What do you think?
Rate this book
Assandira
Giulio Angioni, antropologo dell'Università di Cagliari, è scrittore di romanzi e racconti, di ambientazione sarda, in cui ritorna una specie di malinconia delle origini, di inquietudine delle radici che si esprime anche in questo giallo: "Assandira", dal nome di un agriturismo, gestito da un figlio, ritornato con moglie da un emigrazione lontana, e da un padre pastore, meta di turisti in cerca di una teatrale e impudica ricostruzione dell'antica vita agropastorale, che viene dato alle fiamme per consumare un vero e proprio dramma di difesa identitaria, mostruosa mescolanza di moderno ed arcaico.
- GenresItalian Literature
239 pages, Paperback
First published January 1, 2004
2 people are currently reading
67 people want to read
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 12 of 12 reviews
August 19, 2020
Tāda īsti eiropeiska grāmata par paaudžu konfliktu un vērtību zušanu. Vai pārmainīšanos, kā nu uz to skatās. It kā par sardiem, bet atgādina cik mēs cilvēki tomēr pamaru pamatos esam līdzīgi - ja darbības vieta būtu Suitu novadā vai pie kāda Latgales zilā ezera, nedomāju, ka izmaiņas būtu ļoti būtiskas.
January 22, 2018
Addio
(recensione del 25 gennaio 2017)
Coinvolgente e disincantato, “Assandira” è tra i romanzi più noti di Giulio Angioni. Vi si racconta la vicenda di un anziano pastore il cui figlio, dopo l’esperienza dell’emigrazione in Nord Europa, ritorna in Sardegna con una bella e intraprendente danese e l’entusiasmante progetto di aprire un agriturismo tra le terre e l’ovile di famiglia.
La coppia, allettata dall’idea di fare soldi, costringe il vecchio a prendere parte alla messinscena ben orchestrata a uso e consumo dei turisti, disposti a pagare profumatamente pur di vivere, seppure per il tempo di un breve soggiorno, alla maniera dei pastori antichi. Capanne di frasche a forma di nuraghe, canto a tenore e ballo tondo, abbigliamento arcaico degno del miglior folklore, immagini banditesche, pecora a cappotto e rituali pastorali…: tutta una mascherata!
“Sembrare. Assandira era tutto un sembrare. E sembrare era tutto.”
L’uomo si ritrova così, suo malgrado, dopo una vita di duro (e vero) lavoro appresso alle greggi, a vestire per finta i panni del pastore; deve persino indossare cose sorpassate, come i gambali e la berritta, l’antico copricapo sardo che forse nemmeno suo nonno aveva mai messo in testa.
Con uno stile degno di un grande narratore, l’autore ben evidenzia il disagio di chi è incapace di adattarsi a compromessi dettati da certe logiche, così come punta il dito contro l’esotica e paradossale immagine della nostra isola che viene spesso diffusa con troppa leggerezza. Temi che fanno molto riflettere. Non svelo altro, se non che l’epilogo, dopo tanti (amari) sorrisi strappati dalla narrazione, sarà drammatico.
Giulio Angioni se n’è andato due settimane fa. Faceva parte a pieno titolo di quel gruppo di scrittori sardi contemporanei il cui successo editoriale ha oltrepassato i confini isolani; era anzitutto un antropologo e i suoi studi accademici sono conosciuti anche nelle università europee. Ho appreso con sincero dolore la notizia della sua scomparsa. Così, per sentirne ancora “la voce”, ho letto questo romanzo, dopo aver apprezzato in passato altre sue opere; altre ne leggerò in futuro.
Addio, Professore. Grazie per le emozioni che mi hanno regalato i suoi libri. Grazie per la menzione assegnata a un mio racconto dalla Giuria del Premio Letterario Gramsci (edizione 2010-2011) di cui lei faceva parte e grazie pure per le nostre "conversazioni" su Anobii, per le quali mi sentivo onorata, a proposito del suo romanzo "Doppio cielo" che ho tanto amato.
Mi resta il grande rimpianto di non averla mai incontrata di persona, ma anche la piccola consolazione che potrò sempre ritrovarla tra le pagine dei libri che ci ha lasciato.
(recensione del 25 gennaio 2017)
Coinvolgente e disincantato, “Assandira” è tra i romanzi più noti di Giulio Angioni. Vi si racconta la vicenda di un anziano pastore il cui figlio, dopo l’esperienza dell’emigrazione in Nord Europa, ritorna in Sardegna con una bella e intraprendente danese e l’entusiasmante progetto di aprire un agriturismo tra le terre e l’ovile di famiglia.
La coppia, allettata dall’idea di fare soldi, costringe il vecchio a prendere parte alla messinscena ben orchestrata a uso e consumo dei turisti, disposti a pagare profumatamente pur di vivere, seppure per il tempo di un breve soggiorno, alla maniera dei pastori antichi. Capanne di frasche a forma di nuraghe, canto a tenore e ballo tondo, abbigliamento arcaico degno del miglior folklore, immagini banditesche, pecora a cappotto e rituali pastorali…: tutta una mascherata!
“Sembrare. Assandira era tutto un sembrare. E sembrare era tutto.”
L’uomo si ritrova così, suo malgrado, dopo una vita di duro (e vero) lavoro appresso alle greggi, a vestire per finta i panni del pastore; deve persino indossare cose sorpassate, come i gambali e la berritta, l’antico copricapo sardo che forse nemmeno suo nonno aveva mai messo in testa.
Con uno stile degno di un grande narratore, l’autore ben evidenzia il disagio di chi è incapace di adattarsi a compromessi dettati da certe logiche, così come punta il dito contro l’esotica e paradossale immagine della nostra isola che viene spesso diffusa con troppa leggerezza. Temi che fanno molto riflettere. Non svelo altro, se non che l’epilogo, dopo tanti (amari) sorrisi strappati dalla narrazione, sarà drammatico.
Giulio Angioni se n’è andato due settimane fa. Faceva parte a pieno titolo di quel gruppo di scrittori sardi contemporanei il cui successo editoriale ha oltrepassato i confini isolani; era anzitutto un antropologo e i suoi studi accademici sono conosciuti anche nelle università europee. Ho appreso con sincero dolore la notizia della sua scomparsa. Così, per sentirne ancora “la voce”, ho letto questo romanzo, dopo aver apprezzato in passato altre sue opere; altre ne leggerò in futuro.
Addio, Professore. Grazie per le emozioni che mi hanno regalato i suoi libri. Grazie per la menzione assegnata a un mio racconto dalla Giuria del Premio Letterario Gramsci (edizione 2010-2011) di cui lei faceva parte e grazie pure per le nostre "conversazioni" su Anobii, per le quali mi sentivo onorata, a proposito del suo romanzo "Doppio cielo" che ho tanto amato.
Mi resta il grande rimpianto di non averla mai incontrata di persona, ma anche la piccola consolazione che potrò sempre ritrovarla tra le pagine dei libri che ci ha lasciato.
March 17, 2020
Neatkarīgi no tā, cik ļoti literārā ziņā man iet vai neiet pie sirds kāda grāmata, es priecājos par citzemju tulkoto darbu vietu un autoru loka paplašināšanos.
Izlasīju ātri - īstenībā romāns nav nemaz tik garš un ar pārtraukumiem pēc divām dienām pāršķīru pēdējo lapu. Atsauksmei gan vajadzēja gandrīz divas nedēļas, jo pirmais iespaids nebūt nav uzticams (vismaz man).
Šī grāmata ir no tām, kas lasāma divreiz (un atkal - vismaz man). Pirmajā reizē saņem atbildi uz jautājumu 'kas notika?' un 'kāpēc?'. Otrajā reizē citām acīm skaties uz akcentiem, kas tev ir bijuši nesaprotami vai mulsinoši, vai arī atrodi to, kas pastiprina beigu traģismu.
Tradīcijas, teātris, bērns, aitas, kauns, traģēdija.
Manuprāt, romāna atslēgas vārdi.
Jebkurai grāmatai manā izpratnē ir pievienotā vērtība, ja tā rosina meklēt, rakt informāciju, veidot sev fonu grāmatas saturam. Tāpat bija ar šo, tāpēc man apraksts blogā ir izraibināts, jo vajadzēja sev vizualizēt izlasīto.
Bet, lasot grāmatu, es tomēr neguvu emocionālo līdzpārdzīvojumu. Tikai pašās beigās es sajutu Vecā - Konstantino Saru sāpi un apjukumu. Jā, man šķiet, ka autoram visspilgtāk ir izdevies attēlot vecā vīra apjukumu par traģisko iznākumu.
"A s'andira, a s'andira,
andira, andira e boh!
Kas nekaiš tādam ganam - staigā dziedādams!"
"- Te bija ... ko attīrīt ar uguni."
Vairāk šeit: https://lililasa.wordpress.com/2020/0...
Izlasīju ātri - īstenībā romāns nav nemaz tik garš un ar pārtraukumiem pēc divām dienām pāršķīru pēdējo lapu. Atsauksmei gan vajadzēja gandrīz divas nedēļas, jo pirmais iespaids nebūt nav uzticams (vismaz man).
Šī grāmata ir no tām, kas lasāma divreiz (un atkal - vismaz man). Pirmajā reizē saņem atbildi uz jautājumu 'kas notika?' un 'kāpēc?'. Otrajā reizē citām acīm skaties uz akcentiem, kas tev ir bijuši nesaprotami vai mulsinoši, vai arī atrodi to, kas pastiprina beigu traģismu.
Tradīcijas, teātris, bērns, aitas, kauns, traģēdija.
Manuprāt, romāna atslēgas vārdi.
Jebkurai grāmatai manā izpratnē ir pievienotā vērtība, ja tā rosina meklēt, rakt informāciju, veidot sev fonu grāmatas saturam. Tāpat bija ar šo, tāpēc man apraksts blogā ir izraibināts, jo vajadzēja sev vizualizēt izlasīto.
Bet, lasot grāmatu, es tomēr neguvu emocionālo līdzpārdzīvojumu. Tikai pašās beigās es sajutu Vecā - Konstantino Saru sāpi un apjukumu. Jā, man šķiet, ka autoram visspilgtāk ir izdevies attēlot vecā vīra apjukumu par traģisko iznākumu.
"A s'andira, a s'andira,
andira, andira e boh!
Kas nekaiš tādam ganam - staigā dziedādams!"
"- Te bija ... ko attīrīt ar uguni."
Vairāk šeit: https://lililasa.wordpress.com/2020/0...
Read
March 26, 2023🔥”Aiz katra no mums stāv liels daudzums senču, un vislielākais daudzums ir bijis sākumā; beigās paliks tikai Viens, mūsu visu mantinieks, ne jau ciltskoka sakne, bet galotne, pilnību sasniegušais cilvēks, kas sāka visu no jauna. “🔥
.
.
. ❄️Lai arī ārā šorīt bija paviesojies Maijvāris un atnesis ledainu sniegu (12 maijā🙈), “Sardu balāde” mani aizveda uz daudz siltāku vietu-Sardīniju. ⛄️Man likās, ka grāmatā gluži kā vēja sašķeltā kokā paralēli iet divas stāsta līnijas-viena par dzimtas paaudžu nesaprašanos un konfliktiem. Savukārt otrā ir tūrisma ietekme uz seno tradīciju piekopšanu. Pieaugot globalizācijai un jauniešiem no ciemiem aizplūstot prom uz pilsētām, parādās cita galējība-lai pelnītu naudu no tūristiem, vietējie iedzīvotāji atdzīvina senās tradīcijas, kaut patiesībā nemaz tā ikdienā nedzīvo. Tāds tūrisma teātris, kur abas puses it kā ir ieguvējas. 🔥” Tāda kā ganu dzīves zaimošana un ārzemnieku apcelšana, kaut kas tāds, kas ilgi nevar pastāvēt. “🔥
Grāmata apskata arī vēl kādu tēmu par ko var šķelt šķēpus neko neiegūstot, jo patiesība jau vienmēr ir kaut kur pa vidu. Tā ir mākslīgā apaugļosana, bet, lai jums pašiem priekšā jaunatklājumi lasot, sīkāk neko neminēšu. .
.
.
🔥”Dzīve, mīļais draugs, ir nāvējoša slimība, ko iegūst dzimumsakaru ceļā”🔥
.
.
Kā autors min, ka pēc vecās zāles nodedzināšanas vienmēr izdīgst jauna zāle. Tāpat arī jauna paaudze dzimst nomainoties vecajai. .
.
Ps. Izrādās, ka sardu (Sardīnijas pamatiedzīvotāji) valoda ir senākā latīņu cilmes valoda!🌻
.
.
.
3.5⭐️
.
.
. ❄️Lai arī ārā šorīt bija paviesojies Maijvāris un atnesis ledainu sniegu (12 maijā🙈), “Sardu balāde” mani aizveda uz daudz siltāku vietu-Sardīniju. ⛄️Man likās, ka grāmatā gluži kā vēja sašķeltā kokā paralēli iet divas stāsta līnijas-viena par dzimtas paaudžu nesaprašanos un konfliktiem. Savukārt otrā ir tūrisma ietekme uz seno tradīciju piekopšanu. Pieaugot globalizācijai un jauniešiem no ciemiem aizplūstot prom uz pilsētām, parādās cita galējība-lai pelnītu naudu no tūristiem, vietējie iedzīvotāji atdzīvina senās tradīcijas, kaut patiesībā nemaz tā ikdienā nedzīvo. Tāds tūrisma teātris, kur abas puses it kā ir ieguvējas. 🔥” Tāda kā ganu dzīves zaimošana un ārzemnieku apcelšana, kaut kas tāds, kas ilgi nevar pastāvēt. “🔥
Grāmata apskata arī vēl kādu tēmu par ko var šķelt šķēpus neko neiegūstot, jo patiesība jau vienmēr ir kaut kur pa vidu. Tā ir mākslīgā apaugļosana, bet, lai jums pašiem priekšā jaunatklājumi lasot, sīkāk neko neminēšu. .
.
.
🔥”Dzīve, mīļais draugs, ir nāvējoša slimība, ko iegūst dzimumsakaru ceļā”🔥
.
.
Kā autors min, ka pēc vecās zāles nodedzināšanas vienmēr izdīgst jauna zāle. Tāpat arī jauna paaudze dzimst nomainoties vecajai. .
.
Ps. Izrādās, ka sardu (Sardīnijas pamatiedzīvotāji) valoda ir senākā latīņu cilmes valoda!🌻
.
.
.
3.5⭐️
July 20, 2025
Ir stāsts, ir sarežģījums un ir notikumi, bet tie visi ieraugāmi kā caur miglu, kā ar lielu pauzi - caur Vecā pārdomām un izpratni. Domā viņš daudz, bet aktīvi nevēlas saprast.
Līdz ar to švaki ar līdzpārdzīvojumu un notikumu straujāku attīstību.
Kopumā tieši šādu grāmatu nekad nebiju lasījusi, bet arī pārāk nebaudīju.
Līdz ar to švaki ar līdzpārdzīvojumu un notikumu straujāku attīstību.
Kopumā tieši šādu grāmatu nekad nebiju lasījusi, bet arī pārāk nebaudīju.
November 8, 2020
Ja godīgi, īsti nesaprotu, vai man patika vai nepatika. Tāds Sardīnijas Indrānu stāsts, IT KĀ. Vērtības, gods, morāle, tradīcijas, kapitālisma likumi utt. Viena no zvaigznēm par Jēzus ģimenes aprakstu un par piena jēru cepešiem:)
July 29, 2020
Neparasts stāsta vēstījums, kad jau sākumā uzzinām, kā viss ir beidzies. Sardu balāde tiešām nedaudz atgādina Blaumaņa Indrānus. Par paaudžu atšķirībām, vērtībām, to..khem, piesmiešanu.
October 18, 2022
It kā jā un it kā nē. It kā patika, bet brīžiem likās garlaicīgi, kaut grāmata lasās ļoti ātri. Tiešām tāda itāļu Indrānu versija. Domāju, gandrīz katrs no mums ar to kaut kādā veidā ir saskāries pats savās mājās, tieši mājās, jo tur tā saimniecība un gadu gaitā ierastā sadzīve tomēr lielāka kā dzīvoklītis. Vismaz es šos Indrānu stāstus daudz esmu redzējusi savā ikdienā laukos, protams, ne tik traģiskus. Tad man vienmēr pirmā doma ir - dod Dievs, man vecuma galā nebūt tik īgnam un neko jaunu negribošam žultspūslim!
January 29, 2019
Concludo Gennaio in bellezza, grazie ad Assandira. Grazie alla incredibile narrazione di Angioni, che in questo libro mi ha raccontato la famiglia, la terra, la tristezza e l’identità. Più di tutto, mi ha raccontato una storia. Una storia degna di chiamarsi tale. La tragedia che si mischia alla nostalgia, la saggezza dei vecchi piegata alla forzatura del nuovo. La tradizione esportata e venduta e reimportata con le forzature del caso. E, ancora, i legami. Di sangue e di appartenenza. Di vita e di morte. Angioni risulta, come al solito, intimo e insieme universale, estremamente legato alle radici e allo stesso tempo attuale e in grado di comunicare con l’oggi. Assandira è un viaggio che consiglierei a tutti.
September 9, 2020
Šo grāmatu drošvien būtu sākusi ar Tamāras Lisekas spēcīgo pēcvārdu. Grāmatas autors, izrādās, ir kultūras antropoloģijas profesors, uzskatīts par vienu no Sardīnijas sabiedrības izcilākajiem locekļiem, sardu etniskās apziņas pētnieku, paudēju un uzturētāju. Bet sāku ar to, ka izlasīju ieteikumu facebook grupā "Grāmatnieki", ieraudzīju pasakaini skaisto grāmatas vāku un, iespējams, covid briesmoņa ietekmē, kas, lai gan ne tik daudz kā Itālijas kontinentālo daļu, skāris arī Sardīniju. Pieejot ezotēriski un galīgi nezinātniski, pieņemot, ka visas slimības rodas galvā (tai skaitā imunitāte), gribējās izpīpēt- varbūt tiešām itāļi dzīvo un jūt kaut kā savādāk, ja reiz corona šos pļauj kā ar pļaujmašīnu? Šis nu būs romāns par to kā jūt sardīnietis Konstantino Saru. Jeb "vecais"- tā viņš tiek saukts visu grāmatas sākumu. Un vecais ir spītīgs, lepns, daudz nerunā. "Fate vobis" ("Dariet, kā jums tīk!") - vecais īgni nosaka, kad ļāvis dēlam ar viņa dāņu draudzeni pierunāties savā īpašumā veidot viesu namu. Tādu īstu, autentisku, kas patiesi attēlotu aitkopības vidi. Kā jēriņš dzimst, kā aitas aplec, kā slauc pienu, kā kastrē aunu, kā nokauj jēru. Vecajam būšot jātēlo aitugans. Vecajam būšot jānēsā aitāda. Konstantino negrib! Negrib spēlēt teātri. Visu dzīvi ganījis aitas, dzīve nav bijusi salda, bet nu jaunie to visu grib pārvērst par farsu. Ņirgāšanās. Lai kādu naudu tas nestu. Viņš nīgri klusē. Viņam jādomā. "Fate vobis" kā nereti Konstantino beigās nosaka. Vakarā, pirms aizbrauc kārtējā tūristu grupa, kūtī tiek rīkoti atvadu pasākumi. "A s'andira, a s'andira.." https://youtu.be/Tm7Pthl9_cM
- skan populārās dziesmas melodija, tūristi tai skaļi dzied līdzi. Par "Assandira" vedekla nosaukusi arī viesu namu. Konstantino tajā visā nepiedalās. Viņam tā visa ir par daudz... Vecajam grūti to izteikt vārdos. Ir tik daudz, kas nav ar prātu aptverams. Zaimošana. Netiklība. Ņirgāšanās. Ir tik daudz, par ko Konstantino ir kauns! Šeit varat mēģināt ieurbties veca cilvēka domāšanas īpatnībās. Mietpilsonība, iesīkstēšana, sentimentāla spītība, vecuma marasms? Varbūt savas lemt tiesības neapzināšanās?Jo, lai vai kā vecais pie sevis burkšķētu, viņš vienmēr samierinās... Līdz brīdim, kamēr iekšējās dusmas uzdzirgsteļo un nodeg viss!
- skan populārās dziesmas melodija, tūristi tai skaļi dzied līdzi. Par "Assandira" vedekla nosaukusi arī viesu namu. Konstantino tajā visā nepiedalās. Viņam tā visa ir par daudz... Vecajam grūti to izteikt vārdos. Ir tik daudz, kas nav ar prātu aptverams. Zaimošana. Netiklība. Ņirgāšanās. Ir tik daudz, par ko Konstantino ir kauns! Šeit varat mēģināt ieurbties veca cilvēka domāšanas īpatnībās. Mietpilsonība, iesīkstēšana, sentimentāla spītība, vecuma marasms? Varbūt savas lemt tiesības neapzināšanās?Jo, lai vai kā vecais pie sevis burkšķētu, viņš vienmēr samierinās... Līdz brīdim, kamēr iekšējās dusmas uzdzirgsteļo un nodeg viss!
September 24, 2025
Lai arī regulāri pārskatu jaunāko grāmatu klāstu, šo nebiju pamanījis. Pamanījis varbūt arī biju, bet nebiju pievērsis pienācīgu vērību. Gan "aizdomīgā" vāka dēļ, gan tāpēc, ka reti kad kaut ko lasu no itāļiem. Turklāt šis autors līdz šim man bija pilnīgi svešs. Tikai pateicoties kādam facebook ierakstam nolēmu izlasīt. Pirmajā brīdī rodas iespaids, ka tas ir tāds kā etnogrāfisks romāns, bet tas par tādu veiksmīgi maskējas. Stāsts ir par saimniecību Sardīnijā, kas nolēmusi nodarboties ar lauku tūrismu. Te saduras konservatīvā pasaule un tās vērtības ar mūsdienām. Tādi kā Blaumaņa "Indrāni'' Romāns piebārstīts ar dažādiem sardu kultūras detaļām. Lai arī galvenā romāna intriga jau ir nojaušama grāmatas pirmajās lappusēs, tomēr lasīšana ir saistoša un spriedze tiek noturēta līdz pašām beigām.
October 23, 2020
Biju domājusi, ka man patiks vairāk, taču lasot, brīžiem garlaikojos. Tēma nav pie vainas, arī stāstīšanas maniere savdabīga. Bet galīgi nesaslēdzās ar manām sajūtām un šā brīža aktualitātēm. Iespējams, būtu palīdzējis klātbūtnes efekts vai vismaz es būtu Sardīnijā bijusi.
Displaying 1 - 12 of 12 reviews