Zenta Mauriņa > Quotes

“Draugs nav laba grāmata, ko kurā katrā laikā arī nemazgātām rokām var noņemt no plaukta, lai bagātinātu vientuļu vakara stundu, izkliedētu garlaicību, atrastu sapratēju. Draudzība ir dvēseļu mijiedarbības skaistākais, vārīgākais, rūpīgi kopjamais zieds, kas, ja tam nepievērš pietiekami vērības, nonīkuļo un nokalst, vēl iekām pilnīgi uzziedējis. Ir vārdi, kas satur indi, un drausmi ir, ka izrunāto vārdu nevar paņemt atpakaļ. Kā indīga bulta tas reizēm aizķeras dvēselē un aizdzen to bojā. Bet ir arī vārdi, kuros apslēpts burvju spēks. No viena maza vārda nonīkusi dvēsele var atspirgt, atjaunoties, – sākt ziedēt visiem pavasara ziediem reizē.

Tu pacietīgi izturi arī tās drauga īpašības, kas, ja ir citiem, tevi pilda ar īgnumu. Draugs ir nevis labu īpašību katalogs, bet dzīvs cilvēks, kura negatīvās īpašības tu tikpat labi pazīsti kā pozitīvās, nesaslejoties pret tām.

Ja draugs no tevis aiziet tādēļ, ka tu žāvājoties muti neaizklāj ar roku, tad neskumsti par to. Kā ir malu mednieki, tā ir malu draugi, kas tver tikai tavas būtības ārējās malas. Ar tiem jauki pakavēties vienu otru stundu, bet dvēseli viņi nebagātina, ziemas vidū nespēj ienest pavasari, pusnaktī neaizdedzina gaismu.”
― Zenta Mauriņa

“Klusums ir pilns mūzikas. Klusumā sāk skanēt dvēsele.”
― Zenta Maurina

“Varbūt cilvēks vispār tikai tik ilgi dzīvo, kamēr spēj sajust prieku.”
― Zenta Maurina

“Par lietām, ko nevar vairs grozīt, nevajag dusmoties.”
― Zenta Mauriņa, Dzīves vilcienā

“Mums tik daudz pieder, cik mēs paši ar savām rokām varam nopelnīt, paši ar savu garu uzcelt, paši ar savu prātu izgudrot, paši izdāvāt un beidzot – paši savā sirdī izturēt. Pazuduši esam, ja gaidām, lai citi mūs celtu, atzītu, stiprinātu, aizstāvētu un aplaimotu.”
― Zenta Mauriņa

“Was für den Vogel die Kraft der Schwingen das ist für den Menschen die Freundschaft sie erhebt ihn über den Staub der Erde.”
― Zenta Maurina

“Wer nicht geliebt hat wer nicht zu lieben wagt oder nicht mehr lieben kann lebt frühlingslose Jahre er ist ein im Winter erfrorener und im Lenz nicht mehr knospender Baum. Er fristet sein Dasein im Kellergeschoss als der Gefangene seiner eigenen Fremde.”
― Zenta Maurina

“Visskaistākais ir satikšanās ar izcilām personībām.”
― Zenta Mauriņa, Uzdrīkstēšanās

“In meiner Jugend wollte ich um jeden Preis glücklich sein heute weiß ich das Höchste das man erreichen kann ist das Gleichgewicht zwischen Wagnis und Verzicht.”
― Zenta Maurina

“Wie die Sonne erst alle Dinge in der Landschaft sichtbar macht so die Liebe in der Seelenlandschaft.”
― Zenta Maurina

“Erwarte von einem Apfelbaum keine Tannenzapfen und von einer Tanne keine Äpfel.”
― Zenta Maurina

“Wer liebt herrscht ohne Gewalt und dient ohne Sklave zu sein.”
― Zenta Maurina

“Einfachheit ist Demut vor Gott.”
― Zenta Maurina

“Dir gehört nur was du verschenkst.”
― Zenta Maurina

“Wer in der Dunkelstunde seines Mitmenschen auch nur eine Kerze entzündet hat hat nicht umsonst gelebt.”
― Zenta Maurina

“Gudrs ir tas, kas dzīvo tā, lai viņa ārējā dzīve saskanētu ar viņa iekšienē ilgoto, lai viņa lūpas runātu to pašu valodu, ko viņa sirds.”
― Zenta Maurina

“Es gibt Träume die in Erfüllung gehen und solche die man begraben muss damit sie ewig leben.”
― Zenta Maurina

“Gleichgültigkeit ist das größte Laster unserer Zeit die zivilisierte Form der Roheit.”
― Zenta Maurina

“Schaffen ist gesteigertes Leben.”
― Zenta Maurina

“Liebe ist gesteigertes Leben und Mitleben heisst Mitleiden die Wünsche Sehnsüchte und Bedrängnisse des andern als seine eigene fühlen und dennoch das eigene Ich in seiner Einmaligkeit bewahren.”
― Zenta Maurina

“Stille heilt Lärm zertrümmert Gedanken und Gefühle.”
― Zenta Maurina

“Jede Blume welkt einmal sollen wir sie deswegen weniger bewundern”
― Zenta Maurina

“Neizteikta doma, tāpat kā neizmīlēta mīlestība, nedod miera. Es rakstu, nejautādama, kas un kur manus apcerējumus iespiedīs. Es rakstu, lai izturētu.”
― Zenta Mauriņa, Sirds mozaīka

“... ticēt, ka svētlaimi var atrast un apskaut kādā cilvēkā... Zeme un dzīvība - tā mums pieder tik ilgi, kamēr dzīvojam, tā zūd, kad izdziestam kā svece.”
― Zenta Mauriņa, Uzdrīkstēšanās

“Sevi ir jāpārrada, un to var. Dzīve ir jāpārvērš mākslā.”
― Zenta Mauriņa, Uzdrīkstēšanās

“Ar Skalbi man iet kā ar Orlova koncertu. Kad es no šī koncerta pārnāku, es gribu tam, kas šai koncertā nav bijis, pastāstīt, kā Orlovs spēlējis. Jā, programmā bija Šopēns, jā, beigās Vītola 'Aijā žūžū', un pašās beigās, kad zāle jau tumšojās, šalca un rotaļājās Donavas viļņi. Viņa piesitiens ir samtains, viņš uzbur klusumu, viņš sadraudzē cilvēku ar viņa paša sirdi, viņš ir sapņotājs un liriķis.. (par K. Skalbi.)”
― Zenta Mauriņa, Uzdrīkstēšanās

“Visasākās sāpes jūt nevis tas, kam nav ko dot, bet tas, kas, savu sirdi paņēmis rokā, iziet ļaužu drūzmā un neviena roka neizstiepjas viņa dāvanai pretī.”
― Zenta Mauriņa, Uzdrīkstēšanās

“Nožēlojams ir nevis tas, kam neatbild ar mīlestību, bet tas, kas neprot mīlēt.”
― Zenta Mauriņa, Sirds mozaīka

“Staigājot pa Viale dei Colli, es domāju par cilvēku attiecību neatrisināmo mīklu. Kaut kas sāpīgs ir arī visskaistākajās.”
― Zenta Mauriņa, Uzdrīkstēšanās

“Atšķirība starp fiziskām un pshiskām sāpēm ir tā, ka fiziskās ar laiku aizmirstas, bet dvēseles vātis ar laiku plešas plašumā, top arvienu draudīgākas un bīstamākas.”
― Zenta Mauriņa, Sirds mozaīka