam Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāts.
A. Belam piešķirta A. Upīša prēmija (1977), LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka nosaukums (1982), arī Valsts Prēmija literatūrā (1989) par romānu "Cilvēki laivās", Barikāžu piemiņas zīme (1991), Triju Zvaigžņu ordenis (2000). Latvijas Zinātņu akadēmijas goda biedrs (1999). Saņēmis "Latvijas Literatūras gada balvu 2012" par mūža ieguldījumu Latvijas rakstniecībā.

Reviews

[Liene · Rating 5 out of 5]

Lasot jutos it kā klausītos tuva drauga monologā - viscaur dziļdomīgs, amizants un īpatnējs darbs. Teksts samērā dinamisks. Tiešām reti kura grāmata lasās tik raiti un ir tik piesātināta ar atziņām par dzīves jēgu un reizē bezjēdzību.

Lasīju autobusā, braucot mājās no darba, un kāds nepazīstams kungs, aptuveni grāmatas galvenā varoņa vecumā, lasīja līdz ar mani un uzstājīgi izlikās, ka nelasa. :)

[Anita Gāga · Rating 4 out of 5]

Tāds normālsadalījums sanāk - sākums un beigas nedaudz nesaprotamas, bet vidusdaļa ievelkoša, pat saistoša. Pēc sen lasītajiem un skolas laikā analizētajiem "Cilvēki laivās", no Bela gaidīju nedaudz ko citu. Lai arī, salasījusies kritiskās recenzijas, gribēju mest darbu pie malas, tas būtu bijis darīts velti, jo dažas ļoooti spilgtas atziņas par laiku, kad izjuka lielā savienība un sākās it kā brīvvalsts, un vēl atkāpjoties tālāk vēsturiskos faktos, patiesi var gūt. Diezgan derdzīgi gan apjaust ienācēju viedokli par latviešiem, ka LV ir "labi produkti un klusi ļaudis. Smagi dabūjuši pa purnu, zina savu vietu, uz cepures nelec!"(108.lpp). Te top saprotams, kāpēc latviešu gaumīgie mitekļi uz parketa virsū dabūja brūnu grīdas krāsu, bet skapji tika nokrāsoti gaiši zili. Burtiski no lappusēm vējo latviešu vilšanās deputātos ("Varētu sacīt, ka pēc katras zīda kaklasaites pirkuma, ko izdarīja deputāts, kādi pārdesmit vēlētāji neieradās uz kārtējo tikšanos. Ar katra jauna importa uzvalka iegādi pazuda vismaz piecdesmit vēlētāju simpātijas. Kad deputāts uz tikšanos atnāca Loida kurpēs, zālē sēdēja tikai pārdesmit cilvēki, nabadzīgi ģērbti, īgni un samulsuši. Nedarbojās savienoto trauku princips, vienā galā dzīves līmenis nemitīgi cēlās, bet otrā - krita"(99.lpp.). Kā arī perfekti atainota skaudrā patiesība, ka LV sabiedrība atrodas labirintā, kur centrā ir siera gabals, kurš ir ierobežotā daudzumā, daži pārtiek tikai no smaržām un ilūzijām...
***
"Kustība ir vienīgais, kas attālina no nāves. Jo ilgāku laiku mēs pavadām mironim līdzīgā pozā, vienalga, vai līmeniski izstiepušies, vai sēdus pozīcijā, mēs tuvojamies nāvei. "(161.lpp.)

[Kristiāna K. · Rating 2 out of 5]

Bels man patīk, taču jāatzīst, ka dažos savos darbos viņš pārāk aizraujas ar filozofēšanu un tā tas ir arī šajā, līdz ar to sižeta līnija nozūd starp varoņa (kur tomēr ļoti jūtams pats autors) samezglotajiem prātuļojumiem. Varoņi un viņu dzīvesstāsti it kā saistoši izstrādāti, taču ne līdz galam - tas radīja daudz jautājumu, piemēram, kas tālāk notika ar Lienīti, kas ar pašu Aleksi? Savādo un aprauto beigu dēļ pat līdz galam nesapratu, kāpēc vispār šis romāns tapis - lai pateiktu, ka mēs visi esam cēlušies no mongoļiem, ka mūsu asinis ir "bojātas" un netiksim ārā no "labirinta"? Nu, un? Šķiet, par to uztraucas tikai pats autors. Lasītāji un mūsu tauta turpina dzīvot savu dzīvi - tādu, kāda tā ir.

[Edgars Bernāns · Rating 5 out of 5]

Precīzi.