Latvija: neatkarības pēdējais cēliens. 1939. gada 23. augusts – 1940. gada 17. jūnijs

by Aivars Stranga

Habilitētā vēstures doktora un Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekļa Aivara Strangas grāmata veltīta liktenīgajam laika posmam Latvijas vēsturē no noziedzīgā Molotova–Ribentropa pakta līdz Latvijas okupācijai. Tajā apskatīta neilgā Latvijas neitralitāte, valstij uzspiestais savstarpējās palīdzības pakts ar PSRS, Latvijas un PSRS attiecības, kā arī attiecības ar Lietuvu un Igauniju. Grāmatā raksturots arī valsts iekšpolitiskais stāvoklis, ieskaitot Latvijas Komunistiskās partijas darbību. Liela uzmanība veltīta okupācijas priekšvakaram un okupācijas gaitas raksturojumam. Nobeigumā aplūkoti notikumi Latvijā pirmajās dienās pēc okupācijas (1940. gada 18.–21. jūnijā).

461 pages, Paperback

First published January 1, 2022

Reviews

[Kristīne Želve · Rating 5 out of 5]

Grāmatas pirmo pusi lasot, bieži ir jādusmojas uz Latvijas politiķiem - par nejēdzīgo pielīšanu krievijai, nekritisku iztapšanu Ulmanim, mediju ierobežošanu, informācijas noklusēšanu un kritiskās domas atbūtni, nesolidāro izturēšanos pret poļiem un somiem pēc kara sākuma. Bet sajūta savā ziņā ir pat atvieglojoša - kā beidzot godīgi izrunājot ilgi noklusētas vai līdz galam neizrunātas lietas. Pēdējās simts lappuses lasīt ir smagi, smacē dusmas un bezspēcība, un niknums par krievijas brutālo, agresīvo nekaunību, melošanu un visatļautību. Un diemžēl ir skaidri redzams, ka liela daļa mūsu valstsvīru ne tikai bija pilnīgi negatavi šādam scenārija pavērsienam, bet arī vispār nesaprata, kas notiek un kā tas beigsies. Skaidrs (Stranga to ir teicis arī intervijās), ka tajā vēsturiskajā brīdī un pie attiecīgā spēku samēra nekāda pretošanās pret krievijas agresiju un pārspēku gala rezultātu nebūtu mainījusi, bet vismaz ar kaut dažām pretkustībām vai nesadarbošanos Latvija būtu saglabājusi kripatu sociālā kapitāla un pašcieņas.

[Sandris Sabajevs · Rating 5 out of 5]

Plašs, labi uzrakstīts A. Strangas pārskats par laika periodu pirms Latvijas okupācijas - kā līdz tam nonāca. Kopumā skumja lasāmviela par to kā nenovēršami tuvojas 17. jūnijs, bet daudzi, padomju varas apvārdoti, līdz pat pēdējam brīdim nepjauta gaidāmo traģēdiju - pat tad, kad jūnija sākumā Kremlis sāka īstenot Lietuvas sagrābšanu, piesedzoties ar absurdām apsūdzībām un pretenzijām pret to. Vērtīgi šo izlasīt un zināt.

[Leila · Rating 5 out of 5]

432.lpp. Vēsturnieks Aivars Stranga: “21. jūnijā kāds notikums kļuva par šo liktenīgo dienu traģisku simbolu. Generālis Ludvigs Bolšteins, robežsargu komandieris, pēc tikšanās ar jauno iekšlietu ministru V. Lāci atgriezās savā kabinetā un izdarīja pašnāvību nošaujoties. Pirmais pēc šāviena Bolšteina kabinetā iegāja ģenerālis Žanis Bahs un uz Bolšteina darba galda atrada trīs vēstules: "Maniem mīļajiem", "Pēc manis" un "Savai priekšniecībai". Pēdējā īsajā vēstulē Bolšteins rakstīja vārdus, kuri aizkustina līdz pat mūsdienām: "Mēs, latvieši, sev uzcēlam jaunu staltu ēku - savu valsti. Sveša vara grib piespiest, lai mēs to paši noārdām. Es nespēju piedalīties."
Sirsnīgi iesaku šo vēstures grāmatu izlasīt.
5.nodaļā rakstīts par PSRS agresiju pret Somiju. Tādas pašas provokācijas un retorika, kā pirms 24.02.22. krievijai iebrūkot Ukrainā.

[Māris Sb · Rating 5 out of 5]

Kā pazaudēt valsti "for dummies".

1. Likvidē demokrātiju un padari lēmumu pieņemšanas loku šaurāku (to gan Stranga neapskata, taču autoritārisma narcisus spoži apraksta - Munters, Bērziņš, protams, Ulmanis, un visi, kuru vienīgais kritērijs ir iztapība). Ierobežo un sodi par viedokļa paušanu (kāds rīdzinieks par baumošanu par stāvokli valstī 1939.gada rudenī dabūja 1000 latu biļeti), radi apstākļus, lai citi dzied slavas dziesmas (arī Aleksandrs Grīns piemeta savu roku slavinot PSRS);

2. Īstermiņa ārpolitika. Ar vārdu "neitralitāti" Baltijas valstis, manuprāt, saprata neiesaistīšanos nevienā pusē (rietumu sabiedrotie vai totalitārie sabiedrotie), taču ar noslēgtajiem līgumiem ar Vāciju 1939.g. vasarā, un pēkšņo 1939.gada oktobra bāzu līgumu Latvija praktiski bija ierobežota savās darbībās un pildīja agresoru intereses, piemēram, izraidot Polijas vēstniekus no Igaunijas, Latvijas un Lietuvas.

3. Pasniedz vēlamo par esošo - ekonomiski Latvija tika pietuvināta PSRS, eksportējot lauksaimniecību, un importējot deficītu kā eļļas un metālus. Tas tika pasniegts kā liels sasniegums, lai gan monetārās summas, ko maksājām par bāzēm, bija krietni vien lielākas, arī pārnestā ziņā. Spriežot pēc Strangas aprakstītā, man liekas, ka Latvijas valsts īsti nekontrolēja, ko, kur un kad okupanti cēla pirms okupācijas. Tā, piemēram, Ventspilī, paplašinot lidlauku dažiem vairs nebija laukus ko sēt;

4. Pazniedz vēlamo par esošo arī iekšpolitikā. Tuvojoties okupācijai, un pakļaujoties PSRS spiedienam, Ulmanis atbrīvoja pietiekoši daudz komunistus, kuri vēlāk tieši vai netieši spēlēja savu skrūvīšu lomu 1940.gada vasarā.

5.Neitralizē (ignorē) iespējamās saprāta balsis. Šķita, ka armija un politiskā policija pārzināja situāciju un draudus, pat atbalstot Somiju tās karā ar PSRS (pretēji Latvijas valdības un sabiedrisko mediju negatīvai retorikai pret Somiju). Taču acīmredzama ir to, arī Latvijas vēstnieka Miķeļa Valtera, ierobežotais skaits instrumentu, lai glābtu situāciju - informācijas vākšana, informācijas izplatīšana, taču tās pašas informācijas nespēja ietekmēt valsts vadītāju (vienīgo).

Dažubrīdi, ar lielajiem atsauksmju "palagiem" ir grūti lasīt šo Strangas meistardarbu, bet, laikam, jau citādāk tik detalizētu darbu nevar izveidot. Īpaši vērts ir apraksts ir par PSRS okupācijas karaspēka un izlūkdienestu organizētajiem nemieriem un sabotāžām liktenīgajā jūnijā Latgalē un Liepājā (un ne tikai).

Mēs netikām okupēti 1940.gada jūnijā. Mūsu brīvība beidzās tad, kad mēs tur par brīvu ielaidām bailes, mīkstmiesību un lišķību agresoram un savai patmīlībai. Krievi mūs tikai piebeidza.

[Reinis Karlsons]

Bēdīgi lasīt, kā Latvija, Lietuva un Igaunija pieglaimojās un baidījās no Padomju Krievijas pirmsokupācijas laikā. Uz ko viņi cerēja?