Inta > Recent Status Updates

Par ko gan visi tā sajūsminās? Man nav atbildes uz šo jautājumu. Bija jau ok, bet labāk būtu gaidījusi filmu.

Ja es grāmatu muļļāju veselu mēnesi, laikam tas par neko labu neliecina :( Kaut arī nevaru teikt, ka nepatika.

Sākums likās daudzsološs, bet kaut kur ap vidus daļu pazuda visa intriga un palika garlaicīgi. Kāda jēga lasīt, ja nojaut katru nākamo soli.

Patiesībā visa grāmata sastāvēja tikai no vienas vienīgas galvenās varones neizlēmības un prinča dīvaini absurdas izturēšanās, pirmā daļa labāka.

Manai gaumei par daudz mutāciju, briesmoņu, vienu vārdu sakot, izrādījās sliktāka nekā biju gaidījusi.

Au, cik sāpīgi, skarbi, nežēlīgi utt. Nē, laikam es pat īsti nevaru izteikt savas izjūtas. Viss bija aprakstīts tik īsti, bez slēpšanās, izskaistināšanas, ka gribot negribot nācās būt ar viņiem, diviem puikām, kuri abi gan daudz ieguva, gan zaudēja savās attiecībās. Fantastiska, dvēseles stīgas aizskaroša grāmata. Un pazīstama nodevība.

Kaut kas tomēr visu laiku traucē, laikam dažādas autoru valodas vienkāršības nianses un dažbrīd lieka iedziļināšanās varoņu privātās dzīves niansēs, bet sižetiski ir pieņemami.

Vilka, vilka, pievilka šī grāmata mani sev klāt un galu galā arī ievilka sevī. Šoreiz nekas, ka tā bija parastākā lubene, jo priekš tādas pietiekoši laba. Laba, lai būtu ar ko aizstāt mokošus, garlaicības pilnus mirkļus, kad neko nopietnāku tāpat nav iespējams palasīt.

Arī šī, tāpat kā "Dziednieks", bija patiess baudījums manai lasīšanas gaumei. Amerika, indiāņi, medicīnas attīstība un pāri visam cilvēkmīlestība - vai gan es vēl ko vairāk varētu vienā grāmatā vēlēties?

Nespēju ar šausmām nedomāt par to, ka triloģijas noslēdzošo grāmatu latviski laikam nesagaidīšu...

Kad kolēģe bija "uzķērusies" uz grāmatas vāka un nesaprotoši raucot degunu stāstīja par tās sižetu, bija skaidrs, ka jālasa. Neesmu pārliecināta, vai tieši man vajadzēja lasīt par tik dziļu dvēseles stīgu aizskarošu tēmu (kādu no daudzajām grāmatā aplūkotajām), bet bija tiešām labi. Zemfredas stāsts priekš manis palika līdz galam neizstāstīts, par ko visu laiku satraucos, bet tikai tagad rakstot saprotu, kāpēc...

Man patika, jā, grāmatas ideja ļoti forša un brīdinoša, bet vienalga nevaru neatzīt, ka gaidīju vai nu ko citu, vai arī ko vairāk. Būtiskākais, ka priekš manis laikam bija par maz spriedzes un vienu brīdi kaut kur pazaudējās līdzpārdzīvojums.

Salīdzinot ar pirmās grāmatas vieglo, gaišo noskaņu, šī likās kā pilnīgs pretstats. Sāp man Sibīrijas vilcienā braukušo cilvēku likteņi. Pēc šīs grāmatas laikam vairāk kā jebkad.

Bija forši,tikai problēma tajā, ka praktiski viss,kas tika aprakstīts, ir man pilnībā svešs. Ne es zinu tās datorspēles,ne dziesmas, ne filmas. Tā arī nesapratu kādai auditorijai tas viss veltīts. It kā parastais stāsts par jauniešiem, bet no otras puses-vai parasts 18-gadīgs lasītājs, kurš neinteresējas par 80.gadu kultūras un datoru pasauli, spēs "paņemt" visu,ko grāmata sniedz? Galvenā doma - dzīvot reālajā dzīvē!

Man likās kā iesācēja darbs, īsti kaut kas līdz galam nepatika. Iespējams pārāk pārblīvēts notikumiem, kas reāli dzīvē varētu atgadīties tikai ar nedaudziem. Vietām manīju arī dažas neprecizitātes, kuras labā detektīvromānā nebūtu pieļaujamas. Tomēr patiesībā laikam esmu vīlusies tāpēc, ka pēc anotācijas izlasīšanas gaidīju kaut ko citādāku. Ne gluži amerikāņu trilleri zviedru stilā.

Sižets tīri tā neko, bet pati darba struktūra kaitināja. Beigas šķita norautas, un tas ir liels mīnuss. Autores valoda arī vienkārša, pietrūka kaut vai spilgtāku ainavu aprakstu un par viesu namu arī neradās pilnīgs priekšstats. Žēl.

Visu laiku nepameta deja vu sajūta, lai arī skaidri zinu, ka grāmatu neesmu iepriekš lasījusi. Vispār depresīva noskaņa, lai arī visi varoņi tomēr vairāk vai mazāk atrod sevi un lasot nav jābirdina asaras. Es neko daudz nezinu par Skandināviju, bet tās autori pamazām liek man noticēt, ka tur pār cilvēkiem valda narkotikas, pastāv augsts noziedzības līmenis un vēl dažādi brīvdomāšanas brīnumi.

Smeldzīgs stāsts par iekšēji patiesībā pavisam trauslu būtni, kura salūzt zem savas ģenialitātes sloga. Ticu, ka varēja nesalūzt, ja vien...nebūtu bijusi tik vientuļa.

Centrā - stipra, valdonīga sieviete un apkārt tai kā mazas saliņas pārējie cilvēki, kas ar viņu saistīti. Smagi likteņi, daudz pieļautu kļūdu, neatgriezeniskas sekas un mierpilnas beigas. Tas viss uz multikulturāla fona Malaizijā. Sākumā likās nedaudz haotiski sarakstīta, bet pēc tam to vairs nejutu, vairāk satraucos par to, ka lasot nevienu brīdi negribējās pasmaidīt, diezgan drūmi viss aprakstīts.

Nosaukums perfekti atbilstošs saturam.

Nē, es tomēr neesmu lielā sajūsmā par sižetu, lai arī autora valoda man ir kā medusmaize. Līdztekus visām galvenajām problēmām un dzīves patiesībām, kas aplūkotas stāstā,man vienalga pirmajā vietā bija vientulība. Misters Getsbijs? Jā,bail, ka ar katru dienu arvien vairāk cilvēku tiecas uz tādiem pašiem mērķiem kā viņš, un tad stāv tumsā, cerēdami un mīlēdami, lūkojoties tālumā - bet pat cilvēku burzmā būdami vieni.

Nezinu, vai ir paredzēts turpinājums, bet ļoti, ļoti prasās, citādāk rodas nepabeigtības sajūta.

Pirmā daļa no triloģijas, pirms lasīt nākamās - šoreiz būs jāpadomā, vai vērts tik daudz laika veltīt šim stāstam. Pamatīgs romāns, kuru iecienījušas pārsvarā kundzes labākajos gados un var arī saprast, kāpēc. 19.gs., Jaunzēlande, cita kultūra, "zelta drudzis" un pāri visam izšķirti mīlētāji, kuriem noteikti lemts atkal satikties-tas viss kopā uzrunā dāmu sirdis. Man patika, bet vienā brīdī palika nedaudz garlaicīgi.

Ātri izlasāma grāmata, kas patiks romantiski noskaņotām meitenītēm. Atzīšos, ka lasīju ar lielu aizrautību, lai arī sižetā nekā īpaša nav, viss pa lielam atgādina skaistumkonkursu, kurā balvā papildus kronim pienākas arī princis (vai otrādi?). Meitene Amerika, sapinusies pati savās vēlmēs, lauž puišu sirdis. Diemžēl grāmatai lielas vērtības nav un tas man liek justies neērti, ka ar nepacietību gaidu turpinājumu...

Sākumā likās - par ko gan tik daudzi te sajūsminās? Bet, nē, kad nonācu līdz beigām, sapratu, ka esmu stāstam sekojusi līdzi vairāk nekā to pati manīju lasīšanas procesā. Šim tā saucamajam pusaudžu gabalam ir tik daudz šķautņu, tik daudz pārdomas un atmiņas raisošu elementu, ka šodien vēl visu dienu tas nelika man mieru. Nedaudz gan ar pašu vēstuļu formu, kas tika izmantota grāmatas pamatā, likās, ka piekliboja.

Tas saucās - un šoreiz kolēģei atkal bija taisnība...Tiešām viena no vērtīgākajām grāmatām, kas lasīta. Apzinos jau gan arī, ka maz tur īsti patiesu vēsturisku faktu un noteikti ir lietas, kas nebūtu varējušas notikt tā, kā uzrakstīts, bet ļoti aizraujoši lasīt un apzināties, ka kopš viduslaikiem medicīnas lauciņā ir notikušas prātam neaptveramas pārmaiņas, kas tolaik būtu likušas ļaudīm šausmās saķert galvas.

Eh, kā man patīk! Un, ja vēl beigās pavisam negaidīts pavērsiens, tad vispār nav ne ko pielikt, ne atņemt. Tagad kādu brītiņu no detektīviem jāizvairās, jo nezinu, kurš varētu būt tas nākamais lasīšanas vērtais. Ļoti iepriecina, ka par Asadu vēl nav skaidrības, kas viņš par putnu īsti ir, un tas, kā Karls pamazām atmaigst pret saviem lieliskajiem kolēģiem.

Laikam tomēr pirmā daļa man patika vislabāk, bet beigas arī foršas, lai arī ko tādu arī apmēram iztēlojos. Žēl dažu bojāgājušo, bet prieks par izdzīvojušajiem. Pabeidzot lasīt, nepamet sajūta, ka stāstu vēl varētu turpināt, bet priekš kam tad man iztēle?

Parīze, zaudēta mīlestība, 20 gadi vientulībā un beidzot atkal mošanās jaunai dzīvei, tā pa īstam apjaušot, kas nokavēts. Galvenais varonis simpatizē jau dēļ viņa "Literārās aptiekas" vien. Tīri romantiski iztēloties peldošu grāmatu veikalu, kura saimnieks nekļūdīgi spēj noteikt, kāda grāmata tieši tev būtu nepieciešama kā zāles dvēselei. Ja man patiktu izrakstīt citātus, tad te varētu atrast daudz skaistu atziņu.

Bija jau laiks. Beidzot viss pamazām nostājas savās vietās, nu tikai jāgaida atrisinājumu.