Mātes Sibīrijā

by Dzintra Geka

Grāmatā apkopotas intervijas ar 1941. gada 14. jūnijā izsūtītajām mātēm un viņu bērniem, apkopoti interviju fragmenti no 1941. gada 14. jūnijā izsūtīto bērnu atmiņu stāstiem. 1941. gadā uz Sibīriju aizvestie bērni lūdza, lai kādreiz izdodu grāmatu par Mātēm. Latviešu sievietēm, kuras no pārticīgas dzīves, no labklājīgām mājām nokļuva Sibīrijas sādžās, netīrībā, šaurībā, badā, aukstumā. Šifona kleitās mātes gāja taigā zāģēt kokus, noskrandušām drēbēm vakarā atgriezās būdās. Mātes atdeva bērniem niecīgo maizes devu un nomira bada nāvē.

576 pages, Hardcover

First published January 1, 2022

Reviews

[Zane B. · Rating 5 out of 5]

Grāmata, ko nevar paņemt un izlasīt no pirmās lapas līdz pēdējai vienā piegājienā. Esmu lasījusi pietiekami daudz emocionāli smagas grāmatas par Holokaustu, taču atmiņu stāsti par latviešu sieviešu likteņiem Sibīrijā man bija personīgāki, jo skāra arī manu ģimeni, līdz ar to lasot līdzpārdzīvoju katram stāstam.
Tas ir mūsdienu cilvēkam prātam neaptverami, kas bija jāpārdzīvo mūsu tautai ienākot Padomju varai, un, kas ir vēl neaptveramāk, kā dzīvot tālāk, pēc visām šausmām, kas piedzīvots. Lielāka daļa rakstīja, ka spēku deva bērni un cerība par atgriešanos mājās, diemžēl, ne visas sagaidīja atgriešanos mājās un brīvo Latviju. Daudziem atmiņu stāstiem ir pievienotas sieviešu bildes pirms un pēc Sibirījas, kā dažu gadu laikā no skaistas dāmas palikusi vien tāda večiņa ar skumjām acīm. Okupantu mentalitāte nemainās. Kāda tā bija 1941. gadā Latvijā, tāda pati šodien Ukrainā.

[Liene · Rating 5 out of 5]

Vai maz ir iespējams iedot mazāk zvaigznes?

[Ieva Strazdiņa [mrs.lasitaja]]

Dzintra Geka apkopojusi 1941.gadā izsūtīto mammu un viņu bērnu atmiņas. Lasot bija sajūta, kā esot vienā no tiem lopu vagoniem, kuros šie cilvēki tika aizsūtīti. Katrs stāsts it kā atšķirīgs, bet tik līdzīgs un viss vājprāts atkārtojas un atkārtojas katrā nākamajā stāstā – kā vienmērīga un vienmuļa vilciena sastāva klaboņa, kas skaļi atbalsojas stindzinošajā Sibīrijas gaisā.

Grāmatā apkopoti 18 stāsti, kurus izstāsta mammas un viņu bērni – piedzīvotā atmiņas no abiem skatu punktiem. Pēc šiem stāstiem seko daudzi īsāki un garāki bērnu atmiņu stāsti par Sibīrijas izsūtījumu.
Trūkums un bads bija visa Sibīrijā, tomēr bija izsūtītie, kam nosacīti paveicās vairāk – nokļūstot bagātākā kolhozā vai “iekrītot acīs” kādam augstāk stāvošam un tiekot pie vieglāka darba un bija, kam gauži nepaveicās – nokļūstot visnabadzīgākajos sovhozos un veicot vissmagākos darbus, pretim nereti nesaņemot pat 200 g maizes dienā.

Šī ir viena no tām grāmatām, kas ir svarīga – ne dēļ poētiskas valodas vai labi izstāstīta stāsta. Šī grāmata ir svarīga tikai tādēļ, ka tā ir un tā nav vērtējama zvaigznēs. Ir svarīgi, ka šie stāsti – atmiņas ir izstāstītas un pierakstītas, pieminot arī tos, kurus padomju režīms nomocīja, neļaujot izstāstīt savus stāstus. Realitātes sajūtu piešķīra tas, ka grāmatā atradu arī drauga ģimenes izsūtījuma stāstu, kuru noziegums bija īpašums – liels īres nams Rīgā.

Maz, kas šajos stāstos spēj pārsteigt (tomēr šis tas spēj), jo nebūtu par to jau lasījusi vai dzirdējusi, taču uzskatu, ka šie stāsti ir katram laiku pa laikam jāuzklausa, jāizlasa, lai neaizmirstu. Turklāt šodien, dzirdot, ka no Ukrainas krievu spēki ukraiņus ved uz Krieviju nezināmos virzienos un, redzot, ka visās citās izdarībās šī tauta spējīga uz visu to pašu uz ko II Pasaules kara laikā (tajā skaitā pirms un pēc tā) – atliek vien domāt labas domas par cilvēkiem, kas tiek izrauti no Ukrainas.

Kopumā ļoti skaudri, biedējoši un nežēlīgi, tajā pašā laikā apbrīnojami - ko spēj mammas savu bērnu dēļ.

[Kristīne Cinate · Rating 5 out of 5]

"Atceros Jāņu vakaru. Vilciens bija apstājies, bija zaļš mežs un pļaviņa. Līnijas malā ziedēja madariņas. Uz vaļējām platformām bija zaldātiņi ar automātiem, mamma palūdza, lai zaldātiņš saplēš madaras, un zaldātiņš atnesa klēpi. Vagonā līgoja, šur tur skanēja līgo dziesma, un katram tika zariņš madariņu. Tā ir vienīgā labā atmiņa no tā ceļa."

"Sibīrijā dzīvo mani skolasbiedri - latvieši, vāciete, krievu draudzenes, ļoti gribētos viņas apciemot."

...

Pēdējās dienas domāju - ko es darītu, vai izdzīvotu, ko darītu, lai izdzīvotu. Vai izdarītu pašnāvību, paņemtu bērnus līdzi uz to sauli... Kaut mani nekad šāda realitāte nepiemeklētu... Tad domāju par šiem un citiem atmiņu stāstiem, un cilvēku gara spēku - cits sajūk prātā, cits atņem sev dzīvību, cits vilcienā dzied līgo dziesmas un turās pie vienas labās atmiņas druskām. Atgriežoties ilgojas satikt tur iepazītos cilvēkus... Tik daudz dažādu sajūtu pēc šīs grāmatas izlasīšanas... Vienu brīdi likās par daudz, viens un tas pats sākums, bet tomēr izlasīju līdz galam, jo bija sajūta, ka šie cilvēki ir pelnījuši, lai viņus dzird un viņu atmiņas izlasa līdz galam... Jūtu, ka kaut kad, kad bērni būs vecāki, viņiem noteikti noderētu izlasīt un uzzināt par šo realitāti, ko latviešu un citas tautas ir pieredzējušas.

[Kristiāna Štrāle Dreika · Rating 5 out of 5]

Šādām grāmatām nevar uzrakstīt recenziju vai atsauksmi, tās vispār nav iespējams novērtēt. Cilvēku ciešanu, izdzīvošanas un izturības ekciklopēdija... Smagi lasīt, no otras puses- tas liek novērtēt to, kas mums šeit un tagad ir šobrīd.

[Ance Sniķere · Rating 5 out of 5]

"Ar naidu dzīvot grūti." Grāmata, kas grūti lasijās, bet jālasa un jālasa priekšā mūsu bērniem, nevis, lai mācītu nīst un to rūgtumu, bet lai iemācītu priecāties un novērtēt Brīvo Latviju, ābolus ābelēs, dabu un Latvijas laukus.