What do you think?
Rate this book
Mātes Sibīrijā
Grāmatā apkopotas intervijas ar 1941. gada 14. jūnijā izsūtītajām mātēm un viņu bērniem, apkopoti interviju fragmenti no 1941. gada 14. jūnijā izsūtīto bērnu atmiņu stāstiem. 1941. gadā uz Sibīriju aizvestie bērni lūdza, lai kādreiz izdodu grāmatu par Mātēm. Latviešu sievietēm, kuras no pārticīgas dzīves, no labklājīgām mājām nokļuva Sibīrijas sādžās, netīrībā, šaurībā, badā, aukstumā. Šifona kleitās mātes gāja taigā zāģēt kokus, noskrandušām drēbēm vakarā atgriezās būdās. Mātes atdeva bērniem niecīgo maizes devu un nomira bada nāvē.
576 pages, Hardcover
First published January 1, 2022
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 7 of 7 reviews
July 19, 2023
Grāmata, ko nevar paņemt un izlasīt no pirmās lapas līdz pēdējai vienā piegājienā. Esmu lasījusi pietiekami daudz emocionāli smagas grāmatas par Holokaustu, taču atmiņu stāsti par latviešu sieviešu likteņiem Sibīrijā man bija personīgāki, jo skāra arī manu ģimeni, līdz ar to lasot līdzpārdzīvoju katram stāstam.
Tas ir mūsdienu cilvēkam prātam neaptverami, kas bija jāpārdzīvo mūsu tautai ienākot Padomju varai, un, kas ir vēl neaptveramāk, kā dzīvot tālāk, pēc visām šausmām, kas piedzīvots. Lielāka daļa rakstīja, ka spēku deva bērni un cerība par atgriešanos mājās, diemžēl, ne visas sagaidīja atgriešanos mājās un brīvo Latviju. Daudziem atmiņu stāstiem ir pievienotas sieviešu bildes pirms un pēc Sibirījas, kā dažu gadu laikā no skaistas dāmas palikusi vien tāda večiņa ar skumjām acīm. Okupantu mentalitāte nemainās. Kāda tā bija 1941. gadā Latvijā, tāda pati šodien Ukrainā.
Tas ir mūsdienu cilvēkam prātam neaptverami, kas bija jāpārdzīvo mūsu tautai ienākot Padomju varai, un, kas ir vēl neaptveramāk, kā dzīvot tālāk, pēc visām šausmām, kas piedzīvots. Lielāka daļa rakstīja, ka spēku deva bērni un cerība par atgriešanos mājās, diemžēl, ne visas sagaidīja atgriešanos mājās un brīvo Latviju. Daudziem atmiņu stāstiem ir pievienotas sieviešu bildes pirms un pēc Sibirījas, kā dažu gadu laikā no skaistas dāmas palikusi vien tāda večiņa ar skumjām acīm. Okupantu mentalitāte nemainās. Kāda tā bija 1941. gadā Latvijā, tāda pati šodien Ukrainā.
February 16, 2023
Vai maz ir iespējams iedot mazāk zvaigznes?
![Profile Image for Ieva Strazdiņa [mrs.lasitaja].](https://i.gr-assets.com/images/S/compressed.photo.goodreads.com/users/1659017528i/124023459._UX200_CR0,0,200,200_.jpg)
Read
April 17, 2023Dzintra Geka apkopojusi 1941.gadā izsūtīto mammu un viņu bērnu atmiņas. Lasot bija sajūta, kā esot vienā no tiem lopu vagoniem, kuros šie cilvēki tika aizsūtīti. Katrs stāsts it kā atšķirīgs, bet tik līdzīgs un viss vājprāts atkārtojas un atkārtojas katrā nākamajā stāstā – kā vienmērīga un vienmuļa vilciena sastāva klaboņa, kas skaļi atbalsojas stindzinošajā Sibīrijas gaisā.
Grāmatā apkopoti 18 stāsti, kurus izstāsta mammas un viņu bērni – piedzīvotā atmiņas no abiem skatu punktiem. Pēc šiem stāstiem seko daudzi īsāki un garāki bērnu atmiņu stāsti par Sibīrijas izsūtījumu.
Trūkums un bads bija visa Sibīrijā, tomēr bija izsūtītie, kam nosacīti paveicās vairāk – nokļūstot bagātākā kolhozā vai “iekrītot acīs” kādam augstāk stāvošam un tiekot pie vieglāka darba un bija, kam gauži nepaveicās – nokļūstot visnabadzīgākajos sovhozos un veicot vissmagākos darbus, pretim nereti nesaņemot pat 200 g maizes dienā.
Šī ir viena no tām grāmatām, kas ir svarīga – ne dēļ poētiskas valodas vai labi izstāstīta stāsta. Šī grāmata ir svarīga tikai tādēļ, ka tā ir un tā nav vērtējama zvaigznēs. Ir svarīgi, ka šie stāsti – atmiņas ir izstāstītas un pierakstītas, pieminot arī tos, kurus padomju režīms nomocīja, neļaujot izstāstīt savus stāstus. Realitātes sajūtu piešķīra tas, ka grāmatā atradu arī drauga ģimenes izsūtījuma stāstu, kuru noziegums bija īpašums – liels īres nams Rīgā.
Maz, kas šajos stāstos spēj pārsteigt (tomēr šis tas spēj), jo nebūtu par to jau lasījusi vai dzirdējusi, taču uzskatu, ka šie stāsti ir katram laiku pa laikam jāuzklausa, jāizlasa, lai neaizmirstu. Turklāt šodien, dzirdot, ka no Ukrainas krievu spēki ukraiņus ved uz Krieviju nezināmos virzienos un, redzot, ka visās citās izdarībās šī tauta spējīga uz visu to pašu uz ko II Pasaules kara laikā (tajā skaitā pirms un pēc tā) – atliek vien domāt labas domas par cilvēkiem, kas tiek izrauti no Ukrainas.
Kopumā ļoti skaudri, biedējoši un nežēlīgi, tajā pašā laikā apbrīnojami - ko spēj mammas savu bērnu dēļ.
Grāmatā apkopoti 18 stāsti, kurus izstāsta mammas un viņu bērni – piedzīvotā atmiņas no abiem skatu punktiem. Pēc šiem stāstiem seko daudzi īsāki un garāki bērnu atmiņu stāsti par Sibīrijas izsūtījumu.
Trūkums un bads bija visa Sibīrijā, tomēr bija izsūtītie, kam nosacīti paveicās vairāk – nokļūstot bagātākā kolhozā vai “iekrītot acīs” kādam augstāk stāvošam un tiekot pie vieglāka darba un bija, kam gauži nepaveicās – nokļūstot visnabadzīgākajos sovhozos un veicot vissmagākos darbus, pretim nereti nesaņemot pat 200 g maizes dienā.
Šī ir viena no tām grāmatām, kas ir svarīga – ne dēļ poētiskas valodas vai labi izstāstīta stāsta. Šī grāmata ir svarīga tikai tādēļ, ka tā ir un tā nav vērtējama zvaigznēs. Ir svarīgi, ka šie stāsti – atmiņas ir izstāstītas un pierakstītas, pieminot arī tos, kurus padomju režīms nomocīja, neļaujot izstāstīt savus stāstus. Realitātes sajūtu piešķīra tas, ka grāmatā atradu arī drauga ģimenes izsūtījuma stāstu, kuru noziegums bija īpašums – liels īres nams Rīgā.
Maz, kas šajos stāstos spēj pārsteigt (tomēr šis tas spēj), jo nebūtu par to jau lasījusi vai dzirdējusi, taču uzskatu, ka šie stāsti ir katram laiku pa laikam jāuzklausa, jāizlasa, lai neaizmirstu. Turklāt šodien, dzirdot, ka no Ukrainas krievu spēki ukraiņus ved uz Krieviju nezināmos virzienos un, redzot, ka visās citās izdarībās šī tauta spējīga uz visu to pašu uz ko II Pasaules kara laikā (tajā skaitā pirms un pēc tā) – atliek vien domāt labas domas par cilvēkiem, kas tiek izrauti no Ukrainas.
Kopumā ļoti skaudri, biedējoši un nežēlīgi, tajā pašā laikā apbrīnojami - ko spēj mammas savu bērnu dēļ.
Did Not Finish
August 17, 2026“Ar ēdienu bija bēdīgi. Strādājošiem deva dienā bija 200 vai 300 g maizes. Mamma savu atdeva mums. No kokzāģētavas viņa nesa mājās ciedru sveķus, tos mēs caurām dienām grauzām,” par piedzīvoto izsūtījumā Sibīrijā stāsta 1937. gadā dzimušais Harijs Ēšenvalds.
“Pēdējā dienā mammīte nebija ieradusies darbā, un nāca uzraugs skatīties, kāpēc mamma nav ieradusies darbā. Mēs, zēni, teicām, lai netraucē, ka mammīte guļ. Izrādījās, ka mammīte bija mirusi, mēs visu nakti kopā gulējām un nejutām, ka mammītes vairs nav. Vārdu sakot, mammīte aizgāja bada nāvē… Tas bija 1944. gadā…” atminas Harijs Ēšenvalds, kura stāsts, līdz ar daudziem citiem skaudriem dzīvesstāstiem un atmiņu fragmentiem, publicēts bagātīgi ilustrētajā grāmatā “Mātes Sibīrijā”.
Grāmatā apkopotas intervijas ar 1941.gada 14.jūnijā izsūtītajām mātēm un viņu bērniem, kā arī interviju fragmenti no 1941. gada 14. jūnijā izsūtīto bērnu atmiņu stāstiem. Tās ir sāpīgas atmiņas par to, kā sievietes labprātīgi braukušas līdzi vīriem uz Sibīriju, ticējušas, ka galapunktā ģimenes tiks atkal apvienotas, laulības gredzenu pārdevušas par spaini kartupeļu vai, tiklīdz radās iespēja, par spīti šķiršanās sāpēm bērnus sūtījušas atpakaļ uz Latviju. 1947. gadā, kad bērnus bāreņus drīkstēja sūtīt uz Latviju, dažas mātes izdarīja pašnāvību, lai viņu atvases varētu atgriezties Dzimtenē.
Kā zināms, 1941. gada 14. jūnijā no Latvijas deportēja 15 424 Latvijas iedzīvotājus. “Deportācija lielā mērā ietekmēja sievietes – esot atšķirtām no saviem vīriem, uzņemoties visas rūpes par bērniem, vecākiem, viņām ar visiem iespējamiem līdzekļiem bija jācīnās par fizisko izdzīvošanu, tālu prom no ierastās vides, jāaudzina bērni, jāspēj veidot ģimenes sajūtu, jāpārdzīvo daudzas fiziskās un morālās ciešanas – vīra, arī bērnu zaudējums. Turklāt psihologu pētījumi liecina, ka deportācijas radītās traumas atstāj pēdas un tiek pārmantotas arī nākamajā paaudzē,” norāda grāmatas izdevēji.
Man kauns atzīties: lai gan kāri "riju" visu par izsūtījumiem un Sibīriju, man šī grāmata lasījās ļoti lēni un smagi vairāku gadu garumā, tāpēc vērtējumu nelikšu. Iespējams, pie vainas burtu slīpais fonts, sadrumstalotība tekstos, lielā atkārtošanās (un dažas nesakritības) māšu un bērnu atmiņās.
Lai vai kā - sirdi plosoši stāsti un fotogrāfijas, kas pastāsta vairāk nekā vārdi. Cik ļoti skaistas sievietes bija fotogrāfijās Latvijā, tik salauztas un novecojušas Sibīrijā uzņemtajās bildēs... :(
Grāmata jo īpaši varētu patikt atmiņu stāstu cienītājiem un tiem lasītājiem, kas novērtējuši Sanitas Reinsones sarakstīto “Meža meitas” vai baltkrievu rakstnieces Svetlanas Aleksijevičas grāmatas “Sievietes karā”, “Pēdējie liecinieki”, “Cinka zēni” un “Černobiļa. Lūgšana”.
“Pēdējā dienā mammīte nebija ieradusies darbā, un nāca uzraugs skatīties, kāpēc mamma nav ieradusies darbā. Mēs, zēni, teicām, lai netraucē, ka mammīte guļ. Izrādījās, ka mammīte bija mirusi, mēs visu nakti kopā gulējām un nejutām, ka mammītes vairs nav. Vārdu sakot, mammīte aizgāja bada nāvē… Tas bija 1944. gadā…” atminas Harijs Ēšenvalds, kura stāsts, līdz ar daudziem citiem skaudriem dzīvesstāstiem un atmiņu fragmentiem, publicēts bagātīgi ilustrētajā grāmatā “Mātes Sibīrijā”.
Grāmatā apkopotas intervijas ar 1941.gada 14.jūnijā izsūtītajām mātēm un viņu bērniem, kā arī interviju fragmenti no 1941. gada 14. jūnijā izsūtīto bērnu atmiņu stāstiem. Tās ir sāpīgas atmiņas par to, kā sievietes labprātīgi braukušas līdzi vīriem uz Sibīriju, ticējušas, ka galapunktā ģimenes tiks atkal apvienotas, laulības gredzenu pārdevušas par spaini kartupeļu vai, tiklīdz radās iespēja, par spīti šķiršanās sāpēm bērnus sūtījušas atpakaļ uz Latviju. 1947. gadā, kad bērnus bāreņus drīkstēja sūtīt uz Latviju, dažas mātes izdarīja pašnāvību, lai viņu atvases varētu atgriezties Dzimtenē.
Kā zināms, 1941. gada 14. jūnijā no Latvijas deportēja 15 424 Latvijas iedzīvotājus. “Deportācija lielā mērā ietekmēja sievietes – esot atšķirtām no saviem vīriem, uzņemoties visas rūpes par bērniem, vecākiem, viņām ar visiem iespējamiem līdzekļiem bija jācīnās par fizisko izdzīvošanu, tālu prom no ierastās vides, jāaudzina bērni, jāspēj veidot ģimenes sajūtu, jāpārdzīvo daudzas fiziskās un morālās ciešanas – vīra, arī bērnu zaudējums. Turklāt psihologu pētījumi liecina, ka deportācijas radītās traumas atstāj pēdas un tiek pārmantotas arī nākamajā paaudzē,” norāda grāmatas izdevēji.
Man kauns atzīties: lai gan kāri "riju" visu par izsūtījumiem un Sibīriju, man šī grāmata lasījās ļoti lēni un smagi vairāku gadu garumā, tāpēc vērtējumu nelikšu. Iespējams, pie vainas burtu slīpais fonts, sadrumstalotība tekstos, lielā atkārtošanās (un dažas nesakritības) māšu un bērnu atmiņās.
Lai vai kā - sirdi plosoši stāsti un fotogrāfijas, kas pastāsta vairāk nekā vārdi. Cik ļoti skaistas sievietes bija fotogrāfijās Latvijā, tik salauztas un novecojušas Sibīrijā uzņemtajās bildēs... :(
Grāmata jo īpaši varētu patikt atmiņu stāstu cienītājiem un tiem lasītājiem, kas novērtējuši Sanitas Reinsones sarakstīto “Meža meitas” vai baltkrievu rakstnieces Svetlanas Aleksijevičas grāmatas “Sievietes karā”, “Pēdējie liecinieki”, “Cinka zēni” un “Černobiļa. Lūgšana”.
February 6, 2026
"Atceros Jāņu vakaru. Vilciens bija apstājies, bija zaļš mežs un pļaviņa. Līnijas malā ziedēja madariņas. Uz vaļējām platformām bija zaldātiņi ar automātiem, mamma palūdza, lai zaldātiņš saplēš madaras, un zaldātiņš atnesa klēpi. Vagonā līgoja, šur tur skanēja līgo dziesma, un katram tika zariņš madariņu. Tā ir vienīgā labā atmiņa no tā ceļa."
"Sibīrijā dzīvo mani skolasbiedri - latvieši, vāciete, krievu draudzenes, ļoti gribētos viņas apciemot."
...
Pēdējās dienas domāju - ko es darītu, vai izdzīvotu, ko darītu, lai izdzīvotu. Vai izdarītu pašnāvību, paņemtu bērnus līdzi uz to sauli... Kaut mani nekad šāda realitāte nepiemeklētu... Tad domāju par šiem un citiem atmiņu stāstiem, un cilvēku gara spēku - cits sajūk prātā, cits atņem sev dzīvību, cits vilcienā dzied līgo dziesmas un turās pie vienas labās atmiņas druskām. Atgriežoties ilgojas satikt tur iepazītos cilvēkus... Tik daudz dažādu sajūtu pēc šīs grāmatas izlasīšanas... Vienu brīdi likās par daudz, viens un tas pats sākums, bet tomēr izlasīju līdz galam, jo bija sajūta, ka šie cilvēki ir pelnījuši, lai viņus dzird un viņu atmiņas izlasa līdz galam... Jūtu, ka kaut kad, kad bērni būs vecāki, viņiem noteikti noderētu izlasīt un uzzināt par šo realitāti, ko latviešu un citas tautas ir pieredzējušas.
"Sibīrijā dzīvo mani skolasbiedri - latvieši, vāciete, krievu draudzenes, ļoti gribētos viņas apciemot."
...
Pēdējās dienas domāju - ko es darītu, vai izdzīvotu, ko darītu, lai izdzīvotu. Vai izdarītu pašnāvību, paņemtu bērnus līdzi uz to sauli... Kaut mani nekad šāda realitāte nepiemeklētu... Tad domāju par šiem un citiem atmiņu stāstiem, un cilvēku gara spēku - cits sajūk prātā, cits atņem sev dzīvību, cits vilcienā dzied līgo dziesmas un turās pie vienas labās atmiņas druskām. Atgriežoties ilgojas satikt tur iepazītos cilvēkus... Tik daudz dažādu sajūtu pēc šīs grāmatas izlasīšanas... Vienu brīdi likās par daudz, viens un tas pats sākums, bet tomēr izlasīju līdz galam, jo bija sajūta, ka šie cilvēki ir pelnījuši, lai viņus dzird un viņu atmiņas izlasa līdz galam... Jūtu, ka kaut kad, kad bērni būs vecāki, viņiem noteikti noderētu izlasīt un uzzināt par šo realitāti, ko latviešu un citas tautas ir pieredzējušas.
September 20, 2023
Šādām grāmatām nevar uzrakstīt recenziju vai atsauksmi, tās vispār nav iespējams novērtēt. Cilvēku ciešanu, izdzīvošanas un izturības ekciklopēdija... Smagi lasīt, no otras puses- tas liek novērtēt to, kas mums šeit un tagad ir šobrīd.
November 19, 2025
"Ar naidu dzīvot grūti." Grāmata, kas grūti lasijās, bet jālasa un jālasa priekšā mūsu bērniem, nevis, lai mācītu nīst un to rūgtumu, bet lai iemācītu priecāties un novērtēt Brīvo Latviju, ābolus ābelēs, dabu un Latvijas laukus.
Displaying 1 - 7 of 7 reviews