Andrejs Upīts > Quotes

“-Bukstiņ, tu noslīksi! - Andrs iekliedzās un metās palīgā. Tūliņ arī Ješka bij klāt un ieraudzīja, ka apdegušie pagaļgali un ogles veļas ūdenī un čūkstēdamas apdziest.
-Bukstiņ, tu apdegsi!”
― Andrejs Upīts, Sūnu ciema zēni

“Книгата е приказна лампа, която дарява на човека светлина в най-далечните и тъмни пътища на живота.”
― Andrejs Upīts

“Bukstiņš paskatījās vēlreiz, viņa skatienā nepārprotami lasāms tas, ko mute nejaudāja: nu, ko es teicu? Tad saņēmies pagrieza vēderpusi pret ugunskuru, tagad viņa mugura skaidri rādīja: ko tur, kad jau ēd, lai ēd! Bet ja jau skorderis tā, tad zēni taču nevarēja izrādīt bailes un kā nelgas skatīties tukšā tumsā. Sagula un saritinājās atkal, tikai vēl ciešāk piespiedās viens otram.”
― Andrejs Upīts, Sūnu ciema zēni

“Vispirms pa spraugu izlīda gara, kaulaina roka, zildzīsloti pirksti apkampuši turēja tupeni ar iespraustu pumpainu sveci, tad parādījās noskretušu brunču mala ar koka tupelēm apakšā,un tikai pēc tam vēl pamazām un pa daļām tika redzama visa krodziniece.”
― Andrejs Upīts, Sūnu ciema zēni

“- Dzert jums nevajadzēs?
Ahā! Andrs tūliņ saprata: apdzirdīt grib! un atteica cieti:
- Nē, mēs nedzeram.
- Nē, nedzeram, - Bukstiņš apstiprināja. - Tas ir, kādreiz iedzeram ar, bet šovakar mums negribas.”
― Andrejs Upīts, Sūnu ciema zēni

“Jūs vairs neticat vecām pasakām, es arī ne. Bet kāpēc gan mēs visi viņas vēl šodien labprāt klausāmies? Tāpēc, ka tikpat labi mēs klausāmies rudens vēja šalkoņu aiz loga. Dzirdam tur dažādas balsis sačukstamies, sasaukājamies un tad pēkšņi sacērtamies niknā ķildas kņadā, un mums paliek tik labi, it kā tur nebijusi tikai kailu koku zaru čaloņa nakts melnumā un lietus slapji auri pažobeles tukšumā, bet vesela pasaule ar tūkstoš dzīvībām, kas visas mums pašiem tuvu rada.”
― Andrejs Upīts, Sūnu ciema zēni

“Brīvība ir tik dārga manta, ka pat vismazāko kripatiņu no tās negribētos atdot citiem.”
― Andrejs Upīts, Spartaks