Šī ir grāmata par latviešu politikas pirmsākumiem. Par to, ko domāja un rakstīja mūsu pirmie politiķi. Latvieši savu vietu modernajā politikā vispirms atrada iepretim vācbaltiešu virsslānim un Krievijas impērijai, kuri abi pretendēja uz kundzību Baltijā. Starp abiem koloniālajiem faktoriem latviešu pirmie domātāji formulēja idejas, kā tautai vislabāk iekļauties modernās Eiropas politikā. Šīs idejas bija dažādas — konservatīvas, liberālas un sociālistiskas. Dažādi bija arī to aizstāvji — no monarhista Frīdriha Veinberga līdz revolucionāram Fricim Roziņam. Taču visas šīs idejas vienoja mudinājums latviešiem nostāties pašiem uz savām kājām Eiropas politikā — par spīti visām koloniālajām varām, kuras tos arvienu vainoja nepateicībā.
Manuprāt, teicams pārskats par latviešu politiskās domas attīstību, sākot no jaunlatviešiem līdz periodam pēc 1905. gada revolūcijas. Nebija gadījies lasīt tik pamatotu un mūsdienīgu skatījumu uz jaunlatviešiem, ne tikai raksturojot, bet pamatojot viņu simpātijas pret slavofiliem. Tāpat autoram izdevies parādīt organisko procesu, kā jau paaudzi pēc jaunlatviešiem rodas Jaunā strāva un to oponenti konservatīvie un no tiem savukārt attīstās dažādu nokrāsu sociāldemokrāti, sociālisti un visbeidzot arī pilsoniskās partijas.
Forši, ka Ijabs centies atspoguļot visa spektra politisko aktīvistu loģiku un argumentus, bagātīgi lietojot citātus no avotiem un neuzspiežot savu viedokli un simpātijas.
Protams, ka ir tēmas un personāži, kam veltīts vairāk uzmanības. Šķiet, ka no personāžiem vislielāko uzmanību saņēmis "pirmais (un ļoti savdabīgais) latviešu politiķis" Frīdrihs Veinbergs, tāpat Fricis Roziņš citēts visai bagātīgi. Tāpat raksturots Jansons-Brauns, Miķelis Valters, Pēteris Zālīte, Arveds Bergs un citi. Diezgan sīki analizēta 1905. gada revolūcija un tās ietekme. Man jaunums bija 1905. gada nogalē notikušie tautskolotāju un pagastu kongresi, par kuriem nezināju.
Visā visumā ļoti interesants un labā valodā sarakstīts darbs. Ļoti gribētos, lai līdzīgi taptu arī par atsevišķiem posmiem un/vai politiskajiem virzieniem. Piemēram, par tiem pašiem jaunlatviešiem.
P.S. Sākumā mulsināja nosaukums, bet izlasot jāsecina, ka tas ir sevišķi trāpīgs un asprātīgs.
Es nojautu, ka Ivara Ījaba grāmata neliks vilties, bet patiesībā tā krietni pārspēja manas cerības. Nav jau tā, ka kaut kas ceļā no jaunlatviešiem līdz pirmajiem neatkarīgas valsts aizmetņiem būtu pilnīgi jauns, bet mūsu (manas) zināšanas nereti sirgst ar virspusējību un fragmentārismu. Ījabs saliek visu vienotā bildē. Bet pats svarīgākais ir tas, ka autors skatās neitrāli, cik tas iespējams, un meklē (un atrod) argumentāciju visās, nereti ļoti konkurējošajās pusēs.
Latviešu politiskās domas veidošanās -- lielāka autonomija Krievu impērijas sastāvā, pirmie politiķi, pirmās nopietnās ideju sadursmes rakstītā formā, ekonomiskie un izglītības jautājumi, sociāldemokrātiskais flangs, konservatīvais flangs, 1905. gada revolūcijas ietekme, "Jaunā strāva", vācu un krievu koloniālisms, daudz kas cits. Laba pētniecība.
Kā Ījabam Eiropas Parlamentā ir laiks dzīvoties pa vācu, krievu un latviešu arhīviem un uzrakstīt šādu detalizētu, ar pirmavotu atsaucēm piepildītu darbu?
Vērtīga, interesanta, erudīta un, ņemot vērā tēmu un plašo informācijas apjomu, viegli lasāma grāmata. Autors apraksta atslēgas personas, nevairoties ne no kritikas, ne izpratnes un iejūtības. Vietām lasot nācās pasmieties par to, cik daudzi politiskās retorikas paņēmieni, kas izskanēja publiski vairāk nekā pirms simts gadiem, izskan joprojām tikai citos kontekstos - vēršot tos pret citām varām, tautām vai personībām. Cilvēki mainās, bet daži naratīvi spītīgi turpina dzīvot.